Bet ja nu mīlestība atnāk tad, kad ir ģimene, kad, kā varētu likties, mīlestība jau ir un ir bijusi? Ko darīt un kā rīkoties, ja mīlestība pārņem un tur savā varā tā, ka tās priekšā viss pazūd un nav vairs agrākās sirsnīgās atmosfēras ģimenē, ja jūs vilktin velk pie iemīļotā, kurš pat nenojauš, ka modinājis šādas jūtas, un ja vēl turklāt šis iemīļotais ir labākās draudzenes vīrs?
No slimības vēstures nr. 1016351 (dzimšanas gads 1962.): "Mīļais Sergej Sergejevič! Labdien! Šodien ir pēdējais seanss. Jūs teicāt, ka var Jums rakstīt, ja sirds to liek… Tā nu sanācis, ka nevienam nevaru pastāstīt par to, kas mani satrauc. Jūs esat kā glābšanas riņķis, kā salmiņš, pie kura pēdējā laikā turos. Pie Jums sāku nākt nesen apmeklēju otro sēriju. Man ir 37 gadi, mokos ar daudzām kaitēm. Savulaik Jums rakstīju, ka visas manas slimības ir radījusi "laimīgā" bērnība. Tēvs bija alkoholiķis, būdams iedzēris, par visiem ņirgājās, tā nebija nekāda dzīve bez prieka, pilna nemiera. Vienas vienīgas pastāvīgas bailes. Tā arī bērnībā viss sākās ne jau velti mēdz teikt, ka "visas slimības ceļas no nerviem", bet nervi allaž bija sasprindzināti.
Man bija 25 gadi, kad tēvs cietumā nomira, bet man piedzima pirmā meita. Vīrs man ir ļoti labs, turpretī es esmu kļuvusi viegli aizkaitināma, bieži klaigāju, mūžam esmu ar kaut ko neapmierināta. It kā dzīvē viss ir labi, bet sirdi kaut kas nomāc. Bieži domāju, ka man dzīvē nav mērķa. Kāpēc es dzīvoju?
Kā panākt pārmaiņas dzīvē nezinu. Agrāk patika zīmēt, adīt, šūt, visu protu darīt un darīju pati savām
rokām, bet tagad vairs neko negribas! Sāka uzbrukt slimības: neirodermīts, netoksiskā struma, gastrīts, asinsrites un nieru darbības traucējumi un kā visa vainagojums reimatiskais poliartrīts, no kura ļoti nobijos, īpaši pēc tam, kad salasījos medicīnisko literatūru. Mani pārņēma tādas bailes un panika, ka gandrīz nomiru. No šā stāvokļa mani "izvilka" pazīstams ārsts. Pagājuši divi gadi, pašsajūta nav slikta. Kājas pašas atveda mani pie Jums! Uz seansiem eju ar labpatiku. Saprotu un pieņemu visu, ko Jūs sakāt, cenšos strādāt ar sevi. Tomēr pie Jums ierados nejau savu fizisko slimību dēļ. Ne jau slimības, bet gan dvēsele mani atveda pie Jums. Biju tik pārsteigta, kad Jūs seansa laikā pēkšņi sākāt runāt par mīlestību! To nu es nebiju gaidījusi!
Sergej Sergejevič! Jums vienīgajam kā tuvam cilvēkam varu un gribu uzrakstīt, tāpēc ka vairs nespēju to paturēt sevī. Agrāk visā dalījos ar draudzenēm, ar māti. Taču tagad šķiet, ka, tiklīdz kādam pastāstīšu par sevi, viss tūlīt izgaisīs kā sapnis. Bet es to nevēlos, lai gan šīs jūtas ir mokošas, taču ne par kādu cenu es neatteiktos no viņa, pat no dažām minūtēm laimes, ko jūtu, kad esmu līdzās mīļotajam cilvēkam.
Sergej Sergejevič! Lai gan esmu precējusies un man ir divi bērni, esmu iemīlējusies. Viņš ir precēts cilvēks, viņam arī ir bērni. Arī agrāk šad tad iemīlējos, varēju pirmā pieiet pie cilvēka un parasti vienmēr ieguvu pretmīlu. Bet tas, kas tagad notiek manā sirdī, vārdos nav pasakāms! Man šķiet, ka es nedzīvoju, es peldu pa straumi, bet manas domas visu laiku, katru mirkli ir pie viņa. Manā sirdī ir tik stipras ilgas, un es neko nevaru sev padarīt. Vai tad tā, esot tādā stāvoklī, var dzīvot? Brīžiem šķiet, ka neizturēšu, un man kļūst baisi. Kā dzīvot tālāk? Ko darīt? Ne pret vienu cilvēku man nav bijušas tādas jūtas kā pret viņu. Gadās, ka esmu mājās un kādā brīdī jūtu, ka tad, ja tieši tagad iziešu laukā, es sastapšu viņu. Un tā arī notiek! Vai trīs stundas staigāju pa veikaliem, un tad kājas pašas mani nes uz elektrisko vilcienu, tieši to vilcienu, kurā brauc viņš. Un šādu sakritību ir daudz!
Mīļais Sergej Sergejevič! Reiz Jūs teicāt, ka, iekams cilvēki viens otru iemīl uz Zemes, viņu jūtas jau ir iedibinātas no augšas! Bet kā lai dzīvo ar tādu smagumu sirdī, kad skaiti dienas, minūtes, sirds tiecas pie viņa, izmisīgi lūdz iespēju skatīt kaut vai seju, pieskarties rokai, ielūkoties acīs! Smagi ir arī tāpēc, ka mūsu ģimenes draudzējas, viņa sieva man ir labākā draudzene, es viņu ļoti mīlu un cienu kā brīnišķīgu cilvēku un kā labestīgu, pret cita bēdām atsaucīgu sievieti. Arī mans vīrs ir tāds cilvēks, kādu nemaz tik daudz nav, viņš mani mīl, esam precējušies 14 gadus. Ko darīt? Kur rast atbildi uz šo jautājumu?
Ja viss būtu vienkārši: mīlat dzīvojiet kopā un esiet laimīgi, bet mēs vairs neesam jauni, katram ir ģimene un bērni, neko tur nevar mainīt, kur no sevis spruksi. Sergej Sergejevič! Kaut gan rakstu Jums, taču pašai par sevi kauns, kāpēc Jums nolaupu laiku, pie Jums taču nāk daudz cilvēku ar smagākām problēmām un gaida no Jums palīdzību. Es nemitīgi domāju, ka vajag sakoncentrēt visu savu gribu un apstāties, nodedzināt visus tiltus, bet tajā pašā laikā šī mīlestība, kādu līdz šim neesmu pazinusi, ir tik spēcīga. Tā ir tik mokoša,. bet reizē arī tik skaista. Ak Kungs, vārdos tas nav pasakāms! Kāpēc tā ir dota mums no augšas lai mēs vienlaikus būtu laimīgi un nelaimīgi? Kur meklējama atbilde?…"
S. Konovalovs atbildēja šai sievietei un citām sievietēm, kuras nokļuvušas šādā sarežģītā situācijā.
"Mīlestība salda, saviļņojoša un rūgta, ar vientulībā lietām asarām un ciešanām. Un neviens, izņemot sevi pašu, nevar palīdzēt. Neviens taču nesapratīs, kas ar tevi notiek, un neviens nespēs tevi no šīm jūtām atbrīvot. Un vai tu vispār vēlēsies tās zaudēt? Diezin vai, tās vienmēr atnāk negaidītas un vienmēr ir pirmo reizi. Jo mīlestība taču nemēdz būt pirmā, otrā un pēc tam trešā. Dzīvē ir tikai viena mīlestība, un tu to saproti vienīgi tad, kad tā pie tevis atnāk.
Ko darīt tādā situācijā, kad ir ģimene, mīlošs vīrs, bērni, bez kuriem pilnvērtīga un laimīga dzīve nav iespējama? Ko darīt tad, kad tavs iemīļotais ir tavas draudzenes vīrs? Un kaut arī nebūtu draudzenes vīrs, bet vienkārši vīrietis, kuram arī ir ģimene.
Es saku pateicies Tam Kungam, ka pie tevis atnākušas šīs brīnišķīgās jūtas, ka pie tevis atnākusi Mīlestība!"
Tomēr S. Konovalovs uzskata, ka mēdz būt situācijas, kad labāk būtu no mīlestības atteikties. Ja runa ir par laulātajiem, kas kopā laimīgi nodzīvojuši ilgu laiku (10 gadus un ilgāk), attiecību pārtraukšana, kad viens pamet ģimeni, noved pie nopietniem traucējumiem un slimībām. Turklāt tas attiecas ne tikai uz pamesto laulāto, bet arī uz to, kurš aiziet, un uz bērniem, ja tādi ir. Rodas nopietni bojājumi informatīvajos laukos un Smalkā ķermeņa sistēmā, un tie veicina visdažādāko slimību attīstību. Protams, runa nav par tiem gadījumiem, kad laulātie gadiem ilgi dzīvojuši kā suns ar kaķi. Tad šķiršanās var sniegt atvieglojumu abiem. Bet ja ģimene bijusi normāla…
Kā gan lai turas pretī mīlestībai, ja tā nevienu un nekad nebrīdina par savu atnākšanu? Ja jūsu laulībai ir ilgs stāžs un jūs vienmēr savu "otro pusi" esat godājis, tad spēsit to izdarīt. Mīlestība ļoti reti atnāk "pēkšņi", vienā mirklī. Tā var pārtapt par pilnvērtīgām jūtām diezgan ātri, tomēr zināms laiks tam ir nepieciešams. Pamanījuši sevī šādas jūtas, jūs varat neļaut tām attīstīties: varat noslēgt informatīvos kanālus, netikties ar attiecīgo cilvēku vai ierobežot saskarsmi. Sākumā tas dod rezultātus. Tas lielākoties ir cilvēka varā ļauties vai neļauties jaunajām jūtām. Protams, uz kaut ko tādu ir spējīgs vienīgi cilvēks, kas jūt atbildību pret savu ģimeni un to mīl.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru