Materiālā labklājība

Ir tik grūti uzturēt līdzsvaru

starp materiālismu un garīgumu, vai ne?

  

Nē, patiesībā tā nav, jo šīs divas sfēras nav saistītas.

Materiālā sfēra bieži vien tiek vērtēta kā zemāka salīdzinājumā ar garīgo pasauli: materiālās lietas attālinot cilvēkus no Dieva, turpretī garīgās — tuvinot Viņam. Šāds priekšstats ir veidojies vairāku gadsimtu gaitā un dziļi iesakņojies sabiedrības apziņā, taču no tā izriet aplami secinājumi. Piemēram, ja tu tiecies pēc garīguma, tava uzskatu sistēma ir vērsta pret materiālismu. Bet, ja tavas domas ir koncentrētas uz materiālo sfēru, acīmredzot tu "nepiederi pie garīga tipa cilvēkiem". Arī šajā gadījumā problēmu rada izkropļoti uzskati, nevis pats materiālisms vai garīgums.

Tu vienlaikus vari piesaistīt gan materiālo labklājību, gan garīgumu, ja vien to vēlies.

Garīgums ir pievēršanās savai iekšējai pasaulei. Tava dzīve sākas tavā iekšienē; visu tev apkārt esošo piesaista tas, kas jau atrodas tevī. Tuvojoties savai patiesajai būtībai, tu dabiski tuvojies Radītājam. Savukārt, labāk saprotot savu patieso būtību, tu saņem daudz vairāk universālās radošās enerģijas.

Garīgums ved tevi tuvāk tavai patiesajai būtībai, un šajā procesā tu aizvien skaidrāk apzinies savus uzskatus un nosūtītās spēka informācijas paketes. Ejot pa garīguma ceļu, tu nemitīgi saņem padomus no ārpuses, bet, lai saprastu Visuma Radītāju, tev pirmām kārtām ir jāsaprot sevi.

Ja uzskati, ka garīgums un materiālisms izslēdz viens otru, tu vari gūt prieku tikai no vienas sfēras — no tās, uz kuru esi dabiski tendēts. Taču īstenībā neviens nevar liegt tev dzīvot abās šajās sfērās vienlaikus, neviens, izņemot tevi pašu. Ja domāsi, ka materiālisms neļauj tev tuvoties patiesajai būtībai, tā arī notiks. Turpretī, ja pieņemsi pareizu izpratni par materiālo labklājību un sava garīgā potenciāla īstenošanu, tu piesaistīsi gan vienu, gan otru.

Tiekšanās pēc fiziskās pasaules labumiem nav grēks.

Tie, kuri pēc bagātības iegūšanas zaudē līdzjūtību vai cilvēcību, iet savu dzīves ceļu un izdara savas izvēles. Katrs pats izvēlas savu individuālo ceļu. Nevis bagātība, bet gan spēka informācijas paketes veido tavu dzīvi.

Tikai un vienīgi tu pats izvēlies, vai būsi devīgs vai egoistisks, rīkojoties ar savu bagātību. Abi izvēles varianti allaž ir pieejami neatkarīgi no tā, cik daudz naudas un mantas tev pieder. Nenoliedzami, bagātiem cilvēkiem ir daudz vairāk iespēju un izvēļu, kas dod viņiem zināmu varu fiziskajā pasaulē. Diemžēl šādos gadījumos iekšēja gandarījuma jēdziens bieži vien kļūst neskaidrs, un tā vietu ieņem mantkārība. Tas nozīmē, ka, pieaugot labklājības līmenim, tev aizvien vairāk ir jādomā par savu karmu, jo lielāka labklājība vairo pieejamās iespējas, un ir tik viegli padoties mantkārības kārdinājumam. Priekšstats, ka jāvairās no bagātības, jo bagātība vienmēr izraisa alkatību, rodas no ticības trūkuma sev.

Kāda ir atšķirība starp mantkārību un tiekšanos pēc pelnītiem labumiem? Mantkārība ieceļ vēlmes objektu visaugstākajā prioritātes pakāpē un liek tev veikt jebkuru rīcību, lai to iegūtu. Turpretī tad, ja zini, ka esi pelnījis iegūt kādu labumu, tu skaidri apzinies, ka tas jau ir ceļā pie tevis un tev atliek vien to sagaidīt. Pirmā minētā pieeja rada milzīgu iekšēju apjukumu, turpretī otrā dabiski atnes tev visu, ko vēlies, jo esi saglabājis iekšējo mieru.

Pilnīga sevis akceptēšana un pašpārliecība ļauj tev saprast, ka esi pelnījis visu, ko vien vēlies, un ka tu gribi būt bagāts ne jau tāpēc, ka tev būtu kaut kas jāpierāda citiem. Reizēm cilvēki grib iegūt lielāku pārticību tāpēc, ka bez tās jūtas mazvērtīgi. Šādā gadījumā vēlme kļūt bagātam rodas no negatīvām emocijām — no skaudības un mazvērtības kompleksa. Vienas negatīvas emocijas piesaista citas un ātri vien izraisa mantkārības uzplūdus. Turpretī, ja tu dzīvo, pilnībā akceptējot sevi un savu dzīvi, ir maz ticams, ka tava vēlme kļūt bagātam kļūs nelīdzsvarota.

Ja esi godīgs cilvēks un redzi, kā citi ar negodīgiem līdzekļiem iegūst lielu bagātību, tavā zemapziņā nogulsnējas priekšstats, ka lielu naudu var iegūt tikai negodīgā ceļā. Ja uzzini, ka kāds tavs tuvinieks, draugs vai paziņa savas kļūdas dēļ ir zaudējis pēkšņi iegūtu bagātību, tu, iespējams, pateicies liktenim, ka tas nav devis tev pārmērīgu bagātību, jo tā mēdz izzust tikpat ātri, kā atnākt. Vai šie būtu pareizie secinājumi?

Ikviens cilvēks rada pats savu dzīvi. Tas nozīmē, ka tu vari pārņemt negatīvus uzskatus no citu cilvēku negatīvās pieredzes un atbilstoši tiem veidot arī savu dzīvi, bet tu vari arī vienkārši noraudzīties apkārt notiekošajā, vienlaikus būdams pārliecināts par sevi, un vērot, kā tavas spēka informācijas paketes rada tādu dzīvi, kādu esi pelnījis.

Tu vienmēr saņem to, ko esi pelnījis, — atbilstoši savām domām un uzskatiem.

Jā, es zinu, ir tādi cilvēki, kas, ieguvuši lielu bagātību, kļūst augstprātīgi. Taču tas nenozīmē, ka tāpat notiks arī ar tevi. Ja būsi pārliecināts par sevi un apzināsies savu spēju radīt sev visu, ko vien vēlies, tu nepadosies savtīgumam. Cilvēki kļūst savtīgi tikai tad, kad nav droši par sevi. Viņi ir nobažījušies par savu nākotni, tāpēc grib paturēt savu bagātību, lai tās pietiktu visam mūžam.

Nosūtot šādas spēka informācijas paketes iespējamam trūkumam nākotnē, viņi rada savā dzīvē tieši to, no kā visvairāk baidās — nabadzību.

Dažiem cilvēkiem nauda ir tik svarīga, ka viņi atceras Radītāju un skaita Viņam lūgšanas tikai tādēļ, lai saglabātu un vairotu savu bagātību. Visa viņu eksistence ir koncentrēta materiālajā sfērā. Iekšējas neapmierinātības dēļ šos cilvēkus pārņem mantkārība, skaudība un nedrošība, viņi ļoti attālinās no savas iekšējās būtības un Radītāja. Tomēr to dara ne jau viņu bagātība; šāda dzīve ir viņu pašu izvēle. Arī sasniedzot materiālu pārticību, ir iespējams saglabāt saikni ar savu patieso būtību.

  

Visvieglāk ir novērot un koriģēt rīcību. Lai novērotu un koriģētu izteiktos vārdus, nepieciešama zināma prakse. Bet vislielākās pūles, neapšaubāmi, prasa domu vērošana un koriģēšana — vismaz sākumā, līdz šī nodarbe kļūst par pozitīvu paradumu.