Šajā nodaļā aprakstīts, kādai ideālā jābūt bērna nākšanai pasaulē un viņa audzināšanai, lai bērns izaugtu par veselu, pilnvērtīgu cilvēku. Protams, visas atziņas vislabāk palīdzēs tiem, kuri nesen nodibinājuši ģimeni vai tikai vēl domā to dibināt. Tomēr nevajag domāt, ka tad, ja jūsu bērni izauguši, ja viņiem jau desmit, piecpadsmit vai pat trīsdesmit gadu, esat nokavējuši un nekādi nevarat viņiem palīdzēt. Tā nav. Nekad nav par vēlu sākt.
Vecāku veselība - bērna veselība
Protams, bērna veselība lielā mērā ir atkarīga no viņa vecāku veselības, kā arī no savstarpējām attiecībām ģimenē, kurā bērns ienāks. Nākamā mazuļa likteni jau pirms viņa dzimšanas ietekmē daudzi faktori. Lai tiktu par tiem skaidrībā, noteikti jāizlasa visas Doktora grāmatas nolūkā izzināt slimību cēloni un nopietni sagatavoties gaidāmajiem notikumiem. Šeit es tikai īsumā pieskaršos galvenajiem faktoriem, kuri ietekmē nākamā mazuļa veselību un likteni. Protams, pirms bērna piedzimšanas vecākiem jāatsakās no visiem kaitīgajiem ieradumiem un jāpiekopj veselīgs dzīvesveids. S. Konovalovs uzskata, ka tas jādara vismaz gadu pirms bērna ieņemšanas.
Kā vecākiem jāizturas vienam pret otru
Vecāku mīlestība un cieņa vienam pret otru arī ir veselības ķīla. Mīlestības jūtas cilvēkam ir dabas dotas, turpretī prasme cienīt jāapgūst.
Laulāto savstarpējās cieņas pamatā pirmām kārtām ir vienlīdzība. Bez vienlīdzības pilnvērtīga ģimene nav iespējama. Ja viens laulātais otru fiziski, emocionāli vai intelektuāli apspiež, šādai ģimenei droši var pareģot drīzu krahu: mīlestība apdzisīs, uznāks slimības un beigu beigās dzīve kļūs pilnīgi nepanesama.
Kā tas notiek no informatīvi enerģētiskās teorijas viedokļa? Pieņemsim, ka sieva ir atkarīga no vīra, kurš viņu sit, pazemo vai varbūt tikai nemitīgi uzsver savu pārākumu. Kaut kādu iemeslu dēļ viņa nevar šķirties. Piekrītiet, jebkura sieviete, kas atrodas šādā stāvoklī, nosauks simtiem iemeslu, kuri viņu notur pie despotiskā vīra: nav eksistences līdzekļu, nav kur dzīvot, "kā jutīsies bērni" utt. u. tml. Neraugoties uz to, ka sieviete ārēji it kā pieņem spēles noteikumus: pakļaujas vīram, izpilda viņa prasības, taču iekšēji, iespējams, ne vienmēr apzināti, viņa pretojas sirdī krājas sarūgtinājums, izaugot par naidu. Šis naids ne vienmēr ir apzināts. Tas var izpausties nekontrolējamos dusmu uzliesmojumos, nepatiku apliecinošos vārdos, mīmikā, žestos. Tādējādi "pakļautā" sieva dod vīram prettriecienus enerģētiskos prettriecienus. Un tad valdonīgais vīrs tausta sirdi, tausta aknas, viņam saceļas asinsspiediens. Bet viss tikai tāpēc, ka vēlmi apspiest, pakļaut otru cilvēku nesodīti nevar īstenot. Par to ir jāmaksā ar savu enerģētisko potenciālu, bet tātad arī ar veselību.
Izkopt vienam otrā taisnīguma, vienlīdzības apziņu tas ir laulāto pienākums. Un jāteic, ka tas jādara jau kopš pirmajām kopdzīves dienām.
Piemēram, meitene satiekas ar jaunu cilvēku. Laiku pa laikam viņš atnāk uz satikšanos iereibis, bet viņa izliekas to neredzam. Taču jau pirmajos gados pēc kāzām tā pati meitene būs sašutusi par to, ka vīrs ierodas mājās "kunga dūšā". "Ko tas nozīmē?" viņa dusmās teiks. Bet patiesībā šīs būs tikai to randiņu sekas, kad viņa pret jaunā cilvēka ieradumiem izturējās iecietīgi.
Jau pirmajā reizē, kad puisis ieradās iedzēris, meitenei vajadzēja stingri pateikt, ka viņai tas nepatīk, un doties mājās. Bet nē. Šķita, ka pašam jāsaprot. Vai bija bail: ja nu pēkšņi aiziet pavisam un neatgriežas? Iznākumā viņa ilgi klusēja un izturējās tā, it kā viss būtu kārtībā. Tāpēc jaunais cilvēks izdarīja tikai vienu secinājumu: tas, ko viņš dara, ir normāli.
Ja jūs kopš kopdzīves pirmajām dienām neesat vīram pateikusi, ka tabakas dūmi jums ir netīkami, un neesat panākusi, lai viņš smēķē kāpņu telpā vai uz balkona, vīrs pieradīs smēķēt istabā.
Ja jau pirmajā reizē, kad viņš kopā ar draugiem aizkavējās pēc darba, nepateicāt, ka jums tas nepatīk, tad vīrs arī turpmāk "atpūtīsies" bez jums. Viņam pat prātā neienāks ņemt jūs līdzi, bet jums pēc dažiem gadiem tas šķitīs tik aizskaroši, ka lieta nonāks līdz laulības šķiršanai.
Tie visi sākumā šķiet tādi sīkumi. Tikai žēl, ka pēc desmit gadiem šo sīkumu dēļ cilvēki sāk ķildoties, mīlestība pāraug naidā…
Es nemaz nerunāju par to, ka vienlīdzība un cieņa paredz arī vienādu piedalīšanos mājas darbu un sadzīves pienākumu veikšanā. Vīrs, kas atpūšas uz dīvāna pie televizora, un sieva, kas "atpūšas", skraidelējot no plīts pie veļas mašīnas, tā ir arhaiska, lai gan diezgan izplatīta parādība. Kaut kas tāds normālā ģimenē gluži vienkārši nedrīkst būt.
Pirmajā vietā jūsu intereses
Neraugoties uz visu mīlestību pret vīru, pret vecākiem, pret bērniem, sievietei vienmēr ir jāpatur prātā, ka galvenā tomēr ir viņas pašas dzīve. Pirmajā vietā tomēr jābūt viņas interesēm. Protams, runa nav par egoismu, par to, ka savas vēlmes jāapmierina uz kāda tuvinieka interešu rēķina. Runa ir par to, ka sievietes pārāk bieži vīra un bērnu labā pašaizliedzīgi upurē miegu un atpūtu, izglītības iegūšanu un karjeru, veselību un mieru. (Ievērojiet, ka vīrieši daudz retāk ir gatavi šādiem upuriem!) Bet pie kā tas noved? Pie tā, ka pēc dažiem šādas pašaizliedzības gadiem (vai arī pēc viena desmita vai diviem desmitiem gadu) sieviete paliek viena ar rūgtu atziņu: "Es viņiem visu atdevu, bet viņi, viņi… Nepateicīgie!" Turklāt viņa jau iemantojusi vairākas hroniskas slimības, grumbu izvagotu seju un raugās uz pasauli kā vajāts cilvēks, kuram dzīvē nav savu interešu. Bet vīrs jau sameklējis jaunāku, simpātiskāku un veselu draudzeni, bērni sen aizklīduši no mājas un baidās lieku reizi apciemot māti, lai nebūtu jāsajūt pārmetumu pilnais skatiens. Bērni jau pieraduši būt tikai ņēmēji. Atdot viņiem neviens nav mācījis.
Galu galā dzīve ir dievišķa velte, un tā tiek dota jums, tikai jums! Atcerieties to, kad tukši izšķiežat šo vērtīgo velti.
Nevajag visu iepriekšteikto uzskatīt par vēršanos pret nestrādājošām sievietēm, kas aprūpē māju. Lieliski, ja sievietei ir iemīļots darbs, un, ja viņas iemīļotais darbs aprobežojas ar pašas māju, arī tas ir brīnišķīgi. Tāpēc ka galvenais ir atrast sirdij tuvu nodarbošanos. Runa ir par to, ka nevajag pārlieku cītīgi kalpot kādam vai kaut kam.
Katru reizi, kad sarunas ievirzās par mājsaimniecēm, atceros savu vecmāmiņu. Tagad viņai ir 93 gadi, viņas bērniem pāri sestajam desmitam, vecākajam mazmazdēlam četrpadsmit. Taču neviens jautājums ģimenē netiek izlemts bez viņas līdzdalības vai padoma. Ģimenes vēsturē ir kāds raksturīgs notikums. Četrdesmito gadu beigās vecmāmiņa saslima. Viņai noteica diagnozi "kuņģa čūla". Vecmāmiņa atstāja bērnus vectēva ziņā un uz diviem mēnešiem aizbrauca pie savas mātes uz laukiem, lai ārstētos ar kaut kādiem tikai mātei vien zināmiem tautas līdzekļiem. Vectēvam, protams, klājās grūti bez sievas, viņš daudz strādāja, un, lai gan palīdzēja labie kaimiņi, bērni faktiski bija atstāti savā vaļā.
Vecmāmiņai droši vien nebija viegli izšķirties par šādu soli. Tomēr viņa pieņēma gudru lēmumu parūpēties par sevi, upurējot ierasto, netraucēto ģimenes dzīvi. Un kā vienmēr sprieda pareizi: labāk lai bērni dažus mēnešus iztiek bez viņas nekā pēc dažiem gadiem paliek bāreņi…
Darbs ar Domas ķermeni
Viens no nākamo vecāku galvenajiem uzdevumiem ir darbs ar Domas ķermeni. Mūsu domas ir Dievišķā Visuma Domas ķermeņa maza kopija. Proti, domājot mēs izstrādājam sev programmu, kas var īstenoties.
Tāpēc pirmām kārtām ir jāatbrīvojas no sliktām un satraukuma pilnām domām. Viena no domām, kas nopietni traucē bērna nākšanai pasaulē vai veicina viņa slimības, ir doma par to, ka bērns ir nevēlams. Par bērna ienākšanu ģimenē visiem ir jāpriecājas. Ja grūtniecības laikā sieviete domā tikai par atbildību, grūtībām un viņai nevēlamiem ierobežojumiem, kas radīsies līdz ar bērna parādīšanos, ja viņas domām par vēl nedzimušo bērniņu ir negatīva nokrāsa, tad diezin vai mazulis piedzims vesels, dzīvespriecīgs un spēcīgs.
Kur, jūsuprāt, rodas gurdeni, garlaicīgi cilvēki, kas neprot priecāties par dzīvi? Paskatieties uz bērniem cik viņi ir atšķirīgi! Vienam acis kvēlo, viņam viss interesē, viņš pakrīt, pieceļas un tūdaļ smejas tas viņam ir tīrais nieks. Bet otrs skābu seju, nekas šajā pasaulē viņam neinteresē; lai kā jūs censtos viņu ieinteresēt par rotaļlietu vai grāmatiņu, viņš tikai božas un dīc. Vai tā ir daba, kas?
iedibina šādas atšķirības, vai daudz kas ir atkarīgs no vecāku ieprogrammējuma? Ja bērnu radījis mīlošs pāris, kas ar sajūsmu nododas kaislībai, ar nepacietību un prieku gaida mazuļa nākšanu pasaulē, tad šā pāra bērnā jau sākotnēji tiks ielikts liels vitālo spēku un mīlestības potenciāls. Turpretī, ja vecāki bērnu radījuši nevis mīlestības ekstāzē, bet garlaicīgā laulāta pāra rituālā, kas noris gurdeni un bez īpašām emocijām, tad arī mazuļa mīlestības, vitālo spēku, tātad arī veselības potenciāls nebūs liels.
Mūsu domas programmē ne tikai mūsu dzīvi, bet arī mūsu bērnu dzīvi. Tāpēc S. Konovalovs bieži un asi rāj savus pacientus par to, ka viņi mēģina piešķirt īpašu jēgu zīmēm, māņticībai, pareģojumiem, jo tie visi programmē jūsu apziņu. Piemēram, ceļam pāri pārskrien melns kaķis. Pats šis fakts nespēj jums kaitēt. Ļaunumu nodara jūsu pašu domas, ja jūs sabīstaties vai šajā brīdī domājat par to, ka tagad kaut kas noteikti atgadīsies.
Nepatikšanas pievelk nevis kaķis, bet jūsu domas. Domas par iespējamajām nepatikšanām izstrādā "neveiksmes programmu", kura jums pievelk notikumus, kas veicina neveiksmes realizāciju!
Šai sakarā gribu īsos vārdos pastāstīt, kā es melnos kaķus padalīju par saviem sabiedrotajiem. Stājoties universitātē, man vajadzēja izturēt konkursu divdesmit cilvēku uz vienu vietu. Jau no šīs domas vien kļuva baisi. Turklāt matemātikas eksāmenā uzdevumi bija sarežģītāki nekā matemātikas un mehānikas fakultātē (loģika visai vienkārša par psihologiem grib kļūt visi, bet par matemātiķi ne jau katrs, tāpēc mums sarīkoja sarežģītu matemātikas eksāmenu, lai būtu atbirums). Tad, lūk, es eju pa Pēterhofu cauri mežiņam uz matemātikas eksāmenu. Ceļi trīc, domas jūk. Un tad no krūmiem izlec melns kaķis un jož taisni pāri ceļam! "Viss," domāju. "Varu griezties atpakaļ uz mājām." Tomēr kā tāda nolemtā eju tālāk. Pēkšņi otrs melns kaķis, un tas atkal šķērso ceļu tieši man priekšā. Es apstājos, sāku domāt. Par ko liecina šis otrs kaķis? Mazāk par divnieku eksāmenā neieliks. Ak, vai tiešām gaidāms vēl kaut kas sliktāks? Eju tālāk… Un tad melni kaķi nāca pretī cits pēc cita, šķita, ka tie birst kā no pilnības raga. Trešais, ceturtais, piektais… Pie septītā mans rēķins nojuka, un es sāku smieties: "Nekas tik ļoti slikts nemaz nav iespējams!" Uz eksāmenu ierados labā noskaņojumā un dabūju četrinieku. Tā kā starp sešsimt cilvēkiem tādi laimīgie bija tikai kādi piecpadsmit, kopš tā laika man melni kaķi ļoti patīk. Tādu satiekot, smaidu: "Tu maji nes laimi!" Un patiešām tā arī notiek! Jo runa jau nav par kaķi. Runa ir par to, ko mēs domājam kaķa sakarā un ko gaidām no tikšanās ar viņu.
Attiecībā uz pareģojumiem S. Konovalovs kategoriski brīdina: "Cilvēks savu nākotni nedrīkst zināt!" Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēka nākotne nav "stingri" noteikta. Daudz kas ir viņa varā, daudz kas ir atkarīgs no tā, kā viņš dzīvos, pēc kā tieksies, ko darīs. Pareģojot cilvēkam viņa nākotni, tiek noteikta stingra programma, kas, pārņemot domas, sāks piesaistīt pareģotos notikumus. Otrkārt, tāpēc, ka vairums visdažādāko zīlnieču un gaišreģu mūsdienās ir visīstākie šarlatāni. Domāju, ka nevienam vairs nav noslēpums, kā veidojas viņu reputācija. Atnāk cilvēks. Viņam paziņo turpmākās dzīves "programmu". Cilvēks taču to uzklausa un pēc tam domā par visdažādākajām nepatikšanām. Bet nepatikšanas tūlīt ir klāt kā sauktas! "Visu pareizi pareģoja, viss patiešām tā ir," cilvēks pēc tam stāsta draugiem un paziņām. Un, lūk, pie pareģēs durvīm jau veidojas rinda…
Tā kā S. Konovalovs uztur pastāvīgu kontaktu ar Radīšanas Enerģiju, viņš, protams, var no tās smelties informāciju arī par konkrētā cilvēka nākotni. Doktors loti labi zina, cik sarežģīts ir šis process, un to izmanto diezgan reti tikai tad, kad cilvēks jāpasargā no īstas lielas nelaimes…
Reiz kāds Doktora paziņa posās ceļā uz citu pilsētu. Kaut kāda iemesla dēļ viņš nejutās labi un par to pastāstīja S. Konovalovam. Doktors uzreiz neko neatbildēja, bet pēc kāda laika piezvanīja un stingri noteica: "Brauc. Taču no tās pilsētas nekur nekusties ārā ne soli!" Paziņa nemaz nebija domājis nekur tālāk braukt, tāpēc šim brīdinājumam nepievērsa nekādu uzmanību. Tomēr šos vārdos nācās diezgan drīz atcerēties…
Pilsētiņa, kurā viņš ieradās, atrodas netālu no Mahačkalas, un daudzi līdzbraucēji sadomāja doties turp, lai noskatītos cīkstoņu sacensības. Un tad viņš atcerējās S. Konovalova vārdus, tomēr vēl kādu brīdi šaubījās, jo tāda līmeņa sacensības tik bieži nemaz negadās redzēt. Taču galu galā tomēr nolēma neriskēt…
Tas bija tieši tas gadījums, par kuru toreiz rakstīja visas avīzes. Sacensību laikā iegruva griesti, gāja bojā daudz cilvēku. Varat iedomāties, kā jutās S. Konovalova paziņa, kuram brīnumainā kārtā gāja secen viņa draugu liktenis…
Iekams sākat audzināt bērnu, iegaumējiet…
Audzināšana turpmāk būs jūsu ikdienas pienākums. Katra zaudēta diena ir līdzvērtīga zaudētiem gadiem. Turklāt audzināšana jāsāk ar pirmajām mazuļa dzīves dienām.
Lūk, viņš ierodas pasaulē mazs un neaizsargāts. Jaunradīta dvēsele, Dievišķā Visuma stariņš. "Piedzimšana tas ir noslēpums," saka S. Konovalovs. "Tāpēc nedomājiet tikai par to, ka esat stiprāki un gudrāki, ka vairāk zināt, par to, ka iemācīsit mazuli staigāt, runāt, dzīvot. Mācieties no viņa arī paši! Jo viņa dvēsele vēl nav pazaudējusi to dievišķo dzirksti, ko atnesusi sev līdzi…"
Miesas ietērps tas dvēselei ir kas jauns, neierasts. Tāpēc gādājiet, lai bērnam uzreiz negāžas virsū visi fiziskās pasaules, īpaši mūsu civilizācijas, "jaukumi". Tas pats televizors… Tas nedrīkst atrasties zīdaiņa istabā. Negrabiniet viņam deguna priekšā košas rotaļlietas. Tas bērnu var tikai nobiedēt. Ja mazulis naktī saniķojas, nekādā gadījumā neiededziet spilgtu griestu lampu. Bērnam tā ne tikai rada tīklenes apdegumu, bet arī izraisa spēcīgu satricinājumu. Nedomājiet, ka viņš labi jutīsies bezgalīgi plašā bērnu gultiņā. Viņam pagaidām vairāk ir piemērota no segām izveidota ligzdiņa.
Iekams bērns nav iemācījies runāt, jums ir grūti viņu saprast. Taču nedomājiet, ka viss būs kārtībā, tiklīdz viņš varēs jums kaut ko pateikt. Tas, ko jums nāksies mācīties visu mūžu, ir savstarpēja sapratne.
Milzīgs spēks audzināšanas procesā piemīt personiskajam paraugam. Ja jūs paši nerīkojaties tā, kā mācāt rīkoties bērnu, jums neizdosies neko viņam iemācīt. Tāpēc atkal atsauciet atmiņā burvju formulu: "Sāc ar sevi!"
Mūsdienu pasaule mums piedāvā audzināšanas modeli, kurā valda vardarbība un bailes. Vardarbība sākas ar prasību katrā ziņā kaut ko apēst un beidzas ar dunkām (tas notiek normālās ģimenēs). Tā nedrīkst būt, uzskata Doktors. Mūsu pasaule tā ir varmācībai pakļautu cilvēku pasaule. Vairums bērnu izaug, nemitīgi jūtot bailes no vecākiem. Būdami jau pieauguši, šie cilvēki joprojām jūtas sasaistīti un nespēj atbrīvoties no pakļautības.
Spiežot bērnu kaut ko darīt, daudzas īpaši rūpīgas māmiņas bieži saka: "Kad izaugsi, teiksi man paldies!" Neceriet, neteiks. Tā ir ilūzija. Bērns šajā brīdī jūs klusībā ienīst. Viņš nevar atbildēt, viņam nav atļauts protestēt, bet savā sirdī krāt naidu viņam neviens nespēj aizliegt.
Audzināšana ar varmācības palīdzību nomāc jūsu bērna kā personības attīstību. Šādas audzināšanas rezultāts var būt vienīgi… slimība!
Iepriekšējās Doktora grāmatās jau tika stāstīts par enerģijas apmaiņu un par to, kā viens cilvēks, izmantojot otra cilvēka enerģiju, papildina savus enerģijas krājumus. īsumā atgādināšu šā procesa būtību. Viens cilvēks, saglabājot pilnīgu mieru, provocē otru ar aizskarošiem vārdiem, darbībām, rīcību, izraisot spēcīgu atbildes reakciju sašutumu, protestu, aizvainojumu. Uzbudinājumā (un citu spēcīgu emociju ietekmē) cilvēks "izdala" enerģiju, kuru pārņem pāridarītājs. Rezultātā no tā, kurš zaudē savaldīšanos, tiek paņemta Smalkā ķermeņa enerģija. Tāpēc rodas visdažādākās slimības, savukārt enerģētiskais vampīrs uzņem svešu enerģiju, kura sākumā viņu gan ietekmē pozitīvi, taču ar laiku sagrauj arī viņa informatīvos laukus.
Uz sprediķošanu un uzkliedzieniem pamatota audzināšana tieši ir nepareiza enerģētiskā apmaiņa, kuras rezultātā var ciest visi: gan vecāki, gan bērns. Uzbudinājuma un sašutuma brīžos izdalot enerģiju, vecāki vājina sava Smalkā ķermeņa sistēmu. Bet tostarp bērns, laižot gar ausīm vecāku pamācības, vienīgi mācās smelties enerģiju.
Tā kā minētie procesi noris neapzināti un mēs ne vienmēr spējam tos kontrolēt, S. Konovalovs ieteic iegaumēt galveno.
Saskarē ar mazu bērnu nevajag akcentēt, ka viņš kaut ko dara nepareizi. Kāpj peļķē? Mierīgi vediet prom, paskaidrojiet, ka tā darīt nedrīkst. Atkal kāpj? Jūs jau esat gatavi zaudēt pašsavaldīšanos? Jau milzt sapīkums? Tad atcerieties, ka tas ir tikai sākums. Ja jūs tagad ļausit vaļu uzbudinājumam, proti, izdalīsit enerģiju, bērns turpmāk meklēs paņēmienus, kā panākt, lai jūs "atdotu " viņam enerģiju. Tātad viņš centīsies pastāvīgi jūs kaitināt.
Labākā izeja ir mierīgi, bez emocionāla (enerģētiska) uzliesmojuma paskaidrot. Ja jums nepatīk bērna rīcība, dažreiz labāk būs nepievērst tai uzmanību, nevis kā balvu bērnam sniegt pat vismazāko enerģijas porciju.
Protams, runa nav par nopietniem nodarījumiem tādiem kā kautiņi vai zādzības. Tos nekādā gadījumā nedrīkst atstāt neievērotus. Tos nedrīkst arī noklusēt. Par tiem jāpastāsta visiem ģimenes vai bērnu iestādes kolektīva locekļiem, ja šāds nodarījums noticis tur.
Un galvenais nekad nenolaidiet rokas, nekrītiet izmisumā, neuzskatiet, ka visi jūsu pūliņi ir veltīgi. Pareiza audzināšana noteikti vainagosies ar panākumiem. Nebēdājieties, ka tie nenāk tik ātri kā gribētos. Toties tie ir dabiski. Tikai reklāmas jums sola, ka viss būs "ātri un vienkārši". Bet šī vienkāršība, kā mēdz teikt, bieži vien ir sliktāka par klaju laupīšanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru