Es vainoju citus cilvēkus tikai tad, ja viņi mani aizvaino vai sāpina.
Ja tu vaino citus, kad jūties nelaimīgs kāda cilvēka rīcības dēļ, tu atkal esi aizmirsis, ka visu savā dzīvē radi pats. Tu izvirzi prasības citiem, un, kad viņi nerīkojas atbilstoši šim prasībām, tu jūties nelaimīgs, turklāt vaino viņus par to, ka jūties nelaimīgs.
Indijā pēdējos gados vērojama spēcīga Rietumu kultūras ietekme, tomēr indiešu tradīcijas vēl joprojām ir dziļi iesakņojušās sabiedrībā. Indijā meitenes uzaug ar apziņu, ka kādudien viņām būs jāpieņem un jāgodā cita ģimene kā savējā. Tāpēc viņas visiem spēkiem cenšas darīt laimīgu ikvienu jaunās ģimenes locekli, tomēr rezultātā pašas jūtas nelaimīgas. Šādas situācijas patiesais cēlonis ir nevis kāds trūkums indiešu kultūrā, bet gan daži izkropļoti uzskati. Meitenes redz un dzird, kā viņu mātes un citas radinieces žēlojas par ciešanām, kas tām bija jāpiedzīvo vīra ģimenes dēļ. Tādējādi meiteņu apziņā nostabilizējas priekšstats, ka tā ir norma. Pretojoties šai normai, viņas, nonākušas jaunajā ģimenē, cenšas pierādīt, ka ir ideālas vedeklas. Bet šajā situācijā iztrūkst sevis akceptēšanas un mīlestības pret sevi! Neviens nevar darīt laimīgus citus, jo pats nejūtas laimīgs.
Cilvēks upurējas tikai tad, ja pietiekami nemīl pats sevi. Protams, šāds upuris nevairo pozitīvo enerģiju, tas nerada ne mieru, ne harmoniju. Ja Indijas tradīcijās augusi meitene vīra ģimenē piedzīvo situāciju, kas nepavisam neatbilst viņas cerībām un prasībām, viņai ir divas iespējas: aiziet no jaunās ģimenes vai pilnībā akceptēt to.
Aizejot no ģimenes, meitene, visticamāk, nesīs sev līdzi uzskatus, kas radīja šo psiholoģiski traumatisko situāciju. Turpretī, uzņemoties pilnu atbildību par savu dzīvi un pilnībā akceptējot to, viņa sāks uzlabot savas dzīves kvalitāti.
Lūk, kāds piemērs. Četri brāļi, kas bija uzauguši vienā mājā, sāka strādāt sava tēva uzņēmumā — katrs no viņiem vadīja kādu uzņēmuma nodaļu. Taču viens brālis guva lielāku peļņu nekā pārējie un kļuva par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pilsētā. Viņš ne tikai baudīja savu panākumu augļus, bet arī palīdzēja brāļiem. Diemžēl problēmu radīja vainas apziņa, kas bija iesakņojusies bagātā brāļa psihē, proti, viņš jutās vainīgs, jo baudīja tādu pārticību, kādas nebija brāļiem. Bagātais brālis neapzināti sūtīja šis vibrācijas brāļiem, radot nepatikšanas sev. Brāļi sāka uzskatīt viņu par pašsaprotamu izpalīgu — nekad neizteica pateicību par atbalstu, tikai pieprasīja aizvien vairāk palīdzības. Bagātais brālis jutās ļoti nelaimīgs. Palīdzēt brāļiem - tas taču nav nepareizi! Bet, ja bagātais brālis būtu atbrīvojies no vainas sajūtas, viņš spētu pilnveidot savu dzīvi, vienlaikus jūtot arī gandarījumu par atbalstu, ko sniedz brāļiem. Kaut piedzimuši vienādos apstākļos un vienādi audzināti, jebkuri divi brāļi vai māsas tomēr ir divas individuālas dvēseles. Viņi ir kopā vienā savas esamības ceļojuma posmā, tomēr katram jāizdzīvo sava karma. Vainas apziņa no bagātā brāļa puses un vainošana no pārējo brāļu puses bija veltīga enerģijas izšķiešana.
Uzskatot, ka pašreizējā situācija un cilvēki, ar kuriem esi saistīts, sagādā tev problēmas, tu novērsies no savas būtības. Šāds uzskats var izraisīt tev ciešanas uz visu mūžu. Neviens nevar tevi ietekmēt, ja tu pats to nepieļauj. Savā pagātnes pieredzē tu esi ieguvis konkrētas mācības un izveidojis konkrētus priekšstatus, lai izvairītos no konkrēta veida ciešanām, taču jauniegūtie priekšstati var izraisīt jaunas ciešanas tavā dzīvē. Kāds uzņēmējs, kurš visu mūžu bija smagi strādājis, vecumdienās bija spiests noskatīties, kā viņa dēls vieglprātīgi izšķērdē visu ģimenes bagātību. Sirmgalvi tas ļoti sāpināja, un viņš bieži sev teica: "Labāk būtu, ja man vispār nebūtu dēla." Nākamajā dzīvē šis vīrs atkal kļuva par uzņēmēju, taču viņam nebija dēla. Tātad lūgšana bija piepildījusies. To nezinot, jaunais uzņēmējs bieži vainoja Dievu par to, ka viņam nav mantinieka, kurš sekmīgi vadītu uzņēmumu viņa vecumdienās.
Tu vaino citus savas nezināšanas dēļ.
Taču citu vainošana nekad nepalīdz. Tā ir vienīgi negatīva enerģija, kas virmo tavā iekšienē, mazina tavu saprātīgās spriešanas spēju un izsauc atriebības vēlmi. Reizēm negatīvās enerģijas liek tev veikt darbības, kam tava sirdsapziņa nepiekrīt, radot konfliktus tevī. Savukārt iekšējie konflikti veicina vainas izjūtas rašanos. Šādā veidā, atļaudams negatīvām emocijām vairoties, tu visu laiku kusties kā svārsts no vienas emocijas uz nākamo.
Katrā savas dzīves mirklī ikviens cilvēks dara tikai to, ko uzskata par pareizu. Taču, ja kāda iemesla dēļ tava "pareizā rīcība" neatbilst citu cilvēku pareizas rīcības kritērijam, tu vaino viņus. Turklāt, ja vēlāk tavi "pareizās rīcības" kritēriji mainās, tu jūties vainīgs, jo esi izdarījis kaut ko "aplamu". Vai tas nav bezjēdzīgi? Viss, kas ir izdarīts, jau ir reāli noticis. Vainojot citus un vairojot savu vainas izjūtu, tu tikai radīsi negatīvu enerģiju sevī un savā dzīvē. Labākais, ko vari darīt šādā situācijā, ir akceptēt visu notikušo kā daļu no karmas pieredzes uzkrāšanas procesa. Ja sāksi vērot savu karmu kopš šī konkrētā brīža, tu ātri vien iznīdēsi visu negatīvo savā dzīvē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru