Psihiskā aizsardzība

Plašākā nozīmē aizsardzība ir pasīva pretošanās izmaiņām kā iekšējā, tā ārējā vidē.

Aizsardzības veidus var aptuveni iedalīt trīs grupās:

1. Paņēmieni, kas veicina tonusu un enerģijas pieplūdi;

2. Paņēmieni, kas ļauj izvairīties no ārējās iedarbības;

3. Atklāta vēršanās pret agresiju.

Parasti sadzīvē cilvēks psiho-traumas risina, mākslīgi samazinot problēmas nozīmību (pēc principa "vīnogas vēl zaļas"), izgāžot dusmas uz izvēlētiem līdzcilvēkiem, dzīvnie­kiem, izstumjot problēmu zemapziņā, projicējot "ienaidnieka tēlu" uz citiem u.tml. Lai nu kā, visu nule uzskaitīto paņēmienu mērķis ir viens: "Dari ko darīdams, bet lai būtu ērti un droši!" Kā jau būsiet pamanījuši, tik komfortablu stāvokli sasniegt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc dažādu kursu un semināru apmeklētāju galvenais jautājums bieži vien ir: kā aizsargāties? Minētie sadzīves piemēri nevienu visā pilnībā neapmierina.

Aizsardzībai jābūt drošai, ilglaicīgai, tai jāaptver visa telpa, kur cilvēks atrodas, bez tam tai jābūt saistītai ar kādu no Egregoriem un jāiedarbojas uz cilvēka biolauku kopu­mā — ne tikai fiziskajā, bet arī astrālajā un garīgajā līmenī.

Parasts cilvēks nezina, kad un kas viņam var uzbrukt. No otras puses, — ja cilvēks nepārtraukti domā par iespējamiem uzbrukumiem, šādas domas provocē uzbrukumu. Ja cilvēks ieņēmis "upura" pozīciju, "bende" nebūs ilgi jāgaida! Uzbrucējs vienmēr izvēlas upura vājāko punktu — kādu emociju, neatrisinātu karmisku problēmu. Tātad — var izdarīt secinājumu — aktīva aizsargāšanās pēc savas būtības ir pasīvs uzbrukums, tāpēc ka aizsargājoties mēs it kā ierindojam sevi vienā līmenī ar uzbrucēju un kļūstam sasniedzami uzbrucējam — ko tas arī ir centies panākt. Vislabāko aizsardzību sniedz ētikas principu saglabāšana. Ja mēs kaut ko neieredzam vai baidāmies, mēs veidojam enerģētiskas saites — vienalga, vai nu tas būtu cilvēks, parādība vai notikums. Naida saites ir tikpat spēcīgas kā mīlestības veidotās. Lai izvairītos no nevēlamām saiknēm, jāspēj būt neitrālam. Ja mēs nesaistām savus ienaidniekus pie sevis, tad līdz ar to mēs atzīstam viņu tiesības uz savu viedokli un domām, un līdz ar to viņu pretenzijas kļūst "viņu prob­lēma" un uz jums vairs neattiecas. Nav jācenšas "iemīlēt savu ienaidnieku", iesākumā pietiks jau ar to, ka iemācīsieties viņu neienīst. Turklāt — katru uzbrukumu, vai nu tas izpaužas fiziskā vai mentālā plānā, var aplūkot no "dzīves skolas" viedokļa — proti, kā mācību. Uzbrukumi parādīs jums jūsu vājās vietas, lai jūs saprastu, uz ko jāvērš uzmanība, ar ko jāstrādā. Tāpēc uzbrukumus var uztvert pat ar pateicību. Bet šai pateicībai tādā gadījumā jābūt patiesai, jo jebkura liekulība ir bīstama jums pašiem.

Un tagad "klasiskais" aizsardzības vingrinājums:

1. Ieņemiet meditācijas sākumpozīciju, iezemējieties.

2. Iztēlojieties, ka ap jums telpā atrodas bezgalīga siena.

3. Iztēlojieties, ka šī siena ir bezgalīga arī laikā, ka tā vienmēr ir pastāvējusi, pastāv un pastāvēs nākotnē, ka tā aptver visu Izplatījumu.

4. Iztēlojieties, ka siena ir nesagraujama.

5. Iztēlojieties savu galveno Egregoru kā zīmi vai jēdzie­nu. Varat izmantot kādu lūgšanu vai mantru, lai nonāktu saskarsmē ar Egregora enerģiju. Izjūtiet enerģiju, ko Egre- gors jums sniedz. Uzticiet savu aizsardzību Egregoram.

6. Izjūtiet pilnīgas drošības stāvokli. Iegaumējiet šīs sa­jūtas. Varat izmantot kādas asociācijas, lai turpmāk būtu vieglāk to atsaukt atmiņā. Tādējādi jūs vēlāk spēsiet īsā laikā atjaunot šo aizsardzību.

7. Izejiet no meditatīvā stāvokļa. Vai pasaule jums šķiet tāda pati kā pirms šī vingrinājuma? Strādājiet tik ilgi, līdz drošības sajūta ieaužas jūsu zemapziņā. Tomēr galvenā ga­rantija drošībai arvien būs tīras domas un tīra rīcība, ētikas likumu ievērošana.

Pats galvenais šajā vingrinājumā ir nevis panākt noturī­gu domformu "siena", bet gan atrast stāvokli, kurā izjūtat harmonisku vienotību ar visu pasauli — proti, ka esat daļa no pasaules, un tāpēc ne pasaule jums, ne jūs pasaulei ļau­numu nekad nenodarīsiet.

Vēl jāpiebilst divas lietas. Pirmkārt, ar mums dara to, ko mēs atļaujam ar sevi darīt, ja kāds mūs apvaino, ņirgājas par mums, uzbrūk — tātad mēs esam atļāvuši to darīt. Arējai agresijai pievienojas mūsu pašu mazvērtības sajūta, neparei­za psiholoģiskā nostādne — un uzbrukums noteikti notiks.

Otrkārt, tā kā šobrīd modē nākušas Austrumu kaujas mākslas, citēšu Mutorjū bezzobena cīņas skolas dibinātāja Jamaskes vārdus:

"Mēs centīgi vingrināmies, lai sasniegtu tādu apziņas stāvokli, kurā neeksistē ienaidnieks; ja mēs koncentrējamies uz mūsu pretinieka salīdzinošo spēku vai vājumu, šis apzi­ņas stāvoklis zūd. Ja mēs saduramies ar veiklu pretinieku un atvirzām tā zobenu — mēs iztēlojamies šī pretinieka spēku un paši nespējam dot triecienu. Ja mēs uzskatām, ka pretinieks ir vājš, mēs viegli paceļam zobenu. Tas pierāda, ka ārpus apziņas nenotiek nekas. Bet "bez zobena" nozīmē būt bez apziņas; būt bez apziņas nozīmē to, ka apziņa nekur neapstājas un vienlaicīgi ir visur. Ja apziņa apstājas un sa­stingst, parādās ienaidnieks, bet, ja apziņa ir plūstoša, — nekādu ienaidnieku nav, tie nevar parādīties. Šeit meklēja­ma teiciena "Pasaules Gars piepilda Debesis un Zemi" jēga — ienaidnieka kā tāda NAV Vingrinieties dienu un nakti, un jūs sasniegsiet šo universālo stāvokli. Nešaubieties.

Ienaidnieku, agresiju, uzbrukumu, ievainojumu — to visu radām mēs paši.

Cilvēks ir pasargāts, atrodoties kontaktā ar Zemi. Tāpēc visos meditatīvajos vingrinājumos tiek prasīts iezemēties. Tādējādi cilvēks nodrošina sev saskari ar Zemes enerģētisko lauku.

* * *

Spēja radīt noturīgas domformas — tas ir viens no dziednieka jeb ekstrasensa veiksmes pamatnosacījumiem. Iesākumā nav noteikti jāredz "tēls" skaidri. Iemācieties "ķert stāvokļus", izsaukt sevī sajūtas, ko rada tēls, kuru vēlaties iztēloties. Ja nespējat iztēloties "sienu", mēģiniet atsaukt atmiņā kādreiz pārdzīvotas miera, drošības, garīga līdzsvara sajūtas.

Domformas, enerģija — to visu iespējams projecēt As­trālajā pasaulē. Nokļūstot astrālī (ikviens no mums tur no­kļūst miegā — sapņojot), cilvēks tur sastopamo uztver kā notikumus, redzējumus, kaut arī tās ir tikai enerģijas plūs­mas un dažādu stāvokļu vizuālas transkripcijas, t.i. — dom­formas. Miegā cilvēks atrodas citā uztveres režīmā, tomēr pamostoties spēj izjusto atcerēties tikai tēlos un formās, kas raksturīgas viņa "dienas dzīvei". Nomodā cilvēks parasti atrodas fiziskajā plānā un astrālajām domformām nav piee­jams. Kamēr cilvēks saglabā saikni ar fizisko plānu, astrālās "izrādes" viņu nespēj iesaistīt "lomā", viņš tur var atrasties tikai kā novērotājs. Neieinteresētības (neitralitātes) princips ir arī astrālās aizsardzības pamatā.

Apmeklējot Astrālo pasauli, neaizmirstiet, ka tā ir iztēles pasaule, Ja jūs iesaistieties šajā pasaulē, tad ar tās spēkiem ir jācīnās ar iztēles palīdzību. Atšķirīga ir eiropiešu un Aus­trumu okultisma tradīciju pieeja šajā jautājumā. Austrumu okultisti dod priekšroku pasīvai, neitrālai vērošanai, bet Rie­tumu magi iecienījuši aktīvu darbību. Eiropietim nepatīk vērot, bet gan darboties. Tādēļ ari Rietumu metodes un at­tieksme pret aizsardzību astrālā plānā ir citāda — tiek ie­teikts pretinieku apšaudīt ar astrālajām raķetēm, ieslodzīt "maisā", izlietot aizliegtus karatē paņēmienus… utt. Bet ja nu pretinieks nepadodas, bet, gluži otrādi, izrādās spēcī­gāks? Tad neatliek nekas cits, kā dziestošā balstiņā saukt pēc Dieva palīdzības, varbūt viņš jūs tomēr izdzirdēs…

Okultisti izšķir divus veidus, kā var notikt astrālās pa­saules iespiešanās fiziskajā plānā:

— abas pasaules atdalošā "priekškara izdilšana";

— "priekškara saraušana", kā rezultātā astrālās būtnes pēkšņi parādās fiziskās uztveres sfērā.

Pirmajā gadījumā parasti cilvēkam parādās sajūta, it kā blakus atrastos kādas neredzamas būtnes. Parasti šo sajū­tu pavada bailes, kas var pāriet arī pilnīgā panikā un izpaus­ties neadekvātā uzvedībā. Šādas bailes ir pilnīgi pamatota un dabīga dzīva organisma reakcija uz neprognozējamu, neadekvātu situāciju. Patiešām — tamlīdzīgā situācijā nav objektīvas iespējas prognozēt notikumu attīstību, jo jau eso­šie uztveres un uzvedības stereotipi šeit absolūti neder. Tie vienkārši nespēj vairs "darboties automātiskā režīmā". Tādēļ uztverei un uzvedībai jāpāriet uz "rokas vadības režīmu", un jums jābūt gatavam uz pilnīgi visu. Jūsu ķermenis gata­vojas reaģēt uz jebkuru iespējamu triecienu — šis stāvoklis tad arī tiek sajusts kā nenoteiktas bailes, satraukums, šaus­mas.

Ideāls eksperiments, kas modelē tamlīdzīgu situāciju, — pastaiga vienatnē mežā tumšā naktī. Vēlams, lai laiks būtu vējains. Principā situācija nav bīstama, jo mūsu mežos nav sastopami ne tīģeri, ne aligatori, un ari kriminālā pasaule iecienījusi citas apmešanās vietas. Šāda pastaiga ļaus jums visā pilnībā izbaudīt sajūtu, kādu rada beziemesla šausmas. Šīs bailes uzvarēt nav iespējams, jo tās vienkārši ir jūsu or­ganisma dabīga reakcija. Bailes, gluži otrādi, var uzkrāt un izlietot jūsu personīgā spēka vairošanai. Bailes nav iespējams neitralizēt, ne tās apspiežot, ne arī iedvešot sev, ka "viss kārtībā". Jums jāizmanto formula "lai notiek tas, kam jāno­tiek". Intelekts līdz ar to beigs aprēķināt visas iespējamās un neiespējamās situācijas un piekritīs tam, kas notiek. Jūs izjutīsiet zināmu atslābumu, un jūsu uztvere saasināsies.

Gadījumā, ja noticis "priekškara pārrāvums", astrālās būtnes kļūst fiziski uztveramas. Šādā brīdī vispirms nepie­ciešams skaidri apzināties notiekošo. Reizēm astrālās būtnes izpaužas kā fiziski sadzirdamas balsis, kas lielākoties skan naidīgi, uzmācīgi un draudīgi. Tās var uzdoties par jebko — atkarībā no astrālās kontaktpersonības — senatnē tamlīdzī­gas būtnes sevi nosauca par Belcebulu vai Asmodeju, vē­lāk — par Napoleona garu, mūsdienās visizplatītākā versija ir "citplanētieši". Šīs balsis ārkārtīgi reti sniedz kādu kaut nedaudz noderīgu informāciju. Visbiežāk tās mudina vai aizliedz veikt kādu darbību. Tiklīdz svešā balss cenšas uz­spiest jums savu gribu, — jums jāzina, ka tā ir naidīguma pazīme. Gan šādas, gan cita veida balsis, ja vien tās tiek uz­tvertas nopietni, var novest jūs psihiatriskajā slimnīcā. Šā­du balsu "stiprā puse" ir to uzbrukuma pēkšņums, kad upuris nepaspēj kritiski novērtēt situāciju. Ja ar tamlīdzīgu parādību cilvēks sastopas pirmoreiz, tad nepadoties tās ie­tekmei ir grūti. Aprakstot šo procesu, varam lietot līdzību no ikdienas dzīves, piemēram, kāds mūs rupji aizvaino. Mēs apvainojamies! Mēs nejūtam nekādas īpašas pret mūsu biolauku vērstas manipulācijas, vienīgais, ko sajūtam — ne­gatīvas emocijas. Mēs atklājam, ka apvainotājs ir slikts un rīkojas slikti. Neciena mūs, necienīgi izturas, apvaino! Un gandrīz nekad mums neienāk prātā, ka līdz ar to esam jau sākuši "dancot pēc svešās stabules". Mēs jau esam pieņēmu­ši to psihoemocionālo stāvokli, ko mums uzspiež svešais. Mēs sākam uztraukties (kas mums nepavisam nav vaja­dzīgs), neadekvāti uzvesties (tā vecas tantiņas sabiedriskajā transportā lamā jauniešus, valdību un prezidentu). Neiere­dzot ienaidnieku, mēs ļaujam tam gūt varu pār sevi! Ļaujot sevi emocionāli "ievilkt" tamlīdzīgās situācijās, mēs zaudē­jam paškontroli, "iestrēgstam", lieki izšķiežam enerģiju. 'lā­pāt notiek arī saskarsmē ar astrālajiem spēkiem. Ja halucinā­cijas mūs nesatrauc, tās absolūti nespēj mūs ietekmēt, un līdz ar to tām nav pilnīgi nekādas varas pār mums. Tāda halucinācija zaudē savu bīstamību un ir uztverama vienīgi kā interesants eksperiments. Ar astrālo būtni var uzsākt sarunu — ne fiziskajā, bet mentālajā līmenī, bez vārdiem, domās. Var uzdot jautājumus un saņemt atbildes, lai gan, kā jau teicām, šādas informācijas ticamības pakāpe ir gau­žām zema. Ja cilvēks ir patiess savos meklējumos un vēlas izprast pasaules būtību, tad viņš var sastapt arī tā dēvēto astrālo Skolotāju — "intuitīvās sfēras personificētu projekciju astrāli". No šī Skolotāja var saņemt vērtīgu informāciju. Atšķirībā no visām pārējām balsīm šis Skolotājs atbild tikai uz to, ko viņam jautā. Dažreiz atbildes vietā tiek dots pa­doms veikt kādu darbu (parasti kaut ko tādu, kas saistīts ar "pārslodzi" un dod iespēju sasniegt jaunu apziņas līme­ni). Ja pieprasītā darbība nav pārāk bīstama un jūs esat pār­liecināts, ka padomdevējs nejoko (gadās arī tā!), tad varat šo darbu veikt un saņemt tiešām noderīgu informāciju.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu