Kurš ir tavs sargeņģelis

Jūsu dzimšanas datumi atklāj jūsu dievišķo aizbildni — Sargeņģeli.

Vai jūs vēlētos iepazīties ar savu Sargeņģeli?

Balstoties uz plašu pētniecību Svētajos rak­stos, atklāti visi Eņģeļu vārdi un viņu ipašās spējas.

Grāmatā jūs uzzināsiet savu īsto vietu dzīvē un kādus talantus jums spēj piešķirt visvarenais un brīnumainais ceļvedis, kam jūs esat pakļauts visā savā dzīvē.

Jūs varēsiet pārliecināties, par kādiem ievē­rojamiem sabiedrības cilvēkiem valda ari jūsu Sarg­eņģelis, kas palīdz kļūt stiprākam un, balstoties uz jums piešķirtajām rakstura īpašībām, veido jūsu likteni.

Šī ir grāmata, kas sniedz jūsu dziļu atklāsmi un iepazīstina jūs ar īpašu draugu, kas vienmēr ir kopā ar jums un ir ceļvedis visā jūsu dzīvē.

Kas ir jūsu Sargeņģelis?

Atbilde ir grāmatā.

Mākslinieks Vilnis Lapiņš

Iespiesta un iesieta A/s «Paraugtipogrāfija» Puškina ielā 12, Rigā LV 1050

ISBN 9984-614-09-3

© 1998 by Veronigue Jarre © «Atvars-S»

Manam tēvam, kurš ir vienmēr man līdzās.

Entonijam par viņa taisnīgumu un atbalstu.

Paldies manai mātei un Mičelai par uiņu lieliskajām ierosmēm, manam lielākajam atbalstītājam Olivjē un visiem īpašajiem cilvēkiem manā dzīvē, ģimenei un draugiem, kas man palīdzēja un sniedza atbalstu. Un vienmēr es būšu pateicību parādā Džonam par pacietību, ieteikumiem un viņa "laimīgai" rokai.

FictionBook Editor Release 2.6

16 April 2012

C955CD26-0F2D-491B-B26D-172D4701E492

1.0

Kurš ir tavs sargeņģelis

Atvars-S

1998

Saturs 

Ievads

Sargeņģeļu ciltskoks

Sargeņģeļu noteikšanas kalendārs

I Serafu dzimta

II Ķerubu dzimta

III Troņu dzimta

IV Kundzības dzimta

V Spēku dzimta

VI Tikumu dzimta

VII Augstdzimtības dzimta

VIII Ercenģeļu dzimta

IX Eņģeļu dzimta

NOBEIGUMA VIETĀ

Statistika ir nepielūdzama, jo atspoguļo patiesību. Varbūt tieši tāpēc dažas medicīnas komercfirmas, kas piedāvā savas "brīnumzāles" vai ārstniecības "brīnummetodes", nesteidzas publicēt savus statistikas datus? Katra nopietna klīnika veic savas darbības rezultātu statistisko analīzi. Tradicionālajā medicīnā ir vienoti parametri. Bet kā lai rīkojas klīnika, kurai nav analogu? Piemēram, ko uzskatīt par atskaites punktu, lai noteiktu, cik laika, ņemot vērā darba specifiku, prasījusi neauglības izārstēšana? Rīkoties tā, kā dara oficiālā medi­cīna? Ja ar mikroķirurģijas palīdzību izdarīta olvadu operācija, rezultāts tiek gaidīts 42 mēnešus (žurnāls "Проблемы репродукции", 1998, 4. nr., 74. lpp.).

Iespējams, ka tieši tā vajadzētu darīt arī Doktora klīnikai, proti, pieskaņoties šādai statistikai, un tad jums priekšā būtu pilnīgi citi skaitļi, vēl lielāki, vēl iespaidīgāki. Taču S. Konovalovu neizdevās pārliecināt, ka tas būtu pareizi. Kurš neaug­lības ārstēšanas centrs savā statistikā atspoguļos faktu, ka jau pēc trim četriem ārstēšanas mēnešiem nav rezultāta? Doktora Konovalova centrs! Kurai klīnikai vairākus gadus pēc veiktās ārstēšanas pacienti, zvanot pa telefonu vai sūtot vēstuli, ziņo prieka vēsti par bērna piedzimšanu?

S. Konovalovs saņem daudz šādu vēlīnu paziņojumu. Un cik līdzīgu paziņojumu paliek nenosūtīti?! Un vēl daudzi nejauši "atradumi" atklājas citu pacientu stāstītajā! Turklāt daudzas sievietes pat nezina savu diagnozi! Aiz šīs nezi­nāšanas taču slēpjas tie paši olvadu saaugumi, hormonālie traucējumi un citi nozoloģijas statistikā neatspoguļoti fak­tori. Un vēl cik gan daudzas pacientes, aizbildinoties ar to, ka trūkst laika, nav vīžojušas pārbaudīt klīnikā veiktās ārstēšanas rezultātus un tāpēc iekļuvušas ailē "uzlabojuma nav", bet pēc pāris mēnešiem ar sajūsmu teikušas Doktoram paldies? Taču šī grāmata jau bija uzrakstīta, tāpēc tajā at­spoguļoti vecie dati.

Un tomēr, pat neraugoties uz to, Doktora klīnikā veiktās ārstēšanas rezultāti ir daudz labāki par rezultātiem, kas sa­sniegti pasaules labākajās klīnikās.

Ārste S. Slovesnaja, Sanktpēterburgā 2000. gada 5. martā

KĀ IZAUDZINĀT VESELUS BĒRNUS

Šajā nodaļā aprakstīts, kādai ideālā jābūt bērna nākšanai pasaulē un viņa audzināšanai, lai bērns izaugtu par veselu, pilnvērtīgu cilvēku. Protams, visas atziņas vislabāk palīdzēs tiem, kuri nesen no­dibinājuši ģimeni vai tikai vēl domā to dibināt. Tomēr nevajag domāt, ka tad, ja jūsu bērni izau­guši, ja viņiem jau desmit, piecpadsmit vai pat trīs­desmit gadu, esat nokavējuši un nekādi nevarat viņiem palīdzēt. Tā nav. Nekad nav par vēlu sākt.

Vecāku veselība - bērna veselība

Protams, bērna veselība lielā mērā ir atkarīga no viņa vecāku veselības, kā arī no savstarpējām attiecībām ģimenē, kurā bērns ienāks. Nākamā ma­zuļa likteni jau pirms viņa dzimšanas ietekmē dau­dzi faktori. Lai tiktu par tiem skaidrībā, noteikti jāizlasa visas Doktora grāmatas nolūkā izzināt sli­mību cēloni un nopietni sagatavoties gaidāmajiem notikumiem. Šeit es tikai īsumā pieskaršos galvenajiem faktoriem, kuri ietekmē nākamā ma­zuļa veselību un likteni. Protams, pirms bērna pie­dzimšanas vecākiem jāatsakās no visiem kaitīga­jiem ieradumiem un jāpiekopj veselīgs dzīvesveids. S. Konovalovs uzskata, ka tas jādara vismaz gadu pirms bērna ieņemšanas.

Kā vecākiem jāizturas vienam pret otru

Vecāku mīlestība un cieņa vienam pret otru arī ir veselības ķīla. Mīlestības jūtas cilvēkam ir dabas dotas, turpretī prasme cienīt jāapgūst.

Laulāto savstarpējās cieņas pamatā pirmām kārtām ir vienlīdzība. Bez vienlīdzības pilnvērtīga ģimene nav iespējama. Ja viens laulātais otru fiziski, emocionāli vai intelektuāli apspiež, šādai ģimenei droši var pareģot drīzu krahu: mīlestība apdzisīs, uznāks slimības un beigu beigās dzīve kļūs pilnīgi nepanesama.

Kā tas notiek no informatīvi enerģētiskās teori­jas viedokļa? Pieņemsim, ka sieva ir atkarīga no vīra, kurš viņu sit, pazemo vai varbūt tikai nemitīgi uzsver savu pārākumu. Kaut kādu iemeslu dēļ viņa nevar šķirties. Piekrītiet, jebkura sieviete, kas atro­das šādā stāvoklī, nosauks simtiem iemeslu, kuri viņu notur pie despotiskā vīra: nav eksistences lī­dzekļu, nav kur dzīvot, "kā jutīsies bērni" utt. u. tml. Neraugoties uz to, ka sieviete ārēji it kā pieņem spēles noteikumus: pakļaujas vīram, izpilda viņa prasības, taču iekšēji, iespējams, ne vienmēr apzi­nāti, viņa pretojas sirdī krājas sarūgtinājums, iz­augot par naidu. Šis naids ne vienmēr ir apzināts. Tas var izpausties nekontrolējamos dusmu uzlies­mojumos, nepatiku apliecinošos vārdos, mīmikā, žestos. Tādējādi "pakļautā" sieva dod vīram pret­triecienus enerģētiskos prettriecienus. Un tad valdonīgais vīrs tausta sirdi, tausta aknas, viņam saceļas asinsspiediens. Bet viss tikai tāpēc, ka vēlmi apspiest, pakļaut otru cilvēku nesodīti nevar īste­not. Par to ir jāmaksā ar savu enerģētisko poten­ciālu, bet tātad arī ar veselību.

Izkopt vienam otrā taisnīguma, vienlīdzības ap­ziņu tas ir laulāto pienākums. Un jāteic, ka tas jādara jau kopš pirmajām kopdzīves dienām.

Piemēram, meitene satiekas ar jaunu cilvēku. Laiku pa laikam viņš atnāk uz satikšanos iereibis, bet viņa izliekas to neredzam. Taču jau pirmajos gados pēc kāzām tā pati meitene būs sašutusi par to, ka vīrs ierodas mājās "kunga dūšā". "Ko tas nozīmē?" viņa dusmās teiks. Bet patiesībā šīs būs tikai to randiņu sekas, kad viņa pret jaunā cilvēka ieradumiem izturējās iecietīgi.

Jau pirmajā reizē, kad puisis ieradās iedzēris, meitenei vajadzēja stingri pateikt, ka viņai tas ne­patīk, un doties mājās. Bet nē. Šķita, ka pašam jāsa­prot. Vai bija bail: ja nu pēkšņi aiziet pavisam un neatgriežas? Iznākumā viņa ilgi klusēja un izturē­jās tā, it kā viss būtu kārtībā. Tāpēc jaunais cilvēks izdarīja tikai vienu secinājumu: tas, ko viņš dara, ir normāli.

Ja jūs kopš kopdzīves pirmajām dienām neesat vīram pateikusi, ka tabakas dūmi jums ir netīkami, un neesat panākusi, lai viņš smēķē kāpņu telpā vai uz balkona, vīrs pieradīs smēķēt istabā.

Ja jau pirmajā reizē, kad viņš kopā ar draugiem aizkavējās pēc darba, nepateicāt, ka jums tas ne­patīk, tad vīrs arī turpmāk "atpūtīsies" bez jums. Viņam pat prātā neienāks ņemt jūs līdzi, bet jums pēc dažiem gadiem tas šķitīs tik aizskaroši, ka lieta nonāks līdz laulības šķiršanai.

Tie visi sākumā šķiet tādi sīkumi. Tikai žēl, ka pēc desmit gadiem šo sīkumu dēļ cilvēki sāk ķil­doties, mīlestība pāraug naidā…

Es nemaz nerunāju par to, ka vienlīdzība un cieņa paredz arī vienādu piedalīšanos mājas darbu un sadzīves pienākumu veikšanā. Vīrs, kas atpūšas uz dīvāna pie televizora, un sieva, kas "atpūšas", skraidelējot no plīts pie veļas mašīnas, tā ir arhaiska, lai gan diezgan izplatīta parādība. Kaut kas tāds normālā ģimenē gluži vienkārši nedrīkst būt.

Pirmajā vietā jūsu intereses

Neraugoties uz visu mīlestību pret vīru, pret vecākiem, pret bērniem, sievietei vienmēr ir jāpatur prātā, ka galvenā tomēr ir viņas pašas dzīve. Pirmajā vietā tomēr jābūt viņas interesēm. Protams, runa nav par egoismu, par to, ka savas vēlmes jāapmierina uz kāda tuvinieka interešu rēķina. Runa ir par to, ka sievietes pārāk bieži vīra un bērnu labā pašaizliedzīgi upurē miegu un atpūtu, izglītības iegūšanu un kar­jeru, veselību un mieru. (Ievērojiet, ka vīrieši daudz retāk ir gatavi šādiem upuriem!) Bet pie kā tas noved? Pie tā, ka pēc dažiem šādas pašaizliedzības gadiem (vai arī pēc viena desmita vai diviem desmitiem gadu) sieviete paliek viena ar rūgtu atziņu: "Es viņiem visu atdevu, bet viņi, viņi… Nepateicīgie!" Turklāt viņa jau iemantojusi vairākas hroniskas slimības, grumbu izvagotu seju un raugās uz pasauli kā vajāts cilvēks, kuram dzīvē nav savu interešu. Bet vīrs jau samek­lējis jaunāku, simpātiskāku un veselu draudzeni, bēr­ni sen aizklīduši no mājas un baidās lieku reizi apcie­mot māti, lai nebūtu jāsajūt pārmetumu pilnais ska­tiens. Bērni jau pieraduši būt tikai ņēmēji. Atdot vi­ņiem neviens nav mācījis.

Galu galā dzīve ir dievišķa velte, un tā tiek dota jums, tikai jums! Atcerieties to, kad tukši izšķiežat šo vērtīgo velti.

Nevajag visu iepriekšteikto uzskatīt par vēršanos pret nestrādājošām sievietēm, kas aprūpē māju. Lieliski, ja sievietei ir iemīļots darbs, un, ja viņas iemīļotais darbs aprobežojas ar pašas māju, arī tas ir brīnišķīgi. Tāpēc ka galvenais ir atrast sirdij tuvu nodarbošanos. Runa ir par to, ka nevajag pārlieku cītīgi kalpot kādam vai kaut kam.

Katru reizi, kad sarunas ievirzās par mājsaim­niecēm, atceros savu vecmāmiņu. Tagad viņai ir 93 gadi, viņas bērniem pāri sestajam desmitam, vecākajam mazmazdēlam četrpadsmit. Taču ne­viens jautājums ģimenē netiek izlemts bez viņas līdzdalības vai padoma. Ģimenes vēsturē ir kāds raksturīgs notikums. Četrdesmito gadu beigās vec­māmiņa saslima. Viņai noteica diagnozi "kuņģa čūla". Vecmāmiņa atstāja bērnus vectēva ziņā un uz diviem mēnešiem aizbrauca pie savas mātes uz laukiem, lai ārstētos ar kaut kādiem tikai mātei vien zināmiem tautas līdzekļiem. Vectēvam, pro­tams, klājās grūti bez sievas, viņš daudz strādāja, un, lai gan palīdzēja labie kaimiņi, bērni faktiski bija atstāti savā vaļā.

Vecmāmiņai droši vien nebija viegli izšķirties par šādu soli. Tomēr viņa pieņēma gudru lēmumu parūpēties par sevi, upurējot ierasto, netraucēto ģimenes dzīvi. Un kā vienmēr sprieda pareizi: la­bāk lai bērni dažus mēnešus iztiek bez viņas nekā pēc dažiem gadiem paliek bāreņi…

Darbs ar Domas ķermeni

Viens no nākamo vecāku galvenajiem uzdevu­miem ir darbs ar Domas ķermeni. Mūsu domas ir Dievišķā Visuma Domas ķermeņa maza kopija. Proti, domājot mēs izstrādājam sev programmu, kas var īstenoties.

Tāpēc pirmām kārtām ir jāatbrīvojas no sliktām un satraukuma pilnām domām. Viena no domām, kas nopietni traucē bērna nākšanai pasaulē vai vei­cina viņa slimības, ir doma par to, ka bērns ir ne­vēlams. Par bērna ienākšanu ģimenē visiem ir jāpriecājas. Ja grūtniecības laikā sieviete domā tikai par atbildību, grūtībām un viņai nevēlamiem iero­bežojumiem, kas radīsies līdz ar bērna parādīšanos, ja viņas domām par vēl nedzimušo bērniņu ir ne­gatīva nokrāsa, tad diezin vai mazulis piedzims vesels, dzīvespriecīgs un spēcīgs.

Kur, jūsuprāt, rodas gurdeni, garlaicīgi cilvēki, kas neprot priecāties par dzīvi? Paskatieties uz bēr­niem cik viņi ir atšķirīgi! Vienam acis kvēlo, vi­ņam viss interesē, viņš pakrīt, pieceļas un tūdaļ smejas tas viņam ir tīrais nieks. Bet otrs skābu seju, nekas šajā pasaulē viņam neinteresē; lai kā jūs censtos viņu ieinteresēt par rotaļlietu vai grā­matiņu, viņš tikai božas un dīc. Vai tā ir daba, kas?

iedibina šādas atšķirības, vai daudz kas ir atkarīgs no vecāku ieprogrammējuma? Ja bērnu radījis mī­lošs pāris, kas ar sajūsmu nododas kaislībai, ar ne­pacietību un prieku gaida mazuļa nākšanu pasaulē, tad šā pāra bērnā jau sākotnēji tiks ielikts liels vi­tālo spēku un mīlestības potenciāls. Turpretī, ja vecāki bērnu radījuši nevis mīlestības ekstāzē, bet garlaicīgā laulāta pāra rituālā, kas noris gurdeni un bez īpašām emocijām, tad arī mazuļa mīlestības, vitālo spēku, tātad arī veselības potenciāls nebūs liels.

Mūsu domas programmē ne tikai mūsu dzīvi, bet arī mūsu bērnu dzīvi. Tāpēc S. Konovalovs bieži un asi rāj savus pacientus par to, ka viņi mēģina piešķirt īpašu jēgu zīmēm, māņticībai, pareģo­jumiem, jo tie visi programmē jūsu apziņu. Piemē­ram, ceļam pāri pārskrien melns kaķis. Pats šis fakts nespēj jums kaitēt. Ļaunumu nodara jūsu pašu domas, ja jūs sabīstaties vai šajā brīdī domājat par to, ka tagad kaut kas noteikti atgadīsies.

Nepatikšanas pievelk nevis kaķis, bet jūsu domas. Domas par iespējamajām nepatikšanām izstrādā "neveiksmes programmu", kura jums pievelk noti­kumus, kas veicina neveiksmes realizāciju!

Šai sakarā gribu īsos vārdos pastāstīt, kā es mel­nos kaķus padalīju par saviem sabiedrotajiem. Stājo­ties universitātē, man vajadzēja izturēt konkursu divdesmit cilvēku uz vienu vietu. Jau no šīs domas vien kļuva baisi. Turklāt matemātikas eksāmenā uzdevumi bija sarežģītāki nekā matemātikas un mehānikas fakultātē (loģika visai vienkārša par psihologiem grib kļūt visi, bet par matemātiķi ne jau katrs, tāpēc mums sarīkoja sarežģītu matemā­tikas eksāmenu, lai būtu atbirums). Tad, lūk, es eju pa Pēterhofu cauri mežiņam uz matemātikas eksāmenu. Ceļi trīc, domas jūk. Un tad no krūmiem izlec melns kaķis un jož taisni pāri ceļam! "Viss," domāju. "Varu griezties atpakaļ uz mājām." Tomēr kā tāda nolemtā eju tālāk. Pēkšņi otrs melns ka­ķis, un tas atkal šķērso ceļu tieši man priekšā. Es apstājos, sāku domāt. Par ko liecina šis otrs kaķis? Mazāk par divnieku eksāmenā neieliks. Ak, vai tiešām gaidāms vēl kaut kas sliktāks? Eju tālāk… Un tad melni kaķi nāca pretī cits pēc cita, šķita, ka tie birst kā no pilnības raga. Trešais, ceturtais, piek­tais… Pie septītā mans rēķins nojuka, un es sāku smieties: "Nekas tik ļoti slikts nemaz nav iespē­jams!" Uz eksāmenu ierados labā noskaņojumā un dabūju četrinieku. Tā kā starp sešsimt cilvēkiem tādi laimīgie bija tikai kādi piecpadsmit, kopš tā laika man melni kaķi ļoti patīk. Tādu satiekot, smaidu: "Tu maji nes laimi!" Un patiešām tā arī notiek! Jo runa jau nav par kaķi. Runa ir par to, ko mēs domājam kaķa sakarā un ko gaidām no tikšanās ar viņu.

Attiecībā uz pareģojumiem S. Konovalovs kate­goriski brīdina: "Cilvēks savu nākotni nedrīkst zi­nāt!" Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēka nākotne nav "stingri" noteikta. Daudz kas ir viņa varā, daudz kas ir atkarīgs no tā, kā viņš dzīvos, pēc kā tieksies, ko darīs. Pareģojot cilvēkam viņa nākotni, tiek no­teikta stingra programma, kas, pārņemot domas, sāks piesaistīt pareģotos notikumus. Otrkārt, tā­pēc, ka vairums visdažādāko zīlnieču un gaišreģu mūsdienās ir visīstākie šarlatāni. Domāju, ka ne­vienam vairs nav noslēpums, kā veidojas viņu repu­tācija. Atnāk cilvēks. Viņam paziņo turpmākās dzī­ves "programmu". Cilvēks taču to uzklausa un pēc tam domā par visdažādākajām nepatikšanām. Bet nepatikšanas tūlīt ir klāt kā sauktas! "Visu pareizi pareģoja, viss patiešām tā ir," cilvēks pēc tam stāsta draugiem un paziņām. Un, lūk, pie pareģēs durvīm jau veidojas rinda…

Tā kā S. Konovalovs uztur pastāvīgu kontaktu ar Radīšanas Enerģiju, viņš, protams, var no tās smelties informāciju arī par konkrētā cilvēka nākotni. Doktors loti labi zina, cik sarežģīts ir šis process, un to izmanto diezgan reti tikai tad, kad cilvēks jāpasargā no īstas lielas nelaimes…

Reiz kāds Doktora paziņa posās ceļā uz citu pil­sētu. Kaut kāda iemesla dēļ viņš nejutās labi un par to pastāstīja S. Konovalovam. Doktors uzreiz neko neatbildēja, bet pēc kāda laika piezvanīja un stingri noteica: "Brauc. Taču no tās pilsētas nekur nekusties ārā ne soli!" Paziņa nemaz nebija domājis nekur tālāk braukt, tāpēc šim brīdinājumam ne­pievērsa nekādu uzmanību. Tomēr šos vārdos nā­cās diezgan drīz atcerēties…

Pilsētiņa, kurā viņš ieradās, atrodas netālu no Mahačkalas, un daudzi līdzbraucēji sadomāja doties turp, lai noskatītos cīkstoņu sacensības. Un tad viņš atcerējās S. Konovalova vārdus, tomēr vēl kādu brīdi šaubījās, jo tāda līmeņa sacensības tik bieži nemaz negadās redzēt. Taču galu galā tomēr nolē­ma neriskēt…

Tas bija tieši tas gadījums, par kuru toreiz rak­stīja visas avīzes. Sacensību laikā iegruva griesti, gāja bojā daudz cilvēku. Varat iedomāties, kā jutās S. Konovalova paziņa, kuram brīnumainā kārtā gāja secen viņa draugu liktenis…

Iekams sākat audzināt bērnu, iegaumējiet…

Audzināšana turpmāk būs jūsu ikdienas pienā­kums. Katra zaudēta diena ir līdzvērtīga zaudētiem gadiem. Turklāt audzināšana jāsāk ar pirmajām mazuļa dzīves dienām.

Lūk, viņš ierodas pasaulē mazs un neaizsargāts. Jaunradīta dvēsele, Dievišķā Visuma stariņš. "Piedzimšana tas ir noslēpums," saka S. Konovalovs. "Tāpēc nedomājiet tikai par to, ka esat stiprāki un gudrāki, ka vairāk zināt, par to, ka iemācīsit mazuli staigāt, runāt, dzīvot. Mācieties no viņa arī paši! Jo viņa dvēsele vēl nav pazaudējusi to dievišķo dzirksti, ko atnesusi sev līdzi…"

Miesas ietērps tas dvēselei ir kas jauns, neie­rasts. Tāpēc gādājiet, lai bērnam uzreiz negāžas virsū visi fiziskās pasaules, īpaši mūsu civilizācijas, "jaukumi". Tas pats televizors… Tas nedrīkst at­rasties zīdaiņa istabā. Negrabiniet viņam deguna priekšā košas rotaļlietas. Tas bērnu var tikai nobiedēt. Ja mazulis naktī saniķojas, nekādā gadī­jumā neiededziet spilgtu griestu lampu. Bērnam tā ne tikai rada tīklenes apdegumu, bet arī izraisa spēcīgu satricinājumu. Nedomājiet, ka viņš labi ju­tīsies bezgalīgi plašā bērnu gultiņā. Viņam pagai­dām vairāk ir piemērota no segām izveidota lig­zdiņa.

Iekams bērns nav iemācījies runāt, jums ir grūti viņu saprast. Taču nedomājiet, ka viss būs kārtībā, tiklīdz viņš varēs jums kaut ko pateikt. Tas, ko jums nāksies mācīties visu mūžu, ir savstarpēja sa­pratne.

Milzīgs spēks audzināšanas procesā piemīt per­soniskajam paraugam. Ja jūs paši nerīkojaties tā, kā mācāt rīkoties bērnu, jums neizdosies neko viņam iemācīt. Tāpēc atkal atsauciet atmiņā burvju formulu: "Sāc ar sevi!"

Mūsdienu pasaule mums piedāvā audzināšanas modeli, kurā valda vardarbība un bailes. Vardar­bība sākas ar prasību katrā ziņā kaut ko apēst un beidzas ar dunkām (tas notiek normālās ģimenēs). Tā nedrīkst būt, uzskata Doktors. Mūsu pasaule tā ir varmācībai pakļautu cilvēku pasaule. Vairums bērnu izaug, nemitīgi jūtot bailes no vecākiem. Bū­dami jau pieauguši, šie cilvēki joprojām jūtas sasais­tīti un nespēj atbrīvoties no pakļautības.

Spiežot bērnu kaut ko darīt, daudzas īpaši rū­pīgas māmiņas bieži saka: "Kad izaugsi, teiksi man paldies!" Neceriet, neteiks. Tā ir ilūzija. Bērns šajā brīdī jūs klusībā ienīst. Viņš nevar atbildēt, viņam nav atļauts protestēt, bet savā sirdī krāt naidu vi­ņam neviens nespēj aizliegt.

Audzināšana ar varmācības palīdzību nomāc jūsu bērna kā personības attīstību. Šādas audzināšanas rezultāts var būt vienīgi… slimība!

Iepriekšējās Doktora grāmatās jau tika stāstīts par enerģijas apmaiņu un par to, kā viens cilvēks, izmantojot otra cilvēka enerģiju, papildina savus enerģijas krājumus. īsumā atgādināšu šā procesa būtību. Viens cilvēks, saglabājot pilnīgu mieru, pro­vocē otru ar aizskarošiem vārdiem, darbībām, rīcī­bu, izraisot spēcīgu atbildes reakciju sašutumu, protestu, aizvainojumu. Uzbudinājumā (un citu spēcīgu emociju ietekmē) cilvēks "izdala" enerģiju, kuru pārņem pāridarītājs. Rezultātā no tā, kurš zaudē savaldīšanos, tiek paņemta Smalkā ķermeņa enerģija. Tāpēc rodas visdažādākās slimības, sa­vukārt enerģētiskais vampīrs uzņem svešu ener­ģiju, kura sākumā viņu gan ietekmē pozitīvi, taču ar laiku sagrauj arī viņa informatīvos laukus.

Uz sprediķošanu un uzkliedzieniem pamatota audzināšana tieši ir nepareiza enerģētiskā apmai­ņa, kuras rezultātā var ciest visi: gan vecāki, gan bērns. Uzbudinājuma un sašutuma brīžos izdalot enerģiju, vecāki vājina sava Smalkā ķermeņa sis­tēmu. Bet tostarp bērns, laižot gar ausīm vecāku pamācības, vienīgi mācās smelties enerģiju.

Tā kā minētie procesi noris neapzināti un mēs ne vienmēr spējam tos kontrolēt, S. Konovalovs ieteic iegaumēt galveno.

Saskarē ar mazu bērnu nevajag akcentēt, ka viņš kaut ko dara nepareizi. Kāpj peļķē? Mierīgi vediet prom, paskaidrojiet, ka tā darīt nedrīkst. Atkal kāpj? Jūs jau esat gatavi zaudēt pašsavaldīšanos? Jau milzt sapīkums? Tad atcerieties, ka tas ir tikai sākums. Ja jūs tagad ļausit vaļu uzbudinājumam, proti, izdalīsit enerģiju, bērns turpmāk meklēs pa­ņēmienus, kā panākt, lai jūs "atdotu " viņam ener­ģiju. Tātad viņš centīsies pastāvīgi jūs kaitināt.

Labākā izeja ir mierīgi, bez emocionāla (ener­ģētiska) uzliesmojuma paskaidrot. Ja jums nepatīk bērna rīcība, dažreiz labāk būs nepievērst tai uz­manību, nevis kā balvu bērnam sniegt pat visma­zāko enerģijas porciju.

Protams, runa nav par nopietniem nodarīju­miem tādiem kā kautiņi vai zādzības. Tos nekādā gadījumā nedrīkst atstāt neievērotus. Tos nedrīkst arī noklusēt. Par tiem jāpastāsta visiem ģimenes vai bērnu iestādes kolektīva locekļiem, ja šāds no­darījums noticis tur.

Un galvenais nekad nenolaidiet rokas, nekrī­tiet izmisumā, neuzskatiet, ka visi jūsu pūliņi ir veltīgi. Pareiza audzināšana noteikti vainagosies ar panākumiem. Nebēdājieties, ka tie nenāk tik ātri kā gribētos. Toties tie ir dabiski. Tikai reklāmas jums sola, ka viss būs "ātri un vienkārši". Bet šī vienkāršība, kā mēdz teikt, bieži vien ir sliktāka par klaju laupīšanu.

SLIMĪBAS, KAS SLĒPJAS MŪSU PAGĀTNĒ

Atkal atgriežos pie vēstures faktiem. Taču nejau tādēļ, lai apstiprinātu Doktora informatīvi ener­ģētiskās teorijas tēzes, bet gan tādēļ, lai ar pie­mēriem ilustrētu viņa vārdus par mūsdienu tiku­miem slimību, ar ko sirgst mūsu sabiedrība, kuru paši uzskatām par civilizētu.

Atkal pievērsīsimies seniem notikumiem, kuri risinājušies pirms trīssimt gadiem un kurus mēs labi zinām no vēstures un daiļliteratūras grāma­tām.

Pētera I tēvs nomira, kad zēnam tikko kā bija palikuši četri gadi. Tad nāk izraidīšana, desmitga­dīgā bērna acu priekšā strēli nodur viņa audzinā­tāju Matvejevu, māsa cenšas tikt vaļā no sava sān­cenša, puikas dzīvība ir nemitīgi apdraudēta. Pat tie pētnieki, kuri patiesi jūsmo par Pētera talantu un pielūdz viņu kā ģēniju, nevar neatzīmēt, ka bēr­nības iespaidi dziļi ietekmējuši viņa kā personības attīstību. Niknuma lēkmes, nervu tiks, izsmal­cināta nežēlība tas viss viņu pavadīja līdz mūža galam.

Arī daudziem Doktora pacientiem kopš bērnības saglabājušās dziļas asiņojošas brūces. Jums šķiet, ka laiki ir mainījušies, ka tagad attieksme pret bērniem ir citāda, ka bērns nevar kļūt par rotaļlietu nelīdzsvarota pieauguša cilvēka rokās? Tad klau­sieties un iegaumējiet: mēs runājam par to, ka mū­su slimības slēpjas mūsu pagātnē.

Viņa bija apvainojusies uz cilvēkiem, uz Dievu uz visu pasauli. Un tas ir saprotams, jo viņu pie­meklēja briesmīgi pārbaudījumi: kad meitenei bija divi gadi, nošāva vecākus. Tas notika divdesmitajā gadā, un kopš tā laika viņa centās vecākus aizmirst. Kaut gan atgādināja visi: audzinātājas bērnu­namā, skolotāji skolā, pasniedzēji FRA skolā. Visur, kur bija vajadzīga anketa. Tāds bija laiks, smags laiks. Taču viņa turēja, ļaunu prātu nevis uz laiku, bet gan uz cilvēkiem: uz vecāko brāli par to, ka nepasargāja no visiem pārdzīvojumiem, uz vīrieti, no kura palika stāvoklī. Kāda tur mīlestība ? Visi melo! Vienu reizi tumšā vietā ciešāk pieglauda, pa­cēla cepuri un aizmirsa. Bet uzblīdušo vēderu vis nenoslēpsi…

Tad viņa saņēma dūšu un aizgāja pie šā vīrieša mātes. Ne jau tāpēc, ka būtu mīlējusi tās dēlu, bet gan tāpēc, ka viņai, meitenei, bija neiespējami uz­turēt bērnu, ko nēsāja zem sirds. Un arī uz šo vēl nedzimušo bērnu viņa jau turēja ļaunu prātu. Vī­riešai māte, žēlojot bāreni, paturēja viņu savā mājā, mēģināja apskaidrot prātu vieglprātīgajam dēlam. Un apskaidroja.

Visu mūžu viņi nodzīvoja kā suns ar kaķi. Laulī­bas pārkāpumiem, skandāliem un kautiņiem nebija gala. No šīs "mīlestības" piedzima deviņi bērni, bet dzīvajos palika tikai pieci…

Viņu šajā dzīvē nomāca viss: nelaimīgā bērnība, neveiksmīgā laulība, nevēlamie bērni. Bet vislie­lākā netīksme bija pret to, pirmo meitu, kuras dēļ viņa bija spiesta samierināties ar nemīlamu cil­vēku. Naidam pret visu pasaulē kļuva, sirdī par šau­ru, tas meklēja izeju…

Un tad sākās karš Kurskas loka pekle, uzlido­jumi, partizānu apšaušana. Sirds kara liesmās nocietinājās. Un tad vēl vīrs atrada citu. Sirds kļu­va pavisam nejūtīga.

Kas pie visa vainīgs? Vainīgajam taču ir jābūt! Vīrs atklāti iet. uz satikšanos, un no dedzinošā naida nav glābiņa. Un tam nav izejas. Bet turpat pa kājām maisās piecgadīgā meitiņa… Grūti pateikt, par ko viņa domāja, kad niknumu par visām savām pāres­tībām gribēja izgāzt uz meitenīti. Šoreiz sitieni bija sevišķi nežēlīgi. Kirzas zābakos ieautās kājas spār­dīja bērna kermenīti, radot neciešamas sāpes: "Raudi! Sitīšu, līdz sāksi raudāt!" Bet meitenītei negribējās raudāt. Sava mūža īsajos piecos gados viņa pie mātes nežēlības bija pieradusi. Tagad šaus­mas un sāpes mudināja viņu paslēpties, izvairīties. "Raudi!"

Atgriezies no mīļākās, tēvs atrada meitu… pēc asiņainajām pēdām. Tās veda zem gultas, savukārt pagultē meitene bija palīdusi zem muldas. Skats bija satriecošs, un tagad pienāca mātes kārta vai­rīties no tēva sitieniem.

Dzīve ritēja skandālos un kautiņos. Vīrs sāka bie­žāk dzert, viņa biežāk provocēja uz "attiecību skaid­rošanu". Viņš krāpa viņu, savukārt viņa vīru bērnu acu priekšā ar vīra brāli…

Kad meita sasniedza piecpadsmit gadu vecumu, māte vairs nedrīkstēja pret viņu pacelt roku. Meita bija mātes augumā un varēja sadot pretī. Tad māte visiem izbazūnēja, ka viņas vecākā meita dzīvo ar tēvu. Ne jau visi šiem pretīgajiem meliem noticēja, taču meitene teju, teju bija gatava noslēgt rēķinus ar dzīvi…

Šis notikums nav izdomāts. Doktoram to pastās­tīja tā pati meitene, kuru māte sita. Meitene ir iz­augusi, tagad viņai gandrīz sešdesmit gadu. Bet viņas slimajā dvēselē šie piecdesmit gadus senie no­tikumi vēl ir dzīvi. Fiziskās sāpes ir mitējušās, dvē­seliskās palikušas. Šo sāpju pastāvīgums Smalkā ķermeņa sistēmā ir radījis brūci, enerģijas aizplū­šana veicinājusi daudzu slimību attīstību. Lai izār­stētu no fiziskajām slimībām, Doktoram viņa vis­pirms ir jāatbrīvo no dvēseles mokām, jāizdzēš vi­ņas atmiņā asiņainās pēdas, kas nāk līdzi no tālās, bet neaizmirstās pagātnes.

Protams, vienā vai divās sērijās šīs pēdas izdzēst neizdosies. Šīm pēdām ir vairāk nekā piecdesmit gadu. Un visus šos gadus atmiņas ir gruzdējušas sirdī, nemitīgi par sevi atgādinot, ieraujot slimības bezdibenī. Doktors nenodarbojas ar hipnozi, viņš neliek pacientei aizmirst savu bērnību vārda vis­tiešākajā nozīmē, necenšas panākt, lai viņa vienā jaukā dienā pamostas bez jebkādām atmiņām. Tur­klāt tas būtu arī nedabiski, bet tātad nedotu pa­cientei nekādu labumu. Atņemt cilvēkam atminu, nekaitējot viņam, nav iespējams. Taču var panākt ko citu. Var iemācīt citādi izturēties pret savām atmiņām. Un tad sāpes nomainīs gudrība.

Seansos šai nolūkā tiek izdarīta speciāla proce­dūra. Protams, fonu tam visam veido augsta Rado­šās Enerģijas koncentrācija un Doktora individuālā iedarbība.

Atsauciet atmiņā to, kas jūs nemitīgi satrauc, ne­dod jums mieru. Bet tagad lēni griezieties ap savu asi, domās izsvītrojot šos pārdzīvojumus no savas dzīves. Turpmāk tie jūs vairs netraucēs.

Varbūt šī procedūra ar pacientu būs jāveic ne reizi vien, iekams dvēseles brūce aizdzīs. Neklā­tienes seansa laikā arī jūs varat mēģināt to veikt.

Protams, dvēseles brūces labāk sadzīst tiem pa­cientiem, kuriem vairs nav kontakta ar pārdzī­vojumu avotu, kuri nesaskaras ar cilvēku, kas sagā­dājis tik daudz bēdu, kas allaž izved no pacietības, aizskar, pazemo, izdara spiedienu. Bet ko lai dara tie, kuri pēc Radīšanas Enerģijas dziedinošās iedar­bības ir spiesti atgriezties tur, kur viņiem dvēselē cirtīs jaunas brūces?

Cik grūti ir izārstēt bērnu, kas pēc seansa kopā ar mammu vai vecmāmiņu atgriežas pie žūpas tēva, kurš jebkurā brīdī var zaudēt savaldību, iesist piec­gadīgam bērnam pa galvu, kaut ko salauzt, metot pret grīdu, ar dūrēm uzbrukt mātei. Ja nekas ne­mainīsies, nekāda Enerģija nespēs palīdzēt. Un nekas nespēs palīdzēt. Protams, sievietei, kas kopā ar bērnu no mājas elles izrāvusies uz klīniku, gri­bas, lai viss viņas dzīvē mainītos pēc iespējas ātrāk, lai notiktu brīnums tāpat kā citiem, tiem, kuri no skatuves stāsta par saviem panākumiem, lai bērns pārstātu slimot, bet vīrs dzert, lai mājā valdītu klusums un miers, lai nemocītu nemitīgas bailes, lai nesāpētu sirds. Centieni iegūt laimi, veselību un mierīgu dzīvi tas ir brīnišķīgs mērķis, un vēlē­šanās to visu iegūt ātrāk ir visnotaļ saprotama. Tomēr slimība, īpaši iestrēgusi, ilggadīga slimība, tūlīt neizzūd. Kāpēc?

Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēks pie tās pierod, pielā­gojas tās izpausmēm, proti, vai nu izturas pasīvi pret slimību, vai izdabā tai. Tas attiecas gan uz fi­ziskajām slimībām, gan uz dzīvesveidu, gan uz domām. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dvēseles un miesas slimības nav šķiramas, bet to būtība slēpjas infor­matīvo lauku izkropļojumos.

Pierast pie slimības ir ļoti vienkārši. Turklāt mūsdienu medicīna to veicina. Sāp aknas? Lūdzu jums tabletes. Nē, aknu šūnas tās neatjauno un funkcijas neuzlabo. Taču sāpes nejutīsit. Un cilvēks nevis cīnās ar slimību, bet mierīgi rij tabletes. Ir skaidri saskatāma pasivitāte un pierašana pie slimī­bas. Daudzi preparāti nevis ārstē, bet gan noved pie tā, ka cilvēka organisms pielāgojas slimībai, kas ieperinājusies tajā.

Pēdējā laikā klīnikā rodas jaunas problēmas ar bērniem, kuri tur izglābti no nopietnām slimībām. Ja bērns ir ilgi sirdzis ar smagu slimību, tad, gluži dabiski, vecāki pret viņu neizturējās kā pret veselu. Vecāki centās izpildīt visas viņa vēlmes, jo gribēja atvieglot bērna stāvokli un vismaz kaut kā viņu iepriecināt. Bet tagad, pateicoties Doktoram, bērns ir vesels. Un atkal problēmas. Vecāki vēl nav atgu­vušies no pārdzīvotajām šausmām, tāpēc pret bēr­nu izturas tāpat kā līdz šim, proti, kā pret slimu. Bet viņš, būdams jau vesels, to uztver kā pašu par sevi saprotamu. Paiet pavisam neilgs laiks, un ve­cāki atkal sūdzas Doktoram: "Niķojas, kļūst ego­ists, neklausa." Taču izskaidrojums ir tāds, ka bērns pie slimības pieradis. Ir par maz atjaunot organisma iekšējo sistēmu normālu darbību, jāatjauno arī veselīgas attiecības ģimenē.

Otrkārt, tāpēc, ka nav iespējams reāli un vienā mirklī iznīcināt to, kas veidojies desmitiem gadu. Turklāt, ja vienā mirklī sagrūst cilvēka iekšējā pa­saule, dvēsele paliek tukša, noplicināta. Par kādu veselību šādā gadījumā var runāt?

Ar Radīšanas Enerģijas palīdzību, nevis uz tās rēķina, bet tikai ar tās palīdzību cilvēkam savi iek­šējie spēki jānostiprina tik lielā mērā, lai patstāvīgi atbrīvotos no vecajiem ieradumiem un skatījuma uz pasauli un ļautu to vietā rasties jauniem ieradumiem un jaunam skatījumam. Nedrīkst paļauties tikai uz Radīšanas Enerģiju, ir jārīkojas arī pašam!

Taču, kad runa ir par ieradumiem, daudzi gatavi nolaist rokas un padoties. Tautā mēdz teikt: "Iera­dums ir otra daba." Un mēs savus ieradumus daž­kārt sargājam cītīgāk nekā veselību: mānām sevi, turamies pie vecām ieražām, cenšamies izdomāt dažādus attaisnojumus, lai tikai nevajadzētu mainī­ties (lasi: lai neizārstētos!).

Pacientu reakcija uz Radīšanas Enerģiju izpaužas divējādi. Pirmais variants ir līdzīgs apskaidrībai spožam uzplaiksnījumam, kas cilvēkam atver acis un ļauj izvērtēt savu dzīvesveidu, lai saskatītu slimības cēloni. Pateicoties šādai ātrai iedarbībai un cilvēka pārtapšanai, slimības ātri atkāpjas. Tas, protams, ir brīnišķīgi, taču veselību atguvušais pacients, ja jaunais skatījums uz dzīvi viņam nekļūs par pietiekami drošu balstu, drīz atkal iekritīs slimības ķetnās. Tāpēc, neraugoties uz to, ka daudzas (iespējams, pat visas) klīniskās diagnozes ir izzudušas, cilvēkam pirmām kārtām ir nepieciešams veselīgs skatījums uz pasauli. Tieši ar šādu skatījumu S. Konovalovs iepazīstina savās grāmatās. Viņa grāmatas tā ir Veselīga Dzīvesveida filozofija. To neievērojot, veselību ilgi saglabāt nav iespējams.

Otrs pacientu izveseļošanās variants ir ilgāks. Kāpēc? Uz šo jautājumu var atbildēt, tikai strādājot individuāli ar katru pacientu. Tomēr šādi pacienti var paši sev palīdzēt. Jā, viss uzreiz nav izzudis. Jā, izzūd pārāk lēni. Taču, ja jūs patiešām gribat sev palīdzēt, jūsu galvenais uzdevums ir apgūt Ve­selības filozofiju. Ja jūs, ievērojot pat šķietamus (!) sīkumus, nelokāmi iesit pa veselības ceļu, pa to pa­šu ceļu, kuru Doktors apraksta savās grāmatās un par kuru runā katrā seansā, tad noteikti izveseļo­sities. Tas pats attiecas uz Doktora "neklātienes" pacientiem, viņa lasītājiem, jo uz veselību ved tikai viens ceļš ir jāsagrauj slimības radītie vecie iera­dumi un tie jānomaina ar jauniem tādiem, kas veicina jūsu Smalkā ķermeņa un energoinformatīvās struktūras nostiprināšanos.

VĒSTURES MĀCĪBAS

Īpaši spilgti energoinformatīvā saikne saskatāma vienas ģimenes vairākās paaudzēs. Tā kā mēs slikti pārzinām savas ģimenes saknes, pievērsīsimies vēsturei.

Visi zina, ka valdnieku ģimenes vajā daudzas pār­mantotas slimības. Viena no tādām ir hemofilija pavājināta asins recēšana. Ar to sirga Nikolaja II vienīgais dēls un troņmantnieks Aleksejs. Aplūko­jot cara ģimenes fotogrāfijas, jums būs grūti atrast attēlus, kuros zēns smaidītu. Slimība laupīja viņam spēkus jau kopš agras bērnības. Ciešanu pilnā sejas izteiksme fotogrāfijās mūs nemāna: zēns bieži rau­dāja, činkstēja, bija untumains, viņu nomāca sāpes. Zilumi, kurus parastie bērni dažkārt pat nepama­na, varēja troņmantnieku novest kapā, izraisot iekšēju asiņošanu. Tāpēc viņam bija liegtas daudzas rotaļas, jo tās varēja apdraudēt zēna dzīvību.

Ar hemofiliju sirga ne tikai Krievijas troņa, bet arī citu karalisko ģimeņu pārstāvji. Piemēram, uz­skata, ka Aleksejs to mantojis no savas vecvecmā­miņas karalienes Viktorijas.

Nevienam nav ienācis prātā šādas vēstures likum­sakarības aplūkot no informatīvi enerģētisko lauku teorijas viedokļa, taču, ja vērīgi analizēsit dažus vēs­tures faktus, pamanīsit, cik liela taisnība ir Doktoram, kad viņš apgalvo, ka bērna slimība ir saistīta ar vecāku informatīvi enerģētisko lauku izkropļojumiem.

Jūs visi droši vien būsit dzirdējuši un lasījuši, ka pēdējam Krievijas caram bija vājš raksturs, ko viņš pats ar savu roku apliecināja, parakstot manifestu par atteikšanos no troņa. Mēs visi atceramies, ka tieši troņmantnieka slimības dēļ cara ģimene, bet rezultātā arī visa Krievija nonāca Grigorija Rasputina ietekmē. Tas, neapšaubāmi, bija ļoti talantīgs, bet pilnīgi amorāls cilvēks. Izkropļots informatīvais lauks pievelk izkropļotu realitāti: nelaimes un slimības. Karš, divas revolūcijas un beigu beigās no­šaušana tāda ir šīs ģimenes bēdīgā hronika.

Taču šādas beigas pārcirta apgrūtinātās karmas mezglu, un tagad slavenās dzimtas atvases šī bīs­tamā slimība vairs nevajā.

Jūs ļoti labi zināt, ka neviena valdnieku dinastija nav iztikusi bez asinsizliešanas. Savu brāļu un mā­su noslepkavošana cīņā par troni, asiņaini kari sa­vas varas nostiprināšanas vārdā, citādi domājošo cilvēku asiņu straumes tieši šie faktori ir radījuši daudzās slimības, kas vajā karaliskās dzimtas. Slep­kavība ir ļoti liels grēks, un tas nepaliek nesodīts.

Sarkanās rozes un Baltās rozes karš Anglijā slī­cināja valsti asiņu jūrā un izdzēsa dzīvību gandrīz ceturtdaļai iedzīvotāju. Opričņina Ivana Bargā lai­kā arī ievērojami samazināja iedzīvotāju skaitu. Varbūt tieši šādas asiņainas dzīres kļuva par cēloni karaļu ārprātam, ko Šekspīrs pacēla Dieva soda rangā? Starp Anglijas galma "karaliskajām" slimī­bām var minēt Džordža III un Indriķa VI vājprātu, Indriķa IV spitālību, Kārļa VI prāta aptumsumu. Pat Tjūdoru dinastijas pārstāve Elizabete, kas vei­cināja Lielbritānijas izveidošanos, mūža nogalē pa savas pils zālēm klīda ar kailu zobenu rokā.

Krievijā cīņa par varu nebija mazāk asiņaina un arī "ārprātīgo" valdnieku nebija mazāk. Pat Ivanam Bargajam, Pēterim Lielajam un Katrīnai II, kas tik daudz izdarījuši Krievijas labā, bija psihis­kas dabas traucējumi.

Slepkavība nekad nepaliek nesodīta. Piedošanu nav iespējams izlūgties! Ir naivi uz to cerēt. No Vi­suma viedokļa slepkava ir nolietots, evolūcijai ne­derīgs materiāls. Viņa dvēsele (informatīvais lauks) tiks izšķīdināta Radīšanas Enerģijas laukos, bet pēc tam nonāks ellē, mutablā slāna laukos. Šāds cilvēks nekad vairs neparādīsies uz Zemes.

Vēl vairāk visu smago grēku, bet slepkavība ir vissmagākais grēks, nastu slepkava uzveļ saviem pēctečiem. Dažkārt mazu bērnu smagās slimības saistītas tieši ar šādām pārmantotām informatī­vajām saitēm, kas ģimenē liek sevi manīt pēc vairā­kām paaudzēm.

Šajā gadījumā, protams, runa nav par karavī­riem, kurus saista karavīra zvērests un kuri ir spiesti nogalināt pēc valdnieku gribas. Runa ir par slepkavībām, kuras cilvēki izdara pēc savas gribas, un nekāda atsaukšanās uz apstākļiem slepkavas likteni nemaina. Dedzīga un patiesa nožēla par no­darījumu neglābj slepkavu no soda viņa kokona pilnīgas informatīvi enerģētiskās iznīcināšanas, bet var daļēji ietekmēt viņa bērnu un mazbērnu likteni.

Viljama Šekspīra ģeniālajos darbos ārprātīgais un slepkava parasti ir viena un tā pati persona. Būtu vērts padomāt par to, kā izpaužas viņu līdzī­ba. Visdrīzāk kopīgs ir cēlonis izkropļots cilvēka informatīvais lauks, bet tātad slimība. Jūs jau zināt, ka cilvēka informatīvi enerģētiskais lauks ir atvērta, ar Radīšanas Enerģijas laukiem saistīta sistēma. Pastāvīgi pienākošā enerģija, kas 98 pro­centu apjomā sastāv no informatīvajiem laukiem, ļauj cilvēkam dzīvot aktīvu un saprātīgu dzīvi. Tur­pretī ar psihiskas dabas traucējumiem sirgstošu cil­vēku informatīvie lauki darbojas kā sabojāts uztvē­rējs, kuru nekādi neizdodas noskaņot uz vajadzīgo frekvenci, no tā skan svešu sarunu fragmenti, melo­diju kokteilis, dūkšana un čerkstoņa. Slims cilvēks vai nu nav noskaņots uz savu vilni, vai maldās svešu viļņu fragmentu haosā. Viņš pārtver svešas domas, lidinās starp svešiem informatīvajiem lau­kiem. Ar to izskaidrojamas "balsis", kas skan viņa galvā, un domāšanas un uzvedības traucējumi.

No informatīvi enerģētiskās teorijas viedokļa arī slepkava ir slims. Informatīvo lauku izkropļojumi pārrauj viņa saiti ar kosmisko enerģiju, tādējādi pārvēršot viņu par "necilvēku".

INFORMATĪVĀ SAIKNE ĢIMENĒ

Vecākus un bērnus vieno daudz dziļākas saites, nekā tas pirmajā brīdi varētu likties. Līdztekus ģenētiskajām saitēm, pateicoties kurām bērns man­to savu vecāku sejas fiziskos vaibstus, ķermeņa for­mas vai psiholoģiskās kvalitātes, pastāv informatīvi enerģētiskās saites.

Brīdī, kad notiek ieņemšana, vīrieša un sievietes Eņģeļi savā laukā ievelk nākamā bērna kokonu. Sākumā bērnu un māti ieskauj kopīgs informatīvi enerģētiskais lauks. Vēlāk, kad bērns nāk pasaulē, vecāku informatīvie lauki ietekmē viņa lauku, bet tātad arī viņa veselību un attīstību.

Bērnu poliklīnikā sūdzoties ārstam par bērna veselību, māmiņas diezin vai domā par to, ka bērna slimības, ja, protams, tā nav viegla saaukstēšanās, nav nejaušas. Tās ir radījusi vecāku un visas ģime­nes informatīvo lauku ietekme. Bērni ir īpaši jutīgi pret Radīšanas Enerģiju. Tas skaidri redzams praksē, kad pēc seansa dažu stundu laikā izzūd gan iesnas, gan nemitīgs klepus, kas mocījis vairākas dienas, dažu sēriju laikā izzūd encefalopātija, pat vēzis atkāpjas.

Taču īpaši smagos gadījumos, kā arī tajos ga­dījumos, kad slimība pietiekami ātri netiek uzveik­ta, ir vērts pirmām kārtām pievērst uzmanību vecā­ku veselībai. Bērnu ārstēšana smagos gadījumos jāsāk ar vecmāmiņas un vectētiņa, mātes un tēva ārstē­šanu. Tieši viņu informatīvajos laukos ir ieperināju­sies slimība. Bērnam ir grūti vienam pašam tikt galā ar slimību, ja viņš visu laiku uzturas ģimenē, kurā ir nelabvēlīgs informatīvi enerģētiskais klimats.

Lai bērns izveseļotos, īpaši tad, ja viņam ir kāda smaga kaite, pilnībā jāmaina visas ģimenes energoinformatīvais lauks. Doktora pacienti to ļoti labi saprot, bet tiem lasītājiem, kuri viņa grāmatu tur rokās pirmo reizi, paskaidrošu. Vecākiem ir karsti jāgrib izārstēt savu bērnu un jābūt gataviem darīt visu, kas ir viņu spēkos. Tāpēc smagos gadījumos, īpaši tad, kad bērniem draud bojāeja, uz klīniku jānāk visiem ģimenes locekļiem. Gan mātei un tēvam, gan vecmāmiņai un vectētiņam jāpieliek visas pūles, lai bērnam palīdzētu. Tādējādi viņi, pateicoties gan savam enerģētiskajam potenciālam, gan savam Vēlmju Ķermenim, daudzkārt palielinās Radīšanas Enerģijas spēku.

Par to, ka četrgadīgs mazulis, par kuru S. Konovalovs stāsta savā otrajā grāmatā, tika izglābts no vēža, jāpateicas ne tikai Doktoram, bet arī visas viņa ģimenes pūliņiem.

Ir gadījumi, kad jaunie vecāki, zaudējuši bērnus, sāk apmeklēt Doktora klīniku. Viņus uz to mudina kaut arī neapzināta, tomēr liela gudrība. Ja ģimenē ir gājis bojā bērns un vecāki sāk domāt par jauna bērna laišanu pasaulē, viņiem jāatbrīvojas no nāves draudiem, jāpārveido savi enerģētiski informatīvie lauki un savā ģimenē jāatjauno pozitīvs enerģētis­kais fons. Citādi viņu jaundzimušajam bērnam draudēs tās pašas briesmas, kuras laupīja pirmo bērnu…

MĪLESTĪBAS IENAIDNIEKI

Mūsdienu ģimenē ir daudz "klupšanas akmeņu". Viens no tiem, pret kuru sadrūp daudzu pāru mīles­tība, ir žūpošana. S. Konovalovs ieteic pievērst uz­manību tam, kā šī žūpošana sākas. Ja laulātais cilā pudeli jau pirmajā jūsu kopdzīves gadā un vēl atklā­jas, ka arī agrāk viņš ar to aizrāvies, tad faktiski nav nekādu izredžu veidot ar viņu normālu dzīvi. Viņš žūpošanu vairs neatmetīs uz brīnumu neceriet. Nepalīdzēs nedz kodēšana, nedz iešūtas ampu­las, nedz kas cits. Ja tik spēcīgas jūtas kā mīlestība cilvēku nespēj apturēt, tad viņu neapturēs vairs nekas.

Protams, katram likumam ir izņēmumi, dzīvē ga­dās arī brīnumi. Bet sievas (dažkārt arī vīri), kas cer uz brīnumu, parasti kļūst, maigi izsakoties, par zaudētājām. Jaunība paiet, bērni, ja arī piedzimst, bieži vien ir slimi, bet dažkārt nepilnvērtīgi, nervu sistēma pavājinās ar katru dienu, uzmācas slimī­bas. Un beigu beigās tieši žūpa vīrs, nevis pacietīgā sieva sarauj laulības saites un aiziet, bet sieviete paliek viena. "Cik gadus viņam ziedoju!" atstātā sieva sūrojas. Bet vai bija vērts? To, ar ko tas viss beigsies, varēja paredzēt jau iepriekš.

Sāka žūpot tūlīt pēc kāzām, žūpoja arī pirms tam, kāds no viņa ģimenes locekļiem arī ir žūpa tā ir negatīva prognoze. Gaidīt un cerēt uz brīnumu šā­dā situācijā ir bezjēdzīgi. To apliecina daudzu tūk­stošu sieviešu rūgtā pieredze, par kuru, iepazīstinot ar savu likteni, viņas stāsta savās anketās Dokto­ram. Lai šī pieredze palīdz vismaz tām, kuras tikko kā uzsāk ģimenes dzīvi un nevar izšķirties: kā rī­koties? Ja negribat iedzīt sevi postā, nešauboties pametiet šādu cilvēku. Citādi viņš tik un tā pametīs jūs, vienīgi tas notiks daudz vēlāk, tad, kad dzīve būs izpostīta.

Ja vīrs (nereti arī sieva), kas nekad nav izrādījis paaugstinātu interesi par alkoholu, sāk dzert, īpaši tad, ja tas notiek pēc kopā nodzīvotiem desmit un vairāk gadiem, tad tas ir sauciens pēc palīdzī­bas. Šādā situācijā nekādā gadījumā nedrīkst cil­vēkam pagriezt muguru, nedrīkst viņu "grauzt", strostēt, apsūdzēt. Saprotiet: kaut kas ir noticis! Kaut kas jūsu ģimenes dzīvē ir nojucis, kaut kur radusies plaisa, attiecībām nepieciešams kapitāl­remonts. Mēģiniet vīru uzvedināt uz sarunu, taču dariet to, izrādot gādību, neuzbāzīgi. Lieciet sa­prast, ka viņu mīlat un atbalstāt, palīdziet uzsākt sarunu par savām (vai jūsu kopīgajām) problēmām un jūtām. Tikai nekādā gadījumā notikumus nesteidziniet. Ja pirmajā reizē saruna nevedas, bet vīrs nākamajā dienā ierodas mājā "kunga dūšā", nerīkojiet scēnas. Tā jūs visu padarīsit vēl ļaunāku. Dodiet laiku gan sev, gan viņam. Un atcerieties, ka izbeigt attiecības vienmēr ir daudz vienkāršāk nekā tās saglabāt. Sagraut mīlestību var. Bet vai vajag, saduroties ar grūtībām, tūlīt bēgt no mīles­tības un izpostīt to, kam ir dievišķa daba?

Protams, savas unikālās dabas dēļ katrs cilvēks ir neatkārtojams. Visiem viena recepte nederēs. To­mēr kaut kādus secinājumus var izdarīt.

Krievijas sievieti pie nemīlama, dažkārt žūpojoša vīra, kurš turklāt pret viņu izturas rupji, tur daudzi materiālie faktori. Varbūt viņai nav darba un vīra alga ģimenē ir vienīgais ienākumu avots, vai arī viņai nav kur dzīvot nevar taču kopā ar bērniem palikt uz ielas. Tāpēc šāda sieviete jūtas kā strup­ceļā iedzīta dzīve kļūst pilnīgi bezcerīga. Jā, Krie­vijā sievietei šādā situācijā tagad klājas grūti. Dau­dzi jautājumi atdiiras pret naudu: jāaudzina bērni, jāīrē dzīvoklis. Izrādās, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā šie jautājumi Krievijā nav atrisināmi. Ko darīt? Pirmām kārtām centieties balstīties pati uz sevi. Jums palīdzēs viss, ko no Doktora grāmatām esat uzzinājusi par cilvēka uzbūvi, par cilvēku sav­starpējām attiecībām un mīlestību pret sevi. Jūs savā dzīvē vēl noteikti sastapsit mīlestību. Tas ne­nozīmē, ka katrā ziņā vēlreiz apprecēsities un šo­reiz izveidosit "veiksmīgu" ģimeni. Taču jūs iemī­lēsit, ja pati tam nepretosities. Un šī mīlestība var jums dzīvē kļūt par atbalstu un cerību.

Kāds teiks, ka tas ir nedaudz amorāls padoms. Taču par kādu morāli var būt runa, kad cilvēks nonācis bezizejā? Kas viņam palīdzēs? Sabiedrība? Valsts? Nē. Tikai viņš pats. Dažās reliģiskajās sektās uzskata, ka lūgt palīgā medicīnu ir amorāli. Pat tad, ja bērnam, kura vecākiem ir šāds uzskats, jāoperē aklā zarna, tēvs un māte drīzāk ir gatavi samierināties ar bērna nāvi, nevis vest viņu uz slim­nīcu. Baisi? Jā. Neticami! Taču viņi savu nežēlību attaisno ar "Dieva gribu". Tomēr arī šādai izdabā­šanai ir robežas, kad runa ir nevis par morāli, bet gan par cilvēka veselību. Ir smieklīgi runāt par mo­rāli, ja iet bojā radības kronis cilvēks. Augstākās morāles vērtības ir tieši mīlestība un veselība.

Tieši ģimenē vairāk nekā jebkur citur nedrīkst aizmirst savstarpējo attiecību galveno likumu: sāc ar sevi! Izlīdzinot un atveseļojot savu informatīvo lauku, cilvēks tādējādi ietekmē attiecības ar apkār­tējiem cilvēkiem un pirmām kārtām, protams, ar vistuvākajiem cilvēkiem ģimenes locekļiem. To nedrīkst aizmirst. Ja jūs nomierināsities, ielaidīsit sirdī lēnprātību, apslāpēsit naidu, lepnumu un uzbudinājumu, jūsu Smalkā ķermeņa un augstāko ķermeņu vibrācijas mainīsies, bet tātad mainīsies arī mijiedarbība starp šiem ķermeņiem un jūsu mā­jinieku augstākajiem ķermeņiem.

Simtos anketu par savu likteni stāsta pacientes, kuru vīri vai dēli atbrīvojušies no alkohola atkarī­bas. Pavisam nesen Doktora pacienti seansa laikā, kā mēdz teikt, no pirmavota dzirdēja kādas sievie­tes stāstījumu par to, kā viņa ar Radīšanas Ener­ģijas palīdzību izglābusi savu dēlu no narkomānijas. Un to visu viņi abi paveikuši patstāvīgi. Jūs taču sa­protat, ka nav iespējams panākt, lai žūpībai nodevies cilvēks apmeklētu klīniku, kur viņu no šā postošā ieraduma atbrīvos. Parasti šādi cilvēki lielākoties ne­maz nevēlas atbrīvoties no savām tieksmēm.

Tomēr tuvinieku izveseļošanās notiek. Notiek, pateicoties tam, ka mainās izveseļojas viena ģi­menes locekļa informatīvais lauks, bet tātad pār­veidojas daudzās saites, kas vieno radiniekus. Pro­tams, tas notiek tikai tajās ģimenēs, kur sieva (vai māte) vēl nav nolaidusi rokas, nav zaudējusi mīles­tību. Pareizāk sakot, kur mīlestību savās liesmās nav izpostījis naids, kas pārņem ikreiz, kad vīrs atkal ierodas piedzēries.

JA SIRDI MODUSIES MĪLESTĪBA, PATEICIETIES TAM KUNGAM!

Bet ja nu mīlestība atnāk tad, kad ir ģimene, kad, kā varētu likties, mīlestība jau ir un ir bijusi? Ko darīt un kā rīkoties, ja mīlestība pārņem un tur savā varā tā, ka tās priekšā viss pazūd un nav vairs agrākās sirsnīgās atmosfēras ģimenē, ja jūs vilktin velk pie iemīļotā, kurš pat nenojauš, ka modinājis šādas jūtas, un ja vēl turklāt šis iemīļotais ir labākās draudzenes vīrs?

No slimības vēstures nr. 1016351 (dzimšanas gads 1962.): "Mīļais Sergej Sergejevič! Labdien! Šodien ir pēdējais seanss. Jūs teicāt, ka var Jums rakstīt, ja sirds to liek… Tā nu sanācis, ka nevienam nevaru pa­stāstīt par to, kas mani satrauc. Jūs esat kā glābšanas riņķis, kā salmiņš, pie kura pēdējā laikā turos. Pie Jums sāku nākt nesen apmeklēju otro sēriju. Man ir 37 gadi, mokos ar daudzām kaitēm. Savulaik Jums rakstīju, ka visas manas slimības ir radījusi "laimīgā" bērnība. Tēvs bija alkoholiķis, būdams iedzēris, par visiem ņirgājās, tā nebija nekāda dzīve bez prieka, pilna nemiera. Vienas vienīgas pastāvīgas bailes. Tā arī bērnībā viss sākās ne jau velti mēdz teikt, ka "visas slimības ceļas no nerviem", bet nervi allaž bija sasprindzināti.

Man bija 25 gadi, kad tēvs cietumā nomira, bet man piedzima pirmā meita. Vīrs man ir ļoti labs, turpretī es esmu kļuvusi viegli aizkaitināma, bieži klaigāju, mūžam esmu ar kaut ko neapmierināta. It kā dzīvē viss ir labi, bet sirdi kaut kas nomāc. Bieži domāju, ka man dzīvē nav mērķa. Kāpēc es dzīvoju?

Kā panākt pārmaiņas dzīvē nezinu. Agrāk patika zīmēt, adīt, šūt, visu protu darīt un darīju pati savām

rokām, bet tagad vairs neko negribas! Sāka uzbrukt slimības: neirodermīts, netoksiskā struma, gastrīts, asinsrites un nieru darbības traucējumi un kā visa vainagojums reimatiskais poliartrīts, no kura ļoti nobi­jos, īpaši pēc tam, kad salasījos medicīnisko literatūru. Mani pārņēma tādas bailes un panika, ka gandrīz no­miru. No šā stāvokļa mani "izvilka" pazīstams ārsts. Pagājuši divi gadi, pašsajūta nav slikta. Kājas pašas at­veda mani pie Jums! Uz seansiem eju ar labpatiku. Sa­protu un pieņemu visu, ko Jūs sakāt, cenšos strādāt ar sevi. Tomēr pie Jums ierados nejau savu fizisko slimību dēļ. Ne jau slimības, bet gan dvēsele mani atveda pie Jums. Biju tik pārsteigta, kad Jūs seansa laikā pēkšņi sākāt runāt par mīlestību! To nu es nebiju gaidījusi!

Sergej Sergejevič! Jums vienīgajam kā tuvam cilvē­kam varu un gribu uzrakstīt, tāpēc ka vairs nespēju to paturēt sevī. Agrāk visā dalījos ar draudzenēm, ar māti. Taču tagad šķiet, ka, tiklīdz kādam pastāstīšu par sevi, viss tūlīt izgaisīs kā sapnis. Bet es to nevēlos, lai gan šīs jūtas ir mokošas, taču ne par kādu cenu es neatteik­tos no viņa, pat no dažām minūtēm laimes, ko jūtu, kad esmu līdzās mīļotajam cilvēkam.

Sergej Sergejevič! Lai gan esmu precējusies un man ir divi bērni, esmu iemīlējusies. Viņš ir precēts cilvēks, viņam arī ir bērni. Arī agrāk šad tad iemīlējos, varēju pirmā pieiet pie cilvēka un parasti vienmēr ieguvu pretmīlu. Bet tas, kas tagad notiek manā sirdī, vārdos nav pasakāms! Man šķiet, ka es nedzīvoju, es peldu pa straumi, bet manas domas visu laiku, katru mirkli ir pie viņa. Manā sirdī ir tik stipras ilgas, un es neko ne­varu sev padarīt. Vai tad tā, esot tādā stāvoklī, var dzīvot? Brīžiem šķiet, ka neizturēšu, un man kļūst baisi. Kā dzīvot tālāk? Ko darīt? Ne pret vienu cilvēku man nav bijušas tādas jūtas kā pret viņu. Gadās, ka esmu mājās un kādā brīdī jūtu, ka tad, ja tieši tagad iziešu laukā, es sastapšu viņu. Un tā arī notiek! Vai trīs stun­das staigāju pa veikaliem, un tad kājas pašas mani nes uz elektrisko vilcienu, tieši to vilcienu, kurā brauc viņš. Un šādu sakritību ir daudz!

Mīļais Sergej Sergejevič! Reiz Jūs teicāt, ka, iekams cilvēki viens otru iemīl uz Zemes, viņu jūtas jau ir iedi­binātas no augšas! Bet kā lai dzīvo ar tādu smagumu sirdī, kad skaiti dienas, minūtes, sirds tiecas pie viņa, izmisīgi lūdz iespēju skatīt kaut vai seju, pieskarties rokai, ielūkoties acīs! Smagi ir arī tāpēc, ka mūsu ģimenes draudzējas, viņa sieva man ir labākā draudze­ne, es viņu ļoti mīlu un cienu kā brīnišķīgu cilvēku un kā labestīgu, pret cita bēdām atsaucīgu sievieti. Arī mans vīrs ir tāds cilvēks, kādu nemaz tik daudz nav, viņš mani mīl, esam precējušies 14 gadus. Ko darīt? Kur rast atbildi uz šo jautājumu?

Ja viss būtu vienkārši: mīlat dzīvojiet kopā un esiet laimīgi, bet mēs vairs neesam jauni, katram ir ģimene un bērni, neko tur nevar mainīt, kur no sevis spruksi. Sergej Sergejevič! Kaut gan rakstu Jums, taču pašai par sevi kauns, kāpēc Jums nolaupu laiku, pie Jums taču nāk daudz cilvēku ar smagākām problēmām un gaida no Jums palīdzību. Es nemitīgi domāju, ka vajag sakoncentrēt visu savu gribu un apstāties, nodedzināt visus tiltus, bet tajā pašā laikā šī mīlestība, kādu līdz šim neesmu pazinusi, ir tik spēcīga. Tā ir tik mokoša,. bet reizē arī tik skaista. Ak Kungs, vārdos tas nav pasa­kāms! Kāpēc tā ir dota mums no augšas lai mēs vien­laikus būtu laimīgi un nelaimīgi? Kur meklējama atbilde?…"

S. Konovalovs atbildēja šai sievietei un citām sie­vietēm, kuras nokļuvušas šādā sarežģītā situācijā.

"Mīlestība salda, saviļņojoša un rūgta, ar vien­tulībā lietām asarām un ciešanām. Un neviens, iz­ņemot sevi pašu, nevar palīdzēt. Neviens taču nesa­pratīs, kas ar tevi notiek, un neviens nespēs tevi no šīm jūtām atbrīvot. Un vai tu vispār vēlēsies tās zaudēt? Diezin vai, tās vienmēr atnāk negaidītas un vienmēr ir pirmo reizi. Jo mīlestība taču nemēdz būt pirmā, otrā un pēc tam trešā. Dzīvē ir tikai viena mīlestība, un tu to saproti vienīgi tad, kad tā pie tevis atnāk.

Ko darīt tādā situācijā, kad ir ģimene, mīlošs vīrs, bērni, bez kuriem pilnvērtīga un laimīga dzīve nav iespējama? Ko darīt tad, kad tavs iemīļotais ir tavas draudzenes vīrs? Un kaut arī nebūtu drau­dzenes vīrs, bet vienkārši vīrietis, kuram arī ir ģi­mene.

Es saku pateicies Tam Kungam, ka pie tevis atnākušas šīs brīnišķīgās jūtas, ka pie tevis atnā­kusi Mīlestība!"

Tomēr S. Konovalovs uzskata, ka mēdz būt situā­cijas, kad labāk būtu no mīlestības atteikties. Ja runa ir par laulātajiem, kas kopā laimīgi nodzīvo­juši ilgu laiku (10 gadus un ilgāk), attiecību pār­traukšana, kad viens pamet ģimeni, noved pie no­pietniem traucējumiem un slimībām. Turklāt tas attiecas ne tikai uz pamesto laulāto, bet arī uz to, kurš aiziet, un uz bērniem, ja tādi ir. Rodas nopietni bojājumi informatīvajos laukos un Smalkā ķer­meņa sistēmā, un tie veicina visdažādāko slimību attīstību. Protams, runa nav par tiem gadījumiem, kad laulātie gadiem ilgi dzīvojuši kā suns ar kaķi. Tad šķiršanās var sniegt atvieglojumu abiem. Bet ja ģimene bijusi normāla…

Kā gan lai turas pretī mīlestībai, ja tā nevienu un nekad nebrīdina par savu atnākšanu? Ja jūsu laulībai ir ilgs stāžs un jūs vienmēr savu "otro pusi" esat godājis, tad spēsit to izdarīt. Mīlestība ļoti reti atnāk "pēkšņi", vienā mirklī. Tā var pārtapt par pilnvērtīgām jūtām diezgan ātri, tomēr zināms laiks tam ir nepieciešams. Pamanījuši sevī šādas jūtas, jūs varat neļaut tām attīstīties: varat noslēgt informatīvos kanālus, netikties ar attiecīgo cilvēku vai ierobežot saskarsmi. Sākumā tas dod rezul­tātus. Tas lielākoties ir cilvēka varā ļauties vai neļauties jaunajām jūtām. Protams, uz kaut ko tādu ir spējīgs vienīgi cilvēks, kas jūt atbildību pret savu ģimeni un to mīl.

MĪLESTĪBAS ĀRSTNIECISKĀS ĪPAŠĪBAS

Mūsdienās visos aspektos labvēlīga ģimene ir samērā reta parādība. Parunāsim par to, kādi fakto­ri ir harmonisku ģimenes attiecību pamatā.

Pirmām kārtām tā ir mīlestība. Par to mēs jau nedaudz runājām. Protams, visharmoniskākā un visstiprākā būs ģimene, kura balstās uz patiesām jūtām, proti, ģimene, kur pāri vieno ne tikai pasau­līgās saites, bet kur laulība slēgta "debesīs", tas ir, šā pāra mīlestība ir nākusi no augšas, to noteikusi "programma". No tā izriet, ka diezin vai var cerēt uz laimi laulībā, kas noslēgta vienīgi aprēķina dēļ, tāpēc ka "pienācis laiks" precēties, tāpēc ka sekss šķitis pievilcīgs.

Mūs bieži brīdina, ka mīlestība nav mūžīga, ka nepieciešamas kopīgas intereses, kopīgi uzskati un kopīgas domas. Taču tas tā nav! Tie, kuri tā runā, droši vien mīlestību jauc ar fizisku dziņu. Mīlestība ir jūtas, kas spēj būt apbrīnojami ilgstošas un pat pastāvīgas. Ja mīlestība vieno vīrieti un sievieti, vi­ņiem vienmēr būs savstarpēja interese vienam par otru arī tad, ja viņu uzskati, filozofija un intereses būs atšķirīgas. S. Konovalovs par to rakstā tā:

"Mīlestība. Cik daudz par to pateikts un reizē cik daudz nepateikta vēl palicis. Mīlestība ir tāda pati bezgalība kā Visums. Kā lai to izteic vārdos, dzejā, gleznās, mūzikā, dejā ?

Kā lai to apraksta, ja šīs jūtas ne ar kādiem lī­dzekļiem nav atspoguļojamas, tās var vienīgi pār­dzīvot. Bez tām dzīve zaudē jebkuru jēgu, bez šīm jūtām cilvēks nav cilvēks, jo tās piemīt tikai cilvē­kam, tikai mums ar tevi, jo tās devis Dievs. Kad dzirdu kādu sakām, ka mīlestības nav, man šāda cilvēka kļūst žēl. Tātad viņam šādu jūtu nav bijis, un, dod Dievs, lai viņš šajā dzīvē tās iepazītu. Mīlestība tā ir ne tikai kaislība, tas ir ne tikai sekss, ne tikai ķermeņu saplūsme. Mīlestība tā ir divu cil­vēku dvēseļu un siržu saplūsme. Mīlestība tā ir Eņģeļu saplūsme. Tieši viņi, savienojoties, savi­joties, saplūstot viens ar otru, rada šīs patiesi neap­tveramās, dievišķās, aizraujošās, visu ķermeni un dvēseli visu cilvēku caurvij osās jūtas, pār kurām apziņai nav varas, kuras ar gribasspēku nevar ap­turēt, noslēpt, apspiest. Tā ir MĪLESTĪBA! Ja jūs esat sajutis mīlestību, ja tā jūsos ir dzīva, tad jūs esat laimīgs cilvēks, jūs neesat veltīgi piedzimis un neesat veltīgi dzīvojis, un es zinu: jūs neesat spējīgs nodarīt neko ļaunu.

Mūsdienu pasaulē mūs cenšas pieradināt pie tā, ka mīlestības nav. Turklāt mums nesaka, ka tās nav. Tikai apraksta, rāda neprātīgu, gandrīz dzīv­niecisku kaislību, kas pārņem un aizrauj divus cil­vēkus bieži vien ar cigareti mutē, alus pudeli vai viskija glāzi rokā. Tā šī kaislība ir uz vienu nakti, tā neuzliek nekādus pienākumus.

Protams, mīlestība bez kaisles nav mīlestība. Taču tāpēc kaisli nevajag jaukt ar mīlestību.

Jo kaislība ir miesas dziņa un nemiers. Turpretī mīlestība tā ir eņģelisku struktūru tiekšanās vie­nai pēc otras. ".Mīlestība rod piepildījumu debesīs." Jā. Mīlestība nereti rodas pret cilvēka gribu un pat tad, ja to nevēlas. Tā atnāk negaidīta, bez jebkāda iemesla. Satiekot cilvēku, tevi pēkšņi pārņem satraukums, lai gan vēl vakar un aizvakar, veselu ga­du, šis cilvēks nekādas jūtas tevī nemodināja. Pie­peši tu sāc par viņu domāt, un tevi pārņem trīsas, maigums un saldkaisle. Tu aizvien vairāk ļaujies skurbinošu jūtu vilnim un pēkšņi saproti, ka, satie­kot šo cilvēku, nespēj pacelt acis uz augšu, nevari izdabūt pār lūpām ne vārda…

No vienkārša pieskāriena tevi pārņem neierasts saviļņojums un sirds trīsas. No viena vienīga ska­tiena tu mulsti un sirds sāk sisties tā, ka šķiet tūlīt izlēks no krūtīm… Es varu turpināt šo aprak­stu, un tam nepietiks ne vienas grāmatas, ne sim­tiem grāmatu. Katram, kas iemīlējies, ir savi pār­dzīvojumi, savi satraukumi un savas ciešanas.

Kad mīlestība atnāk jaunībā un ir abpusēja tā diviem cilvēkiem ir liela laime. Šī laime ir jāsargā, tā ne tikai jāsaudzē, bet arī jāvairo, jāattīsta, jālolo. Jo Mīlestība nezudīs, Eņģeļu saplūsme tā taču ir uz visu zemes dzīves laiku. Lai ko tu darītu, lai kā censtos aizmirst, tik un tā atgriezīsies pie viņas vai viņa. Taču mīlestība ne vienmēr nes laimi pat jau­nībā, pat tad, ja tā atnākusi, saviļņojusi sirdis un dvēseles pirmo reizi. Lai izveidotu uz mīlestību dibinātu savienību, nepieciešama cieņa tīri. cil­vēciskas jātas vienam pret otru."

Galvenās jūtas, kas spēj ilgstoši uzturēt mīlestī­bu, ir cieņa. Lai savas jūtas ilgi saglabātu, gan vīrie­tim, gan sievietei jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir unikāls un neatkārtojams. Tāpēc pirmām kārtām nevajag censties savu iemīļoto pārtaisīt, pielāgot kaut kādiem sabiedrības standartiem vai tam sava iecerētā veidolam, kāds jums bija izveidojies pirms tikšanās ar viņu. Mīliet viņu tādu, kāds viņš ir, un respektējiet viņa individualitāti un savdabīgumu.

"Ģimene, kura gan dibināta, uz mīlestības pama­ta, bet kurā pietrūkst cieņas starp laulātajiem, ne­var būt laimīga. "Mans dārgais! Es tevi mīlu! Ļoti mīlu, taču kopā mēs nedzīvosim, jo nespēsim izturēt pat ne vienu ģimenes dzīves dienu," jā, gadās arī tā, turklāt diezgan bieži. Ko darīt ? Kā rīkoties? Kā turpmāk dzīvot? Viennozīmīga atbilde nav iespē­jama. Te nevar būt kopīga padoma un kopīga ietei­kuma. Te nepieciešama stingri individuāla pieeja problēmai. Un te nepieciešama ļoti piesardzīga un labi pārdomāta, godīga atbilde.

Ir mīlestība, bet nav cieņas un pat vēlēšanās cienīt vienam otru. Katrs ir pats par sevi. Darbs, aizrau­šanās, draugi. Šādiem cilvēkiem diezin vai ir vērts šobrīd veidot ģimeni. Viņi tam nav gatavi. Tātad nevajag veidot ģimeni ar otru, jo tādā gadījumā, ja ģimenē ir tikai cieņa, bet nav mīlestības, ja ģi­mene tiek dibināta aiz žēluma pret tevi mīlošu cil­vēku, ja tu sevi atļauj mīlēt aiz žēlastības, šāda ģimene būs nelaimīga. Tajā nav godīguma jau pašā sākumā. Var ilgi saglabāt mīlestības šķietamību, var jaukt sev prātu ar kaisles ilūziju, pat fantazēt, ka tā ir mīlestība. Bet nē. Nevajag melot un mānīt pirmām kārtām sevi. Apstājieties. Būs taču bērni, bet viņi loti jūt neīstumu, viņus nepiemānīsi. Cie­šanas nedrīkst kļūt par ģimenes pamatu."

Ģimenes nodibināšana nebūt neuzliek pienāku­mu mīlēt tikai vienu vienīgo cilvēku visā pasaulē. IECERE acīmredzot katram cilvēkam paredz nevis vienu, bet gan vairākas mīlestības "programmas". Ja Radīšanas Enerģijas fons būtu normāls, ja Zemes informatīvie lauki nebūtu izkropļoti, ja cil­vēks būtu vesels, iespējams, ka tad starp viņa aug­stākajiem ķermeņiem pastāvētu harmonija un vi­sas šīs "programmas" būtu iespējams realizēt. Var­būt cilvēki spētu mīlēt ne tikai divas reizes, katras jaunās jūtas izmantojot tālākai sevis attīstīšanai un pilnveidošanai. Taču tagad diemžēl tas nav iespējams. Cik daudz traģēdiju rodas tāpēc, ka vīrs (sieva) iemīlējis (iemīlējusi) citu! Rezultāts ir skan­dāli, greizsirdība, pašnāvības mēģinājumi (bet tas ir vislielākais grēks!), sāpes. Pat šajā ziņā mūsdienu cilvēkam neizdodas izrauties no slimības gūsta.

Iespējams, jūs man iebildīsit un teiksit, ka "mīlas trijstūris" vienmēr ir bijusi un paliks cilvēka vislie­lākā traģēdija. Un, lai apstiprinātu savus vārdus, atsauksities uz visu pasaules literatūru, kuras pa­matā ir mīlestības traģēdijas. Taču atgriezīsimies pie S. Konovalova teorijas.

Pasaules pamatu pamats ir harmonija. Mīlestība ir jūtas, kas iesākumā rodas Smalkajā pasaulē, bet pēc tam vīrietim un sievietei realizējas fiziskajā pasaulē. Pasaule ir radīta ar mīlestību. Un diezin vai augstākā IECERE bija likt cilvēkiem mocīties, uzsūtot viņiem mīlu bez pretmīlas, atņemot mīles­tību tikai vienam no partneriem, liekot mīlēt uzreiz divus un ciest tāpēc, ka cilvēks nespēj izdarīt izvēli. Vai jums nešķiet, ka visu šo nelaimju cēlonis arī ir Radīšanas Enerģijas informatīvo lauku izkropļo­jumi? Varbūt tieši "nomaldījies" informatīvais lauks rada mīlu bez pretmīlas, turpretī veselīgos apstāk­ļos mīlestības programma vīrietim un sievietei sākās un beidzās (pareizāk sakot mainījās) vienlaikus.

Taču tie ir tikai minējumi par to, cik brīnišķīga būtu pasaule, ja Radīšanas Enerģijas fons pēkšņi atkal atbilstu normai, un atliek vienīgi izteikt no­žēlu, ka tas tā nav. Tāpēc atgriezīsimies šāsdienas slimajā realitātē un uzklausīsim Doktora padomus par to, kā labāk rīkoties vienā vai otrā dzīves situā­cijā, lai saglabātu mūsu relatīvo veselību.

Galvenais cilvēks nedrīkst sevi ierobežot mīles­tībā. Mīlestība taču var atnākt ne tikai tādas mīlestī­bas veidā, kas vainagojas ar laulības noslēgšanu, bet arī kā draudzība, pieķeršanās, cieņa pret cil­vēku. Jūs droši vien saprotat, kādas jūtas daudzās pacientēs mostas pret S. Konovalovu. Tas nav ne­kāds noslēpums, ka viņam bieži atzīstas mīlestībā. "Tur nav nekā briesmīga!" saka Doktors. "Tā ir mī­lestība, bet tātad visbrīnišķīgākās jūtas! Arī es jūs visas mīlu! Un nav svarīgi, ka mēs nekad nebūsim kopā, nekad viens otram nepieskarsimies. Tā gluži vienkārši ir nedaudz citāda mīlestība. Un tomēr tā ir īsta mīlestība!" Un īstā mīlestība pret Doktoru dod savus augļus: pacientes atbrīvojas no visbīsta­mākajām slimībām, visbriesmīgākajām diagnozēm. Droši vien ir grūti pat iedomāties, kā var nemīlēt cilvēku, pateicoties kuram tu atgriezies dzīvē!