Slimību cēloņi un dziedināšana

Cilvēki parasti uzskata, ka slimība ir nelaimes gadījums, kaut kas slikts un, katrā ziņā, neatkarīgs no cilvēka paša gribas. Dažreiz tā tiek saistīta ar tādiem cēloņiem kā "mitras kājas", "caurvējš", "ieēsts kas nelabs". Tomēr daudzi staigā bez cepurēm un ar mitrām kājām arī ziemā un nez kādēļ tomēr ir veseli. Acīmredzot — slimība nav nelaimes gadī­jums. Kas attiecas uz nelaimes gadījumiem, ari tie nenotiek nejauši. Ar labu cilvēku, kurš godīgi izturas pret pasauli, nekas atgadīties nevar, jo pēc Karmas likuma — labie darbi tiek atalgoti ar labu, bet sliktie — ar sliktu. Karma — ir sēk­las, kas atnes sev līdzīgus augļus. Kaut arī Karma ir ilgstošāka par vienu atsevišķa cilvēka dzīvi, principā jebkura negatīva karma tomēr ir pārvarama ar kopīgām cilvēka un Egregora pūlēm. Tādējādi neviena slimība nerodas bez iemesla. Sa­slimšana ir "rupjās" enerģijas pārpalikums; tas var uzkrāties gan dzīves laikā, gan būt iedzimts. Interesanti — ja cilvēks ir iesīkstējis egoists, tad onkoloģiskās slimības viņu piemeklē galvenokārt plaušās; ja bijis lepns, ātri aizvainojams, tad iespējams vairogdziedzera vēzis, ja pastāvējušas seksuālas novirzes, pārkāptas tikumības normas — cieš dzimumorgā­ni.

Bez šiem neapšaubāmi svarīgajiem iemesliem iespējami arī sīkāki, tomēr arī tie nav atstājami bez ievērības. Piemē­ram, — esat saslimis. Tuvinieki uzklāj gultu, pienes avīzes, tēju… Visi jūt līdzi, visi ir tik gādīgi, uz darbu nevajag iet, var izvairīties no visādām nepatīkamām lietām… paradīze!

Daudzi ārsti ir vienisprātis, ka vairums gadījumos sli­mību izcelsme ir tīri psihosomatiska, t.i., "uz nervu pama­ta", bez organiskiem bojājumiem. Pacients nolēmis, ka ir slims, ka viņam ir slikti, un nekas viņu nespēj pārliecināt, ka tas tā nav. Viņam tik tiešām arī kļūst slikti. Ja ārsts skaid­ro, ka pacienta veselībai nekas nekait, analīzes neko sliktu neuzrāda, ko darīs šāds pacients? Protams, ies pie cita ārsta, kurš ar līdzjūtību viņu uzklausīs un izrakstīs kādu recepti. Cilvēks, sekojot receptei, sāks lietot tabletes, ticēs, ka tās viņam palīdz, un pēc kāda laika sajutīsies pilnīgi vesels.

Tāpēc, nodarbojoties ar ārstēšanu vai pašārstēšanos, jā­ņem vērā iztēles, prāta milzīgā loma ārstēšanas procesā. Jo šādas iluzoras slimības ar laiku tiešām var pārvērsties reālās organiskās saslimšanās. Cilvēks var pat nomirt, ja nopietni iedomājies, ka ir nāvīgi slims.

Katrā konkrētā gadījumā ir jānoskaidro, ko indivīdam "dod" viņa slimība, kādi ir tās patiesie cēloņi, kas indivī­dam jāsaprot, jāmaina savā attieksmē pret dzīvi.

Ikviena slimība vispirms rodas mentālajā līmenī, pēc tam pāriet uz astrālo līmeni un fiziskajā plānā izpaužas ti­kai pēc tam.

* * *

Ar slimībām cieši saistītas BAILES. Bailes mums katram ir savas, bet būtībā tās visas izriet no vienām, vislielākajām bailēm — bailēm no nāves. Bailes liecina par cilvēka personī­bu, gluži tāpat kā, teiksim, draugu izvēle. "Pasaki man, no kā tu baidies, un es tev pateikšu, kas tu esi!" Bailes liecina par mūsu domāšanu, dzīves uztveres veidu. Bailes ir ārkārtī­gi spēcīgs stimulators visdažādākajās dzīves situācijās.

Baiļu stāvoklī viss cilvēka organisms noskaņojas "izdzī­vošanai". Aktivizējas pirmā čakra, lai gan vairumā gadījumu nenākas ķerties pie "ekstremāliem līdzekļiem". Tomēr ik reizi, kad jūs baidāties, jūs provocējat sevi uz ārkārtēju reak­ciju, un ar to pastiprinat sevī jau esošās bailes. Ja jūs pieņe­mat šīs bailes par īstenību un darāt to regulāri, jūs zaudējat spēku, tērējat nelietderīgi enerģiju. Acīmredzot tāpēc arī cilvēki, kas tiešām bijuši "par matu no nāves" (nelaimes gadījumi, avārijas, klīniskā nāve operācijas laikā), kritiskā situācijā ir mierīgāki un saglabā savaldību. Bailes ne vien­mēr mūs mobilizē — tās mūs var padarīt arī pilnīgi rīcības nespējīgus kādā izšķirošā situācijā.

Dziednieks spēj pilnīgāk izanalizēt pacienta bailes — kā fiziskā, tā biolauka līmenī. Cilvēkiem, kas apmeklē ek­strasensus, var būt visdažādākā veida bailes:

• bailes, ka viņus tik un tā izārstēs ar nezināmiem un tāpēc jo šausmīgākiem paņēmieniem;

• bailes, ka dziedniekam neveiksies;

• bailes, ka šāda veida dziedināšana nozīmē "pārdot dvēseli Nelabajam";

• vienkārši bailes.

Lasot domformas, dziednieks ieraudzīs ļoti daudz sim­bolu, kas izteic "bailes" — tas var būt gan kaut kas svārstīgs (zāle vējā, koki, pat zemestrīce). Reizēm "bailes" var būt apslēptas tādā domformā, kuras nozīme uzreiz nav skaidra. Tādos gadījumos tās jāmēģina ieraudzīt kopīgi ar pacien­tu, jo viņam var būt savas gluži īpatnējas "bailes".

Interesanti, — ja jūs aurā redzat baiļu nokrāsas, lasāt domformas, tad, ieskatījušies dziļāk, jūs uzreiz, samanīsiet, ka pacienta bailes saistītas ar slimības cēloni. Ieraudzījuši aurā bailes, pievērsiet uzmanību pirmajai čakrai, pēdu čakrām, tam, kā cilvēks "iezemējies". Ja visas šīs čakras ir tīras un labvēlīgā krāsā, tad šādā gadījumā cilvēks spējīgs koriģēt sevi pats. Jums jādod viņam tikai "izšķirošais grūdiens".

Vizualizējot savu auru jeb domformas, jūs gluži tāpat varat analizēt arī savas personīgās bailes, pārdzīvot tās no jauna, atbrīvoties no tām, sadedzināt — tādējādi jūs uzlabo­siet savu karmu.

Bez dažādām vairāk vai mazāk nenozīmīgām bailēm ikvienam cilvēkam vismaz reizi dzīvē nākas saskarties ar ļoti lielām bailēm, bailēm nāves draudu priekšā. Mūsu bailes no nāves pavada mūs vienmēr, tās vienīgi parasti "piesedzas" ar ko citu — bailēm saslimt, tikt atlaistam no darba, bailēm no nabadzības, bailēm, ka mūs var pamest mīļotais cilvēks… Eiropas civilizācijas tradīcijā pēdējos gadsimtos ir pieņemts par nāvi nerunāt, to "izstumt", izlikties, ka tās vispār nav. Mirstošie ar nāvi sastopas zāļu apdullināti, neap­jaušot, kas ar viņiem notiek. Nāve — tas ir kaut kas gandrīz vai nepieklājīgs. Tomēr mūsu nāve nepārtraukti ir mums līdzās, lai kā mēs arī censtos no šī fakta izvairīties. Ar to ir jāaprod, vienkārši jāpieņem doma, ka dzīve nebūs mūžīga. Cilvēks var daudz lasīt par aizkapa dzīvi, mierināt sevi ar cerību par mūžīgo dzīvi, bet tik un tā saglabāsies šīs iracio­nālās bailes no nāves. Bez tam ir iespējams nāves bailes iz­mantot saviem mērķiem. "Pirms atrados aci pret aci ar bries­mām, es vienmēr baidījos… lai spētu mobilizēties, man vaja­dzēja iztēloties, ka briesmas jau ir klāt, man blakus" — rak­stīja S.Kasmenko. Tāpēc jums ir jāatvēl šīm bailēm to likumī­gā vieta dzīvē un jāuztver tās kā daļa no dzīves.

Runājot par aurām, melnā auras krāsa tika nosaukta par "nāves un iznīcības krāsu". Bet tur bija arī teikts, ka nāve — tas ir stāvoklis pirms nākamās dzimšanas. Iznīcība un sagrāve ir PIRMS jaunrades. Šādā nozīmē melno krāsu jāuztver kā ārkārtīgi pozitīvu, kā stāvokli, kurā dotas visas iespējas pilnībā realizēt sevi, radīt kaut ko jaunu savā dzīvē, gatavoties nākamiem notikumiem. Ne velti K. Kastaņedas grāmatās Nāve tiek saukta par padomdevēju un pavadoni. Ar to tiek domāts, ka cilvēks izprot savu baiļu patiesos cēlo­ņus, pieņem savu dzīvi tādu, kāda tā ir (proti — laicīga), un līdz ar to dara visu, lai pilnībā realizētu sevi.

PAŠIEDVESMA

Kā jau būsiet sapratuši, dzīvē ļoti daudz kas atkarīgs no iztēles spējām un pašiedvesmas. Psihologi pašiedvesmu "atklāja" 19.gs. beigās. Par šo jautājumu sāka rakstīt, tas nāca modē. E.Kuē aizstāvēja pārliecību, ka, ja kāds cilvēks ilgāku laiku sevi par kaut ko cenšas pārliecināt, tad ar laiku šī pārliecība tiešām vēršas īstenībā. Piemēram: "Viņa tik un tā atgriezīsies pie manis." Un tā patiešām arī notiek. To var izmantot praktiski: "Es ar katru dienu kļūstu arvien la­bāks un veselāks." Tā ir sava veida pašhipnoze, kas noteikti iedarbojas, ja vien tiek pietiekami ilgi un uzstājīgi praktizēta. Bet šai lietai ir arī "otra puse" — ja kāds cits cilvēks jums bieži kaut ko atkārtos, jūs agri vai vēlu sāksiet to uztvert kā savu pārliecību. Šo principu izmanto reklāmas speciālisti, dažādi ideologi un propagandisti. Nu, kā gan citādi var piespiest cilvēku noticēt tādam absurdam kā, piemēram, "Ļeņins mūžam dzīvs" vai "Košļājiet Dirolu bez cukura". Šo principu var izmantot arī pedagoģijā. Bet ko darīt, ja tev kāds visu laiku atkārto: "Tu nekas neesi, neko nevari, atkal tev nekas neizdodas…"? Tāpēc — uzmanīgi!

Praksē šī metode nedod tūlītēju un drīzu rezultātu. Tā jāpraktizē diezgan ilgstoši. E.Kuē ieteiktais variants ir saistīts ar mehānisku vajadzīgās frāzes atkārtošanu, ar ko vien pa­rasti ir par maz. Vārdi paši par sevi nespēj izsaukt vajadzīgo organisma reakciju. Zemapziņa, kas ir mūsu vēlmju un gri­bas patiesais "autors", vārdus nesaprot. Zemapziņai nepie­ciešami tēli, emocijas, griba — tas, ko dēvē par iztēli, "iejuša­nos tēlā". Zemapziņai ir noteicošā loma meditācijā, tā regulē hormonu līmeni organismā.

Turklāt — mūsu galvenā problēma bieži vien ir tā, ka mēs paši īsti nezinām, ko vēlamies. Mēs jūtam, ka kaut kā "trūkst". Ja arī mums ir gan veselība, gan veiksme, tik un tā mēs nez kāpēc uzskatām, ka tās vēl nav pietiekoši daudz. Vairums no mums pat neiedomājas, ka tas, kas mums IR, ir tas, ko mēs ESAM NOPELNĪJUŠI. Ja mums ir "slikti", tas nozīmē, ka neko "labāku" mēs pagaidām pelnījuši ne­esam, citiem vārdiem sakot — mūsu pašvērtējums ir zems vai arī — mūsu pretenziju līmenis ir nepamatoti augsts. Jebkurā gadījumā mēs savu dzīvi apgrūtinām ar lieku sprie­dzi. Izcilais romiešu domātājs imperators Marks Aurēlijs ir teicis: "Atliek vienīgi izmainīt savu attieksmi pret lietām, un lietas izmainīsies". Ja nevarat mainīt situāciju, mainiet savu attieksmi, un līdz ar to pienāks brīdis, kad izmainīsies arī situācija. Piemēram, jums ir dārga jūsu mīlestība, jūs bai­dāties to zaudēt, uzskatāt, ka mīlestības jūsu dzīvē ir par maz… jūs tveraties pie tās kā "velns pie grēcīgas dvēseles", bet tik un tā tās visu laiku ir par maz. Bet atliek jums vienīgi izmainīt savus uzskatus un ATTEIKTIES no šīs mīlestības (jā, jā, tieši atteikties — kāpēc gan kādam būtu jūs tik ļoti jāmīl?), un atklāsiet, ka īstenībā mīlestības jums ir daudz. Jo spēcīgāk jūs "dzīsiet to prom", jo vairāk jūs to saņemsiet. Bet te nepieciešama neviltota atteikšanās, nevis vēlme tādē­jādi "iegūt vairāk mīlestības". Kā teikts: "Ko sēsi, to pļausi." Jūs saņemat to, ko tiešām esat iesējis, nevis iedomājies, ka gribētu iesēt. Lai neapstātos savā attīstībā, jums jānoskaidro sev sekojošais: ko jūs patiesībā vēlaties un kāpēc jums liekas, ka jums kaut kā trūkst. Tam paredzēti sekojošie vingrinājumi.

Pirmais vingrinājums

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Iztēlojieties mentālajā ekrānā to, kā jums trūkst (lieta, īpašība, ilūzija).

3. Iztēlojieties, ka pilnīgai laimei jums trūkst vēl kaut kā.

4. Radiet vēl un vēl vēlmes (nekad nav tik labi, lai neva­rētu būt vēl labāk), līdz brīdim, kad aiz tām visām jūs ierau­gāt baltu gaismu.

5. Kad jums liksies, ka nu pietiek, pajautājiet sev: "Vai nepietiek man žēloties "trūkumu"?" Ja vēl jums liekas, ka visa kā ir par maz, divkāršojiet savas vēlmes, "trūkumu"… Līdz saņemsiet atbildi: "Pietiek!"

6. Tagad atvirziet visu šo "trūkumu" otrā plānā.

7. Radiet citu pasauli, tādu, kurā jums visa tā būtu gana, kur nemaz nav vietas nekādām papildus vēlmēm. Lai tā ir "pilnības" pasaule.

8. Tad mentālajā ekrānā salīdziniet abas šīs pasaules. Lai tās atrodas līdzās, bet lai starp tām būtu zināms atsta­tums.

9. Piepildiet šo atstatumu ar "trūkumu" no pirmās pa­saules.

10. Radiet vēl papildus brīvu telpu, un piepildiet to ar "pilnību" no otras pasaules.

11. Atkārtojiet 9. un 10. darbību, līdz jums kļūst skaidri "trūkuma" un "pilnības" cēloņi abās radītajās pasaulēs.

12. Izgaisiniet to visu, visas iztēlotās pasaules, un izejiet no meditācijas.

Šim vingrinājumam jāilgst ne mazāk par stundu. Atve­rot acis un aplūkojot istabu, jums būtu jāšķiet, ka tā izmainīju­sies.

Ja esat labi apguvuši šo vingrinājumu, varat pāriet pie nākamā.

Otrais vingrinājums

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Mentālajā ekrānā radiet savu attēlu vai arī iztēlojieties sevi kā rozi vai kādu citu simbolu. Ja iztēlojaties simbolu, pēc tam jums būs iespēja analizēt šo simbolu.

3. Uzdodiet sev jautājumu: "Kā man trūkst harmonijas sasniegšanai — mīlestības, draudzības, veselības, pacietības, naudas, suņa, kaķa, jaunas mašīnas…?"

Ja atbilde ir NĒ, turpiniet šo uzskaitījumu. Griezieties pie Egregora ar lūgumu dot jums nepieciešamo, tad "ievie­tojiet" sevi (savu simbolu) šajā dāvanā, "izplūstiet" tajā. To var atkārtot, līdz parādās apmierinājuma sajūta.

4. Ja esat sasnieguši iekšēju harmoniju, radiet mentālajā ekrānā kāda cita cilvēka tēlu un sniedziet arī šim cilvēkam daļu no saņemtā.

5. Pajautājiet, vai jums pašam no saņemtā atlicis pietie­kami. Ja nē — papildiniet "krājumu", atkārtojot 3. un 4. punktu, līdz parādās apmierinājuma sajūta. Atkārtojiet to visu, līdz būsiet iemācījies atdot daļu no saņemtā arī otram.

6. Izgaisiniet visus tēlus, pateicieties Egregoram un iz­ejiet no meditācijas. Izanalizējiet sajūtas, mentālos tēlus. Apzinieties jūsos notikušās pārmaiņas: vai tiešām jums arī vēl tagad tik ļoti vajag to, ko jūs tā alkāt līdz šim vingrināju­mam? Vai izjūtat prieku dodot otram cilvēkam, nesaņemot neko pretim?

Atkārtojiet šo vingrinājumu, un drīz jūs atklāsiet, ka nav nemaz tik daudz lietu, kuru jums trūkst, bet galvenais — tās visas ir reāli sasniedzamas.

Ja nu esat atklājuši, ka ir kaut kas, ko jums būtu nepie­ciešams iegūt vai uzlabot, piemēram, veselība, kādas rakstu­ra īpašības, varat izpildīt nākamo v i n g r i n ā j u m u. Un jūs varat saņemt to, ko vēlaties.

Vispirms jānoskaidro, ko īsti jūs vēlaties — ļoti precīzi un konkrēti. Ja vēlaties uzlabot raksturu, noskaidrojiet, kā­das tieši īpašības jūs gribētu uzlabot vai izskaust. Ja vēlaties kādu lietu, piemēram, mašīnu — izdomājiet, tieši kādu. Cik šī mašīna maksā, ko jūs ar to darīsiet, kādā veidā jūs varētu sapelnīt naudu tās iegādei. Vai tiešām jauna mašī­na jums tik ļoti nepieciešama? Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību, apdomājiet — vai tiešām šis konkrētais cilvēks jums tik ļoti nepieciešams? Varbūt viņš īstenībā nemaz nav tāds, kā viņu iztēlojaties? Varbūt tas, ko jūs vēlaties, ir tikai jūsu ilūzija? Un vēl — vai spēsiet šajās attiecībās otram dot to pašu, ko vēlētos pats saņemt? Vai atbilstat šī cilvēka prasī­bām? —

Kad esat to visu pārdomājis (nesteidzieties, tas nav vie­nas dienas darbs), dariet tā: formulējiet savu vēlmi konkrēti un precīzi dažos teikumos, nosakot arī laiku, kad vēlmei jāpiepildās. To darot, jums jārēķinās ar fiziski iespējamo — ikvienam auglim ir savs ienākšanās laiks. Kaut ko vēloties, jūs nevarat pārkāpt dabas likumus, jo tad vēlmei nebūs ie­spējams piepildīties. Ja vēlaties kaut ko, jums jāiezīmē veids, kā sasniegt vēlamo. Ja gribat mašīnu — jānopelna nauda, jābrauc uz tirgu un mašīna jānopērk. Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību — uzturiet ar šo cilvēku labas attiecības, pievērsiet viņam uzmanību. To visu darot, ieklausieties savā veselajā saprātā. Kad esat formulējuši savu vēlmi, uzrakstiet to uz papīra, īsi un skaidri, turklāt tādā formā, it kā tā JAU būtu piepildījusies. Nevis "es vēlos", bet "man ir". Ietei­cams ar to nodarboties mierīgā vēla vakara stundā, kad jūsu tuvinieki vai kaimiņi jau guļ un nevar jūs traucēt. Vislabāk to darīt jauna vai augoša Mēness laikā — respektīvi, Mēness cikla sākumā, bet ne tad, kad Mēness dilst. Iepriekš noska­ņojieties uz šo pasākumu, variet veikt īsu meditāciju domu sakopošanai. Radiet vēlamās lietas domformu — tēlu. Ielie­ciet tajā visu savas vēlmes spēku — gribu, emocijas! To da­rot, rakstiet uz papīra savu "mantru". Koncentrējiet visu savu uzmanību uz to, ko darāt. Jūs taču "iesējat" sēklu, un tas ir jāizdara labi. Kad esat uzrakstījis vēlmi, papīrīti sariti­niet un nolieciet kādā vietā, kur to neviens svešs nevarētu atrast. Iededziniet sveci. Iztēlojieties, ka sveces liesmā sadeg viss nevēlamais, kas traucē jūsu vēlmei piepildīties — jūsu vājības, nedrošība, slinkums, skaudība… Kad svece izdeg, atkārtojiet trīs reizes to, ko bijāt uzrakstījuši, un ejiet gulēt. Turpmāk katru vakaru pirms iemigšanas trīs reizes atkārto­jiet to, ko bijāt uzrakstījuši. Dariet to emocionāli, ar "izjūtu", atsaucot atmiņā domformu. Tā dariet 40 vakarus pēc kārtas. Naktī no četrdesmitās uz četrdesmit pirmo dienu jums atkal jādedzina svece, tās liesmā domās sadedzinot visu nevēla­mo. Kad svece izdegusi, sadedziniet arī papīrīti — tas jums vairs nebūs vajadzīgs — "sēkla" ir iesēta. Tagad gaidiet vēl­mes piepildīšanos.

Viss augstākminētais jums jādara emocionāli, NEŠAU­BOTIES.

Kā izvairīties no neizbēgamām šaubām (ja nu grāmatas autoram nav taisnība, ja nu tas viss ir blēņas, un, ja arī nav blēņas, ja nu man nepietiek spēka)? Vienkārši — veicot visu šo darbību, NEDOMĀJIET par to, kas būs, bet visu savu uzmanību koncentrējiet uz to, ko darāt: "Šeit un tagad." Jūsu izjūtai jābūt apmēram šādai: "Šeit, šajā brīdī es daru to un to, un nekas cits neeksistē." Jums viss jāizdara pēc iespējas labāk — ar maksimālu spēku sasprindzinājumu — tad jums vienkārši neatliks vietas šaubām. Bet pēc tam, kad "sēkla" būs iesēta, vienkārši paļaujieties uz Dievu (Garu, Egregoru) un mierīgi gaidiet.

Šādi jūs varat sasniegt arī visai savtīgus mērķus — ja vien jums pietiks spēka. Bet šāda rīcība neizbēgami nogul­snēsies jūsu karmā, radot smagas karmiskas sekas — tai skaitā arī fiziskas slimības, negadījumus, depresijas!

Slimība — tas var būt ari ceļš uz attīrīšanos. Parasti sli­mam cilvēkam pasaule "sašaurinās". Viņš redz tikai un vie- rūgi savu nelaimi. Viņu neinteresē apkārt notiekošais, citu cilvēku nelaimes. Viņš iedziļinās slimībā, iet bojā un velk sev līdzi arī apkārtējos cilvēkus (vampīrisma paveids). Bet var taču mēģināt izprast slimības cēloņus un mēģināt iziet no tās.

Katram no mums dzīvē noteikti bijis kāds gadījums, kas iesākumā šķiet liela nelaime, bet pēcāk izrādās — tas ir nācis tikai par labu. Līdzīgi ir arī ar slimībām. Slimību var uztvert kā iespēju strādāt ar sevi.

Slimība bez tam ir signāls, ka organisma kopējais poten­ciāls samazinās — tas nozīmē, ka ir izsmelts cilvēka ierastais līdzšinējais "piegājiens" dzīvei. Rezerves ir izsmeltas, tālāk ceļa nav. Ko nu? Jāmeklē kāds cits, "neiespējamais" ceļš. Tas nav viegli.

Tātad tas, ko oficiālā medicīna dēvē par slimību, ir tikai neliela daļa no cilvēka kopējām problēmām, "aisberga vir­sotne".

Bieži vien slimība vēsta par novirzīšanos no izvēlētā Ceļa. Šādā gadījumā jāatliek viss pārējais — bizness, hobiji, izklaides un jāpaliek aci pret aci ar pretinieku. Ejiet, kur slimība jūs ved, un jums būs iespēja sasniegt būtiski jaunu uztveres līmeni.

Galvenais, — lai jūs paši zinātu, ko īsti gribat. Kā jau minējām — ja cilvēks spēj formulēt savu vēlmi, viņš spēj to arī piepildīt. Bet visbiežāk gan tomēr notiek tā, ka mēs nemākam ne ticēt sev, ne saprast, ko īsti vēlamies, pavadām savu dzīvi ilūzijās, un ilūziju radītas slimības mūs tad arī piebeidz. Mēs kļūstam saspringti, bet nepieciešams atslābi­nāties. Cilvēki parasti pat neiedomājas, ka viņi spēj būt vese­li un laimīgi, jo pārāk aizraujas ar ārišķīgo, virspusējo, nevē­las iedziļināties paši savu problēmu būtībā.

Ja nu tomēr esat saslimis, tad:

• Centieties pēc iespējas mazāk apgrūtināt citus ar sa­vām vainām. Kad dzīvniekam ir slikti, tas nolien stūrī un nevēlas, ka to aiztiek. Ja esat spiesti ievērot gultas režīmu, pavadiet laiku pēc iespējas lietderīgāk — la­siet, rakstiet, zīmējiet, tamborējiet utt.

• Centieties būt noderīgi apkārtējiem, tiesa gan, bez lie­kas uzbāzības. Cīnieties paši par savu veselību, tas pie­saistīs jums citu cilvēku atbalstu, kā arī atvērs jums jau­nu saikni ar Egregoru.

• Neapskaudiet veselos cilvēkus. Neprātojiet, kas ir "Tas" un kā tas tiek dēvēts medicīnas terminoloģijā. Vizualizējiet "To" kā simbolu, pārlieciniet sevi, ka "Tas" nav jūsu uzmanības vērts. Uzvarot "To" sevī, pārliecinieties, ka patīkat sev savā jaunajā kvalitātē. Pēc tam jūs "To" aizmirsīsiet paši no sevis.

Par centību

Nepārcentieties! Jebkura pārmērīga centība ir sevis mo­cīšana. Piemēram, — jūs cenšaties novājēt: badojaties, skrie­nat (nedēļā zaudējat 3 kg), bet tik un tā uzskatāt sevi par resnu un baidāties, ka atkal nesākat pieņemties svarā. Pro­tams, jūs visu laiku mocīsieties, jutīsieties slikti. Ja jūs tik ļoti necenstos novājēt, netērētu tik daudz enerģijas šai problēmai, līdz ar to tā pārstātu būt problēma. Bet ja tā jums pārstāj būt problēma, tad jūs jutīsieties labi neatkarigi no sava svara. Ja uzmācīgā doma par novājēšanu atkāpsies, jūs atbrīvosieties no lieka sasprindzinājuma un varēsiet no­virzīt enerģiju citu problēmu risināšanai. 'Iās savukārt — agri vai vēlu — lai cik dīvaini tas arī nebūtu, novedīs pie tā, ka jūs zaudēsiet lieko svaru.

Līdzīgi ir ar visām lietām dzīvē — problēmas risināšana saspringuma stāvoklī neļauj atrisināt šo problēmu pēc būtī­bas.

Tomēr "necenšanās" nenozīmē to, ka varat nelikties ne zinis ne par ko un gaidīt, ka viss atrisināsies pats no sevis.

Personīgā enerģija ir jāizlieto saskaņā ar spējām un iespē­jām, saskaņā ar dziļākajām vēlmēm, nevis dzenoties pēc nebūtiskiem efektiem.

Visu augstākminēto var attiecināt ari uz dziedniecisko darbību — vai nu tā būtu pašārstēšanās vai citu cilvēku ār­stēšana. Ja esat nolēmis kļūt par "esktrasensu", bet jums tas neizdodas, nekrītiet izmisumā un neļaujieties panikai. Varbūt vainīga ir tieši jūsu pārmērīgā centība "kļūt par ek­strasensu". Rodas sasprindzinājums, kas "bloķē" jūsu attīs­tību. Jūs netiekat tālāk, jo "turat" pats sevi.

Nav svarīgi, kas tieši pamudinājis jūs iet šo Ceļu, jūsu spējas ir absolūti dabīgas, tās jums JAU IR, jums tikai jāiemā­cās tām piekļūt. Ja būs vajadzība, spējas noteikti izpaudīsies. Iespējams, šķēršļus jūsu attīstībai liek kāda jūsu neētiska doma vai rīcība, ko vēl neesat novērsuši, varbūt — egoistiska attieksme pret pasauli vispār. Ja tā — tad jums un pasaulei nāk tikai par labu, ka šīs spējas neparādās.

Savā attīstības ceļā jūs varat sastapties arī ar bailēm, iz­misumu, skumjām. Pašas par sevi šīs emocijas ir dabīgas, un to pārdzīvošana ir normāla. Lai kas arī neatgadītos, tas ir jūsu Ceļš, un katram cilvēkam Ceļš ir savs un — vienīgais.

Nesasprindzinieties, neizturieties varmācīgi pret sevi, neuztveriet sīkas neveiksmes kā katastrofas, vienkārši — strādājiet.

Ja esat apguvuši meditācijas un domformu "lasīšanas" pamatus, varat ķerties pie citu cilvēku dziedināšanas, vis­pirms apgūstot auru "skatīšanos" un diagnostiku.

Dziedināšana

Neķerieties uzreiz pie citu cilvēku biolaukiem, vispirms uzmanīgi izlasiet sekojošo!

Atcerieties: doma (informācija) ir reāla un materiāla (jē­dziena "materiāls" patiesā nozīme — matērija ir viss tas, kas patiesi eksistē laikā un telpā — respektīvi, arī enerģija, informācija). 1a enerģija, ko jūs, diagnosticējot un "lasot" biolauku, "noņemat" pacientam, ir apveltīta ar noteiktu spē­ku un iedarbības spēju. Tā var piesārņot apkārtējo vidi un kaitēt jums pašiem. Šiem "atkritumiem" piemīt spēja atrast un pievienoties līdzīga tipa netīrām enerģijām un veidot "enerģētiskās mīnas", kurām var "uzdurties" praktiski jeb­kurš cilvēks. Tādēļ jāsaglabā vismaz elementāra drošības tehnika (sk. arī nodaļu par aizsardzību). Šādas enerģijas jāiznīdē. Gluži tāpat kā gudrs dārznieks nemet nezāles kai­miņa dārzā, bet gan sadedzina savā tīrumā.

Enerģija jeb, pareizāk sakot, — informācija, ko jūs "no­ņemat" no cilvēku smalkajiem ķermeņiem, pēc būtības ir smalka kvantu-leptonu struktūra. Tā ir diezgan noturīga, un, lai to sagrautu vai dezaktivizētu, jāpielieto daži vienkārši paņēmieni ar Ūdens, Uguns un Zemes palīdzību. Šīs stihijas pazīstamas jau kopš senseniem laikiem. Visās kultūrās un tradīcijās, neatkarīgi no pasaules daļas un tautas, attīrīšanās rituāli tikuši veikti ar šo stihiju pielietošanu. Visbiežāk lieto Uguni, jo tās augstā temperatūra sagrauj informatīvās struk­tūras. Tādēļ, it īpaši darbības sākumposmā, jums noderēs iedegta svece (lampiņa, ugunskurs, kamīns) jūsu darba tel­pā. Tālākā attīstības pakāpē jūs šo reālo uguni varēsiet aizstāt ar iedomātu liesmu — domformu.

Lūk, viens no paņēmieniem, tā saucamā "sveces nodedzināšana".

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Noskaņojieties uz pacientu. Labāk, lai pacients atro­das jums līdzās, kamēr vēl neesat apguvuši darbu ar attēlu vai domformu.

3. Nezaudējot vajadzīgo noskaņojumu, aizdedziniet sve­ci (vislabāk lietot baznīcas vaska sveces) un slidiniet roku ar aizdegto sveci gar pacienta biolauku. Ja lauka struktūrā būs nevēlamas enerģijas, vaska svece šajās vietās sāks skaļi sprakšķēt vai pastiprināti dūmot, un liesma var sākt raustīties.

4. Rokai ar sveci jāvirzās ap pacienta biolauku 5 —10 mi­nūtes. Vairāk nav nepieciešams — to, ko iespējams, jūs jau būsiet "sadedzinājuši", bet dziļāk iesakņojušās vainas ar sveci aizsniegt nevar.

Ar ūdeni kā attīrīšanās līdzekli ir nedaudz sarežģītāk. Ūdens enerģētiskās struktūras neiznīcina, tas vienīgi tās uz laiku neitralizē. Ja jums gadīsies smagi slims pacients un jūs enerģijas neitralizācijai lietosiet ūdeni, tad ievērosiet, ka, "metot" enerģiju traukā ar ūdeni, tas pēc katra "metie­na" kļūst neskaidrs, uz tā virsmas parādās loki. Šāds skats spēj ieinteresēt pat visrūdītāko skeptiķi. Neaizmirstiet, ka ūdenim piemīt spēja noskalot ne tikai slikto, bet arī labo (ja esat priecīgā noskaņojumā — aplaistieties ar ūdeni, un prieks pazudīs kā nebijis).

Pēc seansa ūdens jāizlej zem koka, kam raksturīga pa­augstināta energoietilpība — papeles, akācijas, egles, īves — vai arī zem mājas parazītaugiem — liānām. Augi "piesaistīs" izlieto enerģiju un pārvērtīs to biomasā. Tādējādi tā kļūs noderīga — apkārtējā vide paliks tīra, un augs būs "paēdis".

Metode darbam ar ūdeni:

1. Izejas stāvoklis iezemēšanās.

2. Iztēlojieties, ka jūsu kreisajā rokā atrodas kāds slims orgāns. Sajūtiet to, centieties izjust ne tikai siltuma anomā­lijas, bet arī orgāna smagumu, faktūru, materialitāti.

3. Iztēlojieties, ka jūsu labajā rokā atrodas strauts (upe, strūklaka, avots) ar tīru, kristāldzidru un dzīvinošu ūdeni.

4. Tuviniet abas rokas un iztēlojieties, ka ūdens apmazgā slimo orgānu, noskalo no tā svešo, neveselīgo enerģiju, ka ūdens baro orgānu, izlīdzina tā enerģiju, sekmē jaunu, vese­līgu šūnu vairošanos.

5. Attāliniet rokas, sajūtiet izmaiņas kreisajā rokā, salī­dziniet tās ar tām izjūtām, kas bija darba sākumā, pārlieci­nieties, ka šīs pārmaiņas ir nākušas orgānam par labu. Iegaumējiet šīs sajūtas.

6. Izejiet no darba stāvokļa, izgaisiniet radītās domformas.

Laika gaitā katrs no jums, ja vien nopietni strādās, atra­dīs visoptimālāko enerģijas neitralizēšanas veidu. Galvenais, ievērot nekaitēšanas principu — nedariet cilvēkam to, ko jūs nevēlētos, lai nodara jums.

Nākamie vingrinājumi noderēs tiem, kas jau apguvuši "rozes lasīšanu" un vēlas attīstīt savas spējas auru "lasīšanu"

Pirmais vingrinājums

1. Izejas pozīcija, lezemēšanās.

2. Varat pieslēgties Egregoram.

3. Radiet savā iztēlē kādu simbolu (pacienta, sevis paša) un iztēlojieties, ka ap to ir spīdums. Šis spīdums tad ari būs pacienta vai jūsu aura. Sekojiet tam, kā izmainās auras krā­sas, kādas ir krāsu pārejas, auras forma. Ja neredzat šo tēlu krāsainu — tas arī nav nekas slikts. Tādā gadījumā sekojiet

"vienkrāsainā" attēla toņu pārejām, lād izgaisiniet auru un "rozi", jāpiebilst: tiešām nav svarīgi, kādu simbolu izvēla-' ties, galvenais, lai jūs to iztēlotos pēc iespējas skaidrāk.

4. Atkārtojiet 3. punktu 4 — 5 reizes. Ik reizi pēc darbī­bas beigšanas jums rūpīgi jāizgaisina gan roze, gan aura.

5. Izejiet no meditācijas. Sajūtiet savu jauno stāvokli! Jūs taču nupat lasījāt auru! Ja tas izdevies, jums pamats izjust lepnumu par paveikto.

Otrais vingrinājums

Salīdzinot ar iepriekšējo, šis vingrinājums ir nedaudz sarežģītāks.

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Pieslēdzieties Egregoram.

3. Radiet mentālajā ekrānā pacienta portretu, pēc tam aizvāciet to, atstājot tikai tumšu siluetu.

4. Lai aura parādās ap šo siluetu — iesākumā kā vien­krāsains gaišs mirdzums. Sekojiet gaismas intensitātei, for­mai, vietām, kur spīdums nav viendabīgs vai tā nav vispār. Kur šīs vietas atrodas attiecībā pret fizisko ķermeni?

5. Tagad lai mirdzums kļūst krāsains. Nu jūs varat aplū­kot pacienta auru visā pilnībā. Ja izšķirat 1 — 2 krāsas — labi, ja 10 — teicami. Visdrīzāk iesākumā jūs neizšķirsiet vairāk par 1 — 2 krāsām. Tas lai jūs neuztrauc — katram ir

savs individuāls redzējums. Iemācieties intuitīvi sajust au­ras nokrāsas un ko tās nozīmē. Ieskatieties, kur aura ir kus­tīgāka, kur tā pulsē, kur atrodas miera stāvoklī. Neraugoties uz to, ka iepriekšējā nodaļā devām vispārēju auras krāsu aprakstu, krāsu nozīmei jāapstiprinās jūsu personīgajā pie­redzē.

6. Iztēlojieties, ka zeltaini stari piepilda jūs un jūsu auru.

7. Izgaisiniet radītos tēlus. Pēc tam varat radīt citus, piemēram, iztēloties savu siluetu un auru. Neaizmirstiet pēc darba izgaisināt visus tēlus. Doma ir reāls spēks!

8. Izejiet no meditācijas.

Trešais vingrinājums

Praktiski ļoti noderīgs dziednieka darbā. Tas sniegs jums sīkāku un detalizētāku informāciju nekā pirmie divi. Ieteicam tajā izmantot anatomijas atlantu.

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Izvēlieties objektu un radiet mentālajā ekrānā simbo­lu vai siluetu.

3. Pārlieciniet sevi, ka siluetam kādā vietā jūtamas stip­ras sāpes. Tajā vietā ir jāparādās sarkanam plankumam.

4. Novērtējiet, kā sarkanais plankums izvietots attiecībā pret čakrām. Izgaisiniet šo ainu.

5. Radiet siluetu no jauna. Pārlieciniet sevi, ka sāpīgajās vietās jāparādās spilgti sarkaniem vai oranžiem planku­miem. Rūpīgi aplūkojiet radīto attēlu. Iegaumējiet to. Pēc tam būs interesanti analizēt, kā katrs plankums izskatās un kāds ir tā apveids. Izgaisiniet attēlu.

6. Atkārtojiet vingrinājumu vēl dažas reizes, vienmēr darba beigās izgaisinot domformas.

7. Izejiet no meditācijas.

Ja strādājat ar reālu pacientu, apjautājieties, kur viņam sāp, un salīdziniet ar savām domformām. Jūsu redzējums un pacienta sūdzības var arī nesakrist. Nav noteikti jātic tikai sev vai tikai pacientam, patiesība parasti atrodas kaut kur pa vidu. Piemēram, ierodas paciente ar sūdzībām par sāpēm vēderā, bet jūs redzat plankumu krūtīs sirds apvidū, kā arī galvas līmenī. Tāpēc neorientējieties uz atsevišķu or­gānu slimībām, "ārstējiet slimnieku, nevis slimību". Visi procesi cilvēka dvēselē un ķermenī ir savstarpēji saistīti.

Kad jūs "lasāt" reāli klātesošu pacientu, sāciet meditāci­ju kā vienmēr. Nosēdiniet pacientu uz krēsla ar taisnu mu­guru, iezemējiet viņu un iezemējieties pats. Iegremdējieties meditācijā, lai nekas netraucētu jūsu intuīcijai. "Lasiet" au­ru, neaizmirstot, ka skatāties pacientu, kurš atrodas jūsu klātbūtnē. Atcerieties principu: "Ja nevarat palīdzēt, tad vismaz nekaitējiet." Jāņem vērā, ka persona, kuru jūs "la­sāt", var būt pārlieku ziņkārīga, skeptiski noskaņota, sa­traukta vai pat vienkārši nobijusies. Visas šīs emocijas trau­cē nodibināt kontaktu ar pacientu. Pacienta idejas, domas, emocijas var jums traucēt. Bez tam jāatceras, ka emocijas atstāj iespaidu uz čakru darbību un auras nokrāsu.

Lai izsargātos no dažāda veida traucējumiem, varat lie­tot mentālo simbolu — rozi. Tās varētu būt ari jebkurš cits tēls — kaut vai zila vārna. "Novietojiet" to iztēlē apmēram 40 — 50 cm attālumā no savas pieres. Iztēlojieties, ka šī ro­ze ir magnēts, kās pievelk visas "lasāmā" pacienta traucējo­šās emocijas un saiknes. To dariet, pirms esat sākuši strādāt ar pacientu. Iedvesmojiet sevi, ka šai rozei jāpaliek tik ilgi, cik tā būs nepieciešama. Laiku pa laikam pārliecinieties, vai tā vēl ir turpat. Ja darbības laikā sajūtat vieglu nemieru, diskomfortu, iespējams, nāksies radīt vēl vienu rozi. Pēc darba beigšanas neaizmirstiet visas rozes izgaisināt!

Starp citu, šādu rozi vai citu simbolu kā aizsarglīdzekli varat izmantot ari ikdienā, aizsargājoties no apkārtējo nega­tīvajām emocijām un vampīriskajiem "uzklupieniem". Tik­līdz sajūtat nevēlamu satraukumu — vai nu priekšnieka kabinetā, sabiedriskajā transportā vai uz ielas, iztēlojieties rozi. Šī metode var izrādīties ļoti iedarbīga garīgā līdzsvara saglabāšanai, tā ka visi pārējie aizsarglīdzekļi pat, iespējams, nebūs vajadzīgi. Šajā gadījumā jūs neizrādāt aktīvu pretestī­bu psihiskajam uzbrukumam (pat nejaušam), kā ari nezau­dējat savu enerģiju "sienas", "spoguļu" u. tml. domformu veidošanā.

Kad dziednieks "lasa" vai nodarbojas ar biolauka korek­ciju, ļoti būtiski atrasties kontaktā ar pacientu. Apmainieties ar iespaidiem, lai tie neuzkrātos jūsos un nebloķētu jūsu rīkles čakru.

"Lasot" auru, jūs varat ieraudzīt arī šo to tādu, par ko pacientam labāk nezināt — it īpaši, ja pats neesat vēl īsti pārliecināts par ieraudzītā patiesumu. Tomēr ari šajā gadīju­mā jums jāatbrīvojas no liekās informācijas, vai nu jūs darāt to zināmu pacientam vai nē. Pats vienkāršākais veids — liekās informācijas "izrunāšana" sveces liesmā. Liesma neit­ralizē, izgaisina informāciju. Reālas sveces vietā jūs varat izmantot arī iztēlotu sveci. Iztēlojieties šādu sveci (t.i. — radiet domformu) 40 — 60 cm attālumā no sevis.

Lieko informāciju var uzrakstīt uz papīra, rakstīto pasa­kot arī skaļi. Pēc tam papīrs jāsadedzina.

Nav vēlams no informācijas atbrīvoties, pārstāstot to trešajai personai. Tas rada nevēlamas baumas un aprunāša­nu. Ļaudis burtiski dievina negatīvu informāciju! Tāpēc tā­da informācija nav jāizplata. Nestāstiet jūsu uzzinātās lietas kam pagadās, tai skaitā — arī pašam pacientam. Cilvēki bieži vien nav spējīgi šādu informāciju adekvāti uztvert. Tāpēc vislabāk lieko informāciju iznīcināt. Tādējādi jūs izvai­rīsieties no traucējošām pacienta emocijām (dzirdot patiesī­bu, pacients var uz jums sadusmoties), pārsteidzīgiem ļaužu spriedumiem.

Lai varētu notikt sekmīga "lasīšana" un korekcija, ne­pieciešams, lai pacients atrastos uz zemāka enerģētiskā līme­ņa nekā dziednieks. Dziedniekam jābūt "līderim". Bez tam abu — dziednieka un pacienta — enerģijas līmeņiem ir jābūt sinhroniem, proti — saskanīgiem. Ja dziednieks un pacients atrodas vienā enerģētiskajā līmenī, tad dziedniekam ir grūti nodalīt pacienta domformas no savām. Pacienta emocijas var gūt pārsvaru pār dziednieka domformām. Rezultātā objektīvā aina var tikt izkropļota. Tāpēc, jo lielāka ir dzied­nieka un pacienta enerģētisko līmeņu starpība, jo labāk. Ja nu gadījumā tas nav realizējams un domformas sāk sajauk­ties, pievērsiet uzmanību tām īpašībām, ar kurām pacients atšķiras no jums. Jums tāpat ari jāpievērš uzmanība jūsu otrajai čakrai. Daļēji "pieveriet" to. Jums jābūt neitrālam, un pacienta emocijas nedrīkst traucēt jūsu darbību.

Par pacientiem

"Ekstrasensu pasaule" vairumam ļaužu liekas ļoti noslē­pumaina un mīklaina. Tāpēc daudzi uz to raugās neuzticīgi, ar aizdomām, skaudību un bailēm. Vieglāk strādāt ar tiem, kas ir skeptiski noskaņoti, jo tie, reiz pārliecinājušies par bioenerģijas realitāti, kļūst par tās piekritējiem. Cilvēki, kas ci priori tic "visam pārdabiskajam", tic visam, kas pagadās, un bieži vien kļūst par krāpnieku upuriem. Tādiem cilvē­kiem turklāt arī nepatīk iedziļināties lietu būtībā.

Pie dziedniekiem bieži vien nāk arī tādi, kam jūs attiecī­gajā brīdī palīdzēt nespējat. Viņi nāk aiz ziņkārības, lai reali­zētu savu "Hs" — viņi neapzināti gaida apstiprinājumu vai arī vieglu, neaizskarošu personības korekciju.

Jebkurš vārds, ko jūs izrunājat, nogulsies pacienta apzi­ņā. Var gadīties tā, ka tas "uzpeldēs" tikai pēc zināma laika. Ņemiet to vērā. Jebkurš cilvēks spēj meklēt tikai to, ko spēj saņemt. Tāpēc nebaidieties sniegt "papildus" informāciju, tādu, ko pacients pagaidām vēl "nespēj saņemt", protams, saprātīgās devās. Tikai tā sistēma ir spējīga attīstīties (cilvēks arī ir sava veida sistēma), kurai tiek dota papildus informāci­ja; tāda informācija, kas saņemšanas brīdī sistēmai nav vēl nepieciešama. Informācija — tā ir "sēkla", kas iesēta uzdīgst pēc kāda laika.

Vairumam cilvēku zināšanu līmenis ir visai zems. Tas vēl pats par sevi nebūtu brīnums, bet slikti ir tas, ka cilvēki neizjūt iekšēju nepieciešamību pēc jaunas informācijas. Vi­ņiem pret dzīvi ir tipiska patērētāju attieksme, un no ekstra­sensa viņi gaida kādus brīnumlīdzekļus — "apēdīsi un jau pēc piecām minūtēm kļūsi vesels". Tikai nedaudzi cilvēki patiešām cenšas rast savu problēmu risinājumu.

Tāpēc nepieciešama "liekā" informācija, un tā ir jā­sniedz. Lai tā atrodas zemapziņā, līdz pienāks īstais laiks. Pēc kādiem 8 — 9 mēnešiem šī informācija tiks "pieņemta". "Prātam neaptverami! Jūs taču kaut ko tādu man stāstījāt pērn! Kā tad tas var būt!? Kā jūs to zinājāt?!"

Jums radīsies iespēja palīdzēt šim cilvēkam realizēties, liet atcerieties par "zelta vidusceļu" — nedrīkst biedēt nesa­gatavotus cilvēkus, it īpaši, ja viņiem ir trausla nervu sistē­ma.

Nodarbošanās ar "ekstrasensoriku" vispirms ir kalpoša­na sev un savu problēmu risināšana. Jūs tādā veidā realizējat sevi, tāds ir jūsu Ceļš. Citam cilvēkam varbūt būs pavisam cits Ceļš, un nebūs prāta darbs, ja jūs viņu par katru cenu gribēsiet pievērst savam Ceļam. Tas lai paliek katra paša zi­ņā, kādu ceļu viņš izvēlas.

Trenējoties lasīt domformas, just bioenerģijas, jūs vis­pirms attīstāt pats sevi. Jums ar laiku kļūs skaidrāki jūsu dzīves mērķi un pašrealizācijas ceļi.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu