Meditācija

Meditācija — cik noslēpumaini skan šis vārds… Termins "meditācija" atklātībā sācis parādīties tikai pavisam nesen. Agrāk uzskatīja, ka meditācijas noteikti saistītas ar reliģiskiem kultiem vai mistiskām mācībām. Tiešām, meditācijai ir liela nozīme dažās reliģijās, tomēr bez šauri reliģiskās vērtības meditācija sekmē vēl arī veselības uzturēšanu, garī­gu līdzsvaru un iekšēju mieru. Meditācija — tā ir psihotehnika, kas kopš senseniem laikiem plaši pazīstama gan Rietu­mu, gan Austrumu kultūrās. Uzmanības koncentrēšana uz kādu priekšmetu, domu, jēdzienu — tā ir meditācija. Tā, piemēram, bērns iepazīst pasauli meditācijā — kad bērns aizņemts ar kādu lietu vai parādību, viņa uzmanību grūti piesaistīt kam citam.

Tradicionāli meditācija vienmēr bijusi viens no pakāpie­niem garīgās attīstības procesā. Tā sekmē slēpto spēju maksi­mālu atklāšanos, proti, — cilvēka pašrealizāciju. Meditācija ir vienkāršs un visiem pieejams garīgs vingrinājums, kas var tikt pielietots, arī nesaistot to ar kādu reliģisku vai ezotē- risku mācību. Meditācija var veicināt veselības atjaunošanu bez ķīmisko zāļu lietošanas. Metodikas izvēle, meditācijas vieta un laiks — tās ir stipri individuālas lietas.

Iesākumā, kā jau minējām, nepieciešama pašdisciplīna, vēlēšanās strādāt un ticība savām spējām, jo "pēc jūsu ticī­bas jūs tapsiet atalgoti."

Parasti meditācijas norisi mēdz iedalīt 5 pakāpēs:

1. KONCENTRĒŠANĀS

Adepts iekšēji atslābinās un koncentrē savu uzmanību uz kaut ko. Koncentrācijas ob­jekts var būt brīvi izvēlēts — priekšmets, kustība, miers, kāds jēdziens utt. Plaši izplatīta ir uzmanības koncentrēšana uz elpošanu, uz darbību, kas notiek "šeit un tagad" — uz. deju, tuvcīņu, vingrošanu, kaligrāfiju, ikebanas veidošanu, tējas ceremoniju u.tml. Meditācijas objekti var būt arī:

• priekšmeti: ikona, mandala, sakrāls teksts, glezna, aiz loga redzamā ainava, ziedi, dabas parādības, koka mizas faktūra, kāds punkts telpā, sveces liesma utt.;

• skaņa: psalmu dziedāšana, mantras lasīšana, lūgšana, sakrālu tekstu runāšana, jebkura melodija, dabā dzir­damas skaņas — jūras šalkoņa, lietus, putnu dzies­mas utt.;

• abstrakta ideja: kāds paradoksāls uzdevums, kāda ētiska vai morāla ideja, piemēram, Labestība, Taisnī­gums, Godīgums vai tamlīdzīgi;

• smarža: rituālo kvēpināmo augu dūmi, ārstniecības augu smaržas utt.;

• jebkura augstāk minēto objektu kombinācija.

2. MEDITĀCIJA

kuras pamatā ir ILGSTOŠA KON­CENTRĒŠANĀS. Tā prasa aktīvu apziņas un zemapziņas darbu, zināmu piepūli.

3. APCERE jeb VĒROJUMS

Šajā pakāpē koncentrācija jau vairs neprasa piepūli un pāriet "automātiskā režīmā". Piepūle šajā gadījumā ir ne tikai nevajadzīga, bet pat kaitīga. Notiek apziņas pārslēgšanās no domāšanas loģiskā tipa uz intuitīvo, radošo. Tādējādi mūsu ikdienišķās domas, kas pa­rasti ielenc mūs no rīta līdz vakaram, atvirzās otrā plānā. Domāšana no tradicionāli dominējošās kreisās smadzeņu puslodes racionālās domāšanas pārslēdzas uz labās puslodes tēlaino domāšanas tipu. Visvēlamāk šos abus domāšanas tipus apvienot tēlaini sinkrētiskajā domāšanas tipā, kam piemīt daudz labākas adaptācijas spējas.

4. VIENOTĪBAS IZJŪTA jeb SAPLŪSME

Vēl augstāka meditācijas pakāpe. Tā ir abstrakcijas pakāpe, kad meditāci­jas objekts, meditācijas subjekts (adepts, kas praktizē medi­tāciju) un pats meditācijas process saplūst vienkopus un iestājas apbrīnojama pasaules vienotības izjūta. Notiek per­sonīgā "Ego" sagraušana, tā saplūsme ar Absolūto jeb Vie­noto, jauna "Es" radīšana. Iztēles un fantāzijas aktivizācija var novest pie tā, ka iekšējā sapņu pasaule cilvēkam kļūst tikpat reāla kā ārpasaule. Pasaule "dubultojas", un tālāk ie­spējami šādi attīstības varianti — jauna, augstāka "Es" izvei­došanās, Dieva "materializācija". Pasaule var tikt uztverta kā ilūzija, sapnis. Šajā meditācijas pakāpē iespējamas vairā­ku veidu tā sauktās ekstāzes:

— ekstāze, kam pievienojas šaubu, nesapratnes ele­ments: "mentālajā ekrānā" parādās neizprotami attēli, re­dzējumi, kuru jēga ir miglaina vai vispār neizprotama;

— pārdomu pilna ekstāze — redzējumu jēga sāk no­skaidroties, simboli iegūst nozīmi, tēli atgādina kaut ko jau redzētu un saprotamu;

— ekstāze kā bauda: rodas prieks par iedziļināšanos lietu būtībā, to kopsakarībās, vienotības sajūtā;

— ekstāze kā pašaizmirstība: šajā līmenī prieks kļūst par dominējošo izjūtu un izstumj visas pārējās sajūtas. Tieši šādu stāvokli centušies sasniegt visu laiku un tautu mistiķi. Tie, kas šo stāvokli kaut reizi dzīvē ir izjutuši, apgalvo, ka tas nav vārdos adekvāti aprakstāms. Savas sajūtas viņi atvei­dojuši līdzībās, analoģijās, dzejoļos vai neskaidros pravie­tojumos.

Viduslaiku Japānā dzenbudistu mūki meklēja izeju me­ditatīvā praksē, kas saturēja pārdomas par Labo un Ļauno, par Pienākumu un Aicinājumi, Ceļu un Izvēli, Trūkumu un Bagātību…

Šo meditatīvi poētisko pārdomu realizācijas formas bija saistītas ar noteiktiem kanoniem, reglamentu, kas ietvēra gan saspringtus iekšējos monologus, gan īsus, asprātīgus paradoksus. Šajos paradoksos, kas darītu godu jebkuram Dzena Patriarham, tīrā prāta abstrakcija dominē pār "lietiš­ķi priekšmetīgo" tēlainību.

5. APSKAIDRĪBA

Apzināti vai neapzināti izejot visas iepriekšminētās meditācijas pakāpes, iespējams sasniegt tā­du apziņas stāvokli, ko varētu dēvēt par "sapratni, kas pār­sniedz visas parastās zināšanas". Šajā stāvoklī cilvēks spējīgs uztvert informāciju, kas kvalitatīvi būtiski atšķiras no visa, ko viņš bijis spējīgs uztvert līdz tam. Šo stāvokli vēl varētu dēvēt par Atklāsmi, un tas arī ir vissvarīgākais meditācijas procesā.

Lai sekmīgi sasniegtu Saplūsmes pakāpi (ko dažādās reliģiskajās tradīcijās mēdz dēvēt arī par satori, insaitu, sa-madhi), jāievēro daži nosacījumi:

— cik vien tas iespējams, jāsamazina racionālā un for­mālā intelekta ietekme — protams, tikai uz meditācijas lai­ku;

— prakses sākumā jānorobežojas no iespējamiem trau­cēkļiem — skaņām, traucējošas gaismas utt.;

— jāstrādā saskaņā ar lielajām energoinformatīvajām plūsmām — Egregoriem.

* * *

Neiedomājieties, ka, uzsākuši meditatīvo praksi, jūs uz­reiz spēsiet sasniegt augstākās meditatīvās pakāpes, tomēr laika gaitā jūs atklāsiet arvien jaunas meditācijas pielietoju­ma sfēras. Meditācija uzlabo dzīves kvalitāti un paildzina tās kvantitāti. Aplūkojot dzīves kvalitatīvos aspektus, ierau­gām neskaitāmas jomas, kurās tā izrāda savu labdarīgo ietek­mi.

Fiziskā (bioloģiskā) līmenī meditācija samazina musku­ļu sasprindzinājumu, tātad uzlabo cilvēka fizisko labsajūtu, kas ietekmē arī pārējos viņa dzīves rādītājus — viņš sāk sekmīgāk strādāt, uzlabojas viņa attiecības ar pretējo dzimu­mu, samazinās (stabilizējas) arteriālais asinsspiediens, nor­malizējas vielmaiņas procesi. Relaksācija — atpūta — ir ik­vienas produktivitātes pamats.

Emocionālā līmenī meditācija sniedz brīvības izjūtu, pa­līdz atraisīties, pārvarēt lieku kautrīgumu, neapmierinātību ar sevi un citiem. Pateicoties meditācijai, mēs sākam adekvā­ti novērtēt paši sevi, savu rīcību, izdalīt subjektīvo realitāti un samērot tās attiecības ar objektīvo, tai skaitā — sociāli nosacīto. Meditācija var palīdzēt atbrīvoties no komplek­siem, aizvainojuma pret "dzīvi un pasauli vispār" un savu likteni. Meditācija māca mums atklātāku un godīgāku dialo­gu ar apkārtējiem.

Iedarbība izpaužas arī psihiskā sfērā. Dažāda veida bai­les un trauksmaini psihes stāvokļi spēj pilnībā aptumšot mūsu dzīves gaišās puses. Šādu baiļu iemesli var būt visda­žādākie, lai gan tie paši par sevi ir nenozīmīgi. Tas, kam psihoanalīze patērē mēnešus un pat gadus, ar meditācijas palīdzību ir novēršams daudz īsākā laika posmā.

Meditācija pozitīvi ietekmē garīgo dzīvi. Ja jūsu dzīvē par normu kļuvusi fiziskā veselība un emocionāls līdzsvars, tad ari Dvēselē iestājas miers. Jūsu dzīve kļūst pilnvērtīgāka. Reliģiozi cilvēki meditācijas ietekmē sāk dziļāk izprast savu konfesiju tikumiskos un ētiskos nosacījumus, bet neticīgie sāk vērīgāk ielūkoties savā dzīvē — kāda ir viņu loma šajā pasaulē utt.

Kā piemēru varētu minēt gadījumu no doktora Singltona prakses. Viņš vadīja onkoloģisko slimnieku grupu, kas nodarbojās ar dažādām meditācijas metodēm, apvienojot tās ar psihoterapiju. Šajā grupā viņam izdevās radīt optimis­ma un cerību pilnu gaisotni. Izveseļojās 55% no šīs grupas dalībniekiem, bet 35% pacientu stāvoklis ievērojami uzla­bojās.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu