NESKAIDRAS ĢENĒZES NEAUGLĪBA

No astoņām sievietēm, kas ārstējas klīnikā, sep­tiņām iestājusies grūtniecība. Tātad šīs slimības ārstēšanas efektivitāte mūsu klīnikā sasniedz 87,5 procentus. Protams, pacienšu ar šādu diagnozi nav daudz. Tradicionālajā medicīnā kompleksa posmsecīga terapija ļauj panākt, ka šīs grupas pacientēm grūtniecība iestājas 60 procentos gadījumu (pēc 1991. gada datiem no Pšeņičņikovas monogrāfijas, 232. lpp.). Mums ir pilnīgs pamats priecāties, jo, pateicoties mums, pateicoties mūsu mīļo sieviešu pūliņiem, pateicoties mūsu Kungam, pasaulē nākuši septiņi bērni.

Jā, mūsu klīnikā neauglības izārstēšanas un grūtniecības saglabāšanas procentuālais rādītājs ir būtiski augstāks nekā oficiālās medicīnas klīnikās. Tam vajadzētu būt vēl augstākam, ja pie mums nāktu visas sievietes, kurām ir šī problēma. Taču pie manis lielākoties ierodas sievietes, kuras vairā­kus vai pat daudzus gadus ārstējušās ar tradicio­nālajām metodēm un ieskaitītas neperspektīvo grupā. Tikai tad viņas nāk pie manis kā pie pēdējās cerības, jo ārsti viņām skaidri un gaiši ir pateikuši: "Palīdzēt nevaram."

Kāpēc mums ir tādi rezultāti, kurus cilvēki, kam nav ne vismazākā priekšstata par informatīvi ener­ģētisko mācību, traktē kā brīnumu? Tāpēc, ka mēs ārstējam, pamatojoties uz Visuma un Cilvēka dzīves likumiem, kurus zinām (diemžēl pagaidām ne visus). Tā kā mēs novēršam dzimumsfēras funk­cijas traucējumu patieso cēloni, tas mums ļauj sek­mīgi risināt arī šo uzdevumu. Protams, šiem skait­ļiem, kas atspoguļo neauglības izārstēšanu un grūt­niecības saglabāšanu, ir jābūt tuvu 100 procentiem. Taču te ir vesela virkne faktoru, kas neļauj to panākt.

Pirmām kārtām pie manis zālē nereti burtiski iedrāžas ļoti lietišķa sieviete, kas allaž steidzas. Viņai vienmēr trūkst laika, viņai viss ir nepie­ciešams tagad un tūlīt. Jā, viņa ir apmeklējusi klīni­kas, jā, viņa centīgi gājusi uz procedūrām… Taču tur tradicionālajā medicīnā viņai viss bija sapro­tams. Bet šeit tik lielā mērā viss ir nesaprotams un pat fantastisks, ka viņa pieprasa, lai grūtniecība iestājas jau pēc pirmā seansa. Viņa nav mierā ar to, ka, iespējams, būs jāapmeklē ne viens vien ārst­niecības cikls, jāsēž zālē, jāklausās Doktora vārdos, turklāt vēl jāmācās, jāpārkārtojas, beigu beigās jādomā. Kādēļ viņai tas viss būtu vajadzīgs? Viņa steidzas, viņa burtiski lido tikai diezgan bieži pati nezina, kurp.

Pēc mūsu datiem, ar neauglību sirgstošo to sie­viešu grupā, kurām iestājusies grūtniecība, 83 pro­centiem pacienšu tas noticis pirmajos 10 ārst­niecības ciklos, pārējiem 17 procentiem pozitīvs efekts sasniegts pēc 11 20 ārstniecības cikliem. Nejau katra jaunā sieviete ir gatava vairākus gadus neatlaidīgi cīnīties par savu nākotni.

Mana mīļā lasītāja, kas dzīvo tālu no mūsu pil­sētas un sirgst ar neauglību vai citu dzimumsfēras slimību! Ja tu nesteidzīgi, vērīgi katru dienu lasīsi šo grāmatu, uztverot katru manu vārdu, no tās plūstošo enerģiju un manu pacienšu vaļsirdīgās vēstules, tu aizmirsīsi, kas ir neauglība, tu ieņemsi un dzemdēsi veselu, normālu bērnu. īpaši ieteicu laiku pa laikam pārlasīt to, ko raksta manas pa­cientes, kuras kļuvušas par māmiņām. Un, kad iestāsies grūtniecība, tu noteikti man atrakstīsi pēc adreses: С.-Петербург, ул. О. Дундича, дом 36, корп. 3, офис 341, Доктору С. С. Коновалову. Noteikti at­raksti, un es tevi atbalstīšu grūtniecības un dzem­dību laikā. Un, protams, tu man atrakstīsi par sava mazuļa piedzimšanu! Es tev ticu, mana mīļā! Kopā ar mums ir mūsu mīlestība un DIEVS!

Ne jau katrā ģimenē apsveic šādu ārstniecības metodi. Es labi zinu, ko par mani saka "ļoti gudri un prātīgi cilvēki". Tiesa, dažu no viņiem šaisaulē vairs nav… Ko lai dara viņi deva priekšroku tabletēm! Dievs ar viņiem. Medicīnas jautājumos pie mums visi ir gudri, un katrs var par tiem spriest, katrs var runāt par ārstiem visu, kas vien ienāk prātā. Tāda ir šī pasaule, un es to pieņemu tādu, kāda tā ir, nelolojot nekādas ilūzijas. Man kā Iesvai­dītajam ir uzdevums to padarīt labāku! Bet šo Visu­ma doto uzdevumu var izpildīt, vienīgi pārveidojot cilvēku, ikvienu cilvēku. Tieši to mēs arī cenšamies darīt.

Daļa no manām pacientēm ir ļoti noslēgtas, lēnī­gas klusētājas, kuras ne ar vienu negrib dalīties savā priekā. Nonākušas grūtniecības stāvoklī un kļuvušas par māmiņām, šīs sievietes neuzskata, ka viņu pienākums būtu par to pavēstīt Doktoram un klīnikai. Mēs esam pieraduši gan pie šādas attieks­mes, gan pie tā, ka nevienmēr dzirdēsim "paldies" par atdoto veselību. īpaši jāatzīmē tas, ka mūsu veiktā ārstniecība atšķirībā no ārstēšanas ar tra­dicionālajām metodēm pacientēm neradīja blakus efektus, kas posta organismu. Tieši otrādi viņas atbrīvojās no veselas virknes blakus slimību. Bet tas nozīmē, ka pacientēm, kurām vēl nav iestājusies ilgi gaidītā grūtniecība, ir palielinājušās izredzes kļūt par māmiņām.

Pēc stāvokļa 2000. gada 18. aprīlī bija piedzimuši 140 bērni viņi ir nākuši pasaulē, pateicoties mūsu klīnikas darbam. Un vēl astoņi mazuļi teju, teju ieraudzīs dienasgaismu. Katru nākamo soli es spe­ru, jūtot sirdī sāpes un prieku, arvien vairāk ticot Lielajam Spēkam Radīšanas Enerģijai un arvien vairāk padziļinot zināšanas par šo Spēku. Manas pacientes, kurām noteikta diagnoze "neauglība", ir vecumā no 22 līdz 46 gadiem. Vidējais vecums 33 gadi. Sievietes, kuras vēlas saglabāt grūtniecību, ir vecumā no 20 līdz 46 gadiem. Vidējais vecums 32 gadi.

Protams, katrai sievietei, kura ierodas pie manis, ir INDIVIDUĀLS neauglības cēlonis, lai gan diag­noze daudzām pacientēm ir vienāda. Tātad arī ceļš uz šīs problēmas pārvarēšanu katrai ir savs. Un sievietes, manas mīļās, brīnišķīgās sievietes, godam iet šo grūto ceļu. Es vēlos, lai tu, mana mīļā lasītāja, šo ceļu noej kopā ar viņām. Vispirms jau tādēļ, lai sajustu un saprastu, ka šajā dzīvē nekas nenāk vieg­li un vienkārši, ka par visu, īpaši par veselību jācī­nās. APSOLI MAN, KA TU NE TIKAI VIENKĀRŠI LASĪSI ŠO GRĀMATU! Šī TAČU IR GRĀMATA, KAS ĀRSTĒ! BET TAS NOZĪMĒ, KA ŠEIT KATRS VĀRDS, KATRS TEIKUMS UN KATRA LAPPUSE TEV PALĪDZĒS.

Tātad tavā priekšā nostājas tava laikabiedre, kas pie manis ierodas apjukusi, ar sajūtu, ka izejas nav, tava laikabiedre, kuras noietais ceļš nav viegls un vienkāršs.

Slimības vēstures, kuras jums palīdzēs

No slimības vēstures nr. 1002781 (dzimšanas gads 1969.): "1993. gada februāris. Godātais Sergej Sergejevič, labdien! Man ir 23 gadi, un es mācos univer­sitātē. Pie Jums mani atveda mamma 1992. gadā. Jau skolā man sākās problēmas ar ginekoloģiju: bija traucēts cikls, sāpes vēderā un briesmīgas pumpas uz sejas un muguras. Apprecējos 17 gadu vecumā un kopš tā laika ne reizes neesmu bijusi stāvoklī. Pēkšņi 1991. gadā tika konstatēta cista olnīcā "telefona aparāta lielumā", kā pēc operācijas teica Onkoloģijas institūta ķirurgi. Par laimi, cista bija labdabīga, taču to izgrieza kopā ar kreiso olvadu; izdarīja olnīcu rezekciju un apsolīja divas meitiņas… Gaidu līdz pat šim laikam… Droši vien bēr­nus Dievs dāvā tikai izredzētajiem; droši vien viņi ir jāizpelnās.

…Tagad par seansiem. Es nekādā gadījumā Jūs ne­noraidu. Es Jums, Doktor, ticu. Noskaņojums uzla­bojies, radies dzīvesprieks, un ļoti gribas tikt vaļā no pumpām uz sejas, kakla, muguras man taču ir tikai 23 gadi, bet visu laiku nākas staigāt ar nodurtu galvu, kaunēties un justies nepilnvērtīgai…"

"1996. gada decembris. Mīļais Sergej Sergejevič! Esiet sveicināts! Arī man pienācis laiks Jums pastāstīt, kā dzīvoju un kā iepazīstu šo pasauli kopā ar Jums. Man ir 27 gadi. Pie Jums atnācu 1992. gadā, cerot tikt vaļā no neauglības un cistveida izaugumiem olnīcu apvidū pēc operācijas. Jums noticēju uzreiz, taču tik tuvs esat kļuvis tikai tagad. Šajos gados bijis daudz satraukumu un pavērsienu dzīvē. Man ir grūti par to runāt, tāpēc ka par daudz ko jūtu kaunu un sarūgtinājumu. Kā gan es varēju būt tāda? Cik sērijas esmu apmeklējusi ne­zinu. Sākumā abonementus pirka mamma. Bija sērijas, kad Jūs mani aicinājāt pie sevis, mēs ar Jums pirms seansa sarunājāmies, jo mani biedēja tas, ka sāka kus­tēties manas rokas, bet tad vēl nebija izdoti "Pacienšu uzvedības pamati". Tagad jau esmu pieradusi pie tā, ka manas rokas ir "dzīvas". Ne tikai seansu laikā, bet arī ikdienas dzīvē tās pēkšņi paceļas pretī zvaigznēm, un tad es skaitu savu lūgšanu: "Kungs! Padari mani…"

…Es uz mūsu Templi atvedu tuvu cilvēku iemīļoto, draugu, brāli. Tā ir gadījies, ka viņš man ir viss. Kopš tās dienas (jau vairāk nekā pirms gada) mēs pie Jums ejam divatā un jau divatā apgūstam to, kas notiek seansos.

Mīļais Doktor! Ja Jūs zinātu, kā Jūsu vārdi un domas ietekmē visu mūsu dzīvi, kā mēs Jūs mīlam un kā cenšamies ar savu uzvedību Jūs nesarūgtināt. Mēs esam Jūsu bērni, jo ar vecākiem nekad tāds kontakts nav bijis. Bet cik ļoti tas ir vajadzīgs! Un cik vajadzīgs ir gan pa­doms, gan maigums, gan labestīgs skatiens… Bērnībā es daudz ķildojos ar savu māti, viņa mani bieži rāja, neatceros, par ko. Atmiņas par piedzērušo tēvu līdz pat šim laikam sagādā daudz ciešanu… Reiz pamatseansa laikā Jūs teicāt: pienāks diena, kad katrs pretimnācējs sacīs: "Kungs, padari mani…" Un es domāju: ja jau Dievs man ir dāvājis dzīvību uz šīs planētas, es dzīvošu tā, lai šāda diena pienāktu."

"1997. gada maijs. Mīļais Sergej Sergejevič! Apmek­lēju aptuveni 25. ārstniecības ciklu. Pats labākais, kas noticis, ir tas, ka man iestājusies grūtniecība 17 ne­dēļas. Mana galvenā vēlēšanās ir piepildījusies! Bet, protams, savās domās esmu aizsteigusies daudz tālāk. Es jau vēlos, lai mana meitiņa būtu piedzimusi un kopš dzimšanas dzīvotu tādos apstākļos, kur valda tīras domas; lai viņa iepazītu Visuma Enerģiju un kopš pirmās dienas dzīvotu tajā atmosfērā, kāda nesen pavērās man. Domāju, ka šāds cilvēks dzīvos 200 gadus un darīs daudz laba uz Zemes, kurai tas ir tik ļoti nepieciešams…"

"1997. gada septembris. Mīļais Sergej Sergejevič! Gribu Jums pateikt paldies par savu atdzimšanu. Mana grūtniecība rada sajūtu, ka ir reproducēta Daļiņa Radītāja uz Zemes. Es priecājos par katru mirkli, es izbaudu rītu, es naktī sajūtu zvaigžņotās debess elpu. Es redzu dabu, planētu, mīlestību, laimi… Es tuvinu savu vecāku mīlestības atdzimšanu. Es jau sajūtu savas otrās galvenās vēlmes piepildījumu mirdzumu sava tēva acīs. Es ļoti drošā gaitā staigāju pa Zemi…"

"1997. gada septembris. Mīļais Sergej Sergejevič un visi Jūsu ārsti! Esmu ļoti laimīga, man jau bija nojauta, ka šīs sērijas beigās būšu māte. Bet, protams, tas viss notika pēkšņi. Gribu teikt, ka dzemdību laikā un vēlāk nemitīgi sajutu Jūsu klātbūtni… Doktor! Jūs esat aizdedzis vēl vienas dzīvības dzirkstelīti uz Zemes. Un ne tikai aizdedzis šo dzīvības dzirkstelīti, bet arī pār­vērtis vecākus, kuri tagad ir kļuvuši citādi, labāki, iepa­zinuši Kosmosu un ieguvuši Ticību. Mēs es un vīrs visu turpmāko mūžu dzīvosim ar apziņu, ka esam iegu­vuši jaunas zināšanas par pasauli un par sevi. Es allaž domāju par to, kāpēc Dievs mūs tik ļoti mīl, kā var būt tik bezgalīgi labs pret mums, pēdējā laikā katra dzīves diena ir kā brīnums un dāvā prieku. Rītos, skatoties lau­kā pa logu, skaitot lūgšanu, es raudu, jo jūtu šo mīlestību."

Es iekļāvu grāmatā rindas no manas pacientes vaļsirdīgā vēstījuma 2000. gada 2. februārī. Viņas meitiņa Taņečka piedzima 1997. gada 28. sep­tembrī, bet viņa apmeklē kārtējo mūsu seansu ciklu un gaida jau otro bērniņu.

Ticība un pārvērtības, kas atnāca pie manas mī­ļās pacientes, uzvarēja ne tikai miesas slimību, bet arī citu, daudz smagāku slimību. Atcerieties, sava vēstījuma sākumā viņa rakstīja, ka jūtas nepiln­vērtīga utt. Par to viņa man rakstīja daudz visu grāmatā nevar ievietot. Tieši tā bija viņas smagā slimība, kura kļuva par neauglības cēloni. Bet tagad manā priekšā ir īsta stipra krievu sieviete droša par nākotni, laimīga, mīlēta, otro bērnu gaidoša. Viņa, tieši viņa, ar ciešanām izcīnīja un pašas ro­kām radīja savu laimi. Lai Dievs dod viņai kļūt par laimīgu māti. Lūk, viņas pēdējais vēstījums.

"1999. gada decembris. Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! …Mana galvenā vēlēšanās ir šāda: lai mana Dzimta, kuras aizsācēja esmu es, lai mans vīrs, mani bērni stingri stāvētu uz Zemes kā varens, spēcīgs žubu­rots ozols, lai nekādas likstas mūs nesalauztu, lai mēs pieņemtos prātā un būtu sava Radītāja cienīgi. Ziniet, Sergej Sergejevič, mēs kopā ar Jums esam tik tālu ceļu nogājuši, ka es dzīvē vairs nevaru būt vāja. Lai kādi klupieni gadītos, Dvēsele tiecas uz augšu, uz priekšu, un tas man ir galvenais. Ja man dara pāri, es pārida­rītājam jūtu līdzi; ja man sit, es netiesāju. Un tāpēc jūtos mierīga! Lai gan aiz šīm rindiņām slēpjas tik sīva dvēseles cīņa! Taču, Sergej Sergejevič, esmu uzvarējusi pati sevi. Jūtos labi. Mana grūtniecība sasniegusi 24. 25. nedēļu. Ak Kungs! Lai viss notiek laikā un pēc notei­kumiem, tā, kā tam dabā jābūt! Tas arī viss, kvēli skūp­stām Jūs. Jūsu…"

Šodien, 2000. gada 15. februārī, es no viņas saņē­mu īsu zīmīti: "Mīļais Sergej Sergejevič! Šodien gi­nekoloģe teica, ka man pazudusi visa mikroinfekcija: ureaplazma, mikoplazma un hlamīdijas. Ne­kādas tabletes neesmu lietojusi, tikai apmeklēju seansus. Bet pirms tam taču analīzes visu laiku apstiprināja infekcijas klātbūtni. Paldies."

Esmu ļoti priecīgs, ka viss mums labi virzās uz priekšu. Un atkal jauns prieks. 2000. gada 19. mar­tā piedzima otra meitiņa. Vesela zilacīte. Nāca pa­saulē dažas stundas pēc kārtējā seansa. Cik laimīga bija māmiņa, tētis un visi mēs!

Notikumi, par kuriem ir nākamais stāsts, tagad nav nekāds retums. Pirmā mīlestība šķiet, uz visu mūžu. Pirmais bērns šīs mīlestības auglis. Bet pēc tam ķildas, vīra žūpošana, un šķiet, visa pasaule satumst. Taču, paldies Dievam, atnāk mīlestība, un gribas mīļotajam dāvāt bērnu, bet… neizdodas. Seko mokoša, ilga, bezrezultatīva ārstēšanās, un tikai pēc tam "nejauša" ierašanās pie manis.

No slimības vēstures nr. A 0093,50 (dzimšanas gads 1965.): "1995. gada marts. Godātais Sergej Ser­gejevič! Apmeklēju pirmo seansu sēriju… Man ir 29 gadi, esmu otro reizi precējusies, man ir 10 gadus vecs dēls, un pati galvenā, var teikt, vienīgā problēma, kas man traucē būt absolūti laimīgai, ir tā, ka nevaru palikt stā­voklī un dzemdēt bērnu mīļotajam un mīlošajam cilvē­kam. Kad man bija 19 gadu, pabeidzu Musorgska mūzi­kas skolu ar izredzēm iestāties konservatorijā tas būtu dabisks manas mūziķes karjeras turpinājums, bet… tolaik biju stāvoklī no, kā man likās, paša labākā, vie­nīgā tāda puiša pasaulē. Viņš man teica: "Dzemdē, ne­kad tev nepiedošu, ja izdarīsi abortu, es tevi nolādēšu un turpināšu nolādēt, kamēr vien dzīvosi." Man pie­dzima dēliņš, kuram tagad ir 10 gadu. Ar dēla piedzim­šanu mana dzīve mainījās. Viņš man kļuva viss. Bet vīrs… sāka dzert, sākumā retumis, vēlāk biežāk, pēc tam žūpošana mēdza ieilgt uz divām nedēļām. Centos ģimeni saglabāt, pat pierunāju doties pie narkologa. Pēc laimīgi aizvadīta mēneša ak šausmas! viņš no darba pārnāk piedzēries, un viss kļuva vēl ļaunāk. Septiņus gadus ilga smagā cīņa par cilvēku, kurš tolaik jau bija izpostījis visu labo, maigo, kas viņam bija, visu iznī­cināja degvīns…

Aizgāju strādāt uz fabriku, būtībā uzturēju visu ģi­meni, bet tad mana pacietība bija galā. Beidzot biju sati­kusi īstu vīrieti, kurš kļuva par manu otro vīru. Satikusi viņu, uz pasauli sāku raudzīties citādām acīm, es biju "vismīļākā", nevis vairs "muļķe", biju "vismaigākā, vis­vajadzīgākā". Tā atradu savu sapni, savu laimi. Bet mans vīrs saviem vecākiem ir vienīgais dēls, viņi ne­mitīgi jautā, kad būs mazdēls, bet mums nekas nesanāk. Devos pie ārsta uz izmeklēšanu. Man konstatēja folikulārā un dzeltenā ķermeņa vājumu. Tolaik man injicēja tik daudz dažādu preparātu dažādās devās, es sarijos tik daudz tablešu, bet nekādas pārmaiņas ne­notika, viss palika kā bijis. Vīrs mani saprot, mierina, bet redzu, ka apjūk, kad vecāki taujā, kad būs bērns.

…Reiz pie manis pienāca sieviete (es tagad pārdodu ziedus Somijas stacijā). Viņa nopirka ziedus un paskaid­roja: "Eju uz seansu pie paša Dieva, Sergeja Konovalova, viņš ārstē visas kaites, ārstē ar Dieva, ar Kosmosa palīdzību." Pajautāju, vai arī es varētu pie Jums nokļūt, sacīju, ka arī man ir problēmas. Viņa atbildēja: "Pie viņa tikt nav iespējams, gribētāju ir daudz, abonementu dod tikai tiem, kas pierakstījušies." Burtiski pēc nedēļas devos pie ārsta. Divas nedēļas bija aizkavējusies mēnešreize, radās cerība, ka esmu stāvoklī. Pirms iziešanas no mājas ieskrēju tualetē un… Šķita, ka šīs asins lāses nāk no pašas sirds. Sāku raudāt un šādā stāvoklī ierados pie ārsta. Sēžu, gaidu. Līdz pieņemšanai vesela stunda. Pār vaigiem līst asaras. Blakus apsēdās sieviete, sākām sarunāties, es pastāstīju par savu pro­blēmu, un pēkšņi dzirdu: "Man ir brīvs abonements pie doktora S. Konovalova. Paņēmu mazdēlam, bet viņam ir daudz nodarbību, pamēģiniet jūs!" Vai tad tā nav Dieva griba! Es ticu, ticu un vēlreiz ticu, ka viss notiek pēc Dieva gribas. Esmu pateicīga šai simpā­tiskajai sievietei Jūsu pacientei, kura man tik loti pa­līdzēja, lai gan nekad agrāk ar viņu nebijām tikušās. Tagad esmu mierīga, jo viņa, mīļā Olga Mihailovna, da­būja abonementu uz nākamo seansu sēriju, bet es varēju pierakstīties uz nākamo pusgadu. Tagad, es domāju, viss būs labi, gluži vienkārši ir jābūt labi. Pats Dievs taču aizveda mani pie Jums…"

Tā sākās šīs pacientes ceļš pie manis, bet pēc tam 1995. gada jūnijs, trešā seansu sērija (atgādinu: se­kundārā neauglība).

"Mīļais Sergej Sergejevič! Savas izjūtas nesaprotu, esmu apjukusi. Dvēselē notiek kaut kas nesaprotams, neizskaidrojams. Nav tā, ka būtu zaudējusi ticību savam organismam, saviem spēkiem… Gluži vienkārši esmu sevi nomocījusi ar nemitīgo gaidīšanu, ka tūlīt, tūlīt palikšu stāvoklī. Cenšos par to nedomāt, atgādinu sev Jūsu vārdus, ka viss atnāks pats par sevi un tieši tad, kad vismazāk par to domā. Taču kārtējo reizi, kad sākas menstruācija, šķiet, ka man nekad nebūs bērna, jūtu, ka laiks iet, gadi skrien… Ak Dievs, kā es vēlos, lai viss mainītos, baidos, ka mana ģimenes laime izjuks un ka virs mani pametīs, jo vēlas bērnu… Un tomēr ceru, ka manas kaites tik un tā uzveiksim."

Manu pacienšu, arī šīs pacientes, ceļš ir grūts. Radies apjukums, zudusi ticība saviem spēkiem. Bet es saku un pat pavēlu: SEKO MAN! Un, lūk, manai mīļajai meitenei, kā es viņas visas saucu, piektā seansu sērija, kas deva pirmos cerīgos re­zultātus.

"1995. gada oktobris. Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Zināt, it kā pienākusi jau piektā sērija, kat­ras sērijas laikā aizpildu anketu, taču dīvaini, ka jo­projām gribas tik daudz ko Jums pastāstīt, jo sirdī jūtos tā, it kā mēs ar Jums būtu labi, seni draugi vai pat radi­nieki. Pie Jums vērsos neauglības dēļ. Ak vai, nezinu pat, kā to aprakstīt. Vispār urā! Šķiet, mums ar Jums ir izdevies uzvarēt to, ko nespēja uzveikt ginekologi un endokrinologi to gadu laikā, kad es pie viņiem gāju. Ne­kādas pārmaiņas un rezultātus nedeva nedz daudzās injekcijas (estradiols, horiogonīns, progesterons) dažā­dās devās, nedz hormonālie preparāti tabletēs: norkomuts, mikrofilīns… Biju kā izmēģinājumu trusītis katru mēnesi ar mani eksperimentēja, izmēģinot šos preparātus dažādās kombinācijās un devās, bet pār­maiņu nekādu. Pie Jums ierados 28. februārī, uzticējos Jums un nekur vairs negāju. Tiesa, trešās seansu sērijas laikā mani pārņēma panika. Domāju: "Te nu bija, runā, ka nepieciešamas trīs sērijas, bet man nekādu pārmaiņu nav." Biju apjukusi, nemitīgi cīnījos ar savu apziņu. Ta­gad asāk nekā jebkad uztveru Jūsu vārdus un saprotu, cik tie ir pareizi. Kad sakāt, ka apziņa ir visupirmais ienaidnieks, es to saprotu. Jūs toreiz mani sargājāt, un rezultāti nebija ilgi jāgaida. Jau četrus ciklus man ir stabila Rt temperatūra otrajā menstruālā cikla fāzē. Ovulācija 15. dienā ar labiem temperatūras lēcieniem uz 37,4 vai 37,3. Kad lietoju hormonus, pati augstākā temperatūra bija 37,1, turklāt 18. vai 19. cikla dienā, un virs atzīmes 37 ilgākais turējās divas trīs dienas. Ta­gad stabili turas 37,2 līdz pašai menstruācijai. Esmu Jums bezgala pateicīga, tieši Jums, tāpēc ka tad, kad 3. novembri apmeklēju endokrinologi, viņa manus grafikus rādīja vecmātei un endokrinologam blakus kabinetā, visu lai­ku atkārtojot: "Tu tikai paskaties, kāds brīnums!" Tieši tā viņa sacīja "brīnums". "Kā mums ir izdevies viņai atjaunot ciklu!" Bet es sēdēju un pateicos Jums. Un tikai tad viņi saskatījās un jautāja: "Kāpēc tad nav grūt­niecības? Vajadzētu būt!"

Nosūtīja uz izmeklēšanu vīru un konstatēja, ka viņam ir slikta spermogramma. Tas nu mūsu ģimenei bija klupšanas akmens. Izrādījās, ka viņam ir tikai 44 pro­centi aktīvo spermatozoīdu, bet norma ir 70 90 pro­centi. Koncentrācija, vispār-visi rādītāji slikti… Doktor, vai varat iedomāties, visus šos gadus viņi mocīja mani, bet vajadzēja pārbaudīt vīru. Viņš to uzņēma smagi sākās pat nervu lēkmes, pasliktinājās miegs. Vīrs kopā ar mani priecājās par maniem panākumiem, mēs kopā kalām plānus, un pēkšņi viņam tāds trieciens. Tagad viņš ārstējas pie Jums."

"1997. gada oktobris. "Labdien, Sergej Sergejevič! Esiet sveicināts, mans mīļais Doktor! Man trūkst vārdu, lai izstāstītu visu, ko jūtu, visu, kas notiek, jo beidzot ir noticis tas, par ko tik ilgi sapņoju un kāpēc ierados pie Jums, pirmo reizi pārkāpjot mūsu Tempļa slieksni. Esmu stāvoklī! Jā, tieši tā, lai gan dažbrīd arī pati tam neticu. Manam mazulim jau ir 15 nedēļas. Tas ir brī­nums, tie ir svētki, un par to visu es Jums, mans mīļais

Doktor, saku milzīgu paldies. Tagad apmeklēju vēl tikai astoto sēriju un saprotu, ka vienīgi pasakā viss ir viegli un vienkārši: pamāj ar burvju nūjiņu un piepildās jebkura vēlēšanās, lai cik sarežģīta tā būtu. Dzīvē ir citādi. Es tagad saprotu, cik dziļas ir Jūsu svētrunas. Taču, lai iegūtu īstu izpratni, līdz tam bija jānonāk pašai, bet tas ir garš un līkumots ceļš, tas ir ceļš uz sevis pašas izzināšanu. Jūs ļoti pareizi sakāt, ka mūsu zālē ierodas cilvēki, kuri jau gandrīz zaudējuši pēdējo cerību kaut nedaudz remdēt sāpes un fiziskās ciešanas. Savukārt daudzi citi nāk, Jūsu pacientu panākumu spārnoti, jo ir dzirdējuši, ka šie pacienti atbrīvojušies no daudzām problēmām. Tomēr es tikai tagad skaidri apzinos, ka ikvienam cilvēkam ir jānoiet savs ceļš un tikai savs.

Es arī esmu gājusi un joprojām eju savu ceļu. Par to Jums rakstīju iepriekšējās anketās. Atceros, kā, sākot ar trešo sēriju, kritu panikā, kas turpinājās un pastip­rinājās ceturtās, piektās un sestās sērijas laikā. Septītās sērijas laikā centos tikt skaidrībā: ko man darīt? Kā rīkoties? Kaut kas man nedeva mieru, radās uzbu­dinājums, pat kaut kāds niknums nezin kāpēc un nezin pret ko. Bet kontaktu ar Jums es tomēr nezaudēju un ar savas ģimenes starpniecību visu laiku biju kopā ar Jums. Es nekad nešķīros no bukleta, biju kā salipusi ar to, tas man bija kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu, dzēru mammas atnesto ūdeni, bet mamma uz seansiem nesa manu fotogrāfiju un vienmēr lūdza: "KUNGS, DA­RI TĀ, KĀ UZSKATI PAR VAJADZĪGU." Un tad Visums man dāvāja mazuli, es ne mirkli nešaubos, ka tas ir Kosmisks mazulis, un to apgalvoju ar pilnīgu pārliecību, jo esmu daudz ko izcietusi: vīra vecāku pārmetumus, ka nevēlos bērnus, turklāt arī vīrs sāka ieklausīties viņu viedoklī un bieži uzdeva muļķīgus jautājumus, kļuva neiecietīgāks. Es regulāri apmeklēju Neauglības centru (paciente šajā laikā bija zaudējusi ticību man un vairs necerēja palikt stāvokli. Aut. piez.). Tur pateica: kā rāda testi, jums ar vīru ir simtprocentīga nesaderība, bet tas savukārt apstiprina, ka dabiskā ceļā ieņemt bērnu jūs nevarat. Ir tikai viens ceļš mākslīgā apaug­ļošana. Es šo procedūru izdarīju trīs reizes, turklāt vislabākajos laikos, kad folikuls bija nobriedis un ovulācija iestājusies, taču atkal nekā. Sava ārsta acīs re­dzēju apjukumu un izbrīnu. It kā nekas netraucēja uzvarēt neauglību: gan analīzes labas (hormoni), gan dzemde vesela, gan dienas piemērotas… Pēc tam kon­sultācija pie centra vadītāja, un atkal apjukums. Vienī­gais priekšlikums: jāizdara operācija, lai noskaidrotu, vai nav saaugumu. Tas notika 1997. gada februārī, bet mani pierakstīja uz operāciju 22. septembrī tik gara bija rinda.

Un tad es it kā atmodos. Sāku sevi apzināties kā per­sonību, vispirms pati savās acīs. Dvēselē kaut kas modās, radās pašcieņa… Visdrīzāk tās bija pašaizsardzības jūtas, nevis kaut kādas pārmaiņas manī, taču es biju guvusi lielu uzvaru, un par šīs uzvaras rezultātu kļuva grūtniecība. Ak Kungs, cik ļoti esmu pateicīga Jums un Visumam par šo gudrību, ko tas man sūtīja, par šo prieku un laimi… Taču mani tūlīt ieskaitīja palie­lināta riska grupā, jo draudēja neiznēsāšana. Apgabala slimnīcā, kur mani izmeklēja, konstatēja arī olnīcu disfunkciju. Gribēja tūlīt ielikt slimnīcā, lai veiktu pastā­vīgu novērošanu un hormonu korekciju. Man bija abo­nements pie Jums, un es, dabiski, atteicos no hospi­talizācijas. Taču līdz ar to nācās uzklausīt tādus vār­dus… Man centās pierādīt, ka rīkojos muļķīgi, ka neiz­mantoju varbūt vienīgo iespēju kļūt par māti, ka savām rokām nodaru nelabojamu ļaunumu savam mazulim, ka nekas un neviens man vēlāk nespēs neko palīdzēt, kad sēdēšu un liešu asaras kā veča pie sasistas siles.

Taču es zinu, ka tikai mūsu Templī mans mazulis saņems visu, kas viņam vajadzīgs, ka smelsies enerģiju…"

Izraksts no mūsu klīnikas dinamiskās novēro­šanas kartes:

"Paciente 1998. gada 12. janvārī bija apmeklējusi de­viņus ārstniecības ciklus. Šajā laikā atzīmēta pilnīga izveseļošanās no olnīcu hipofunkcijas un sekundārās neauglības (5 gadi), pastāvīgajām ceļgala locītavas pēctraumas sāpēm un hroniska cistīta. Grūtniecība iestājās septītā ārstniecības cikla laikā. Līdz apskates dienai grūtniecība (25 nedēļas) ir attīstījusies bez patoloģijas.

1998. gada 14. februāris. Grūtniecībai 33 nedēļas. Auglis guļ ar dibentiņu uz leju. Grūtniecība attīstās bez patoloģijas."

Kādā no seansiem Natašeņka lūdza, lai "mazuli pagriežu". Es viņu ataicināju un teicu aptuveni tā: "Mans mazais, tev taču ir neērti, un tavai māmiņai būs ļoti neērti un pat sāpīgi. Mēģināsim pagriezties ar galviņu uz leju." Un viņš, mūsu mazais, to izda­rīja (augļa šķērsguļa vai citas guļas nepareizības mūsu pacientēm nav problēma; es vienmēr lūdzu mazuli pagriezties, un viņš pēc mana lūguma to izdara). 1998. gada 4. maijā piedzima puika, viņu nosauca par Vjačeslavu. Kāda tā bija laime gan mums visiem, gan māmiņai, gan vīram, gan viņu vecākiem. Bet Natašeņķa ir malacis! Viņa ticēja, un Ticība palīdzēja sasniegt iecerēto un vēlamo.

Šodien, 2000. gada 9. februārī, es piebraucu pie klīnikas dienesta ieejas, kur mani ar ziediem gaidīja jau citi, tikpat laimīgi vecāki un vecmāmiņa ar ma­zuli. Mēs devāmies uz manu kabinetu, kur es dalījos gan priekā, gan laimē. Šī laime ir piepildījusi viņu dzīvi un staro viņu acīs, kuras pauž milzīgu patei­cību man kā ārstam. Mēs maz runājām, mēs tikai skatījāmies cits uz citu, es turēju rokās mazo kriksīti un devu svētību mazulim un viņa laimīgajiem vecākiem, novēlot labu un cienīgu dzīvi.

Tie ir vislaimīgākie un vispriecīgākie mirkļi manā mūžā. Kad mani pacienti izveseļojas, kad iz­zūd smagas slimības, tas man, neapšaubāmi, sagā­dā lielu prieku un laimi. Taču, kad esmu saistīts ar jauna cilvēka ierašanos uz Planētas, tā ir tāda laime un prieks, ko vārdos grūti izteikt… Šādos brīžos es sevišķi kvēli pateicos Tam Kungam.

No slimības vēstures nr. 1013223 (dzimšanas gads 1968.): "Nepareiza augļa guļa. Pēc individuālās iedarbības auglis diennakts laikā ieņēma normālu stā­vokli. 1996. gada 14. decembrī piedzima zēns!"

No slimības vēstures nr. 1014707 (dzimšanas gads 1965.): "Augļa šķērsguļa. Grūtniecības 31. nedēļā lūdzu palīdzēt. Pēc individuālās iedarbības nedēļu pirms dzemdībām auglis ieņēma normālu stāvokli. 1998. gada 3. augustā piedzima zēns."

Bet, lūk, vēl viens piemērs paciente stāsta par ārstēšanos neklātienē. Vēstuli atnesa viņas māte.

No slimības vēstures nr. 1007704 (dzimšanas gads 1974., ārsče):"Godātais Sergej Sergejevič! Pirms diviem gadiem apmeklēju vairākas seansu sērijas. Tagad diemžēl nevaru, jo pati esmu ārste, vēlu nāku mājās un nepagūstu aiziet pie Jums uz ārstēšanos. Jūsu seansus apmeklē mana mamma, un es nolēmu savu lūgumu Jums nodot ar viņas starpniecību. Esmu stāvoklī, rit grūtniecības 31. nedēļa. Nesen man pēc USI pateica, ka mazulim ir nepareiza guļa, bet man ir maz ūdeņu un tāpēc mazuļa pagriešana nav iespējama. Taču es ļoti ceru uz Jūsu palīdzību…"

"1998. gada septembris. Esiet sveicināts, godātais Sergej Sergejevič! Iepriekšējās sērijas laikā es ar savas mammas starpniecību nodevu Jums anketu. Tagad esmu grūtniecības devītajā mēnesī un pēc vienas vai divām nedēļām gaidāmas dzemdības. Ļoti gribu Jums pateikties par palīdzību. Iepriekšējo reizi lūdzu Jūs man palīdzēt, jo bērns gulēja ar dibentiņu uz leju. Tagad, paldies Dievam, viņš apgriezies un guļ pareizi (ar galvu uz leju)."

1998. gada 9. oktobrī piedzima vesela meitenīte!

Tādējādi mēs klīnikā ne tikai ārstējam sieviešu neauglību, bet arī dodam sievietēm iespēju normāli, fizioloģiski, bez sāpēm un ciešanām iznēsāt un dzemdēt veselu bērnu.

Protams, ne jau katra sieviete, kas ierodas pie manis ar neauglības problēmu, pietiekami neat­laidīgi īsteno savu vēlēšanos dzemdēt bērnu. Par to liecina mūsu novērojumi un statistika. Minēšu tikai dažus piemērus, kad vairākas sievietes atteicās no sākotnējās apņemšanās ārstēties pie mums.

No slimības vēstures nr. 1010133 (dzimšanas gads 1973.): "Ieradās 1997. gadā ar diagnozi: policistoze, menstruālā cikla traucējumi, primārā neauglība.

Apmeklēja piecas ārstniecības sērijas. Diagnoze ne­auglība tika atcelta. Paciente ārstēšanos pārtrauca sakarā ar aizņemtību darbā."

No slimības vēstures nr. 1012393 (dzimšanas gads 1966.): "Ārstēties ieradās 1997. gada rudenī ar šādām diagnozēm: sekundārā neauglība, hronisks krei­sās puses salpingīts, cistai līdzīgs veidojums kreisajā olnīcā, hormonālā fona traucējumi. Paciente apmeklēja vienu ārstniecības ciklu un ārstēšanos pārtrauca, jo ne­bija vēlēšanās to turpināt. Bet es domāju, ārstēšanos viņa pārtrauca, tāpēc ka nebija vēlēšanās tikt pie bērna un cīnīties par savu laimi, bija slinkums."

No slimības vēstures nr. 1014072 (dzimšanas gads 1968.): "Ārstēties ieradās 1998. gada jūlijā ar šādām diagnozēm: hronisks salpingīts, olvadu necaur­laidība, olnīcu hipofunkcija, primārā neauglība. Apmeklēja trīs ārstniecības ciklus un pārtrauca ārstēšanos, tādēļ ka (kā pati teica) nav rezultāta."

No slimības vēstures nr. 1014242 (dzimšanas gads 1961.): "Ārstēties ieradās 1998. gada janvārī ar šādām diagnozēm: olnīcu hipofunkcija, hormonālā fona traucējumi, sekundārā neauglība. Apmeklēja divus ārst­niecības ciklus un ārstēšanos pārtrauca sakarā ar aiz­ņemtību darbā."

Mūsu veiktās neauglības ārstēšanas rezultāti rā­da, ka grūtniecība var iestāties diezgan drīz pēc 1-8 ārstniecības cikliem.

No slimības vēstures nr. 1000354 (dzimšanas gads 1967.): "Diagnoze: hronisks adneksīts, olvadu necaurlaidība (saaugumi), dzemde saliekta, dzemdes kakla erozija, primārā neauglība (7 gadi). Grūtniecība iestājās otrās ārstniecības sērijas laikā. 1993. gada 8. feb­ruārī piedzima zēns!"

No slimības vēstures nr. 1008608 (dzimšanas gads 1969.): "Diagnoze: hronisks adneksīts, olvadu necaurlaidība (saaugumi), olnīcu policistoze, endometrioze, neauglība, palielināts vairogdziedzeris. Grūt­niecība iestājās ceturtās seansu sērijas laikā. 1995. gada 4. oktobrī piedzima zēns!"

No slimības vēstures nr. 1010649 (dzimšanas gads 1959.): "Diagnoze: hronisks adneksīts, mazā iegurņa orgānu saaugumi, olnīcu hipofunkcija, anovulācija, dzemdes kakla endometrioze, sekundārā neaug­lība (septiņi gadi). Grūtniecība iestājās pēc astoņām ārstniecības sērijām. 1997. gada 29. jūnijā piedzima zēns!"

No slimības vēstures nr. 1013216 (dzimšanas gads 1969.): "Diagnoze: hronisks salpingīts, dzemdes olvadu necaurlaidība (saaugumi), olnīcu policistoze, pri­mārā neauglība (trīs gadi). Grūtniecība iestājās pēc pir­mās ārstniecības sērijas. 1997. gada 26. martā piedzima zēns!"

Taču nevienai pacientei, kas ierodas pie manis, es neieteicu cerēt uz vieglu uzvaru, jo katrai no viņām ir sava, individuāla neauglības problēma, kas saistīta ne tikai ar dzimumsfēras, hormonālās vai kādas citas sistēmas slimību, bet nereti arī ar citiem faktoriem, kuru negatīvā, patoloģiskā ietekme uz sievietes organismu un dzīvi salīdzinājumā ar dzimumsfēras patoloģiju ir nozīmīgāka un dziļāka. Sievietei, kas atnākusi pie manis, tas jau kopš paša sākuma ir jāapzinās, jāsajūt, jāsaredz, bet man jā­palīdz to izdarīt. Lai to sasniegtu, dažkārt ir par maz, ja sieviete apmeklē ne tikai vienu vai divus, bet pat divdesmit ārstniecības ciklus.

Es varu saprast sievieti, kas ilgu laiku šīs pro­blēmas sakarā ārstējusies pie mums, apmeklējusi 10, 20, 25 ārstniecības ciklus un, zaudējusi ticību panākumiem, zaudējusi ticību sev un saviem spē­kiem, pamet mūs.

No slimības vēstures nr. 1007097 (dzimšanas gads 1957.): "1982. gadā tika izdarīta operācija sakarā ar apaugļotās olšūnas attīstību olvadā izoperēja labo olvadu un veica kreisā olvada plastiku. Vēlākā izmek­lēšana Neauglības centrā parādīja, ka atlikušais olvads platākajā galā ir saaudzis, bet dzemde pielipusi pie labās olnīcas. Sekundārā neauglība. 1993. gadā ieradās pie mums. Apmeklēja astoņas ārstniecības sērijas. Ar USI palīdzību izdarītajā izmeklēšanā saaugumi nav kon­statēti. Paciente turpina ārstēties un apmeklē 25 ciklus, bet pēc tam… ārstēšanos pamet. Iemesls: viņa vairs ne­tic pozitīvam rezultātam, turklāt vecums, kā viņa uz­skata, vairs neļauj dzemdēt bērnus. Viņa pateicas mums par to, ka izzudusi vesela virkne blakus slimību. Viņu var saprast, patiešām apmeklējusi diezgan lielu ārst­niecības ciklu skaitu. Es gan domāju, ka seansus viņa tomēr pameta gadu dēļ."

Savukārt, kad sieviete, kura vēlas dzemdēt bēr­nus, sieviete, kura izgājusi visu veidu ārstēšanu da­žādās mūsu pilsētas klīnikās, ierodas pie manis un pēc viena ārstniecības cikla paziņo, ka atstājot klīniku, jo nav rezultāta, tie ir skaidri meli. Iemesls ir nevēlēšanās dzemdēt bērnus, nevēlēšanās apgrū­tināt sevi ar problēmām, ko rada bērnu audzinā­šana. Vieglāk ir pateikt, ka Doktors Konovalovs nav palīdzējis, tā ir vienkāršāk. Turklāt nav palīdzējis ne tikai šis doktors, bet arī cits institūts, citi ārsti. Tā ir ļoti laba, bet galvenais izdevīga pozīcija, lai attaisnotu savu kūtrumu.

No slimības vēstures nr. 1007099 (dzimšanas gads 1968.): "Paciente ieradās ar primāro neauglību, olnīcu funkcijas nepietiekamību un ar blakus patoloģiju. Apmeklēja 12 ārstniecības ciklus. Pēc izmeklēšanas da­tiem, hormonālais fons ļoti uzlabojies, arī olnīcas sā­kušas darboties labāk. Atzīmē pārmaiņas morālajā as­pektā-uzlabojies noskaņojums, radusies pārliecība, ka viss, par ko gadiem ilgi sapņojusi, pavisam drīz piepil­dīsies un ģimenē uzradīsies mazulis… Šis sapnis pa­tiešām sāk piepildīties. Paciente apmeklē 12. ciklu, iestājas grūtniecība un… viņa pārtrauc ārstēšanos, kurai ir atbalsta raksturs, lai gan labi zina, ka tieši šī ārstē­šanās nodrošina grūtniecības normālu fizioloģisko no­risi. Astotajā nedēļā notiek spontānais aborts. Šādu rī­cību es nevaru un arī negribu komentēt, jo trūkst jebkādas loģikas."

Un diametrāli pretējs piemērs:

No slimības vēstures nr. 1012006 (dzimšanas gads 1962.): "Dzemdes fibromioma (8 nedēļas), olnīcu hipofunkcija, anovulācija, sekundārā neauglība, pa­lielināts vairogdziedzeris. Pēc devītās sērijas iestājās grūtniecība. 1997. gada 12. novembrī piedzima meitiņa! Fibromiomas nav! Līdz grūtniecības iestāšanās brīdim, pateicoties ārstēšanai mūsu klīnikā, šai pacientei fībromioma bija samazinājusies līdz četrām nedēļām. Tomēr tradicionālās medicīnas ārstu ieteikums bija ka­tegorisks un nepārprotams: grūtniecību pārtraukt. Varat iedomāties, kā jutās šī 35 gadus vecā sieviete, kurai pretēji to pašu ārstu prognozēm beidzot bija iestājusies ilgi gaidītā grūtniecība. Šie paši ārsti, kuri vēl vakar sievietei teica, ka viņai nekad nebūs bērnu, tagad vienā balsī piedāvā grūtniecību pārtraukt. Jā, no 1997. gada aprīļa līdz 1997. gada novembrim periodiskā kontrole rādīja, ka fībromioma palielinās, bet tas grūt­niecībai ir raksturīgi. Un tas jāzina ikvienam ārstam, ne tikai ginekologam. Taču izskaidrojums ir tāds, ka ārstam nav vajadzīgi lieki uztraukumi: ja nu pēkšņi kaut kas atgadās? Man ir grūti saprast, un es arī nevēlos saprast tādu ārstu, tādu cilvēku, kam dārgāks ir savs miers, nevis tādas sievietes stāvoklis, kurai pirmo reizi mūžā pavīdējusi cerība, ka viņa var kļūt par māti. Un viņa kļuva par laimīgu māmiņu! Tāpēc ka turpināja ārstēties pie mums un ticēja savam Doktoram."

Protams, būtu aplami teikt, ka šobrīd absolūti visos gadījumos spējam palīdzēt neauglības pro­blēmas risināšanā. Tomēr mūsu veiktās ārstēšanas pieredze un prakse rāda: jo vairāk ārstniecības cik­lu paciente apmeklējusi, jo lielākas cerības, ka šī problēma tiks atrisināta. Pie manis taču sievietes nāk ne tikai ar neauglības problēmām vien. Nereti neauglība radusies uz smagas blakus patoloģijas fona. Un tieši šī patoloģija neļauj sievietei palikt stāvoklī, kamēr viņa no tās nav atbrīvojusies. Tas nozīmē, ka manai mīļajai pacientei būs jānoiet grūts un sarežģīts ceļš.

Ceļš no smagas slimības līdz veselībai un bērna piedzimšanai 

Katrai sievietei ir savs liktenis, sava mīlestība, sava laime un savs ceļš līdz bērna dzemdēšanai. Tikai pirmajā brīdī tā liekas, ka ir sievietes, kurām vispār nav šāda rakstura problēmu. Tā nav tiesa. Protams, šādas problēmas ir katrai sievietei. Gluži vienkārši dažām sievietēm bērnu dzemdēšanas pro­blēmas ir saistītas nevis ar slimību, bet ar sadzī­viskiem jautājumiem: kad dzemdēt, vai izšķirties par bērnu jau šogad vai pagaidīt. Bet varbūt pagai­dām par to nedomāt to vienmēr varēs paspēt… Interesants darbs, braucieni, izklaides iespējas. Ne jau katra jauna sieviete ir spējīga no tā atteikties. 

Bet, ja kopš bērnības, kopš pašas jaunības zini, ka tev ir tik nopietna slimība, kuras dēļ par bērniem nav ko domāt, kaut tikai pašai izdotos izdzīvot un, ja Dievs dos, sagaidīt un izjust īstu mīlestību. Ja ārsti visus šos gadus atkārto vienu un to pašu: jūs esat nopietni slima, ne par kādiem bērniem, ne par kādu grūtniecību nevar būt ne runas. 

Tad viņas nāk pie manis. VIŅA nāk pie manis. Viņā vēl mājo vājš cerības stariņš, viņa grib būt ne tikai laimīga un mīlēta, viņa vēlas izjust mātes laimi šīs ne ar ko nesalīdzināmās jūtas, kad sevi piesaka un tevī attīstās jauna dzīvība, kad tavs vēl nedzimušais mazulis tevi jau dzird un saprot, spārdās, it kā teiktu: "Mamra, es drīz pie tevis ieradīšos, es drīz ieradīšos šai pasaulē, kurā tu dzīvo." Un, lūk, sieviete ienāk manā zālē. Es tūlīt viņu pamanu šo jauno sievieti, šīs jaunās sievietes. Un zinu, ka palīdzēšu viņām, palīdzēšu kon­krēti viņai, ja konkrētā sieviete man tic. Un mēs kopā sakam savu grūto ceļu. Ka mūsu gājiens sokas? Tas nav vienkāršs… 

No slimības vēstures nr. 1013887 (dzimšanas gads 1962.): "1997. gada septembris. Esiet sveicināts Sergej Sergejevič! Gribu Jums daudz ko pateikt, pa­stāstīt par savu dzīvi. Pirms seansiem bija šādas slimī­bas: miastēnija, vispārējā formā; hronisks laringīts; cista labajā olnīcā. [Miastēnija ir smaga hroniska slimība, kam raksturīga šķērssvītru muskulatūras pato­loģiska nogurdināmība. Tradicionālā medicīna norāda, ka šīs slimības cēlonis nav zināms, taču ir zināms, ka tiek bloķēta caurlaidība mioneirālās sinapses līmenī, tas ir, impulss starp nervu šķiedru un muskuli netiek vadīts. Atkal mums teic, ka te piedalās autoimūnie pro­cesi, jo asinīs tiek konstatētas antivielas, un būtiska vieta šīs slimības attīstībā tiek ierādīta aizkrūts dzie­dzerim. Slimības smagums ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā procesā ir iesaistīti ķermeņa muskuļi. Manai pacientei slimība ir vispārējā formā, proti, procesā iesaistīti gandrīz visi muskuļi, un tāpēc viņai ir grūti pat elpot, jo diafragmas muskuļus ir pārņēmis pato­loģisks vājums. Šādiem pacientiem (ar šo slimību lielākoties sirgst sievietes) ieteic pastāvīgi lietot antiholīnesterāzes preparātus, viņus ārstē ar hormoniem, apstaro un pat izoperē aizkrūts dziedzeri. Pacienti, ku­riem slimība ir vispārējā formā, krīzes situācijās nereti tiek elpināti mākslīgi, jo elpošanā iesaistītie muskuļi nepilda savas funkcijas. Un, lūk, viena šāda paciente ierodas manā klīnikā. Aut. piez.\ 

Es biju kluss, kautrīgs un ļoti veselīgs bērns. Kā at­ceras māte, kopš autiņu laikiem neesmu slimojusi nedz ar vīrusu izraisītām, nedz ar saaukstēšanās slimībām. Un tad 11 gadu vecumā pēkšņi sāku ievērot, ka nespēju uzkāpt pa trepēm, ka ātri piekūstu, sāku just nespēku kājās un rokās. Aizgāju pie ārsta, man izrakstīja vit­amīnus, bet, kas man kaiš, to neviens ārsts nespēja no­teikt. Tā turpinājās vairākus mēnešus. Un tikai pēc izmeklēšanas Pediatrijas institūtā man noteica šo diagnozi. Mani pārvietoja uz Ārstu kvalifikācijas celšanas valsts institūta (ĀKCVI) ķirurģisko nodaļu un 19. februārī izdarīja operāciju. Ārsts teica, ka viss no­ritējis teicami, bet man visu mūžu vajadzēs dzert zāles, un es sākumā lietoju 12 prozerīna tabletes dienā. Pēc tam gāju skolā, to pabeidzu un devos mācīties tālāk. Laiku pa laikam uznāca vājums, taču vislielākās bažas radīja attēla dubultošanās acīs. Pabeigusi mācības, sāku strādāt. Divdesmit gadu vecumā apprecējos, taču vīra vecāki, pamanījuši, ka lietoju tabletes, viņu noskaņoja pret mani, un mēs pēc pusgada izšķīrāmies. Es šķir­šanos ļoti pārdzīvoju un nevienu vairs negribēju redzēt, jo biju zaudējusi ticību mīlestībai. 

Ritēja laiks, es strādāju, pēc diviem gadiem satikti cilvēku un apprecējos. Drīz būs 15 gadu, kopš esam ko­pā. Bērnu mums nav. Mēs bērnus ļoti gribējām, bet es slimības dēļ baidījos, ka kļūšu vāja un neizturēšu. Es nepaliku stāvoklī un tāpēc nekur palīdzību nemeklēju. Es vispār baidos no ārstiem, baidos, ka var uznākt kāda slimība… Pie Jums, Sergej Sergejevič, mani atveda mani vecāki šis ir pirmais ārstniecības cikls. Sakiet, lūdzu, vai pie Jums ir ārstējušies pacienti ar šādu slimību un kādi bija rezultāti?" 

"1999. gada marts. Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! 

…Pirms pusotra gada es kopā ar vecākiem pie Jums izgāju divus ārstniecības ciklus, taču dažādu iemeslu dēļ pārstāju apmeklēt klīniku un ļoti to nožēloju. 

Februārī uzzināju, ka esmu stāvoklī (četras nedēļas). Mēs ar vīru bijām ļoti priecīgi, lai gan reizē aiz bailēm raudāju vai es ar savu slimību un tabletēm spēšu bēr­nu iznēsāt? Tūlīt devos pie ĀKCVI ārstiem, kuri teica, ka man viss ir slikti, un izrakstīja daudz preparātu. Ta­gad mana grūtniecība sasniegusi deviņas nedēļas, un esmu ļoti nobažījusies par to, kā viss būs. Sergej Sergejevič! Lūdzu, palīdziet saglabāt bērnu, šī ir pēdējā iespēja, jo man taču ir 36 gadi. Kad esmu Jūsu klīnikā un piedalos seansā, es nomierinos, cenšos neņemt galvā visu slikto un domāt par labo…" 

"1999. gada aprīlis. Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Gribu Jums pastāstīt par nelielām pārvēr­tībām. Gandrīz pilnīgi pārgājusi dubultošanās acīs, radusies lielāka pašapziņa. Kad uzturos pie Jums, esmu pārliecināta, ka viss būs labi, bet, tiklīdz ierodos poli­klīnikā, ārsti mani burtiski galē nost. Kā sacīja ģenētiķis, ir 50 procentu varbūtība, ka manam bērnam būs miastēnija, taču izmeklēšanu ar ultraskaņas pa­līdzību vajadzēja veikt nevis ceturtajā, bet gan 11. grūt­niecības nedēļā, jo man ir 35 gadi un bērnam var būt bojātas hromosomas. Sergej Sergejevič! Sakiet, vai mums viss ir normāli?" 

"1999. gada jūnijs. Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Jūtos labi, turpinu ārstēties pie Jums klī­nikā. Tagad mana grūtniecība sasniegusi 21 nedēļu, jau jūtu, kā mans bērns kustas, bet ārsti tikai izraksta visā­das zāles. Es tās nelietoju, jo gribu, lai bērns piedzimst vesels. Sergej Sergejevič, vai man var izdarīt injekcijas?" 

"1999. gada jūlijs. Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Šodien biju sieviešu konsultācijā uz kārtējo pieņemšanu. Ārste teica, ka atkal esmu daudz pieņē­musies svarā 1900 g nedēļā un ka jāiet slimnīcā. Es atteicos, un tad viņa nesaudzīgi sāka uzskaitīt visu, kas man bijis un ir: vispārēja miastēnija, neauglība, anēmija, daudz ūdens, zema placenta. Noveda līdz asarām. Esmu uztraukusies. Ko darīt? Viņa sacīja, ka varu pazaudēt bērnu. Sergej Sergejevič, ko lai iesāku?" 

1999. gada 26. oktobrī viņai piedzima vesela skaista meitiņa, kas tika nosaukta par Nasteņku! 

Šodien, 2000. gada 13. janvārī, man bija saruna ar laimīgo māmiņu. Viņas balsī jautās galvenais mātes prieks un laime. Protams, visā šajā smagajā grūtniecības periodā, kad viņa gan gribēja bērnu, gan reizē baidījās, mēs visi mūsu klīnikas darbi­nieki bijām kopā ar viņu. Protams, uz visiem viņas jautājumiem es atbildēju, visas bažas un uztrau­kumus mēs centāmies izkliedēt. Mūsu ārsti, mūsu psihologi, dziednieki par šādām pacientēm rūpējas gan visu grūtniecības laiku, gan pēc dzemdībām. Pacientes sajūt mūsu rūpes jun mūsu vēlēšanos būt kopā ar viņām un palīdzēt. Šādos gadījumos mums nākas cīnīties ne tikai ar nākamās māmiņas sli­mību, ne tikai ar viņas šaubām, bet dažkārt arī ar izmisumu. Mums nākas cīnīties ar tradicionālās medicīnas ārstu "sirsnīgo" sarunu sekām. Šie ārsti, kuru pienākums būtu sniegt atbalstu, šādas sie­vietes, kurām slimības dēļ ir īpaši vajadzīga sirsnīga attieksme, ieinteresētība, vārda vistiešākajā no­zīmē noved līdz asarām un histērijai un gala iznā­kumā līdz priekšlaicīgām dzemdībām un spon­tānam abortam. 

Man vienmēr ir liels kauns par šiem kolēģiem, kuri gan valkā balto halātu, tomēr atļaujas pacientes apvainot, pazemot, aizskart palīdzību un atbalstu meklējošo sieviešu cilvēcisko cieņu. Protams, es sa­protu šādu ārstu no viņa oficiālās medicīniskās pozīcijas viedokļa. Manas pacientes viņus iedzen strupceļā, rada nestandarta situāciju, un ārsti ap­jūk. Viņi ir pieraduši, ka sievietes, kurām ir viena vai otra diagnoze, neieņem bērnu un nedzemdē. Tāpēc ārsti nezina, kā izturēties. Bet izturēties va­jag ļoti vienkārši cilvēciski. Jāizturas kā pret savu meitu. Lai gan viss Dieva rokās. 

Man ir paciente, kurai nav nekādu izredžu izve­seļoties. Vismaz viņai tā teikts visās oficiālās tradi­cionālās medicīnas instancēs. Es viņai saku: "No­mierinies, mana mīļā, mana brīnišķīgā meitene. Mās sākam no paša sākuma, no baltas lapas. Aiz­mirsti visu, kas tev sarunāts, centies aizmirst, kādas mokas, ciešanas un pazemojumus tev nācies pārdzīvot. Tu esi manas klīnikas zālē. Šeit tev līdzās ir brīnišķīgi, labestīgi cilvēki. Mūsu zālē ārstē La­bestība. Atver savu sirdi un atbrīvojies no neticības saviem spēkiem." 

No slimības vēstures nr. 1010262 (dzimšanas gads -1972.). 

"1996. gada februāris. Labdien, mīļais Doktor Sergej Sergejevič! Cik tas ir brīnišķīgi, ka var sev priekšā nolikt baltu papīra lapu un nedaudz parunāties ar Jums. Līdz ar Jums manā dzīvē ienāk pārmaiņas, pirmajā brīdī tik nemanāmas, bet tik kvalitatīvas proti, izzūd slimības un visa pasaule pārvēršas. 

1. Redze miopija, bija 0,5 un 0,6, tagad ir 0,7 un 0,8. Nesen ar izbrīnu atcerējos, ka man ir brilles, kas jālieto, skatoties televizoru (-D, bet es tās jau sen nelie­toju. Tas viss noticis kaut kā nemanāmi. 

2. Vairs nesāp kāju locītavas (traucēja kopš 1992. ga­da, pēc gripas). Tagad darbā man ir dubulta slodze, ļoti baidījos, ka kājas atkal sāks sāpēt, taču, man par prieku, viss ir kārtībā, pat grūti noticēt. 

3. Ginekoloģija: samazinājusies dzemdes kakla ero­zija. To izraisīja hormonālie traucējumi, tāpēc ceru, ka pēc pareiza hormonālā cikla atjaunošanās tā izzudīs pavisam. Izzudusi olnīcu policistoze, kreisā olnīca, kas bija palielināta, tagad atbilst normai. Ārstējošais ārsts tam nespēj noticēt, netic pat vairākkārtējās USI rezul­tātiem, teic, ka šādas slimības neizzūd. Agrāk pirms menstruācijas cietu lielas mokas, kādas desmit dienas iepriekš biju uzbudināta, radās nogurums, nelaba dūša, galvassāpes, jutos kā salauzta. Pirmajās cikla dienās bija stipras sāpes (kopš 1986. gada 10 gadus)! Šķiet, ka arī tas viss ir izzudis, lai gan mans ārsts uzskata, ka tādā gadījumā, ja neārstējos ar tradicionālajām meto­dēm, nekas man nepāries. Bet es uzskatu, ka, patei­coties Jūsu seansiem, mans organisms visu atjaunos. Negribas ārstēties ar zālēm vai hormoniem tas viss organismam ir tik svešs un sniedz tikai pagaidu atvieg­lojumu, turpretī Jūsu seansos nemanāmi, pakāpeniski, ļoti maigi atnāk īstā, patiesā izveseļošanās. Ceru, ka kādreiz kļūšu māmiņa…" 

22. oktobrī veselai mātei piedzima vesels puika! 

Kā var palikt stāvoklī sieviete, ja viņai ir hronisks salpingīts, daudzas cistas olnīcās un aizauguši ol­vadi? Iztēlosimies šādu ainu (bet mūsdienās tas nav grūti, jo mūsu pilsētā pieņemšanā pie ginekologiem līdzīgas ainas vērojamas ja ne katru dienu, tad kat­ru nedēļu noteikti): jauna sieviete ierodas pie sava ginekologa, kurš savulaik, rūpīgi viņu izmeklējis, paziņoja, ka ne par kādu grūtniecību nevar būt ne runas, jo, atvainojiet, tur ir īsts cistu, saaugumu un citu kaišu konglomerāts. Un tad tāpati sieviete pēc kāda laika atkal ierodas pie viņa. Šoks! Un tas vēl ir maigi teikts. Jo brūk kopā viss, ko viņš ir zinājis un zina, viss, kas viņam mācīts un ko ap­stiprinājusi prakse, viņa paša prakse, ar kuru bija tā lepojies. "Es par ginekologu strādāju 25 gadus, un nav bijis gadījuma, kad sieviete ar tādu pato­loģiju ieņemtu bērnu. Nelolojiet ilūzijas, mana mī­ļā," šos vārdus ārsts sievietei atkārtoja visu laiku, kamēr vien viņa ar cerībām nāca pie šā ginekologa. Iet laiks… Un atkal viņa nostājas viszinīgā ārsta priekšā laimīga, priecīga… 

No slimības vēstures nr. 1014086 (dzimšanas gads -1962.): "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Ir noticis brīnums mums piedzima dēliņš, ļoti simpātisks un dzīvespriecīgs puika! Un tas notika pēc 15 ga­diem, kuru laikā man bija konstatēta neauglība, saaugumi, hronisks salpingīts un cistas. Galvenā ārste ar lielu izbrīnu sacīja, ka, ņemot vērā visu, kas man iekšā darījās, es gluži vienkārši nevarēju ne palikt stāvoklī, ne iznēsāt bērnu. Viņa teica, ka tas ir brīnums! Un nav saprotams, kā tas man izdevies. Baroju dēlu ar krūti, piena, paldies Dievam, pietiek, dažkārt dodam ābolus. Ēd labi, naktī guļ labi, dienā iemieg uz 20 minūtēm, bet pēc tam ir jautrs, enerģisks. Jau griežas uz vēdera, cenšas rāpot, ļoti grib sēdēt, tomēr pagaidām vēl par agru. Ārstiem piezīmju nav. Milzīgs paldies Jums. Trūkst vārdu, lai izteiktu mūsu pateicību…" 

Ikviens gadījums, kad manām pacientēm iestā­jusies grūtniecība, neapšaubāmi, ir pelnījis, lai par to runātu īpaši. Man, ārstam, kas savām meitenēm "dāvājis" mātes laimi, gribas pastāstīt par katru no viņām, par viņu noieto ceļu un par pašaizliedzīgo cīņu ar bezizeju. Iepriekš minētie piemēri spilgti un uzskatāmi rāda, ka tad, ja pievienosimies atzītu, neapstrīdamu, pārliecinātu medicīnas autoritāšu vie­doklim, ka visam jānotiek tā, kā saka priekšā pie­redze un prakse, kā rakstīts medicīnas grāmatās, mums diezin vai kas izdosies. Tāpēc ka šo bezizejas sajūtu pārceļam uz savu dzīvi, uz savu likteni. 

Turpretī, ja noticam sev, savam organismam, ja tu, mana mīļā, vai nu atnāksi pie manis uz klīniku, vai, izlasījusi šo grāmatu, iesaistīsies neklātienes seansos un izpildīsi enerģētiskos vingrinājumus, izredzes kļūt par māmiņu daudzkārt palielināsies. Iegaumē to un nepadodies, manu meitenīt. Es būšu kopā ar tevi, ja tu to vēlēsies!