Atkal atgriežos pie vēstures faktiem. Taču nejau tādēļ, lai apstiprinātu Doktora informatīvi enerģētiskās teorijas tēzes, bet gan tādēļ, lai ar piemēriem ilustrētu viņa vārdus par mūsdienu tikumiem slimību, ar ko sirgst mūsu sabiedrība, kuru paši uzskatām par civilizētu.
Atkal pievērsīsimies seniem notikumiem, kuri risinājušies pirms trīssimt gadiem un kurus mēs labi zinām no vēstures un daiļliteratūras grāmatām.
Pētera I tēvs nomira, kad zēnam tikko kā bija palikuši četri gadi. Tad nāk izraidīšana, desmitgadīgā bērna acu priekšā strēli nodur viņa audzinātāju Matvejevu, māsa cenšas tikt vaļā no sava sāncenša, puikas dzīvība ir nemitīgi apdraudēta. Pat tie pētnieki, kuri patiesi jūsmo par Pētera talantu un pielūdz viņu kā ģēniju, nevar neatzīmēt, ka bērnības iespaidi dziļi ietekmējuši viņa kā personības attīstību. Niknuma lēkmes, nervu tiks, izsmalcināta nežēlība tas viss viņu pavadīja līdz mūža galam.
Arī daudziem Doktora pacientiem kopš bērnības saglabājušās dziļas asiņojošas brūces. Jums šķiet, ka laiki ir mainījušies, ka tagad attieksme pret bērniem ir citāda, ka bērns nevar kļūt par rotaļlietu nelīdzsvarota pieauguša cilvēka rokās? Tad klausieties un iegaumējiet: mēs runājam par to, ka mūsu slimības slēpjas mūsu pagātnē.
Viņa bija apvainojusies uz cilvēkiem, uz Dievu uz visu pasauli. Un tas ir saprotams, jo viņu piemeklēja briesmīgi pārbaudījumi: kad meitenei bija divi gadi, nošāva vecākus. Tas notika divdesmitajā gadā, un kopš tā laika viņa centās vecākus aizmirst. Kaut gan atgādināja visi: audzinātājas bērnunamā, skolotāji skolā, pasniedzēji FRA skolā. Visur, kur bija vajadzīga anketa. Tāds bija laiks, smags laiks. Taču viņa turēja, ļaunu prātu nevis uz laiku, bet gan uz cilvēkiem: uz vecāko brāli par to, ka nepasargāja no visiem pārdzīvojumiem, uz vīrieti, no kura palika stāvoklī. Kāda tur mīlestība ? Visi melo! Vienu reizi tumšā vietā ciešāk pieglauda, pacēla cepuri un aizmirsa. Bet uzblīdušo vēderu vis nenoslēpsi…
Tad viņa saņēma dūšu un aizgāja pie šā vīrieša mātes. Ne jau tāpēc, ka būtu mīlējusi tās dēlu, bet gan tāpēc, ka viņai, meitenei, bija neiespējami uzturēt bērnu, ko nēsāja zem sirds. Un arī uz šo vēl nedzimušo bērnu viņa jau turēja ļaunu prātu. Vīriešai māte, žēlojot bāreni, paturēja viņu savā mājā, mēģināja apskaidrot prātu vieglprātīgajam dēlam. Un apskaidroja.
Visu mūžu viņi nodzīvoja kā suns ar kaķi. Laulības pārkāpumiem, skandāliem un kautiņiem nebija gala. No šīs "mīlestības" piedzima deviņi bērni, bet dzīvajos palika tikai pieci…
Viņu šajā dzīvē nomāca viss: nelaimīgā bērnība, neveiksmīgā laulība, nevēlamie bērni. Bet vislielākā netīksme bija pret to, pirmo meitu, kuras dēļ viņa bija spiesta samierināties ar nemīlamu cilvēku. Naidam pret visu pasaulē kļuva, sirdī par šauru, tas meklēja izeju…
Un tad sākās karš Kurskas loka pekle, uzlidojumi, partizānu apšaušana. Sirds kara liesmās nocietinājās. Un tad vēl vīrs atrada citu. Sirds kļuva pavisam nejūtīga.
Kas pie visa vainīgs? Vainīgajam taču ir jābūt! Vīrs atklāti iet. uz satikšanos, un no dedzinošā naida nav glābiņa. Un tam nav izejas. Bet turpat pa kājām maisās piecgadīgā meitiņa… Grūti pateikt, par ko viņa domāja, kad niknumu par visām savām pārestībām gribēja izgāzt uz meitenīti. Šoreiz sitieni bija sevišķi nežēlīgi. Kirzas zābakos ieautās kājas spārdīja bērna kermenīti, radot neciešamas sāpes: "Raudi! Sitīšu, līdz sāksi raudāt!" Bet meitenītei negribējās raudāt. Sava mūža īsajos piecos gados viņa pie mātes nežēlības bija pieradusi. Tagad šausmas un sāpes mudināja viņu paslēpties, izvairīties. "Raudi!"
Atgriezies no mīļākās, tēvs atrada meitu… pēc asiņainajām pēdām. Tās veda zem gultas, savukārt pagultē meitene bija palīdusi zem muldas. Skats bija satriecošs, un tagad pienāca mātes kārta vairīties no tēva sitieniem.
Dzīve ritēja skandālos un kautiņos. Vīrs sāka biežāk dzert, viņa biežāk provocēja uz "attiecību skaidrošanu". Viņš krāpa viņu, savukārt viņa vīru bērnu acu priekšā ar vīra brāli…
Kad meita sasniedza piecpadsmit gadu vecumu, māte vairs nedrīkstēja pret viņu pacelt roku. Meita bija mātes augumā un varēja sadot pretī. Tad māte visiem izbazūnēja, ka viņas vecākā meita dzīvo ar tēvu. Ne jau visi šiem pretīgajiem meliem noticēja, taču meitene teju, teju bija gatava noslēgt rēķinus ar dzīvi…
Šis notikums nav izdomāts. Doktoram to pastāstīja tā pati meitene, kuru māte sita. Meitene ir izaugusi, tagad viņai gandrīz sešdesmit gadu. Bet viņas slimajā dvēselē šie piecdesmit gadus senie notikumi vēl ir dzīvi. Fiziskās sāpes ir mitējušās, dvēseliskās palikušas. Šo sāpju pastāvīgums Smalkā ķermeņa sistēmā ir radījis brūci, enerģijas aizplūšana veicinājusi daudzu slimību attīstību. Lai izārstētu no fiziskajām slimībām, Doktoram viņa vispirms ir jāatbrīvo no dvēseles mokām, jāizdzēš viņas atmiņā asiņainās pēdas, kas nāk līdzi no tālās, bet neaizmirstās pagātnes.
Protams, vienā vai divās sērijās šīs pēdas izdzēst neizdosies. Šīm pēdām ir vairāk nekā piecdesmit gadu. Un visus šos gadus atmiņas ir gruzdējušas sirdī, nemitīgi par sevi atgādinot, ieraujot slimības bezdibenī. Doktors nenodarbojas ar hipnozi, viņš neliek pacientei aizmirst savu bērnību vārda vistiešākajā nozīmē, necenšas panākt, lai viņa vienā jaukā dienā pamostas bez jebkādām atmiņām. Turklāt tas būtu arī nedabiski, bet tātad nedotu pacientei nekādu labumu. Atņemt cilvēkam atminu, nekaitējot viņam, nav iespējams. Taču var panākt ko citu. Var iemācīt citādi izturēties pret savām atmiņām. Un tad sāpes nomainīs gudrība.
Seansos šai nolūkā tiek izdarīta speciāla procedūra. Protams, fonu tam visam veido augsta Radošās Enerģijas koncentrācija un Doktora individuālā iedarbība.
Atsauciet atmiņā to, kas jūs nemitīgi satrauc, nedod jums mieru. Bet tagad lēni griezieties ap savu asi, domās izsvītrojot šos pārdzīvojumus no savas dzīves. Turpmāk tie jūs vairs netraucēs.
Varbūt šī procedūra ar pacientu būs jāveic ne reizi vien, iekams dvēseles brūce aizdzīs. Neklātienes seansa laikā arī jūs varat mēģināt to veikt.
Protams, dvēseles brūces labāk sadzīst tiem pacientiem, kuriem vairs nav kontakta ar pārdzīvojumu avotu, kuri nesaskaras ar cilvēku, kas sagādājis tik daudz bēdu, kas allaž izved no pacietības, aizskar, pazemo, izdara spiedienu. Bet ko lai dara tie, kuri pēc Radīšanas Enerģijas dziedinošās iedarbības ir spiesti atgriezties tur, kur viņiem dvēselē cirtīs jaunas brūces?
Cik grūti ir izārstēt bērnu, kas pēc seansa kopā ar mammu vai vecmāmiņu atgriežas pie žūpas tēva, kurš jebkurā brīdī var zaudēt savaldību, iesist piecgadīgam bērnam pa galvu, kaut ko salauzt, metot pret grīdu, ar dūrēm uzbrukt mātei. Ja nekas nemainīsies, nekāda Enerģija nespēs palīdzēt. Un nekas nespēs palīdzēt. Protams, sievietei, kas kopā ar bērnu no mājas elles izrāvusies uz klīniku, gribas, lai viss viņas dzīvē mainītos pēc iespējas ātrāk, lai notiktu brīnums tāpat kā citiem, tiem, kuri no skatuves stāsta par saviem panākumiem, lai bērns pārstātu slimot, bet vīrs dzert, lai mājā valdītu klusums un miers, lai nemocītu nemitīgas bailes, lai nesāpētu sirds. Centieni iegūt laimi, veselību un mierīgu dzīvi tas ir brīnišķīgs mērķis, un vēlēšanās to visu iegūt ātrāk ir visnotaļ saprotama. Tomēr slimība, īpaši iestrēgusi, ilggadīga slimība, tūlīt neizzūd. Kāpēc?
Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēks pie tās pierod, pielāgojas tās izpausmēm, proti, vai nu izturas pasīvi pret slimību, vai izdabā tai. Tas attiecas gan uz fiziskajām slimībām, gan uz dzīvesveidu, gan uz domām. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dvēseles un miesas slimības nav šķiramas, bet to būtība slēpjas informatīvo lauku izkropļojumos.
Pierast pie slimības ir ļoti vienkārši. Turklāt mūsdienu medicīna to veicina. Sāp aknas? Lūdzu jums tabletes. Nē, aknu šūnas tās neatjauno un funkcijas neuzlabo. Taču sāpes nejutīsit. Un cilvēks nevis cīnās ar slimību, bet mierīgi rij tabletes. Ir skaidri saskatāma pasivitāte un pierašana pie slimības. Daudzi preparāti nevis ārstē, bet gan noved pie tā, ka cilvēka organisms pielāgojas slimībai, kas ieperinājusies tajā.
Pēdējā laikā klīnikā rodas jaunas problēmas ar bērniem, kuri tur izglābti no nopietnām slimībām. Ja bērns ir ilgi sirdzis ar smagu slimību, tad, gluži dabiski, vecāki pret viņu neizturējās kā pret veselu. Vecāki centās izpildīt visas viņa vēlmes, jo gribēja atvieglot bērna stāvokli un vismaz kaut kā viņu iepriecināt. Bet tagad, pateicoties Doktoram, bērns ir vesels. Un atkal problēmas. Vecāki vēl nav atguvušies no pārdzīvotajām šausmām, tāpēc pret bērnu izturas tāpat kā līdz šim, proti, kā pret slimu. Bet viņš, būdams jau vesels, to uztver kā pašu par sevi saprotamu. Paiet pavisam neilgs laiks, un vecāki atkal sūdzas Doktoram: "Niķojas, kļūst egoists, neklausa." Taču izskaidrojums ir tāds, ka bērns pie slimības pieradis. Ir par maz atjaunot organisma iekšējo sistēmu normālu darbību, jāatjauno arī veselīgas attiecības ģimenē.
Otrkārt, tāpēc, ka nav iespējams reāli un vienā mirklī iznīcināt to, kas veidojies desmitiem gadu. Turklāt, ja vienā mirklī sagrūst cilvēka iekšējā pasaule, dvēsele paliek tukša, noplicināta. Par kādu veselību šādā gadījumā var runāt?
Ar Radīšanas Enerģijas palīdzību, nevis uz tās rēķina, bet tikai ar tās palīdzību cilvēkam savi iekšējie spēki jānostiprina tik lielā mērā, lai patstāvīgi atbrīvotos no vecajiem ieradumiem un skatījuma uz pasauli un ļautu to vietā rasties jauniem ieradumiem un jaunam skatījumam. Nedrīkst paļauties tikai uz Radīšanas Enerģiju, ir jārīkojas arī pašam!
Taču, kad runa ir par ieradumiem, daudzi gatavi nolaist rokas un padoties. Tautā mēdz teikt: "Ieradums ir otra daba." Un mēs savus ieradumus dažkārt sargājam cītīgāk nekā veselību: mānām sevi, turamies pie vecām ieražām, cenšamies izdomāt dažādus attaisnojumus, lai tikai nevajadzētu mainīties (lasi: lai neizārstētos!).
Pacientu reakcija uz Radīšanas Enerģiju izpaužas divējādi. Pirmais variants ir līdzīgs apskaidrībai spožam uzplaiksnījumam, kas cilvēkam atver acis un ļauj izvērtēt savu dzīvesveidu, lai saskatītu slimības cēloni. Pateicoties šādai ātrai iedarbībai un cilvēka pārtapšanai, slimības ātri atkāpjas. Tas, protams, ir brīnišķīgi, taču veselību atguvušais pacients, ja jaunais skatījums uz dzīvi viņam nekļūs par pietiekami drošu balstu, drīz atkal iekritīs slimības ķetnās. Tāpēc, neraugoties uz to, ka daudzas (iespējams, pat visas) klīniskās diagnozes ir izzudušas, cilvēkam pirmām kārtām ir nepieciešams veselīgs skatījums uz pasauli. Tieši ar šādu skatījumu S. Konovalovs iepazīstina savās grāmatās. Viņa grāmatas tā ir Veselīga Dzīvesveida filozofija. To neievērojot, veselību ilgi saglabāt nav iespējams.
Otrs pacientu izveseļošanās variants ir ilgāks. Kāpēc? Uz šo jautājumu var atbildēt, tikai strādājot individuāli ar katru pacientu. Tomēr šādi pacienti var paši sev palīdzēt. Jā, viss uzreiz nav izzudis. Jā, izzūd pārāk lēni. Taču, ja jūs patiešām gribat sev palīdzēt, jūsu galvenais uzdevums ir apgūt Veselības filozofiju. Ja jūs, ievērojot pat šķietamus (!) sīkumus, nelokāmi iesit pa veselības ceļu, pa to pašu ceļu, kuru Doktors apraksta savās grāmatās un par kuru runā katrā seansā, tad noteikti izveseļosities. Tas pats attiecas uz Doktora "neklātienes" pacientiem, viņa lasītājiem, jo uz veselību ved tikai viens ceļš ir jāsagrauj slimības radītie vecie ieradumi un tie jānomaina ar jauniem tādiem, kas veicina jūsu Smalkā ķermeņa un energoinformatīvās struktūras nostiprināšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru