Nobeiguma vietā

Rezumējot visu iepriekš sacīto, varam minēt šādus gal­venos dziednieka darbības principus:

1. Jāatsakās no vēlmes pārsteigt publiku, šokēt, izraisīt "efektu".

2. Jāspēj būt noturīgam pret traucējumiem — proti, jā­panāk, lai apkārt notiekošais neietekmētu jūsu pašsajūtu un spējas — neņemiet vērā neizpratni, greizus skatienus, ļaunus vārdus.

3. Iekšēja neitralitāte pret darba rezultātu. 75% no visas darbības laika dziednieks veltī pats sev — ieiet darbības stā­voklī, noskaņojas, veido domformas utt. — tas galvenokārt ir tikai darbs ar sevi, Ceļš, bet konkrētie rezultāti — tikai zie­di Ceļa malās (kas nenozīmē, ka jūs varat atļauties būt pavir­ši — nebūt nē, viss ir jādara tik labi, cik vien labi jūs to spē­jat). Dziedināšanas iznākumu lai izšķir tas, kas ir spēcīgāks par jums — proti, Dievs, Liktenis jeb Gars.

4. Jāsaglabā iekšējs miers un bezkaislība. Jums jāpieslē­dzas kādam vispārcilvēciskam Egregoram, kas stāvētu pāri konfesionālajiem Egregoriem.

5. Neielaidiet sevī svešas sāpes un problēmas. Distan­cējieties no tām.

6. Ir jāprot atteikt, ja pacients "nav jūsējais".

7. Jāpalīdz tikai tad, ja cilvēks pats lūdz palīdzību. Nejau­cieties citu cilvēku dzīvē bez uzaicinājuma.

Visi grāmatā atspoguļotie vingrinājumi un manipulāci­jas ir pārbaudītas personiskajā pieredzē. Tomēr tie, tāpat kā viss cits, nav "patiesība pēdējā instancē". Patiesība vien­mēr ir konkrēta, tādēļ it visam nepieciešama diferencēta pieeja. Nedrīkst akli paļauties uz šīm "receptēm", jādomā līdzi. Tomēr — kamēr jums vēl nav personīgās pieredzes, jums jāuzticas receptēm. Autors vēlas, lai jūs, lasot grāmatu un izpildot vingrinājumus, pievērstu uzmanību tam, kā dar­bojas jūsu enerģētika, jūsu domas un iztēle. Vienīgais veids, kā vispār kaut ko var apgūt, ir iepazīt un izzināt sevi. Tikai caur sevis iepazīšanu notiek apkārtējās pasaules un Visuma izzināšana.

Grāmata nekādā gadījumā nav jāuzskata par sīku ceļve­di, tā tikai iezīmē kāda Ceļa vispārējās aprises. Ja jūtat, ka šis Ceļš ir jūsu — ejiet. Ja tas tomēr nav jūsu Ceļš — neskumstiet, gan arī jums kāds Ceļš ir sagatavots, un jums noteikti radīsies iespēja pa to iet. Tāpēc — lai jums veicas!

Šī grāmata sarakstīta, balstoties uz personisko pieredzi un izmantojot šādas grāmatas: V.I.Bogdanoviča "Psiho- korekcija ikdienas dzīvē", Linda L.Grīna "Mentālā biolokā- cija", TLobsangs Rampa "Tu esi mūžīgs", A.Ksendjuks "Kar- losa Kastaņedas noslēpums", A.Tuholka "Okultisms un ma­ģija", PHeizons "Burvestību pamati", D. Kavendišs "Rietu­mu maģija" un, protams, K.Kastaņedas grāmatas.

Karma. Reinkarnācija

Jebkura darbība, tai skaitā ari mentāla un emocionāla, rada veselu cēloņsakarību virkni. Labi darbi nes labus aug­ļus, slikti — sliktus. Tomēr labie un sliktie darbi savstarpēji neitralizē viens otru — to noteikti ņemiet vērā! Ja cilvēks vienlīdz daudz dara gan labo, gan slikto, uzkrājas abu veidu Karma, un tāds cilvēks pārmaiņus bauda gan labos augļus, gan ļaunos. Ļaunie darbi nevar tikt nolīdzināti, pārmaiņus darot kaut ko labu. Karmai nav ne sākuma, ne beigu. Darbi uzkrājas, to materiālā bāze ir cilvēka psihe. Cilvēka psihe pārveidojas, tomēr spēj pārdzīvot ķermeņa fizisko nāvi. No apziņas, ka cilvēks pats ir savu labo un ļauno darbu autors, izriet cilvēka atbildība par savu dzīvi. Ticība Karmai nenozī­mē pasīvu nepretošanos likteņa triecieniem, tieši otrādi, — mācība par Karmu neparedz nekādus aizliegumus, kas lieg­tu cilvēkiem uzlabot savu likteni.

Visa cilvēka rīcība iedalāma trīs grupās — Darāmā Kar­ma, Briestošā Karma un Nobriedusi Karma. Nobriedusi Kar­ma — tas ir neatgriezenisks process, mūsu dzīves fakti — piemēram, dzimšanas vieta un laiks, ģimene, kurā esam piedzimuši. Briestošā Karma nav tik inerta, tā pakļaujas zi­nāmām korekcijām. Vienmēr pastāv izvēles iespējas — izvē­le tad ari ir Darāmā Karma. Karma, tādējādi ir cilvēka brīvā izvēle, sevis radīšana. Reizēm tā nav nekas cits kā apzināta nepieciešamība.

Pastāv vēl kāda ļoti interesanta lieta — ne velti daudzām tautām ir līdzīgi novērojumi par labo un ļauno — "nedari labu, tad arī ļaunumu neieraudzīsi", "neviens labs darbs nepaliek nesodīts". Kur slēpjas jautājuma būtība? Labā un ļaunā attiecības ir konstants lielums — jā gan. Tā vienkārši ir, ja jūs uzmanīgi pavērosiet dzīvi, jūs to noteikti ieraudzī­siet. Pavairojot labo, mēs automātiski pavairojam arī ļauno. Tas notiek tad, ja jūs labo darāt ar domu "cik tas ir labi". Tādēļ jebkurai lietai, ko jūs darāt, nav jābūt labai (vai ļau­nai), tai ir jākļūst neapzinātai un jāpārvēršas par ieradumu. Tikai tādā gadījumā jūs spēsiet izvairīties no ļaunuma pret­darbības.

Tātad mācība par Karmu uzskata, ka vienīgi mēs paši esam atbildīgi par to, kas ar mums notiek. Savus šodienas apstākļus mēs esam sev radījuši pagātnē. Tas, kā mēs dzīvo­jam šobrīd, savukārt nosaka mūsu nākotni, t.i., Karmu vei­do mūsu neapzinātās saiknes, paradumi, zināšanas, atmi­ņas — daudz kas cits. Ja mēs esam no tā visa brīvi — tad mēs esam brīvi arī no Karmas. Brīvība — tas ir ārkārtīgi augstas garīgās attīstības līmenis.

Uz Karmu nevajag raudzīties kā uz kādu noslēpumai­nu, atriebīgu būtni, kas atalgo labos darbus un nikni soda par sliktajiem. Tas tā nav. Gan grēks, gan tikums jau paši par sevi, pēc savas būtības, rada ciešanas vai prieku.

Ja jūs ciešat, esat neapmierināti — tas nozīmē, ka jūs vēl nespējat būt harmonijā ar apkārtējo pasauli. Jūs esat nebrīvs. Tomēr ciešanas rada arī iespēju apzināties sevi, savu rīcību — uzdot sev jautājumu — kāpēc tas viss? Kāpēc es vispār esmu? Tie, kam nav ciešanu, vai ari kuriem tās ir sī­kas, šādus jautājumus sev neuzdod. Ja raugās no šāda re- dzespunkta, tad ciešanas nav vis sods, bet gan nepieciešams sevis pilnveidošanas apstāklis.

Vai Karma ir savienojama ar gribas brīvību?

Gan jā, gan nē. Lielā mērā tas, ko cilvēks savā dzīvē grib, ir atkarīgs no tā, ko viņš spēj gribēt, t.i., no viņa piere­dzes, paradumiem, iekšējās inerces, kas tad ari ir Karma. Svarīgi ir tas, ko mēs saprotam ar jēdzienu "gribas brīvība". Ja mēs ar to saprotam brīvību darboties saskaņā ar apzinīgi izvirzītiem ideāliem, tad Karma dod patiesu brīvību, tā nav akla nejaušība. Karma cilvēkam vienmēr dod iespēju.

Gudrība un žēlsirdība attīra Karmu (t.i., — Karmu attīra apziņas paplašināšana un patiesa vēlme atbrīvoties no pa­gātnes važām). Nav nekādu brīnumlīdzekļu gudrības sa­sniegšanai, toties ir dažas senas atziņas. Vairums cilvēku zemapziņā nemaz netiecas un ari nav gatavi pāriet citā apzi­ņas stāvoklī, tāpēc arī turpina nest tālāk visas karmiskās cēloņsakarību virknes.

Dziednieka prakse dod milzīgas iespējas strādāt ar savu Karmu. Būt ētiskam — tas nenozīmē uzvesties tikai tā, kā saka iekšējais "Es". Diezgan bieži "Ego" var piedāvāt arī neētiskas vēlmes. Tāpēc jums jāiemācās lūkoties uz "Ego" distancēti "no augšas". Ja nonākat grūtā situācijā, varat uz­dot sev jautājumu — kā šobrīd rīkotos mans Skolotājs? Bet galvenā metode, kā novērot "Ego" vēlmju iejaukšanos jūsu rīcībā, — nežēlot sevi, respektīvi — šo savu "Ego".

* * *

Nāve — Lielais Nekas…

Jaunākās atziņas liecina, ka nāvei maz kopīga ar koncepciju par Debesīm, Elli un Šķīstītavu, kā par to runā kristīgās doktrīnas, tomēr par Lielo Neko to ari nevar nosaukt. Vispilnīgākos pētījumus šajā jomā veikuši R.Mūdijs, M.Saboma un E.Kublers-Ross. Tā, piemēram, R.Mūdijs savās grāmatās "Dzīve pēc dzīves" un "tās puses gaisma" ir apkopojis vairāk nekā 150 intervijas ar cilvēkiem, kas pārcietuši klīnisko nāvi. Šie cilvēki savus pārdzīvojumus apraksta apmēram tā: "Dīvainas sajūtas, grūti vārdos izteikt." Tomēr visas sniegtās liecības iederās kopīgā shēmā jeb sižetā, tajās ir daudz līdzīgu elementu. Veidojas apmēram šāda aina: cilvēks uz nāves sliekšņa dzird ārstu balsis, kas konstatē viņa nāvi. Tad atskan troksnis, šņākoņa. Dažos gadījumos cilvēks ierauga sevi no malas un sajūt, ka tiek rauts pa garu, tumšu koridoru jeb tuneli. Tad cilvēks sev par lielu izbrīnu atklāj, ka spēj redzēt un dzirdēt, lai gan tā ķermenis ir nemateriāls. Drīz vien parādās silta, zeltaina gaisma un "mirušais" ierauga "filmu" par savu dzīvi, kurā akcentēti dzīves būtiskākie "mezgli", karmiskās darbības. Tajā pašā laikā "mirušais" sajūt, ka tuvojas kādai robežai jeb barjerai, kas acīmredzot šķir "zemes dzīvi" no viņpasaules. Vairumam cilvēku bijusi sajūta, ka dzīve nav beigusies, ka vēl nav viss izdarīts un tāpēc ir jāgriežas atpa­kaļ. Pēc "atgriešanās" šo cilvēku dzīve parasti izmainīju­sies — nāve viņiem vairs nav iedvesusi tādas bailes, visa dzīves uztvere kļuvusi pilnīgi citāda. Daudziem radušās garīgās intereses.

Tamlīdzīgas lietas notikušas arī pagājušos gadsimtos un acīmredzot nav nekāds retums. Lūk, piemēram: "Es atskatī­jos atpakaļ un ieraudzīju, ka mans ķermenis guļ nejūtīgs un nekustīgs. Līdzīgi tam, kā kāds, novilcis drēbes, stāv un skatās uz tām, tā es skatījos uz savu ķermeni un biju ļo­ti izbrīnījusies." Tas ir fragments no Svētās Teodoras pēcnā­ves stāvokļa apraksta (X gs.).

Uzreiz pēc nāves acīmredzot var izdalīt divas eksisten­ces fāzes. Pirmajā fāzē dvēsele atrodas starpstāvoklī — it kā apzinoties savu fizisko nomiršanu, tā vēl ir saistīta ar pamesto ķermeni. Šis periods dažādās tradīcijās tiek aprak­stīts atšķirīgi — Austrālijas aborigēnu ciltis uzskata, ka tas ilgst tik ilgi, kamēr miesa atdalās no kauliem, indusi un Himalaju iedzīvotāji — 8 —10 dienas, tibetieši — 3,5 — 4 die­nas. Pareizticīgie kristieši uzskata, ka šis periods ilgst 9 dienas. Pēc tam seko nākamā fāze — "pievienošanās". Tas ari ir pārejas stāvoklis — dvēsele iepazīst jauno pasauli ar tās jaunajām īpašībām. Pareizticīgo tradīcijā šis periods ilgst 40 dienas, tibetiešiem — līdz 49 dienām, pēc tam "ceļi šķi­ras". Kristieši uzskata, ka dvēsele nonāk vai nu Ellē vai De­besīs, kur tā gaida uz "Augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību", bet Austrumu tradīcijas uzskata, ka tā nonāk nākamajā pēc­nāves dzīves stāvoklī — jaunas pārdzimšanas priekšnojau­tās. Protams, ja tā ir garīgi augsti attīstīta un apskaidrota dvēsele, tā var vairs nepārdzimt, jo ir brīva no Karmas. Bet dvēselēm, kam ir lieli Karmas uzkrājumi, jāpiedzimst kādā no pasaulēm — cilvēku, dzīvnieku vai garu pasaulē. Tikai sevišķi ļaunas un nelabojamas dvēseles nonāk Ellē. "Tikai pārdzimšana cilvēka izskatā dod iespēju sasniegt apskaidrī­bu, tādēļ dzimšana kādā citā — dzīvnieku vai garu pasaulē — uzskatāma par šķērsli attīstībā", — apgalvots tibetiešu rak­stos.

Mūsdienās pēcnāves dzīves pētnieki sliecas domāt, ka dvēsele — tā cilvēka būtnes daļa, kas pārdzīvo ķermeņa fi­zisko nāvi — ir kāda energoinformatīva kvantu struktūra. ASV pat izdarīti "dvēseles svara" noteikšanas mēģinājumi. Konstatēts, ka cilvēks pēc nomiršanas ir par 4 — 8 gramiem vieglāks nekā brīdī pirms nāves iestāšanās.

Acīmredzot var izveidot tādu pasaules modeli, kurā dvēseļu pārceļošana, pēcnāves dzīve un citi "brīnumi" ir izskaidrojami pilnīgi racionāli un materiālistiski. No šī pieļā­vuma savukārt izriet vēl divas idejas. Pirmā: ja nu dvēsele nav nekas cits kā energoinformatlva lauka struktūra, tad varbūt mēs kādiem citiem kādās citās pasaulēs liekamies tikai "dvēseles"? Jo mūsu fiziskais ķermenis, kas mums lie­kas tik blīvs un necaurredzams, taču būtībā tāpat sastāv no enerģijas laukiem un plūsmām —atomiem, kuros attā­lums starp kodolu un elektronu apvalku neskaitāmas reizes pārsniedz, šo kodolu un elektronu izmērus. Tātad varbūt nemaz nav nekādas "šīspasaules un viņpasaules", ir tikai dažādas pasaules, kuru energoinformatīvās struktūras ir atšķirīgas.

Otrā ideja: Ja nu nākotnē parādīsies aparāti sakaru uz­turēšanai ar "dvēselēm" — kas tad notiks ar kristīgo reliģiju? Kas notiks ar mūsu saprātu?

Pastāv daudz iespēju, lai ielūkotos iepriekšējās pārdzim­šanās. Tomēr — vai tas vispār ir vajadzīgs? Ja mums noteikti būtu nepieciešams šīs iepriekšējās dzīves atcerēties, mēs to spētu. Tomēr — varat pamēģināt. Ņemiet vērā, ka nepiecie­šama patiesa vēlēšanās un iemesli to darīt — piemēram, kādas karmiskas problēmas iemeslu noskaidrošana. Vingri­nājums jāveic bez piepūles, viegli, jo tikai tad tas var izdo­ties.

Galvenais princips, kas jāievēro — jūs nedrīkstat iejauk­ties tajā, ko ieraudzīsiet, jums jābūt neitrāliem un pasīviem novērotājiem. Analizēt iespaidus varēsiet pēc tam.

Vingrinājums iepriekšējo dzīvju noskaidrošanai:

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās. Istabā lai ir puskrēsla, durvis aizvērtas, telefons — atslēgts. Nolieciet blakus modi­nātāju, pēc kura zvana jums būs "jāatgriežas". Aprēķiniet laiku uz 30 — 35 minūtēm. Formulējiet problēmu — ko tie­ši jūs vēlaties redzēt.

2. Aizveriet acis. Ielūkojieties tumsā, kas "redzama" jūsu acu priekšā. Ja parādās spīdumi, krāsaini plankumi, atvir­ziet tos malā. Ieskatieties, virzieties uz priekšu.

3. Agri vai vēlu jūs ieraudzīsiet sienu. Sienas var būt ļoti dažādas — gan parastas sētas, gan žogi, gan betona mūris. Tā būs jūsu dzimšanas barjera. Atkarībā no tā, cik ļoti jums nepieciešams ieraudzīt iepriekšējo dzīvi, tik ātri jūs līdz. tai nonāksiet. Ieskatieties, virzieties uz priekšu, nevizualizējiet neko — siena parādīsies pati.

4. Uzsāciet kustību gar šo sienu. Nav svarīgi, uz kuru pusi jūs dosieties — pa labi, pa kreisi, uz augšu. Kur liekas ērtāk, tur arī virzieties. Jums jāiet, līdz sasniegsiet plaisu — ieeju sienā. Arī tā var izskatīties ļoti dažāda, turklāt, ja atkār­tosiet šo vingrinājumu, katrreiz tā izskatīsies savādāk.

5. Dodieties iekšā. Vēlreiz atkārtoju — nekur neiejauk­ties. Novērot, skatīties un klausīties. Jums parādīs kādu dzī­vi — varbūt tas būs kā kino, varbūt jums liksies, ka notiku­mi norisinās tieši ar jums. Tas nav bīstami. Jūs sajutīsiet sa­vā dvēselē svinīgu un pacilātu noskaņojumu, kas saglabā­sies ari pēc iziešanas no meditatīvā stāvokļa. Modinātāja zvans jūs atsauks atpakaļ. Tad varēsiet analizēt, pārdomāt, šaubīties…

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Nākotnes pareģošana

Nākotne ir jau sākusies šodienā. Visam dzīvajam piemīt īpašība nedzīvot tikai šodien — koki met lapas, putni un dzīvnieki maina krāsu, gājputni dodas uz dienvidiem, bet cilvēks jautā: kas mani sagaida rīt?

Nākotnes pareģošanas mehānisms balstās uz informāci­jas nolasīšanu no Zemes energoinformatīvā lauka vai arī no cilvēka zemapziņas. Zemapziņas līmenī cilvēki šo informāciju sajūt kā intuīciju, nojausmas. Tas var notikt arī mie­gā, stipra stresa apstākļos. Cilvēks šādas spējas var iegūt arī speciāli trenējoties.

Var iezīmēt trīs galvenos pareģošanas principus: for­mālo, t.i., ar materiālu priekšmetu vai parādību palīdzību (kārtis, numeroloģija); neformālo — gaišredzība, pravietoju­mi; pareģošana. Pie jaukta tipa pareģošanas var pieskaitīt tāda tipa zīlēšanu, kur formālie dati (kāršu izlikums) tiek tulkoti ar intuīcijas palīdzību.

Nākotni var prognozēt arī ar tā saucamā motorā raksta palīdzību. Šī metode balstās uz ideju, ka jebkurā izplatījuma punktā ir iespējams iegūt informāciju par jebkuru citu izplatījuma punktu. Ekstrasenss spēj "notvert" šo informāci­ju un izpaust grafiskā veidā — kā diagrammu, ko viņš pats pēc tam atšifrē. Ekstrasenss koncentrē uzmanību vienlaikus uz rokas kustību, taustes izjūtām un vajadzīgo informāciju. Roka sāk kustību sinhroni ar pienākošo informāciju, attē­lojot to grafiski kā līnijas.

Jāpiebilst, ka tā saucamais automātiskais raksts no mo­torā raksta atšķiras ar to, ka šajā gadījumā ekstrasensa roka raksta vārdisku tekstu, nevis velk diagrammu. Šo metodi bieži vien savos seansos lieto spiritisti. Rakstītājs "darba" laikā var atrasties transā, vai arī, gluži otrādi, sarunāties ar apkārtējiem par pilnīgi citām tēmām, pat nenojaušot, ko raksta viņa roka. Vairumā gadījumu šāda parādība novēro­jama, ja spiritists kontaktējas ar būtni no zemākā astrāla. Šādi kontakti nākotnes pareģošanai neko būtisku nedod, jo zemākās astrālās būtnes mēdz būt melīgas, sniegt aplamu vai nevērtīgu informāciju. Bez tam kontakti ar zemāko astrāli var novest pie psihiskas saslimšanas. Pavisam reti šādos ga­dījumos iespējams saņemt noderīgu informāciju.

Visvienkāršākā lieta ir atbildes uz kādu konkrētu jautā­jumu noskaidrošana. Jautājumam jābūt formulētam tā, lai uz to būtu iespējams atbildēt ar JĀ vai NĒ.

Rīkojieties šādi:

Ieņemiet meditācijas sākumstāvokli. Uzzīmējiet uz pa­pīra lapas vai vizualizējiet mentālajā ekrānā sekojošu shēmu (skat. 1. zīm.). Pēc tam formulējiet jautājumu.

Gaidiet atbildi. Ja lietojat papīra lapu, jāizmanto svārstiņš. Svārstiņa lietošana gan ne vienmēr ir droša, jo tā kus­tību var ietekmēt fizikālas dabas apstākļi — āderes, sadzīves tehnikas radītie elektromagnētiskie lauki, it īpaši, ja esat iesācējs bioenerģētikā. Tāpēc labāk pielietot "mentālā ekrāna metodi". Lietojot sarežģītāku shēmu, (2. zīm.) saņemsiet niansētāku atbildi. Varat lietot ari apļveida shēmu, kur pozi­tīvās atbildes iespēja izteikta procentos. Uzdodot jautāju­mu, esiet maksimāli precīzi. Tad skatieties, kādā virzienā kustas svārstiņš (jeb skatiens jūsu mentālajā ekrānā). 

Piemēram: vai N. atdos man parādu? Skatāmies: svārstiņš virzās uz apmēram 80% iespējamības pusi. Ja pieļaujam iespējamo kļūdu ±5 — 7%, iespējamā parāda atdošanas varbūtība ir 80% ±5 — 7%. Ja saņemat šādu atbildi, tad, protams, ne­sēdiet un negaidiet, kad labpatiks beidzot ierasties N. ar jūsu naudu. Šāda atbilde parāda jums naudas atdošanas potenciālo iespēju. Jums būs jāpadarbojas ari pašiem — jā­piezvana N., jāatgādina…

Līdzīgu shēmu izmanto arī, noskaidrojot "ļaunās acs" cēloni vai citas tamlīdzīgas lietas, kur uz shēmas asīm varat uzrakstīt "aizdomās turamo" iniciāļus.

Atcerieties vienu — jūs esat atbildīgi par informāciju, kas nonāk jūsu rokās. Tam, kā jūs ar to rīkosieties, būs karmiskas sekas.

Laiks — tā nav bezgala gara lente, kas virzās caur kādas debesu rakstāmmašīnas klaviatūru, kā pieņemts domāt. Drī­zāk tas līdzinās kādai struktūrai, piemēram, kristālam, lai gan arī tāds salīdzinājums nav īsti precīzs. Laiks ir sarežģīts spēka lauks, kas izplatās daudzos atšķirīgos virzienos. Tas, ka mēs to uztveram kā secību — to nosaka tikai un vienīgi mūsu uztveres stereotipi. Lai gan viss, kam jānotiek, ir jau "iepriekš zināms", tomēr nebūt nav teikts, ka ar jums noti­kumi risināsies tieši tā. Lūk, labākais veids, kā to paskaidrot: ikviens no mums ikvienā laika brīdī saskaras ar vairākām izvēles iespējām. Dažās lietās vairāk, citās mazāk, bet brīdis izvēlei jums vienmēr būs atvēlēts. Mēs nemitīgi nokļūstam izvēles situācijās — domās, jūtās, rīcībā. No vairākām iespē­jām mēs kaut kādu iemeslu dēļ izvēlamies vienu. Kāpēc? Vai vainīgs "ļaunais liktenis"? Nē, mēs izvēlamies tā, kā esam PIERADUŠI izvēlēties. Šis viens virziens, ko izvēla­mies, ari ir jau "iepriekš zināms" — tāpat kā visi citi iespēja­mie. Tomēr pašā izvēles brīdī mēs esam relatīvi brīvi, mēs varam izvēlēties jebkuru no daudzajiem virzieniem. Tāpēc mēs savu dzīvi varam izmainīt. Lielākā daļa cilvēku nav brī­vi, jo akli seko saviem paradumiem, atkarībām, aizspriedu­miem un ilūzijām, kas tad arī izdara izvēli viņu pašu vietā. Talantīga zīlniece sajūt "virzienu" — likteņa līniju, kas cilvē­kā dominē dotajā brīdī. Nekur nav teikts, ka tā noteikti no­tiks, vienkārši tajā brīdī tas ir "visiespējamākais" variants. Tas nenozīmē, ka nepastāv citi likteņa varianti — pat tad, ja cilvēks atrodas smagā aizspriedumu un paradumu jūgā.

Tāpēc, izklāstot cilvēkam "visiespējamāko variantu", jā­būt ļoti uzmanīgam, jo, sniedzot cilvēkam šādu informāciju, jūs to "nostiprināt". Iespēja, ka šis variants īstenosies, pie­aug. Tādējādi jūs iejaucaties otra cilvēka dzīvē. Vēl šai sakarā jāatgādina par lāsta un svētības lielo nozīmi cilvēka dzīvē. Ar savu gribasspēku un enerģiju cilvēks — it īpaši, ja tas ir enerģiski spēcīgs cilvēks — var izmainīt citu cilvēku "likte­ņa līnijas". Tās var tikt izdarīts tikai caur cilvēka zemapzi­ņu — vietu, kur tiek veikta patiesā izvēle.

Bet tagad — praktisks vingrinājums.

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Pieslēgšanās Egregoram.

3. Pārdomājiet jūs interesējošo jautājumu. Formulējiet to tā, lai būtu iespējams atbildēt ar JĀ vai NĒ.

4. Mentālajā ekrānā iezīmējiet lielus JĀ un NĒ. Kad esat uzdevuši jautājumu, aplūkojiet šos uzrakstus. Tās, kurš ie­mirdzēsies, būs jūsu atbilde. Nemēģiniet sevi apmānīt!

5. Nodzēsiet un izgaisiniet domformas, izejiet no medi­tācijas.

Šī vingrinājuma laikā aktivizējas jūsu emocionāli tēlainā pasaules uztvere. Jūs izolējaties no apkārtējās ikdienas un nonākat kontaktā ar noosfēru. Šāds stāvoklis — "apskaidrī­ba" — var rasties arī spontāni. Tas ir izmainītas apziņas stāvoklis, kurā notiek intuitīva problēmas risināšana. Tamlī­dzīgas "apskaidrības" (satori) piemēru vēsturē ir diezgan daudz, Tā, piemēram, portugāļu ģeogrāfs E. Helkess iezīmē­ja globusā Antarktīdu 50 gadus pirms tās atklāšanas. Šis stāvoklis saistīts ar emocionālu pacēlumu, "iedvesmu".

Šāda stāvokļa surogātu mēdz sasniegt ar narkotiku, al­kohola palīdzību. Tāpēc zemas kvalifikācijas burvji visos laikos izmantojuši psihotropos līdzekļus — magones, kaņe­pes, dažādas sēnes. Atšķirībā no meditatīvajām tehnikām, kas sekmē personības attīstību, šādas metodes ar laiku no­ved pie personības degradācijas. Lai sasniegtu "satori", nav nepieciešami "burvju dzērieni", vienīgais, kas vajadzīgs — godīgi ielūkoties sevī, attīrīt savu apziņu un pieslēgties kā­dam no Egregoriem.

Vēl kāds vingrinājums:

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Izsauciet mentālajā ekrānā trīs apļus. Viens no tiem lai atbilst trim gadiem, otrs — vienam gadam, trešais — se­šiem mēnešiem.

3. Padomājiet par lietu, ko jūs vēlētos īstenot. 'Iā var būt jebkura lieta — tomēr vēlme jānoformulē precīzi. Formulējiet trīs vēlmes.

4. Iztēlojieties, ka šīm trim vēlmēm jāievietojas jūsu tri­jos apļos. Necentieties tās ievietot tur paši, vienkārši vērojiet, kurp tās virzās. Pievērsiet uzmanību savām sajūtām. Ja kāda no vēlmēm neievietojas nevienā no apļiem, atkārtojiet visu no sākuma, izvēloties citus laika termiņus.

5. Izgaisiniet visu radīto un izejiet no meditācijas.

Līdzīgā veidā var prognozēt ari veselības stāvokli. Tas, ko jūs ieraudzīsiet savā ekrānā, ir jūsu "spēcīgākā likteņlīni- ja" šobrīd. Ja izjutīsiet aktīvu vēlmi to mainīt — dariet to. Jūs varat izmainīt savu likteni — tas ir reāli. Tikai tādā gadīju­mā jums nāksies izmainīt arī savu attieksmi pret dzīvi, para­dumus, uzskatus…

* * *

Cilvēks, kurš iet Garīgo Ceļu, iesākumā virzās kā pa miglu: zināšanas šķiet neskaidras, pretrunīgas, grūti pielie­tojamas praksē. Pārliecība un precizitāte parādās krietni vēlāk. Ļoti svarīgi ir paļauties uz Intuīciju. Ari Intuīcija ir veids Ceļa īstenošanai. Ja cilvēks pacietīgi turpina iet šo ceļu, tad ar laiku viņš sasniedz Skaidrību. Sākotnēji Pasaules aina izliekas neskaidra, miglaina. Patiesības izpratne šķiet neiespējama. Cilvēks vēl nespēj pieslēgties Augstākajiem Egregoriem. Ar laiku Patiesība sāk atklāties — ejot Ceļu, cilvēks sāk izprast, kas slēpjas aiz sakrālajiem tekstiem, mācī­bām. Cilvēks ari pats izmainās.

Nav nekādu Slepeno zināšanu, kas būtu "jāatklāj". Par "slepenu" cilvēki dēvē to, ko vēl nav spējīgi adekvāti uztvert.

lapēc nav jābrīnās, ka baznīca nosoda zīlēšanu, pareģo­šanu utt. Kā jau minējām, — ja zīlniece pasaka vēl garīgi mazattīstītam cilvēkam kādu no "likteņa līnijām", viņa līdz ar to "nostiprina" šo versiju. Ta ir iejaukšanās cita cilvēka dzīvē. Šī iemesla dēļ patiesas spējas pareģot nākotni parasti piemīt tikai garīgi augsti attīstītiem cilvēkiem, kuriem vairs nav egoistiskas motivācijas. Šādi cilvēki neizlietos savas spē­jas nepienācīgi. Lielākā daļa "zīlēšanas salonu" darbinieku kaut ko zina un spēj, bet viņu lielākā nelaime ir tā, ka bieži vien viņi neizprot slēptākās, dziļākās cilvēka likteņa likumsa­karības.

Zīlēšanas teorētiskie pamatprincipi ir ļoti vienkārši — nākotnes notikumi briest mūsu šodienā. Tie atkarīgi no mū­su šodienas domām, vēlmēm, rīcības. Ikvienam jautāju­mam, ko mēs esam spējīgi šodien uzdot, jau ir gatava atbil­de, tātad — tā ir tikai "jānolasa", jāpārveido no vienas zīmju sistēmas otrā. To var darīt, piemēram, telepātiski, vai arī ar simbolu — kāršu, rūnu — palīdzību. īstam Meistaram šie simboli paši par sevi nav nepieciešami, jo Meistara rokās runā ikviens priekšmets. Simboli, piemēram, 'lāro kārtis, var kalpot arī kā instruments zīlnieka apziņas noskaņošanai uz "vēlamo vilni". Ja nu jūs tomēr vēlēsieties zīlēt citiem, tad būtu vēlams ievērot sekojošo:

• klusums un miers jūsu darba telpā;

• nav vēlams zīlējot sakrustot rokas, kājas; pēdas vēlams atraut no grīdas (Zemes);

• kārtis jāliek ar labo roku, rūnas — ar kreiso, kafijas tasīte ar biezumiem jāapvērš otrādi, turot to kreisajā rokā, virzienā prom no sevis;

• zīlēšanas galdam jābūt apsegtam ar kaut ko sarkanu.

Jums jāparūpējas ari par savu personīgo aizsardzību — neņemiet "sevī" svešu informāciju. Padomājiet, vai cilvēks, par kuru ienāk šī informācija, spējīgs to adekvāti uztvert. Pats galvenais — nekādu padomu, nekādu savu spriedumu, nekādas savu uzskatu uzspiešanas citiem! Tas, kurš jautā, lai pats tiek skaidrībā ar jūsu sniegto informāciju. Jebkurā situācijā cilvēkam pastāv vairākas rīcības iespējas. Tās lai izvēlas viņš pats.

Jūsu sniegtajai informācijai jāsekmē cilvēka garīgā izaugsme, nevis tā jātraucē.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Ūdens kodēšana. Talismani

Ūdens ir galvenā dzīvās dabas sastāvdaļa. Cilvēka ķer­meņa ķīmiskā sastāvā ir 80 % ūdens. Līdzīgi ir arī ar augiem un dzīvniekiem. Kā jau minējām iepriekšējās nodaļās, ūdens spēj "paņemt" informāciju.

Šādu informācijas "ierakstīšanu" ūdenī tad ari sauc par ūdens kodēšanu jeb apvārdošanu. Aktivizētais ūdens ienes šo informāciju organismā. Var aktivizēt, piemēram, imūn- procesus kādā no orgāniem vai arī organismā kopumā.

Informācija un enerģija ūdenī noturas ne vairāk kā 3 — 4 dienas, pēc tam tā izgaist. Ja ūdenim pievieno dažas citas vielas, t.s. stabilizatorus, tad informāciju ūdenī var noturēt arī ilgāk —10 —15 dienas. Šim nolūkam der baznīcas "svē­tais ūdens", spirts, glikoze, sāls. Tāpēc nav nozīmes sagata­vot vairāk ūdens, kā pacients spēj šajā laikā patērēt.

Kodētais ūdens jālieto šādi: jādzer 5 — 7 malki 25 — 30 minūtes pirms ēšanas, 2 — 3 reizes dienā. Jāglabā aktīvais ūdens ledusskapī +4°C temperatūrā. Pirms lietošanas to nedrīkst vārīt, jo tad visa informācija acumirklī izgaisīs!

Metode, kā pagatavot kodēto ūdeni.

1. Ņemiet trauku ar ūdeni. Nav būtiski, kas tas par ūde­ni, galvenais, lai tas atbjlstu dzeramā ūdens standartiem.

2. Ūdenim pievienojiet "stabilizatoru" — ļoti nedaudz, tikai 1 — 2 % no kopīgā apjoma.

3. Ieejiet darba stāvokli. Ar roku jeb sveci noņemiet un iznīciniet ūdenī esošo informāciju — no ūdensvada, attīrī­šanas iekārtām, ūdenskrātuves utt. Ar roku savāriet šo in­formāciju un "iemetiet" atklātā liesmā. Ja lietojat sveci, sade­dziniet uzreiz, ja jūsu rīcībā ir Baznīcas svētītais ūdens, šā­da attīrīšana nav nepieciešama, bet tādā gadījumā Baznīcas ūdenim jābūt vismaz 7 —10 % no kopīgā ūdens daudzuma.

4. Atrodoties darba stāvoklī, izveidojiet domformu tam, ko vēlaties "ielikt" ūdenī — veselas plaušas, veselu kuņģi vai hormonu sistēmas pareizu darbību utt.

5. Pastipriniet šo domformu, pieslēdzot to Egregoram. To var darīt, meditējot ar ikonas, mandalas, lūgšanas vai mantras palīdzību.

6. Sajūtot Egregora enerģijas plūsmu, virziet to caur roku vai mentālajām čakrām traukā ar ūdeni. "Uzlādēšanai" jānotiek 2 — 4 minūtes. Pēc tam izejiet no darba stāvokļa. Ūdens ir gatavs, varat to izsniegt pacientam, pievienojot nepieciešamās instrukcijas.

6. punktu var izpildīt ari savādāk. Brīdī, kad Egregora enerģija caur dziednieka roku plūst ūdenī, var ieliet ūdenī 1 — 2 izkausēta vaska pilienus. Vasks šajā gadījumā darbo­sies gan kā stabilizators, gan arī ģenerēs nepieciešamo ener­ģiju ilgākam laika posmam. Ja vaska gabaliņš būs lielāks par 1 — 2 pilieniem, piemēram, 15 — 20 grami, tad pacients, ievietojot vasku ūdenī, varēs saņemt aktivizētu ūdeni pat 3 — 5 nedēļas. Šajā gadījumā vaska aktivitāte atkarīga no tā, cik spēcīga ir jūsu veidotā domforma.

Talismani

Zināšanām par talismaniem ir ļoti liela nozīme visās okul­tajās mācībās. Maģijā tiek izšķirti divu veidu talismani — vien­kāršie talismani un pantakli. Ar vienkāršo talismanu izgatavošanu nodarbojas zemākā maģija, ar pantakliem — augstā­kā. Pēc būtības tie neatšķiras, vienīgi to iedarbības spēks ir dažāds. Dažādas ir arī enerģijas plūsmas, kas tiek iedarbinā­tas to izgatavošanā.

Talismans var būt praktiski jebkura lieta — nieciņš, ak­mens, metāla gabaliņš, uz kuru tikusi koncentrēta griba, uzmanība un ticība. Šeit īsti vietā pieminēt tibetiešu sakām­vārdu: "Pielūgsme liek atmirdzēt pat suņa sūdam".

Talismanu izgatavošanā, tāpat kā maģijā vispār, ir sva­rīgs rituāls. Precīza rituāla ievērošana zinātājam ļauj sasniegt noteiktu apziņas stāvokli, kurā viņš ar gribas koncentrāciju spēj izmainīt materiāla kristālisko struktūru, saskaņot attie­cīgā priekšmeta vibrācijas ar kāda Egregora vibrācijām. Tā­dēļ talismans — tas ir sava veida "pastiprinātājs", nēsātāja vēlmju "rezonators". Tas ir talismana izgatavošanas pirmais posms. Otrais — talismana "saskaņošana" ar nēsātāja vibrā­cijām.

Talismans var atrasties kā pasīvā, tā aktīvā stāvoklī. Pa­sīvs tas ir tikko izgatavots. Talismanu aktivizē nēsātāja energoinformatīvās struktūras, it īpaši fiziskā ķermeņa un vēlmju ķermeņa līmenī.

Tehniskā ziņā talismana izgatavošana nav sarežģītāka par ūdens kodēšanu. Ar materiālu (metālu, vasku, epoksīda līmi) tiek veiktas manipulācijas, kas līdzinās tām, kas aprak­stītas sakarā ar ūdens apvārdošanu. Tomēr, izmantojot cietās vielas (tām ir visstabilākā kristāliskā struktūra), "kods" notu­ras ilgāk — pat gadsimtiem ilgi.

Vispirms meditācijā tiek noskaidrots jautājums — kam talismans būs vajadzīgs un vai to var darināt attiecīgajam cilvēkam. Šeit jāņem vērā arī tikumiskie kritēriji. Piemēram, talismans veiksmei. Bet ja nu veiksmi vēlas iegūt zaglis?

Otrkārt, jāsaplūst ar to energoinformatīvo struktūru, kuras "pastiprinātājs" būs iecerētais talismans. Šādu stāvok­li var panākt, lasot lūgšanas, mantras, ieejot meditācijā ar domu tēlu palīdzību.

Treškārt, attiecīgais materiāls jānoved tādā stāvoklī, kad tā kristāliskā struktūra "izšķīst" — proti, vasks jāizkausē, metāls vai dzintars — jāsakarsē, epoksīda līme — jāsajauc tās sastāvdaļas.

Ceturtkārt, jāuzliek savas domformas "kods" materiā­lam. Kad iestājas meditatīvā stāvokļa maksimums (šis brīdis jāsajūt intuitīvi), šī energoapmaiņa jāfiksē materiālā — me­tāls spēji jāatdzesē, vasks jāielej aukstā ūdenī utt.

Ja strādā ar tādiem materiāliem kā mezgli, papīra lok­snes utt., tad darbs arī ir analoģisks — nezaudējot meditatī­vo stāvokli, jāsasien mezgls, jāuzzīmē "stāvokļa diagramma" vai jāuzraksta vajadzīgā formula.

Protams, talismanus var izmantot ikdienas dzīvē, lai gan šeit nozīmīgāka ir tāda sadzīviskā maģija, kas balstās uz pacietību, tuvāko mīlestību un rūpēm par citiem — kas tad arī rada sava veida makrotalismanu — ģimeni.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Daba: koki, ārstniecības augi

Pasaulē bez mums un dzīvniekiem dzīvo vēl arī augi. Mēs nepārtraukti izjūtam augu klātbūtni — vai nu tie būtu istabas augi (puķes), vai zāle skvēriņā, vai koki mežā. Dziedināšana ar augu palīdzību zinātniski tiek saukta par fitoterapiju. Augu uzlējumus lieto arī hpmeopātijā, adatu terapi­jā, Austrumu medicīnā. Daudzus no ārstniecības augiem var iegādāties aptiekās, vismaz plašāk sastopamos — kume­lītes, baldriānus, ceļmallapas. Fitoterapija mūsdienās kļūst arvien populārāka, un tam ir savi iemesli. Augi parasti nera­da organisma blakusreakcijas un alerģijas. Tie ir "radniecīgi organismam". Tomēr pilnīgi nekaitīgu augu nav, tāpēc jā­ņem vērā speciālistu ieteikumi. Nepareizi sagatavoti augi var izraisīt saindēšanos. Augus nedrīkst vākt piesārņotā vi­dē — autoceļu malās, rūpniecības rajonos, pilsētās.

Bez tam jāņem vērā, ka ar vienu pašu diagnozi vien ne­pietiek, lai izvēlētos pareizo augu maisījumu. Jāņem vērā arī dažādi blakusfaktori — cilvēka vecums, dzimums, svars utt.

Augi noteikti jāvāc pareizā laikā, un tas ir jādara saudzī­gi. Dažus no augiem iespējams audzēt mazdārziņos — piparmētras, kliņģerītes, kumelītes. Pareizi glabājot, ziedu un lapu derīguma ilgums ir līdz diviem gadiem, bet sakņu — 2 — 4 gadi.

Fitoterapijā pielieto ārstnieciskos preparātus sulas, no­vārījuma, uzlējuma, ekstrakta, pulveru, ziežu, plāksteru vei­dā. Uzskata, ka labāk ir lietot nevis atsevišķi ņemtus augus, bet gan maisījumus, kuros var ietilpt pat līdz 15 komponen­tiem.

Zāles jālieto parasti 25 dienas mēnesī. Cikls ir jāuzsāk jaunā mēnesī, starp veco un jauno Mēnesi labāk ieturēt pārtraukumu. Fitoterapijas pielietošanas gadījumā stāvokļa uzlabošanās parasti notiek otrās nedēļas beigās — trešās nedēļas vidū, pirmās nedēļas beigās iespējama pat veselības pasliktināšanās. Noturīgs efekts rodas, ja zāles lieto ilgāku laikposmu — pusgadu, gadu. Īpaši ieteicams tās lietot pa­vasaros un rudeņos.

Ārstniecības augu kombinācijas var noteikt arī "ekstrasensorā" veidā. Piemēram, pacientam sāp nieres. Jums liekas, ka bez visām pārējām metodēm būtu nepieciešams lietot arī zāļu tējas. Jums ir jāizvēlas starp diviem maisīju­miem — Nr. 1 un Nr. 2. Jūs rīkosieties šādi:

1. Pieņemiet izejas pozīciju.

2. Izsauciet mentālajā ekrānā pacienta simbolu — neit­rālā krāsā.

3. Vispirms pirmo, tad otro augu maisījumu iztēlojieties kā gaismas plūsmas (pievērsiet uzmanību, kā atšķiras to krāsu gammas) un pēc kārtas piepildiet pacienta simbola kontūru ar sajaukuma gaismu.

4. Palūkojieties uz priekšu laikā: kāds izskatīsies pacien­ta simbols pēc 1,2, 3 mēnešiem? Gadījumā, ja kāds no mai- sijumiem pacientam derēs, kontūras nokrāsa paliks nemai­nīga visā "skatāmajā" laikā.

5. Izejiet no meditācijas. Izgaisiniet domformas. Novēr­tējiet iegūto informāciju un meklējiet zāles.

Koki

Jau sensenos laikos pastāvējis koku kults, tos pielūguši. Dažus kokus senās tautas uzskatīja par svētiem — ozolu, priedi, liepu, ciedru. Ozola "aizbildnis" senajiem indoeiropiešiem bija galvenā dievība, kas tika identificēta ar Pērko­nu, DIEVU; senajiem grieķiem — Zevs, slāviem — Peruns, lietuviešiem — Perkuns. Koki tika uzskatīti par orākuliem: pēc to lapu čaboņas pareģoja likteni. Zem svētkokiem upu­rēja dievībām, laulāja.

Dzīvā daba, tai skaitā arī augi, var palīdzēt, ne tikai tos lietojot iekšķīgi, bet arī vienkārši ar savu klātbūtni. Tomēr jāaizrāda, ka pēdējos gadsimtos cilvēks kā suga nodarījis Zemei, visai dzīvajai dabai daudz ļauna. Cilvēks kokus ir cirtis, dedzinājis un kropļojis. Tāpēc koks sveša cilvēka klāt­būtnē ir aizdomīgs, un — pilnīgi pamatoti. Kāpēc lai cilvē­kam būtu tiesības prasīt no koka palīdzību, nedodot neko pretim?

Vislabāk jums palīdzēs koki, kas jūs pazīst, kurus pats esat stādījis, kopis. Ja nu jums nav dārza, kur audzēt kokus, sameklējiet tos, piemēram, kādā valsts mežā, bet tuvojieties tiem pakāpeniski. Lai koki vispirms pārliecinās, ka jūs nenā­kat ar nodomu tos nocirst, lauzt zarus, apdedzināt saknes. Tikai tad, ja jums ar koku būs iedibinājušās labvēlīgas attiecī­bas, varat lūgt tā palīdzību. Tās pats attiecas arī uz citiem augiem un dabu kopumā. Ja apsēdīsieties zem "sveša", tā­tad naidīga, koka un sāksiet meditēt, koks var jums.atriebties par jūsu ciltsbrāļu nodarījumiem.

Katram kokam ir vietas, kur enerģija ir vairāk vai mazāk intensīva. Bez tam dažādām sugām ir dažādi enerģijas ak­tivitātes periodi. Ziemā koku energopotenciāls samazinās — lapu kokiem par 50 — 70 % no vasaras maksimuma, skuju kokiem — par 15 — 25 %. Bez tam pastāv arī diennakts svārstības. Arī enerģijas "raksturs" dažādām sugām var būt visai atšķirīgs.

Tehniskā ziņā enerģijas apmaiņa ar koku nav sarežģīta. Izvēlieties vajadzīgo koku, atrodot vietu, kur ir vairāk ener­ģijas. Apsēdieties pie koka tā, lai mugurkauls saskartos ar stumbru, tāds stāvoklis palīdz stabilizēt centrālās nervu sis­tēmas darbību.

Otrs variants: nostāties pie koka tā, lai ar stumbru sa­skartos vēders un krūtis, bet rokas atrastos uz enerģijas plūs­mas vietas, kājas — abpus stumbram. Šī pozīcija palīdz nostiprināt veģetatīvo nervu sistēmu. Koncentrējieties uz atve­seļošanos!

Nodarbības laikā (ja tā ir sekmīga) varat izjust šādas sa­jūtas — lēna krišana reizē ar koku, prieks bez redzama ie­mesla, pateicība un maigums pret koku, saplūsme ar koka "elpu". Nenodarbojieties ar to vairāk par stundu! "Pārdo­zēšanas" gadījumā jums var parādīties reibonis, svīšana, troksnis ausīs, vājums, redzes apmiglošanās.

Bet tagad īsumā par dažām Biropas Ziemeļos sastopa­majām koku sugām:

KĻAVA

— vislielākās aktivitātes laiks no pkst. 7 līdz 8 no rīta, enerģija — mīksta, gaiši dzeltena, noņem stresu, izlīdzina biolauka struktūru ēteriskā ķermeņa līmenī.

VĪTOLS

— enerģētiskā aktivitāte maksimumu sasniedz no pkst. 18 līdz 20. Arī vītola enerģija ir mīksta, gaiši zaļa, plastiska. Atslābina, dziede garīgās traumas, izlīdzina biolau­ka struktūru.

APSE

— aktivitāte no pkst. 14 līdz 17. Tas ir koks "vam­pīrs", to var lietot liekās enerģijas "nomešanai", tāpat tā noņem arī sāpes, uzbudinājumu, likvidē iekaisumus.

ALKSNIS

— šī koka enerģija ir praktiski vienmērīga, bez īpašām diennakts svārstībām, bet enerģija ir drudžaina, destabilizējoša. To izmanto vienīgi tad, ja nepieciešams pa­nākt kādas hroniskas kaites saasināšanos.

BĒRZS

— visaugstākā aktivitāte no pkst. 5 līdz 9 no rī­ta. Enerģija ir nomierinoša, mīksta, bet spēcīga, tās plūsma veicina čūlu un brūču — ari dvēseles brūču — dzīšanu! Enerģijas krāsa — sidrabaini dzeltena.

OZOLS

— izrāda aktivitāti no pkst. 21 līdz 23. Enerģija ir spēcīga, dzelteni okera nokrāsas, vienmērīga. Pastiprina un stabilizē dažādus cilvēka veselības un dvēseles stāvokļus.

LIEPA

— vislielākā aktivitāte no pīkst. 12 līdz 15. Ener­ģija — viegla, mīksta, samtaina, okera nokrāsā. Palīdz izlī­dzināt biolauka struktūras, it īpaši labi palīdz bērniem līdz 12 gadu vecumam.

PRIEDE

— visaktīvākā no pīkst. 15 līdz 17, tās enerģija ir impulsīva, sekmē smalko ķermeņu harmonizāciju.

VĪKSNA

— aktīva no pīkst. 7 līdz 8 rītā un no pīkst. 17 līdz 18 pēcpusdienā. Enerģija — valkana, stīgra, velkoša, sarkanbrūna, labi palīdz akūtos stāvokļos. "Izvelk sār­ņus" no patogēnajām zonām.

PĪLĀDZIS

— vislielākā aktivitāte ir no pīkst. 18 līdz 20. Septembri iestājas tās gada maksimums. Enerģija ir gaiša, okera brūna, palīdz harmonizēt smalkos ķermeņus, efektīga ari centrālās nervu sistēmas bojājumu gadījumos. Tautas ticējumos minēts, ka šis koks atbaida ļaunus garus.

OSIS

— aktīvs no pīkst. 18 līdz 24. Zeltaini okera nokrā­sas, vienmērīga un harmoniska enerģija. Izlīdzina "iņ" ener­ģiju cilvēka organismā.

KASTANIS

— aktīvs no pīkst. 24 līdz 6 rītā. Enerģija — viegla, gaisīga, pelēksidrabaina; to var izmantot, lai harmo­nizētu "jaņ" kanālus organismā.

PAPELE

— aktīva no pīkst. 8 līdz 20. Enerģija — ne se­višķi spēcīga, toties "velkoša". Arī šis koks ir vampīrs. Līdzī­gi kā caurvējš ievelk sevī visu, ko vien jūs varat atdot — gan to, ko vēlaties, gan arī to, ko nevēlaties, tāpēc esiet uz­manīgi ar šo koku.

AKĀCIJA

— aktīva no pīkst. 10 līdz 19. Papeles enerģijai līdzīga, atšķiras ar to, ka "pievelk" galvenokārt "iņ" ener­ģiju.

* * *

Arī koka izstrādājumi nes sevī attiecīgās koka sugas enerģiju — tiesa gan, vājinātā veidā. Enerģiju var saņemt no jebkura koka izstrādājuma, bet tehnoloģiskās apstrādes procesā šī enerģija pamazām zūd.

Enerģija piemīt ne tikai kokiem, bet arī krūmiem, zālei, ziediem, istabas augiem. Katram no tiem piemīt savs, uni­kāls enerģijas veids, lai gan parasti to enerģija nonāk tikai līdz ēteriskā ķermeņa līmenim. Piedāvājam vēl dažus rak­sturojumus.

ALVEJA

— enerģētiskais maksimums no pīkst. 15 līdz 17. Tās zari, iekārti durvīs un logos, nes mājai svētību un il­gu mūžu.

CIKLAMENE

— Senajā Romā uzskatīja, ka šis augs at­vaira nelaimi. Ciklamene visaktīvākā ir no pīkst. 6 līdz 8 no rīta.

ĶIPLOKS

— aktīvs no pīkst. 15 līdz 16. Aizsargā pret burvestībām, vampīriem.

ĀBELE

— (aktivitātes maksimums no pīkst. 10 līdz 13), kā arī LAURU KOKS (aktivitātes maksimums no pīkst. 12 līdz 17) un RODODENDRS (aktivitātes maksimums no pīkst. 16 līdz 20) tiek uzskatīti par dabiskajiem zibensnove­dējiem.

Ziedi

Uz cilvēku iedarbojas ne tikai augu enerģija, nozīmīga ir ari auga krāsai.

Augi ar spilgti sarkaniem ziediem — rozes, tulpes, flokši, gladiolas — satrauc, aktivizē. Pievienojot spilgtus purpu­ra toņus, šis efekts kļūst vēl izteiktāks. Šāds ziedu salikums veicina darbaspējas, imunitāti, palielina psihisko aizsardzī­bu.

Depresijas (melanholijas) gadījumā ieteicam lietot da­žādus ziedu salikumus — pušķus. Šāds darbs, protams, var notikt arī domformu līmenī. Kā optimālākā "pretdepresijas buķete" būtu ieteicams rožainu (acālijas, asteres, hor­tenzijas, lefkojas, pelargonijas) un oranžu (kliņģerītes, tul­pes) ziedu salikums.

Nervu sabrukuma gadījumā pielietojama buķete, kas sastāvētu no zeltaini dzelteniem ziediem — tās varētu būt krizantēmas, prīmulas, narcises, dzeltenās tulpes.

Vēl jāpiebilst, ka dažādi cilvēki ziedus uztver dažādi. Vīrieši dod priekšroku zilas krāsas ziediem. Bērnu gaume mainās līdz ar vecumu: 4 — 9-gadīgiem patīk spilgti sarkani un oranži ziedi, 10 — 12-gadīgiem — sarkani, dzelteni, zaļi krāsu salikumi. 13 — 16-gadīgiem jauniešiem vairāk tīk zili un oranži ziedi, bet 17— 19-gadīgiem — sarkanīgi oranžās nokrāsas. Sievietes dod priekšroku sarkaniem okera toņiem.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Krāsu uztvere un to dziednieciskā iedarbība

Krāsu uztvere visumā ir diezgan subjektīva. Krāsām ir arī atšķirīga simboliskā nozīme dažādās kultūrās. Tomēr dažus kopīgus principus var iezīmēt. Par tiem jau runājām nodaļā par cilvēka auru. Krāsa arī var būt savdabīgas zāles, kas cilvēku iespaido ne tikai caur vizuālo uztveri, bet arī caur ādu, ķermeni kopumā. Krāsu iedarbība var uzlabot slimā organisma imunitāti, mazināt sāpes.

Kā iemācīties izprast, sajust krāsas, izvēlēties no tām sev vispiemērotākās? Var ņemt vērā astrologu ieteikumu un izvēlēties savai Zodiaka zīmei atbilstošu krāsu:

Auns — purpursarkans 

Vērsis — sarkans 

Dvīņi — oranžsarkans 

Vēzis — oranžs 

Lauva — dzeltens 

Jaunava — dzeltenzaļš

Svari — zaļš 

Skorpions — zili zaļš 

Strēlnieks — zils

Mežāzis — tumši zils 

Ūdensvīrs — zili violets 

Zivis — violets

Jūsu psihoemocionālo stāvokli attiecīgajā brīdī labi pa­rādīs tā saucamais Lušera tests, kurā jums jāizvēlas dažādu krāsu kvadrātiņi pēc to "tīkamības" pakāpes.

Ja dodat priekšroku baltam (salīdzinājumā ar pelēko un melno), tas liecina par cilvēka vēlmi atbrīvoties no ve­cām saistībām, pienākumiem, sākt visu no sākuma.

Pelēks

— neitralitāte, stabilitāte, miers. Pelēka krāsa ļauj norobežoties no nemiera, spriedzes. Tāpēc saprotama vēlme krāsot pelēkas sienas karaspēka daļās, uz kuģiem un tamlī­dzīgās vietās.

Melns

— baltās krāsas pretstats. Tās pauž negatīvismu, opozicionārismu, protestu. Ja cilvēks dod priekšroku mel­najam, tas var liecināt par nonkonformismu, dumpi. Ne jau velti anarhistu karogs ir melns. Melnā krāsa ieteicama vājas gribas cilvēkiem gribasspēka nostiprināšanai.

Sarkans

— satraucoša, aktīva krāsa. Kaislības. Tā izsauc nemieru, satraukumu, paātrina fizioloģiskās reakcijas — kā normālās, tā ari pataloģiskās. To var ieteikt depresijas pārvarēšanai, pret nomāktību, melanholiju, pašcieņas no­stiprināšanai.

Rozā

— cerības, sapņi. Rozā krāsa vieno mīlētājus.

Oranžs

— prieks, siltums. Arī iedarbojas uzbudinoši, bet ne tik spēcīgi kā sarkanais. Šī krāsa stimulē jūtas, rada dzīvesprieku. Ja cilvēks dod priekšroku oranžajai krāsai, tas nozīmē, ka viņš tiecas pēc aktīvas darbības, bet tai pašā laikā ir viegli satraucams, ar tieksmi uz agresivitāti, godkāri.

Brūns 

— Zemes krāsa. Iedziļināšanās sadzīves problē­mās. Ieteicama tiem, kas "lidinās mākoņos".

Dzeltens 

— optimisms, jautrība, komunikabilitāte. Ja cilvēks dod priekšroku šai krāsai, tas liecina par neatkarības tieksmi, vēlēšanos paplašināt savu uztveres loku, aktīvu dar­bību. Ieteicama tiem, kas pārcietuši ar personiskām attiecī­bām saistītu garīgu traumu.

Zaļš 

— jaunība, izaugsme, iespējas. Sekmē uzmanības koncentrāciju, stabili, bet ne pārāk spēcīgi paaugstina tonu­su. Šī krāsa nostiprina jau esošās tendences — kā pozitīvās, tā negatīvās.

Zils

— nomierinoša iedarbība.

Tumšzils

— apcere, garīgums.

Kopumā krāsas pēc to iedarbības var iedalīt šādi:

1. Krāsas, kas iedarbojas uz simpātisko nervu sistēmu, ar tendenci paaugstināt spriedzi — "siltās" krāsas: sarkans, oranžs, dzeltens, zeltaini zaļš, zeltains.

2. Krāsas, kas iedarbojas uz klejotājnervu, ar tendenci samazināt spriedzi — "vēsās" krāsas: ultramarīns, gaišzils, zilganzaļš, jūraszils, dzeltenzaļš, zaļš.

3. Jaukta grupa, kas sekmē koncentrēšanos uz iekšējiem pārdzīvojumiem, gremdēšanos apziņas dzīlēs: purpursārts, rozā, violets, ceriņkrāsa.

4. Jaukta grupa, kas stabilizē cilvēka apziņu ezotēriskā nozīmē — stimulējošās krāsas: okera dzeltens, brūns, tumši brūns, olīvkrāsa; regulējošās krāsas — visi pasteļtoņi.

5. Neitrālās krāsas: balts, pelēks, melns.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Slimību cēloņi un dziedināšana

Cilvēki parasti uzskata, ka slimība ir nelaimes gadījums, kaut kas slikts un, katrā ziņā, neatkarīgs no cilvēka paša gribas. Dažreiz tā tiek saistīta ar tādiem cēloņiem kā "mitras kājas", "caurvējš", "ieēsts kas nelabs". Tomēr daudzi staigā bez cepurēm un ar mitrām kājām arī ziemā un nez kādēļ tomēr ir veseli. Acīmredzot — slimība nav nelaimes gadī­jums. Kas attiecas uz nelaimes gadījumiem, ari tie nenotiek nejauši. Ar labu cilvēku, kurš godīgi izturas pret pasauli, nekas atgadīties nevar, jo pēc Karmas likuma — labie darbi tiek atalgoti ar labu, bet sliktie — ar sliktu. Karma — ir sēk­las, kas atnes sev līdzīgus augļus. Kaut arī Karma ir ilgstošāka par vienu atsevišķa cilvēka dzīvi, principā jebkura negatīva karma tomēr ir pārvarama ar kopīgām cilvēka un Egregora pūlēm. Tādējādi neviena slimība nerodas bez iemesla. Sa­slimšana ir "rupjās" enerģijas pārpalikums; tas var uzkrāties gan dzīves laikā, gan būt iedzimts. Interesanti — ja cilvēks ir iesīkstējis egoists, tad onkoloģiskās slimības viņu piemeklē galvenokārt plaušās; ja bijis lepns, ātri aizvainojams, tad iespējams vairogdziedzera vēzis, ja pastāvējušas seksuālas novirzes, pārkāptas tikumības normas — cieš dzimumorgā­ni.

Bez šiem neapšaubāmi svarīgajiem iemesliem iespējami arī sīkāki, tomēr arī tie nav atstājami bez ievērības. Piemē­ram, — esat saslimis. Tuvinieki uzklāj gultu, pienes avīzes, tēju… Visi jūt līdzi, visi ir tik gādīgi, uz darbu nevajag iet, var izvairīties no visādām nepatīkamām lietām… paradīze!

Daudzi ārsti ir vienisprātis, ka vairums gadījumos sli­mību izcelsme ir tīri psihosomatiska, t.i., "uz nervu pama­ta", bez organiskiem bojājumiem. Pacients nolēmis, ka ir slims, ka viņam ir slikti, un nekas viņu nespēj pārliecināt, ka tas tā nav. Viņam tik tiešām arī kļūst slikti. Ja ārsts skaid­ro, ka pacienta veselībai nekas nekait, analīzes neko sliktu neuzrāda, ko darīs šāds pacients? Protams, ies pie cita ārsta, kurš ar līdzjūtību viņu uzklausīs un izrakstīs kādu recepti. Cilvēks, sekojot receptei, sāks lietot tabletes, ticēs, ka tās viņam palīdz, un pēc kāda laika sajutīsies pilnīgi vesels.

Tāpēc, nodarbojoties ar ārstēšanu vai pašārstēšanos, jā­ņem vērā iztēles, prāta milzīgā loma ārstēšanas procesā. Jo šādas iluzoras slimības ar laiku tiešām var pārvērsties reālās organiskās saslimšanās. Cilvēks var pat nomirt, ja nopietni iedomājies, ka ir nāvīgi slims.

Katrā konkrētā gadījumā ir jānoskaidro, ko indivīdam "dod" viņa slimība, kādi ir tās patiesie cēloņi, kas indivī­dam jāsaprot, jāmaina savā attieksmē pret dzīvi.

Ikviena slimība vispirms rodas mentālajā līmenī, pēc tam pāriet uz astrālo līmeni un fiziskajā plānā izpaužas ti­kai pēc tam.

* * *

Ar slimībām cieši saistītas BAILES. Bailes mums katram ir savas, bet būtībā tās visas izriet no vienām, vislielākajām bailēm — bailēm no nāves. Bailes liecina par cilvēka personī­bu, gluži tāpat kā, teiksim, draugu izvēle. "Pasaki man, no kā tu baidies, un es tev pateikšu, kas tu esi!" Bailes liecina par mūsu domāšanu, dzīves uztveres veidu. Bailes ir ārkārtī­gi spēcīgs stimulators visdažādākajās dzīves situācijās.

Baiļu stāvoklī viss cilvēka organisms noskaņojas "izdzī­vošanai". Aktivizējas pirmā čakra, lai gan vairumā gadījumu nenākas ķerties pie "ekstremāliem līdzekļiem". Tomēr ik reizi, kad jūs baidāties, jūs provocējat sevi uz ārkārtēju reak­ciju, un ar to pastiprinat sevī jau esošās bailes. Ja jūs pieņe­mat šīs bailes par īstenību un darāt to regulāri, jūs zaudējat spēku, tērējat nelietderīgi enerģiju. Acīmredzot tāpēc arī cilvēki, kas tiešām bijuši "par matu no nāves" (nelaimes gadījumi, avārijas, klīniskā nāve operācijas laikā), kritiskā situācijā ir mierīgāki un saglabā savaldību. Bailes ne vien­mēr mūs mobilizē — tās mūs var padarīt arī pilnīgi rīcības nespējīgus kādā izšķirošā situācijā.

Dziednieks spēj pilnīgāk izanalizēt pacienta bailes — kā fiziskā, tā biolauka līmenī. Cilvēkiem, kas apmeklē ek­strasensus, var būt visdažādākā veida bailes:

• bailes, ka viņus tik un tā izārstēs ar nezināmiem un tāpēc jo šausmīgākiem paņēmieniem;

• bailes, ka dziedniekam neveiksies;

• bailes, ka šāda veida dziedināšana nozīmē "pārdot dvēseli Nelabajam";

• vienkārši bailes.

Lasot domformas, dziednieks ieraudzīs ļoti daudz sim­bolu, kas izteic "bailes" — tas var būt gan kaut kas svārstīgs (zāle vējā, koki, pat zemestrīce). Reizēm "bailes" var būt apslēptas tādā domformā, kuras nozīme uzreiz nav skaidra. Tādos gadījumos tās jāmēģina ieraudzīt kopīgi ar pacien­tu, jo viņam var būt savas gluži īpatnējas "bailes".

Interesanti, — ja jūs aurā redzat baiļu nokrāsas, lasāt domformas, tad, ieskatījušies dziļāk, jūs uzreiz, samanīsiet, ka pacienta bailes saistītas ar slimības cēloni. Ieraudzījuši aurā bailes, pievērsiet uzmanību pirmajai čakrai, pēdu čakrām, tam, kā cilvēks "iezemējies". Ja visas šīs čakras ir tīras un labvēlīgā krāsā, tad šādā gadījumā cilvēks spējīgs koriģēt sevi pats. Jums jādod viņam tikai "izšķirošais grūdiens".

Vizualizējot savu auru jeb domformas, jūs gluži tāpat varat analizēt arī savas personīgās bailes, pārdzīvot tās no jauna, atbrīvoties no tām, sadedzināt — tādējādi jūs uzlabo­siet savu karmu.

Bez dažādām vairāk vai mazāk nenozīmīgām bailēm ikvienam cilvēkam vismaz reizi dzīvē nākas saskarties ar ļoti lielām bailēm, bailēm nāves draudu priekšā. Mūsu bailes no nāves pavada mūs vienmēr, tās vienīgi parasti "piesedzas" ar ko citu — bailēm saslimt, tikt atlaistam no darba, bailēm no nabadzības, bailēm, ka mūs var pamest mīļotais cilvēks… Eiropas civilizācijas tradīcijā pēdējos gadsimtos ir pieņemts par nāvi nerunāt, to "izstumt", izlikties, ka tās vispār nav. Mirstošie ar nāvi sastopas zāļu apdullināti, neap­jaušot, kas ar viņiem notiek. Nāve — tas ir kaut kas gandrīz vai nepieklājīgs. Tomēr mūsu nāve nepārtraukti ir mums līdzās, lai kā mēs arī censtos no šī fakta izvairīties. Ar to ir jāaprod, vienkārši jāpieņem doma, ka dzīve nebūs mūžīga. Cilvēks var daudz lasīt par aizkapa dzīvi, mierināt sevi ar cerību par mūžīgo dzīvi, bet tik un tā saglabāsies šīs iracio­nālās bailes no nāves. Bez tam ir iespējams nāves bailes iz­mantot saviem mērķiem. "Pirms atrados aci pret aci ar bries­mām, es vienmēr baidījos… lai spētu mobilizēties, man vaja­dzēja iztēloties, ka briesmas jau ir klāt, man blakus" — rak­stīja S.Kasmenko. Tāpēc jums ir jāatvēl šīm bailēm to likumī­gā vieta dzīvē un jāuztver tās kā daļa no dzīves.

Runājot par aurām, melnā auras krāsa tika nosaukta par "nāves un iznīcības krāsu". Bet tur bija arī teikts, ka nāve — tas ir stāvoklis pirms nākamās dzimšanas. Iznīcība un sagrāve ir PIRMS jaunrades. Šādā nozīmē melno krāsu jāuztver kā ārkārtīgi pozitīvu, kā stāvokli, kurā dotas visas iespējas pilnībā realizēt sevi, radīt kaut ko jaunu savā dzīvē, gatavoties nākamiem notikumiem. Ne velti K. Kastaņedas grāmatās Nāve tiek saukta par padomdevēju un pavadoni. Ar to tiek domāts, ka cilvēks izprot savu baiļu patiesos cēlo­ņus, pieņem savu dzīvi tādu, kāda tā ir (proti — laicīga), un līdz ar to dara visu, lai pilnībā realizētu sevi.

PAŠIEDVESMA

Kā jau būsiet sapratuši, dzīvē ļoti daudz kas atkarīgs no iztēles spējām un pašiedvesmas. Psihologi pašiedvesmu "atklāja" 19.gs. beigās. Par šo jautājumu sāka rakstīt, tas nāca modē. E.Kuē aizstāvēja pārliecību, ka, ja kāds cilvēks ilgāku laiku sevi par kaut ko cenšas pārliecināt, tad ar laiku šī pārliecība tiešām vēršas īstenībā. Piemēram: "Viņa tik un tā atgriezīsies pie manis." Un tā patiešām arī notiek. To var izmantot praktiski: "Es ar katru dienu kļūstu arvien la­bāks un veselāks." Tā ir sava veida pašhipnoze, kas noteikti iedarbojas, ja vien tiek pietiekami ilgi un uzstājīgi praktizēta. Bet šai lietai ir arī "otra puse" — ja kāds cits cilvēks jums bieži kaut ko atkārtos, jūs agri vai vēlu sāksiet to uztvert kā savu pārliecību. Šo principu izmanto reklāmas speciālisti, dažādi ideologi un propagandisti. Nu, kā gan citādi var piespiest cilvēku noticēt tādam absurdam kā, piemēram, "Ļeņins mūžam dzīvs" vai "Košļājiet Dirolu bez cukura". Šo principu var izmantot arī pedagoģijā. Bet ko darīt, ja tev kāds visu laiku atkārto: "Tu nekas neesi, neko nevari, atkal tev nekas neizdodas…"? Tāpēc — uzmanīgi!

Praksē šī metode nedod tūlītēju un drīzu rezultātu. Tā jāpraktizē diezgan ilgstoši. E.Kuē ieteiktais variants ir saistīts ar mehānisku vajadzīgās frāzes atkārtošanu, ar ko vien pa­rasti ir par maz. Vārdi paši par sevi nespēj izsaukt vajadzīgo organisma reakciju. Zemapziņa, kas ir mūsu vēlmju un gri­bas patiesais "autors", vārdus nesaprot. Zemapziņai nepie­ciešami tēli, emocijas, griba — tas, ko dēvē par iztēli, "iejuša­nos tēlā". Zemapziņai ir noteicošā loma meditācijā, tā regulē hormonu līmeni organismā.

Turklāt — mūsu galvenā problēma bieži vien ir tā, ka mēs paši īsti nezinām, ko vēlamies. Mēs jūtam, ka kaut kā "trūkst". Ja arī mums ir gan veselība, gan veiksme, tik un tā mēs nez kāpēc uzskatām, ka tās vēl nav pietiekoši daudz. Vairums no mums pat neiedomājas, ka tas, kas mums IR, ir tas, ko mēs ESAM NOPELNĪJUŠI. Ja mums ir "slikti", tas nozīmē, ka neko "labāku" mēs pagaidām pelnījuši ne­esam, citiem vārdiem sakot — mūsu pašvērtējums ir zems vai arī — mūsu pretenziju līmenis ir nepamatoti augsts. Jebkurā gadījumā mēs savu dzīvi apgrūtinām ar lieku sprie­dzi. Izcilais romiešu domātājs imperators Marks Aurēlijs ir teicis: "Atliek vienīgi izmainīt savu attieksmi pret lietām, un lietas izmainīsies". Ja nevarat mainīt situāciju, mainiet savu attieksmi, un līdz ar to pienāks brīdis, kad izmainīsies arī situācija. Piemēram, jums ir dārga jūsu mīlestība, jūs bai­dāties to zaudēt, uzskatāt, ka mīlestības jūsu dzīvē ir par maz… jūs tveraties pie tās kā "velns pie grēcīgas dvēseles", bet tik un tā tās visu laiku ir par maz. Bet atliek jums vienīgi izmainīt savus uzskatus un ATTEIKTIES no šīs mīlestības (jā, jā, tieši atteikties — kāpēc gan kādam būtu jūs tik ļoti jāmīl?), un atklāsiet, ka īstenībā mīlestības jums ir daudz. Jo spēcīgāk jūs "dzīsiet to prom", jo vairāk jūs to saņemsiet. Bet te nepieciešama neviltota atteikšanās, nevis vēlme tādē­jādi "iegūt vairāk mīlestības". Kā teikts: "Ko sēsi, to pļausi." Jūs saņemat to, ko tiešām esat iesējis, nevis iedomājies, ka gribētu iesēt. Lai neapstātos savā attīstībā, jums jānoskaidro sev sekojošais: ko jūs patiesībā vēlaties un kāpēc jums liekas, ka jums kaut kā trūkst. Tam paredzēti sekojošie vingrinājumi.

Pirmais vingrinājums

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Iztēlojieties mentālajā ekrānā to, kā jums trūkst (lieta, īpašība, ilūzija).

3. Iztēlojieties, ka pilnīgai laimei jums trūkst vēl kaut kā.

4. Radiet vēl un vēl vēlmes (nekad nav tik labi, lai neva­rētu būt vēl labāk), līdz brīdim, kad aiz tām visām jūs ierau­gāt baltu gaismu.

5. Kad jums liksies, ka nu pietiek, pajautājiet sev: "Vai nepietiek man žēloties "trūkumu"?" Ja vēl jums liekas, ka visa kā ir par maz, divkāršojiet savas vēlmes, "trūkumu"… Līdz saņemsiet atbildi: "Pietiek!"

6. Tagad atvirziet visu šo "trūkumu" otrā plānā.

7. Radiet citu pasauli, tādu, kurā jums visa tā būtu gana, kur nemaz nav vietas nekādām papildus vēlmēm. Lai tā ir "pilnības" pasaule.

8. Tad mentālajā ekrānā salīdziniet abas šīs pasaules. Lai tās atrodas līdzās, bet lai starp tām būtu zināms atsta­tums.

9. Piepildiet šo atstatumu ar "trūkumu" no pirmās pa­saules.

10. Radiet vēl papildus brīvu telpu, un piepildiet to ar "pilnību" no otras pasaules.

11. Atkārtojiet 9. un 10. darbību, līdz jums kļūst skaidri "trūkuma" un "pilnības" cēloņi abās radītajās pasaulēs.

12. Izgaisiniet to visu, visas iztēlotās pasaules, un izejiet no meditācijas.

Šim vingrinājumam jāilgst ne mazāk par stundu. Atve­rot acis un aplūkojot istabu, jums būtu jāšķiet, ka tā izmainīju­sies.

Ja esat labi apguvuši šo vingrinājumu, varat pāriet pie nākamā.

Otrais vingrinājums

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Mentālajā ekrānā radiet savu attēlu vai arī iztēlojieties sevi kā rozi vai kādu citu simbolu. Ja iztēlojaties simbolu, pēc tam jums būs iespēja analizēt šo simbolu.

3. Uzdodiet sev jautājumu: "Kā man trūkst harmonijas sasniegšanai — mīlestības, draudzības, veselības, pacietības, naudas, suņa, kaķa, jaunas mašīnas…?"

Ja atbilde ir NĒ, turpiniet šo uzskaitījumu. Griezieties pie Egregora ar lūgumu dot jums nepieciešamo, tad "ievie­tojiet" sevi (savu simbolu) šajā dāvanā, "izplūstiet" tajā. To var atkārtot, līdz parādās apmierinājuma sajūta.

4. Ja esat sasnieguši iekšēju harmoniju, radiet mentālajā ekrānā kāda cita cilvēka tēlu un sniedziet arī šim cilvēkam daļu no saņemtā.

5. Pajautājiet, vai jums pašam no saņemtā atlicis pietie­kami. Ja nē — papildiniet "krājumu", atkārtojot 3. un 4. punktu, līdz parādās apmierinājuma sajūta. Atkārtojiet to visu, līdz būsiet iemācījies atdot daļu no saņemtā arī otram.

6. Izgaisiniet visus tēlus, pateicieties Egregoram un iz­ejiet no meditācijas. Izanalizējiet sajūtas, mentālos tēlus. Apzinieties jūsos notikušās pārmaiņas: vai tiešām jums arī vēl tagad tik ļoti vajag to, ko jūs tā alkāt līdz šim vingrināju­mam? Vai izjūtat prieku dodot otram cilvēkam, nesaņemot neko pretim?

Atkārtojiet šo vingrinājumu, un drīz jūs atklāsiet, ka nav nemaz tik daudz lietu, kuru jums trūkst, bet galvenais — tās visas ir reāli sasniedzamas.

Ja nu esat atklājuši, ka ir kaut kas, ko jums būtu nepie­ciešams iegūt vai uzlabot, piemēram, veselība, kādas rakstu­ra īpašības, varat izpildīt nākamo v i n g r i n ā j u m u. Un jūs varat saņemt to, ko vēlaties.

Vispirms jānoskaidro, ko īsti jūs vēlaties — ļoti precīzi un konkrēti. Ja vēlaties uzlabot raksturu, noskaidrojiet, kā­das tieši īpašības jūs gribētu uzlabot vai izskaust. Ja vēlaties kādu lietu, piemēram, mašīnu — izdomājiet, tieši kādu. Cik šī mašīna maksā, ko jūs ar to darīsiet, kādā veidā jūs varētu sapelnīt naudu tās iegādei. Vai tiešām jauna mašī­na jums tik ļoti nepieciešama? Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību, apdomājiet — vai tiešām šis konkrētais cilvēks jums tik ļoti nepieciešams? Varbūt viņš īstenībā nemaz nav tāds, kā viņu iztēlojaties? Varbūt tas, ko jūs vēlaties, ir tikai jūsu ilūzija? Un vēl — vai spēsiet šajās attiecībās otram dot to pašu, ko vēlētos pats saņemt? Vai atbilstat šī cilvēka prasī­bām? —

Kad esat to visu pārdomājis (nesteidzieties, tas nav vie­nas dienas darbs), dariet tā: formulējiet savu vēlmi konkrēti un precīzi dažos teikumos, nosakot arī laiku, kad vēlmei jāpiepildās. To darot, jums jārēķinās ar fiziski iespējamo — ikvienam auglim ir savs ienākšanās laiks. Kaut ko vēloties, jūs nevarat pārkāpt dabas likumus, jo tad vēlmei nebūs ie­spējams piepildīties. Ja vēlaties kaut ko, jums jāiezīmē veids, kā sasniegt vēlamo. Ja gribat mašīnu — jānopelna nauda, jābrauc uz tirgu un mašīna jānopērk. Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību — uzturiet ar šo cilvēku labas attiecības, pievērsiet viņam uzmanību. To visu darot, ieklausieties savā veselajā saprātā. Kad esat formulējuši savu vēlmi, uzrakstiet to uz papīra, īsi un skaidri, turklāt tādā formā, it kā tā JAU būtu piepildījusies. Nevis "es vēlos", bet "man ir". Ietei­cams ar to nodarboties mierīgā vēla vakara stundā, kad jūsu tuvinieki vai kaimiņi jau guļ un nevar jūs traucēt. Vislabāk to darīt jauna vai augoša Mēness laikā — respektīvi, Mēness cikla sākumā, bet ne tad, kad Mēness dilst. Iepriekš noska­ņojieties uz šo pasākumu, variet veikt īsu meditāciju domu sakopošanai. Radiet vēlamās lietas domformu — tēlu. Ielie­ciet tajā visu savas vēlmes spēku — gribu, emocijas! To da­rot, rakstiet uz papīra savu "mantru". Koncentrējiet visu savu uzmanību uz to, ko darāt. Jūs taču "iesējat" sēklu, un tas ir jāizdara labi. Kad esat uzrakstījis vēlmi, papīrīti sariti­niet un nolieciet kādā vietā, kur to neviens svešs nevarētu atrast. Iededziniet sveci. Iztēlojieties, ka sveces liesmā sadeg viss nevēlamais, kas traucē jūsu vēlmei piepildīties — jūsu vājības, nedrošība, slinkums, skaudība… Kad svece izdeg, atkārtojiet trīs reizes to, ko bijāt uzrakstījuši, un ejiet gulēt. Turpmāk katru vakaru pirms iemigšanas trīs reizes atkārto­jiet to, ko bijāt uzrakstījuši. Dariet to emocionāli, ar "izjūtu", atsaucot atmiņā domformu. Tā dariet 40 vakarus pēc kārtas. Naktī no četrdesmitās uz četrdesmit pirmo dienu jums atkal jādedzina svece, tās liesmā domās sadedzinot visu nevēla­mo. Kad svece izdegusi, sadedziniet arī papīrīti — tas jums vairs nebūs vajadzīgs — "sēkla" ir iesēta. Tagad gaidiet vēl­mes piepildīšanos.

Viss augstākminētais jums jādara emocionāli, NEŠAU­BOTIES.

Kā izvairīties no neizbēgamām šaubām (ja nu grāmatas autoram nav taisnība, ja nu tas viss ir blēņas, un, ja arī nav blēņas, ja nu man nepietiek spēka)? Vienkārši — veicot visu šo darbību, NEDOMĀJIET par to, kas būs, bet visu savu uzmanību koncentrējiet uz to, ko darāt: "Šeit un tagad." Jūsu izjūtai jābūt apmēram šādai: "Šeit, šajā brīdī es daru to un to, un nekas cits neeksistē." Jums viss jāizdara pēc iespējas labāk — ar maksimālu spēku sasprindzinājumu — tad jums vienkārši neatliks vietas šaubām. Bet pēc tam, kad "sēkla" būs iesēta, vienkārši paļaujieties uz Dievu (Garu, Egregoru) un mierīgi gaidiet.

Šādi jūs varat sasniegt arī visai savtīgus mērķus — ja vien jums pietiks spēka. Bet šāda rīcība neizbēgami nogul­snēsies jūsu karmā, radot smagas karmiskas sekas — tai skaitā arī fiziskas slimības, negadījumus, depresijas!

Slimība — tas var būt ari ceļš uz attīrīšanos. Parasti sli­mam cilvēkam pasaule "sašaurinās". Viņš redz tikai un vie- rūgi savu nelaimi. Viņu neinteresē apkārt notiekošais, citu cilvēku nelaimes. Viņš iedziļinās slimībā, iet bojā un velk sev līdzi arī apkārtējos cilvēkus (vampīrisma paveids). Bet var taču mēģināt izprast slimības cēloņus un mēģināt iziet no tās.

Katram no mums dzīvē noteikti bijis kāds gadījums, kas iesākumā šķiet liela nelaime, bet pēcāk izrādās — tas ir nācis tikai par labu. Līdzīgi ir arī ar slimībām. Slimību var uztvert kā iespēju strādāt ar sevi.

Slimība bez tam ir signāls, ka organisma kopējais poten­ciāls samazinās — tas nozīmē, ka ir izsmelts cilvēka ierastais līdzšinējais "piegājiens" dzīvei. Rezerves ir izsmeltas, tālāk ceļa nav. Ko nu? Jāmeklē kāds cits, "neiespējamais" ceļš. Tas nav viegli.

Tātad tas, ko oficiālā medicīna dēvē par slimību, ir tikai neliela daļa no cilvēka kopējām problēmām, "aisberga vir­sotne".

Bieži vien slimība vēsta par novirzīšanos no izvēlētā Ceļa. Šādā gadījumā jāatliek viss pārējais — bizness, hobiji, izklaides un jāpaliek aci pret aci ar pretinieku. Ejiet, kur slimība jūs ved, un jums būs iespēja sasniegt būtiski jaunu uztveres līmeni.

Galvenais, — lai jūs paši zinātu, ko īsti gribat. Kā jau minējām — ja cilvēks spēj formulēt savu vēlmi, viņš spēj to arī piepildīt. Bet visbiežāk gan tomēr notiek tā, ka mēs nemākam ne ticēt sev, ne saprast, ko īsti vēlamies, pavadām savu dzīvi ilūzijās, un ilūziju radītas slimības mūs tad arī piebeidz. Mēs kļūstam saspringti, bet nepieciešams atslābi­nāties. Cilvēki parasti pat neiedomājas, ka viņi spēj būt vese­li un laimīgi, jo pārāk aizraujas ar ārišķīgo, virspusējo, nevē­las iedziļināties paši savu problēmu būtībā.

Ja nu tomēr esat saslimis, tad:

• Centieties pēc iespējas mazāk apgrūtināt citus ar sa­vām vainām. Kad dzīvniekam ir slikti, tas nolien stūrī un nevēlas, ka to aiztiek. Ja esat spiesti ievērot gultas režīmu, pavadiet laiku pēc iespējas lietderīgāk — la­siet, rakstiet, zīmējiet, tamborējiet utt.

• Centieties būt noderīgi apkārtējiem, tiesa gan, bez lie­kas uzbāzības. Cīnieties paši par savu veselību, tas pie­saistīs jums citu cilvēku atbalstu, kā arī atvērs jums jau­nu saikni ar Egregoru.

• Neapskaudiet veselos cilvēkus. Neprātojiet, kas ir "Tas" un kā tas tiek dēvēts medicīnas terminoloģijā. Vizualizējiet "To" kā simbolu, pārlieciniet sevi, ka "Tas" nav jūsu uzmanības vērts. Uzvarot "To" sevī, pārliecinieties, ka patīkat sev savā jaunajā kvalitātē. Pēc tam jūs "To" aizmirsīsiet paši no sevis.

Par centību

Nepārcentieties! Jebkura pārmērīga centība ir sevis mo­cīšana. Piemēram, — jūs cenšaties novājēt: badojaties, skrie­nat (nedēļā zaudējat 3 kg), bet tik un tā uzskatāt sevi par resnu un baidāties, ka atkal nesākat pieņemties svarā. Pro­tams, jūs visu laiku mocīsieties, jutīsieties slikti. Ja jūs tik ļoti necenstos novājēt, netērētu tik daudz enerģijas šai problēmai, līdz ar to tā pārstātu būt problēma. Bet ja tā jums pārstāj būt problēma, tad jūs jutīsieties labi neatkarigi no sava svara. Ja uzmācīgā doma par novājēšanu atkāpsies, jūs atbrīvosieties no lieka sasprindzinājuma un varēsiet no­virzīt enerģiju citu problēmu risināšanai. 'Iās savukārt — agri vai vēlu — lai cik dīvaini tas arī nebūtu, novedīs pie tā, ka jūs zaudēsiet lieko svaru.

Līdzīgi ir ar visām lietām dzīvē — problēmas risināšana saspringuma stāvoklī neļauj atrisināt šo problēmu pēc būtī­bas.

Tomēr "necenšanās" nenozīmē to, ka varat nelikties ne zinis ne par ko un gaidīt, ka viss atrisināsies pats no sevis.

Personīgā enerģija ir jāizlieto saskaņā ar spējām un iespē­jām, saskaņā ar dziļākajām vēlmēm, nevis dzenoties pēc nebūtiskiem efektiem.

Visu augstākminēto var attiecināt ari uz dziedniecisko darbību — vai nu tā būtu pašārstēšanās vai citu cilvēku ār­stēšana. Ja esat nolēmis kļūt par "esktrasensu", bet jums tas neizdodas, nekrītiet izmisumā un neļaujieties panikai. Varbūt vainīga ir tieši jūsu pārmērīgā centība "kļūt par ek­strasensu". Rodas sasprindzinājums, kas "bloķē" jūsu attīs­tību. Jūs netiekat tālāk, jo "turat" pats sevi.

Nav svarīgi, kas tieši pamudinājis jūs iet šo Ceļu, jūsu spējas ir absolūti dabīgas, tās jums JAU IR, jums tikai jāiemā­cās tām piekļūt. Ja būs vajadzība, spējas noteikti izpaudīsies. Iespējams, šķēršļus jūsu attīstībai liek kāda jūsu neētiska doma vai rīcība, ko vēl neesat novērsuši, varbūt — egoistiska attieksme pret pasauli vispār. Ja tā — tad jums un pasaulei nāk tikai par labu, ka šīs spējas neparādās.

Savā attīstības ceļā jūs varat sastapties arī ar bailēm, iz­misumu, skumjām. Pašas par sevi šīs emocijas ir dabīgas, un to pārdzīvošana ir normāla. Lai kas arī neatgadītos, tas ir jūsu Ceļš, un katram cilvēkam Ceļš ir savs un — vienīgais.

Nesasprindzinieties, neizturieties varmācīgi pret sevi, neuztveriet sīkas neveiksmes kā katastrofas, vienkārši — strādājiet.

Ja esat apguvuši meditācijas un domformu "lasīšanas" pamatus, varat ķerties pie citu cilvēku dziedināšanas, vis­pirms apgūstot auru "skatīšanos" un diagnostiku.

Dziedināšana

Neķerieties uzreiz pie citu cilvēku biolaukiem, vispirms uzmanīgi izlasiet sekojošo!

Atcerieties: doma (informācija) ir reāla un materiāla (jē­dziena "materiāls" patiesā nozīme — matērija ir viss tas, kas patiesi eksistē laikā un telpā — respektīvi, arī enerģija, informācija). 1a enerģija, ko jūs, diagnosticējot un "lasot" biolauku, "noņemat" pacientam, ir apveltīta ar noteiktu spē­ku un iedarbības spēju. Tā var piesārņot apkārtējo vidi un kaitēt jums pašiem. Šiem "atkritumiem" piemīt spēja atrast un pievienoties līdzīga tipa netīrām enerģijām un veidot "enerģētiskās mīnas", kurām var "uzdurties" praktiski jeb­kurš cilvēks. Tādēļ jāsaglabā vismaz elementāra drošības tehnika (sk. arī nodaļu par aizsardzību). Šādas enerģijas jāiznīdē. Gluži tāpat kā gudrs dārznieks nemet nezāles kai­miņa dārzā, bet gan sadedzina savā tīrumā.

Enerģija jeb, pareizāk sakot, — informācija, ko jūs "no­ņemat" no cilvēku smalkajiem ķermeņiem, pēc būtības ir smalka kvantu-leptonu struktūra. Tā ir diezgan noturīga, un, lai to sagrautu vai dezaktivizētu, jāpielieto daži vienkārši paņēmieni ar Ūdens, Uguns un Zemes palīdzību. Šīs stihijas pazīstamas jau kopš senseniem laikiem. Visās kultūrās un tradīcijās, neatkarīgi no pasaules daļas un tautas, attīrīšanās rituāli tikuši veikti ar šo stihiju pielietošanu. Visbiežāk lieto Uguni, jo tās augstā temperatūra sagrauj informatīvās struk­tūras. Tādēļ, it īpaši darbības sākumposmā, jums noderēs iedegta svece (lampiņa, ugunskurs, kamīns) jūsu darba tel­pā. Tālākā attīstības pakāpē jūs šo reālo uguni varēsiet aizstāt ar iedomātu liesmu — domformu.

Lūk, viens no paņēmieniem, tā saucamā "sveces nodedzināšana".

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Noskaņojieties uz pacientu. Labāk, lai pacients atro­das jums līdzās, kamēr vēl neesat apguvuši darbu ar attēlu vai domformu.

3. Nezaudējot vajadzīgo noskaņojumu, aizdedziniet sve­ci (vislabāk lietot baznīcas vaska sveces) un slidiniet roku ar aizdegto sveci gar pacienta biolauku. Ja lauka struktūrā būs nevēlamas enerģijas, vaska svece šajās vietās sāks skaļi sprakšķēt vai pastiprināti dūmot, un liesma var sākt raustīties.

4. Rokai ar sveci jāvirzās ap pacienta biolauku 5 —10 mi­nūtes. Vairāk nav nepieciešams — to, ko iespējams, jūs jau būsiet "sadedzinājuši", bet dziļāk iesakņojušās vainas ar sveci aizsniegt nevar.

Ar ūdeni kā attīrīšanās līdzekli ir nedaudz sarežģītāk. Ūdens enerģētiskās struktūras neiznīcina, tas vienīgi tās uz laiku neitralizē. Ja jums gadīsies smagi slims pacients un jūs enerģijas neitralizācijai lietosiet ūdeni, tad ievērosiet, ka, "metot" enerģiju traukā ar ūdeni, tas pēc katra "metie­na" kļūst neskaidrs, uz tā virsmas parādās loki. Šāds skats spēj ieinteresēt pat visrūdītāko skeptiķi. Neaizmirstiet, ka ūdenim piemīt spēja noskalot ne tikai slikto, bet arī labo (ja esat priecīgā noskaņojumā — aplaistieties ar ūdeni, un prieks pazudīs kā nebijis).

Pēc seansa ūdens jāizlej zem koka, kam raksturīga pa­augstināta energoietilpība — papeles, akācijas, egles, īves — vai arī zem mājas parazītaugiem — liānām. Augi "piesaistīs" izlieto enerģiju un pārvērtīs to biomasā. Tādējādi tā kļūs noderīga — apkārtējā vide paliks tīra, un augs būs "paēdis".

Metode darbam ar ūdeni:

1. Izejas stāvoklis iezemēšanās.

2. Iztēlojieties, ka jūsu kreisajā rokā atrodas kāds slims orgāns. Sajūtiet to, centieties izjust ne tikai siltuma anomā­lijas, bet arī orgāna smagumu, faktūru, materialitāti.

3. Iztēlojieties, ka jūsu labajā rokā atrodas strauts (upe, strūklaka, avots) ar tīru, kristāldzidru un dzīvinošu ūdeni.

4. Tuviniet abas rokas un iztēlojieties, ka ūdens apmazgā slimo orgānu, noskalo no tā svešo, neveselīgo enerģiju, ka ūdens baro orgānu, izlīdzina tā enerģiju, sekmē jaunu, vese­līgu šūnu vairošanos.

5. Attāliniet rokas, sajūtiet izmaiņas kreisajā rokā, salī­dziniet tās ar tām izjūtām, kas bija darba sākumā, pārlieci­nieties, ka šīs pārmaiņas ir nākušas orgānam par labu. Iegaumējiet šīs sajūtas.

6. Izejiet no darba stāvokļa, izgaisiniet radītās domformas.

Laika gaitā katrs no jums, ja vien nopietni strādās, atra­dīs visoptimālāko enerģijas neitralizēšanas veidu. Galvenais, ievērot nekaitēšanas principu — nedariet cilvēkam to, ko jūs nevēlētos, lai nodara jums.

Nākamie vingrinājumi noderēs tiem, kas jau apguvuši "rozes lasīšanu" un vēlas attīstīt savas spējas auru "lasīšanu"

Pirmais vingrinājums

1. Izejas pozīcija, lezemēšanās.

2. Varat pieslēgties Egregoram.

3. Radiet savā iztēlē kādu simbolu (pacienta, sevis paša) un iztēlojieties, ka ap to ir spīdums. Šis spīdums tad ari būs pacienta vai jūsu aura. Sekojiet tam, kā izmainās auras krā­sas, kādas ir krāsu pārejas, auras forma. Ja neredzat šo tēlu krāsainu — tas arī nav nekas slikts. Tādā gadījumā sekojiet

"vienkrāsainā" attēla toņu pārejām, lād izgaisiniet auru un "rozi", jāpiebilst: tiešām nav svarīgi, kādu simbolu izvēla-' ties, galvenais, lai jūs to iztēlotos pēc iespējas skaidrāk.

4. Atkārtojiet 3. punktu 4 — 5 reizes. Ik reizi pēc darbī­bas beigšanas jums rūpīgi jāizgaisina gan roze, gan aura.

5. Izejiet no meditācijas. Sajūtiet savu jauno stāvokli! Jūs taču nupat lasījāt auru! Ja tas izdevies, jums pamats izjust lepnumu par paveikto.

Otrais vingrinājums

Salīdzinot ar iepriekšējo, šis vingrinājums ir nedaudz sarežģītāks.

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Pieslēdzieties Egregoram.

3. Radiet mentālajā ekrānā pacienta portretu, pēc tam aizvāciet to, atstājot tikai tumšu siluetu.

4. Lai aura parādās ap šo siluetu — iesākumā kā vien­krāsains gaišs mirdzums. Sekojiet gaismas intensitātei, for­mai, vietām, kur spīdums nav viendabīgs vai tā nav vispār. Kur šīs vietas atrodas attiecībā pret fizisko ķermeni?

5. Tagad lai mirdzums kļūst krāsains. Nu jūs varat aplū­kot pacienta auru visā pilnībā. Ja izšķirat 1 — 2 krāsas — labi, ja 10 — teicami. Visdrīzāk iesākumā jūs neizšķirsiet vairāk par 1 — 2 krāsām. Tas lai jūs neuztrauc — katram ir

savs individuāls redzējums. Iemācieties intuitīvi sajust au­ras nokrāsas un ko tās nozīmē. Ieskatieties, kur aura ir kus­tīgāka, kur tā pulsē, kur atrodas miera stāvoklī. Neraugoties uz to, ka iepriekšējā nodaļā devām vispārēju auras krāsu aprakstu, krāsu nozīmei jāapstiprinās jūsu personīgajā pie­redzē.

6. Iztēlojieties, ka zeltaini stari piepilda jūs un jūsu auru.

7. Izgaisiniet radītos tēlus. Pēc tam varat radīt citus, piemēram, iztēloties savu siluetu un auru. Neaizmirstiet pēc darba izgaisināt visus tēlus. Doma ir reāls spēks!

8. Izejiet no meditācijas.

Trešais vingrinājums

Praktiski ļoti noderīgs dziednieka darbā. Tas sniegs jums sīkāku un detalizētāku informāciju nekā pirmie divi. Ieteicam tajā izmantot anatomijas atlantu.

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Izvēlieties objektu un radiet mentālajā ekrānā simbo­lu vai siluetu.

3. Pārlieciniet sevi, ka siluetam kādā vietā jūtamas stip­ras sāpes. Tajā vietā ir jāparādās sarkanam plankumam.

4. Novērtējiet, kā sarkanais plankums izvietots attiecībā pret čakrām. Izgaisiniet šo ainu.

5. Radiet siluetu no jauna. Pārlieciniet sevi, ka sāpīgajās vietās jāparādās spilgti sarkaniem vai oranžiem planku­miem. Rūpīgi aplūkojiet radīto attēlu. Iegaumējiet to. Pēc tam būs interesanti analizēt, kā katrs plankums izskatās un kāds ir tā apveids. Izgaisiniet attēlu.

6. Atkārtojiet vingrinājumu vēl dažas reizes, vienmēr darba beigās izgaisinot domformas.

7. Izejiet no meditācijas.

Ja strādājat ar reālu pacientu, apjautājieties, kur viņam sāp, un salīdziniet ar savām domformām. Jūsu redzējums un pacienta sūdzības var arī nesakrist. Nav noteikti jātic tikai sev vai tikai pacientam, patiesība parasti atrodas kaut kur pa vidu. Piemēram, ierodas paciente ar sūdzībām par sāpēm vēderā, bet jūs redzat plankumu krūtīs sirds apvidū, kā arī galvas līmenī. Tāpēc neorientējieties uz atsevišķu or­gānu slimībām, "ārstējiet slimnieku, nevis slimību". Visi procesi cilvēka dvēselē un ķermenī ir savstarpēji saistīti.

Kad jūs "lasāt" reāli klātesošu pacientu, sāciet meditāci­ju kā vienmēr. Nosēdiniet pacientu uz krēsla ar taisnu mu­guru, iezemējiet viņu un iezemējieties pats. Iegremdējieties meditācijā, lai nekas netraucētu jūsu intuīcijai. "Lasiet" au­ru, neaizmirstot, ka skatāties pacientu, kurš atrodas jūsu klātbūtnē. Atcerieties principu: "Ja nevarat palīdzēt, tad vismaz nekaitējiet." Jāņem vērā, ka persona, kuru jūs "la­sāt", var būt pārlieku ziņkārīga, skeptiski noskaņota, sa­traukta vai pat vienkārši nobijusies. Visas šīs emocijas trau­cē nodibināt kontaktu ar pacientu. Pacienta idejas, domas, emocijas var jums traucēt. Bez tam jāatceras, ka emocijas atstāj iespaidu uz čakru darbību un auras nokrāsu.

Lai izsargātos no dažāda veida traucējumiem, varat lie­tot mentālo simbolu — rozi. Tās varētu būt ari jebkurš cits tēls — kaut vai zila vārna. "Novietojiet" to iztēlē apmēram 40 — 50 cm attālumā no savas pieres. Iztēlojieties, ka šī ro­ze ir magnēts, kās pievelk visas "lasāmā" pacienta traucējo­šās emocijas un saiknes. To dariet, pirms esat sākuši strādāt ar pacientu. Iedvesmojiet sevi, ka šai rozei jāpaliek tik ilgi, cik tā būs nepieciešama. Laiku pa laikam pārliecinieties, vai tā vēl ir turpat. Ja darbības laikā sajūtat vieglu nemieru, diskomfortu, iespējams, nāksies radīt vēl vienu rozi. Pēc darba beigšanas neaizmirstiet visas rozes izgaisināt!

Starp citu, šādu rozi vai citu simbolu kā aizsarglīdzekli varat izmantot ari ikdienā, aizsargājoties no apkārtējo nega­tīvajām emocijām un vampīriskajiem "uzklupieniem". Tik­līdz sajūtat nevēlamu satraukumu — vai nu priekšnieka kabinetā, sabiedriskajā transportā vai uz ielas, iztēlojieties rozi. Šī metode var izrādīties ļoti iedarbīga garīgā līdzsvara saglabāšanai, tā ka visi pārējie aizsarglīdzekļi pat, iespējams, nebūs vajadzīgi. Šajā gadījumā jūs neizrādāt aktīvu pretestī­bu psihiskajam uzbrukumam (pat nejaušam), kā ari nezau­dējat savu enerģiju "sienas", "spoguļu" u. tml. domformu veidošanā.

Kad dziednieks "lasa" vai nodarbojas ar biolauka korek­ciju, ļoti būtiski atrasties kontaktā ar pacientu. Apmainieties ar iespaidiem, lai tie neuzkrātos jūsos un nebloķētu jūsu rīkles čakru.

"Lasot" auru, jūs varat ieraudzīt arī šo to tādu, par ko pacientam labāk nezināt — it īpaši, ja pats neesat vēl īsti pārliecināts par ieraudzītā patiesumu. Tomēr ari šajā gadīju­mā jums jāatbrīvojas no liekās informācijas, vai nu jūs darāt to zināmu pacientam vai nē. Pats vienkāršākais veids — liekās informācijas "izrunāšana" sveces liesmā. Liesma neit­ralizē, izgaisina informāciju. Reālas sveces vietā jūs varat izmantot arī iztēlotu sveci. Iztēlojieties šādu sveci (t.i. — radiet domformu) 40 — 60 cm attālumā no sevis.

Lieko informāciju var uzrakstīt uz papīra, rakstīto pasa­kot arī skaļi. Pēc tam papīrs jāsadedzina.

Nav vēlams no informācijas atbrīvoties, pārstāstot to trešajai personai. Tas rada nevēlamas baumas un aprunāša­nu. Ļaudis burtiski dievina negatīvu informāciju! Tāpēc tā­da informācija nav jāizplata. Nestāstiet jūsu uzzinātās lietas kam pagadās, tai skaitā — arī pašam pacientam. Cilvēki bieži vien nav spējīgi šādu informāciju adekvāti uztvert. Tāpēc vislabāk lieko informāciju iznīcināt. Tādējādi jūs izvai­rīsieties no traucējošām pacienta emocijām (dzirdot patiesī­bu, pacients var uz jums sadusmoties), pārsteidzīgiem ļaužu spriedumiem.

Lai varētu notikt sekmīga "lasīšana" un korekcija, ne­pieciešams, lai pacients atrastos uz zemāka enerģētiskā līme­ņa nekā dziednieks. Dziedniekam jābūt "līderim". Bez tam abu — dziednieka un pacienta — enerģijas līmeņiem ir jābūt sinhroniem, proti — saskanīgiem. Ja dziednieks un pacients atrodas vienā enerģētiskajā līmenī, tad dziedniekam ir grūti nodalīt pacienta domformas no savām. Pacienta emocijas var gūt pārsvaru pār dziednieka domformām. Rezultātā objektīvā aina var tikt izkropļota. Tāpēc, jo lielāka ir dzied­nieka un pacienta enerģētisko līmeņu starpība, jo labāk. Ja nu gadījumā tas nav realizējams un domformas sāk sajauk­ties, pievērsiet uzmanību tām īpašībām, ar kurām pacients atšķiras no jums. Jums tāpat ari jāpievērš uzmanība jūsu otrajai čakrai. Daļēji "pieveriet" to. Jums jābūt neitrālam, un pacienta emocijas nedrīkst traucēt jūsu darbību.

Par pacientiem

"Ekstrasensu pasaule" vairumam ļaužu liekas ļoti noslē­pumaina un mīklaina. Tāpēc daudzi uz to raugās neuzticīgi, ar aizdomām, skaudību un bailēm. Vieglāk strādāt ar tiem, kas ir skeptiski noskaņoti, jo tie, reiz pārliecinājušies par bioenerģijas realitāti, kļūst par tās piekritējiem. Cilvēki, kas ci priori tic "visam pārdabiskajam", tic visam, kas pagadās, un bieži vien kļūst par krāpnieku upuriem. Tādiem cilvē­kiem turklāt arī nepatīk iedziļināties lietu būtībā.

Pie dziedniekiem bieži vien nāk arī tādi, kam jūs attiecī­gajā brīdī palīdzēt nespējat. Viņi nāk aiz ziņkārības, lai reali­zētu savu "Hs" — viņi neapzināti gaida apstiprinājumu vai arī vieglu, neaizskarošu personības korekciju.

Jebkurš vārds, ko jūs izrunājat, nogulsies pacienta apzi­ņā. Var gadīties tā, ka tas "uzpeldēs" tikai pēc zināma laika. Ņemiet to vērā. Jebkurš cilvēks spēj meklēt tikai to, ko spēj saņemt. Tāpēc nebaidieties sniegt "papildus" informāciju, tādu, ko pacients pagaidām vēl "nespēj saņemt", protams, saprātīgās devās. Tikai tā sistēma ir spējīga attīstīties (cilvēks arī ir sava veida sistēma), kurai tiek dota papildus informāci­ja; tāda informācija, kas saņemšanas brīdī sistēmai nav vēl nepieciešama. Informācija — tā ir "sēkla", kas iesēta uzdīgst pēc kāda laika.

Vairumam cilvēku zināšanu līmenis ir visai zems. Tas vēl pats par sevi nebūtu brīnums, bet slikti ir tas, ka cilvēki neizjūt iekšēju nepieciešamību pēc jaunas informācijas. Vi­ņiem pret dzīvi ir tipiska patērētāju attieksme, un no ekstra­sensa viņi gaida kādus brīnumlīdzekļus — "apēdīsi un jau pēc piecām minūtēm kļūsi vesels". Tikai nedaudzi cilvēki patiešām cenšas rast savu problēmu risinājumu.

Tāpēc nepieciešama "liekā" informācija, un tā ir jā­sniedz. Lai tā atrodas zemapziņā, līdz pienāks īstais laiks. Pēc kādiem 8 — 9 mēnešiem šī informācija tiks "pieņemta". "Prātam neaptverami! Jūs taču kaut ko tādu man stāstījāt pērn! Kā tad tas var būt!? Kā jūs to zinājāt?!"

Jums radīsies iespēja palīdzēt šim cilvēkam realizēties, liet atcerieties par "zelta vidusceļu" — nedrīkst biedēt nesa­gatavotus cilvēkus, it īpaši, ja viņiem ir trausla nervu sistē­ma.

Nodarbošanās ar "ekstrasensoriku" vispirms ir kalpoša­na sev un savu problēmu risināšana. Jūs tādā veidā realizējat sevi, tāds ir jūsu Ceļš. Citam cilvēkam varbūt būs pavisam cits Ceļš, un nebūs prāta darbs, ja jūs viņu par katru cenu gribēsiet pievērst savam Ceļam. Tas lai paliek katra paša zi­ņā, kādu ceļu viņš izvēlas.

Trenējoties lasīt domformas, just bioenerģijas, jūs vis­pirms attīstāt pats sevi. Jums ar laiku kļūs skaidrāki jūsu dzīves mērķi un pašrealizācijas ceļi.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu