Daudzas reizes esmu dzirdējusi bērnu stāstus, kuri ir redzējuši Eņģeļus. Visi bez izņēmuma ļoti precīzi ir aprakstījuši savu pieredzi. Es bērniem ieviesu uzticību, tāpēc viņi precīzi, bez visādas kautrēšanās un piepušķošanas stāstīja, ko tieši redzēja un dzirdēja. Patīkami bija vērot viņu zaigojošās sejiņas, kad viņi runāja par Eņģeļiem.
Kaut gan daudzi vecāki sūdzējās, kad viņu bērni, kuri zināja par citiem līmeņiem, sastopas ar nepatikšanām skolā. Bērni negrib kaut ko stāstīt, baidoties, kad viņus uzskatīs par fantazētājiem un lai neizsmietu. Protams, bērni, kuri redzēja Eņģeļus, atšķiras ar neticamu jūtību un nav viegli pieņem dzīvi lielajā pasaulē. Nepieciešams izturēties pret viņiem ar lielu cieņu, kā pret pilnīgi īpašiem bērniem.
Nesen mani aizkustināja trīspadsmit gadīgas meitenes stāsts, kurā minēts, kā viņi stundas laikā apsprieda par Eņģeļiem. Skolotāja pajautāja bērniem, ko viņi zina par Debesu iemītniekiem. Tiffani pacēla roku un sāka aprakstīt Eņģeļus, paziņojot visai klasei, kad redzēja tos pati ar savām acīm.
Mācību stundas beigās vienaudži ieskāva Tiffani un apbēra viņu ar jautājumiem par Eņģeļiem. Pēc tam daži bērni atzinās, kad arī zina par citu pasauli un Debesu iemītniekiem, bet baidījās atzīties par to.
Man bija vēl viena brīnišķīga saruna ar septiņgadīgu meitenīti vārdā Džozī. Viņa visu laiku redz Eņģeļus. Nopietni skatoties uz mani ar savam lielajām actiņām, Džozī stāstīja, kad par viņu visu laiku rūpējās četri vai pieci Eņģeļi. Pēc viņas vārdiem, Sargeņģelis visu laiku maina krāsu atkarībā no Džozī pašsajūtas. No gadījuma līdz gadījumam viņu atšķir tad pieklusinātas, tad piesātinātas krāsas.
Sargeņģelis ļoti bieži sarunājās ar viņu, norādot, kā pareizi rīkoties, un visbiežāk Džozī klausa viņa padomiem. Pēc viņas pārliecības, sazināšanās ir līdzīga domu apmaiņai.
Eņģeļi bieži vien palīdz viņai skolā. Džozī stāsta, kad pateicoties viņiem viņa atceras sarežģītus sarakstus un atrod nepieciešamos priekšmetus.
— Tu lūdz viņiem par kaut ko? — es painteresējos.
— Jā. Ja mammai nepielec mašīna, es saku: „Nu, lūdzu, lai mašīna pielec, citādi es nokavēšu skolu”.
— Un tas palīdz?
— Protams.
— Un ko vēl tu prasi Eņģeļiem?
— Es lūdzu viņam nomierināt savu jaunāko brālīti, kad viņš slikti uzvedas, vai arī izārstēt to, ja tas savainojies vai saslimis.
Džozī zina par citu bērnu pašsajūtu, tāpēc kad spēj ielavīties ar skatu viņu iekšējā pasaulē. Mani pārsteidz tas, kad, pēc Džozī vārdiem, Eņģeļi palīdz viņai saskatīt cita cilvēka auras.
— Viss ir tik labi redzams, it kā tu skaties televizoru, — paskaidroja man Džozī.
Meitene apstiprina, kad Eņģeļi var dalīties enerģijā ar cilvēkiem, Reiki spēks vai no dabas apdāvināti dziednieki.
— Priekš Eņģeļiem gandrīz nekas nav neiespējams, — secināja Džozī.
Sazinoties ar šo gudro bērnu, es sajutu, cik trūcīgas manas personīgās zināšanas. Džozī brālītis atšķīrās ar nemierīgu uzvedību, un pateicoties savām brīnišķīgajām spējām meitene palīdz savai mammai, kad bērni paliek vieni, tiek galā ar viņu. Vienreiz Džozī pateica viņai:
— Mam, tu neuztraucies, es viņu pieskatīšu. Jo es taču viņu sev izvēlējos par brālīti.
Nepieciešams arī pieminēt, kad pieaugušiem cilvēkiem būtu ļoti nepieciešams stāstīt viens otram par savu bērnības pieredzi saziņā ar Eņģeļiem. Līdzīgi kontakti atstās neaizmirstamus iespaidus katrā cilvēkā.
Kad es lasīju lekciju Londonā, un kāda dāma man atstāstīja atgadījumu, kas ar viņu atgadījās septiņu gadu vecumā. Nakts vidū viņu pamodināja žilbinoša gaisma, kura kļuva ar vien gaišāka un gaišāka. Viņa paskatījās uz savu brāli, tas mierīgi gulēja blakus gultā un neko neredzēja.
No gaismas parādījās rozā Eņģelis ar zelta spārniņiem. Viņš paņēma meiteni aiz rokas, un viņi uzlidoja augšā uz debesīm, pie zvaigznēm. Pēc tam Eņģelis atgrieza meiteni atpakaļ guļamistabā.
No rīta notikušais palika atmiņā ļoti skaidri, kā arī pats pārdzīvojuma moments, bet, protams, mūsu paziņa nevarēja nevienam par to pastāstīt.
Ketrina apmeklēja seminārus, kurus es vadīju DienvidĪrijā. Viņa pastāstīja auditorijai par savu pirmo pieredzi ar Eņģeļiem. Tas notika, kad viņai bija seši gadi. Viņa gulēja gultiņā un cieši čučēja, bet pamodās no tā, kad viņas priekšā parādījās Eņģelis.
Viņš meitenei paziņoja, kad viņas rokām piemīt dziedniecisks spēks. Ketrina pacēla rokas uz augšu, lai parādītu mums, kā pie tām pieskārās Eņģelis. Priekš viņas saskarsme ar Eņģeli bija ļoti koša un pārsteidzoša pieredze, kad viņa to uz visiem laikiem atceras un galu galā kļuva par dziednieci.
Brīnišķīgs ir tas fakts, kad bērnu dvēseles vēl joprojām ir atvērtas Dievišķai pasaulei un no tām var ļoti daudz ko uzzināt.
Polīna man pastāstīja tādu atgadījumu. Viņas paziņas vīrs un piecgadīgā meita, brauca mašīnā, un kļuva par bandītu ķīlniekiem. Māte, kura palika mājās, uzzināja par uzbrukumu no policijas un, protams, gandrīz sajuka prātā.
Policisti lika viņai neiziet no mājas, par cik problēmas atrisināšanai varēja aiziet vairākas stundas.
Kaut gan pēc dažām minūtēm atvērās durvis un mājā ieskrēja Anabella. Mamma viņai pajautāja, kas notika un meitene atbildēja:
— Uz mašīnas pārsega parādījās Eņģelis ar zobenu rokās. Bandīti ieraudzīja viņu un laidās bēgt.
Noziedznieki, iespējams nemaz neredzēja Eņģeli, bet bez šaubām sajuta tā kareivīgo klātbūtni. Nojaušu tās izjūtas izmainīja viņu visu atlikušo dzīvi.
Eņģeļi ievieš mūsos tik spēcīgas nomierināšanās un prieka jūtas, kad mēs viņu tuvību izjūtam fiziskā līmenī.
Pēc mūsu semināriem Monika visu laiku sarunājās ar Eņģeļiem. Viņa nometa trīsdesmit funtes liekā svara — vienkārši tāpat, bez visādas piespiešanās un diētas.
Ģimene pārdzīvoja smagu periodu, un uz Jauno Gadu bērni noskuma. Monika piedāvāja viņiem uzrīkot Eņģeļu pieaicināšanas ceremoniju. Bērnībā piedalījās visa saime, un viņu enerģētika, kura iepriekš bija slikta uzreiz kļuva neiespējami gaiša. Pēc tam astoņgadīgā meitenīte aizgāja uz tualeti, un kad atgriezās, asaras lija pār viņas seju.
— Kas noticis? — metās pie viņas mamma.
— Es redzēju Eņģeli, — atbildēja meitene. — Es izgāju no tualetes, un viņš tur stāvēja, īsts, no miesas un asinīm. Pēc tam es aizgāju uz virtuvi, bet viņš pagriezās un pasmaidīja man. Un vēlāk izzuda.
Pēc Monikas vārdiem, viņas meitas sejiņa, aizlija ar asarām, staroja aiz laimes, par izlikšanos nevarēja būt ne runas.
Mana paziņa, liekot gulēt savu meitiņu, vienreiz pateica viņai:
— Palūdz savam Eņģelim lai tas sargā tevi.
— Viņš vienmēr ir man blakām, mammīt. Vai tad tiešām tu neredzi viņu tur, stūrī? — atbildēja meitene.
Bērni ir ļoti uzņēmīgi pret Debesu iemītniekiem. Vairākums no viņiem spēj redzēt Eņģeļus un Elfus. Tiem, kuriem tas nav dots, vienalga izjūt Debesu iemītnieku klātbūtni.
Šeila Herst apmeklēja nodarbības, kuras veltītas kaimiņ būšanai ar Eņģeļiem. Vienreiz viņa brauca mājās kopā ar savu radinieci, un viņas saskatīja divas atšķirīgas sudrabaini - baltas ugunis Eņģeļa veidolā, kurš nolaidās uz viņas mašīnu. Pēc Šeilas vārdiem, viņas pārņēma iedvesma. Atbraucot mājās, Šeila pastāstīja savam sešgadīgajam dēlam, kad viņas satika Eņģeli, un sāka aprakstīt to.
— Es tūliņ apraudāšos aiz laimes, — atsaucās mazulis, un pa viņa seju nolija asaras.
Un tagad katru reizi, kad Šeila atgriežas no semināriem, puisēns sagaida viņu ar vārdiem:
— Mam, vai tu šodien redzēji Eņģeļus? — un viņa seja zaigoja aiz laimes.
Jūsu rīcība
Pacentieties pēc iespējas biežāk runāt ar bērniem par Eņģeļiem. Pastāstiet viņiem, ka Debesu iemītnieki palīdz cilvēkiem. Vienmēr uzklausiet visu, ko jums vēlēsies pastāstīt bērni par saviem iespaidiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru