Galvenās briesmas, kas sagaida cilvēku, kurš vēlas praktizēt meditāciju:
• pašapmāns, kas rodas pēc meditācijas, it īpaši pēc astrālajiem ceļojumiem — rodas bīstama visatļautības un varenības ilūzija;
• neiecietība, kas var rasties, ja praktizējošais redz, ka citiem cilvēkiem labāk patīk un viņi dod priekšroku citam Ceļam;
• tūlītēja rezultāta gaidīšana;
• "roku nolaišana", padošanās, kas notiek, ja izpaliek tūlītēji rezultāti vai arī ja cilvēku nomāc ikdienas darbi un rūpes;
• nepietiekami kvalificēts Skolotājs (Guru) — tāds, kurš pārlieku uzsver savas īpašās spējas, izredzētību, kurš savu Ceļu uzskata par vienīgo pareizo un neizrāda iecietību pret citādi domājošiem.
* * *
Ar meditatīvo praksi cilvēki bieži vien sāk nodarboties tādēļ, lai iemācītos kontrolēt sevi, tomēr — jāuzmanās, jo bez pienācīgiem metodiskajiem palīglīdzekļiem un nepareiza laika sadalījuma gadījumā tas var kļūt bīstami jūsu psihiskajai un fiziskajai veselībai: neparastas sajūtas un redzējumi var izslīdēt no jūsu gribas kontroles un "iejaukties" jūsu "parastajā pasaulē", tie var pārpludināt jūsu apziņu un veselo saprātu. Mēs atrodamies uz divu pasauļu — mūsu iekšējās un ārējās pasaules robežas. Gadījumā, ja pagriežam kādai no tām muguru, mēs zaudējam līdzsvaru. Tas ir par iemeslu "ekstrasensu" vidū tik izplatītajai tā saucamajai "Dzena slimība", un tāpēc arī viņu vidū ir visai daudz šizofrēniķu: darbs ar paranormālām spējām norisinās (no psihiatrijas viedokļa) apziņas robežstāvokļos. Jau iepriekšējā nodaļā mēs vērsām jūsu uzmanību uz to, ka ar "pasaules apraksta" paplašināšanu nav vēlams nodarboties personām, kurām jau tā ir visai problemātiski "noturēt" esošo "normālās pasaules" aprakstu. Jūs nedrīkstat pazaudēt spēju atgriezties "veselā saprāta pasaulē" — tai "pasaules aprakstā", kas raksturīgs lielākajai sabiedrības daļai un kurā norit visa mūsu ikdienas dzīve. Galvenais — nejaukt vienu ar otru. Ja redzat vīzijas vai halucinācijas, jums jāzina, ka tās ir vīzijas un halucinācijas un ka tām nav jāparādās jūsu ikdienas dzīvē.
No fizioloģijas viedokļa Pasaules robeža atrodas galvas smadzenēs. Tiek uzskatīts, ka indivīda sociāli apgūto racionālo pieredzi pārvalda kreisā smadzeņu puslode, bet iedzimto, intuitīvo — labā. Tēli, ko uztver labā puslode, ļauj cilvēkam apjaust pasaules veselumu, bet kreisā puslode veido loģiskus secinājumus, analītiskus spriedumus, kas attiecas uz atsevišķām veseluma detaļām, cilvēka pašapzināšanos. Pielietojot dažādas psihotehnikas, notiek smadzeņu garozas un zemgarozas slāņu enerģētisko potenciālu izlīdzināšana, kas tad arī noved pie indivīda uztveres saplūšanas ar pasaules uztveri.
Vairākas no šīm tehnikām veicina pilnīgu kreisās puslodes uztveres atslēgšanu, šajā gadījumā notiek personības izzušana, iestājas "nirvāna" jeb "čaņczi" — nāve apcerē. Netrenētiem cilvēkiem vingrinājumi, kuros notiek kreisās puslodes uztveres atslēgšana līdztekus ar labās puslodes uztveres stimulāciju, nedrīkst būt ilgstoši, jo rezultātā veidojas jau pieminētā "Dzena slimība" — cilvēks zaudē spēju uztvert apkārtējos priekšmetus, parādības, saprast runu, notiek izmaiņas, tai skaitā arī neatgriezeniskas, cilvēka pašidentifikācijas procesā, tādēļ ļoti svarīgi, lai cilvēks, praktizējot psihotehnikas (arī — meditāciju), jo sevišķi tādas, kas paredz īpašus apziņas stāvokļus (satori, nirvānu, samadhi), vadītos pēc loģikas, intuīcijas un intelekta. Laiku pa laikam jānoslogo abas smadzeņu puslodes, kā arī jāļauj tām atpūsties.
Dzenbudismā kā filozofiskā sistēmā tiek pielietotas visdažādākās psihotehnikas, tai skaitā arī tādas, kas ietekmē cilvēka psihes uzbūvi, psiholoģiju un psihofizioloģiju. Ja nodarbojas tikai ar meditatīvo praksi, tad, no enerģētikas viedokļa, neapzinātie un nepārstrādātie zemākajās čakrās (par čakrām — nākamajās nodaļās) ieliktie karmiskie uzdevumi "vilks lejup", bet meditācijā aktivizētās augšējās čakras "raus augšup". Cilvēka biolauka struktūra tādējādi izstiepsies un kļūs "plānāka" vai pat pārtrūks divās atsevišķās daļās 3. — 4. čakras rajonā. Praktizējot visdažādākās meditāciju tehnikas, it īpaši dodot priekšroku "forsētām" tehnikām, "pašdarbības budisti" parasti aizmirst to, ka Dzena klosteros līdztekus meditāciju praksei mūki nodarbojās arī ar smagu fizisko darbu, kas izlīdzināja iespējamos "lūzumus" psihē, sakārtoja adeptu biolauka struktūras. Turklāt Skolotāji katram māceklim atrada savu individuāli diferencētu pieeju atkarībā no mācekļa sagatavotības, rakstura tipa. Ja Skolotājam trūka šādas intuīcijas, tad sekas varēja būt visai bēdīgas — psihiska saslimšana.
Šai kontekstā būtu vietā pieminēt kādu citātu no "Linczi Lu":
"Meistaram Czinšaņam bija 500 mācekļu, bet no tiem tikai mazums bija spējīgi piedalīties pārrunās, jo tie baidījās no tā, ka tiks iekaustīti. Huan-bo lūdza Linczi viņu pārbaudīt… Linczi ieradās Czinšaņas klosterī, un, tieši kā no ceļa nācis, ar ceļojuma somu plecos, iegāja meditāciju zālē, kur sēdēja pats Skolotājs. Czinšaņs nepaguva pacelt galvu, kad Linczi negaidīti iekliedzās: "Hē!" Czinšaņs apjukumā spēja tikai pavērt muti. Linczi pakratīja piedurknes un izgāja." Pēc šī atgadījuma visi mācekļi pametuši Czinšaņu, jo viņš, neatradis intuitīvi pareizu un tūlītēju atbildi, līdz ar to parādīja, ka viņam nav pietiekami dziļas un smalkas intuīcijas.
Meistara uzdevums ir "Dzena slimību" ne tikai izārstēt, bet nepieļaut vispār. Ja meistars pieņēma mācekli, viņš līdz ar to uzņēmās karmisku atbildību par mācekļa psihisko un garīgo pilnveidošanos. To atcerēties nenāktu par ļaunu kā dažādiem pašmāju Guru, tā arī viņu lētticīgajiem sekotājiem.
Ne mazāk iedarbīgas ir arī dinamiskās meditācijas. Ķermenis kustībā it kā ieplūst no vienas formas otrā. Tie, kas nodarbojas ar šo meditācijas paveidu, panāk ne tikai ievērojamu atslābināšanos, bet arī saglabā mundrumu un vērību. Bez tam dinamiskās meditācijas laikā ir atvērti visi cilvēka enerģētiskie kanāli un cilvēks spēj ieslēgties daudz pilnvērtīgākā enerģijas apmaiņā ar apkārtējo vidi. Tamlīdzīgas metodes nenāk tikai no Austrumiem — līdzīgus vingrinājumus pazinuši arī senie grieķi. Kaut arī Rietumu tradīcijā pieņemts, ka interesantas un nopietnas lietas jāklausās pilnīgā nekustībā, ar aizturētu elpu un sarauktu pieri, tomēr asinsrites traucējumi, muskuļu spazmas un apgrūtināta elpošana, ko izraisa šāds stāvoklis, nebūt nenodrošina labāku informācijas uztveri. Šajā ziņā zīmīga ir plaši pazīstamā Rodēna statuja "Domātājs" — sasprindzis, saliecies, noslēdzies sevī, viņš ir kādu domu izrāvis no Esības konteksta un nu cenšas to "izdomāt", kamēr Hsība pa to laiku attālinās no viņa…
Bez biolauka izkropļojumiem meditācijas adeptu apdraud vēl arī citas briesmas — proti, kāda būtne vai struktūra no t.s. Bardo (Astrālās pasaules, pasaules, kur uzturas mirušo gari) var iekļūt cilvēka apziņā. Tāda parādība tiek dēvēta par "apsēstību". Meditējot šķirtne starp abām pasaulēm — astrālo un mūsu ikdienas realitāti — kļūst "caurspīdīga", un svešai enerģijai iespējams šo šķirtni pārvarēt. Šāda "apsēstība" fiziskajā plānā parādās kā apziņas šķelšanās, t.i., garīga slimība — šizofrēnija. Ja cilvēks spēj pilnvērtīgi īstenot savu patieso, absolūto "Es", tad šīs svešās struktūras zaudē varu pār cilvēka personību, tās vairs nav bīstamas, jo nespēj cilvēku ietekmēt. Šo likumsakarību apstiprina arī citāts no sv. Augustīna rakstiem: "Velns pakļauj cilvēku ne ar spēku, bet ar valdzinājuma palīdzību. Dievs atņem cilvēku Velnam ne ar spēku, bet ar Taisnīgumu, Likuma palīdzību, un tas nozīmē, ka Velns neuzvar cilvēku maģiskā veidā, bet ar iedomātu vērtību palīdzību, ar viltīgu Labā un Ļaunā sajaukumu."
Pēc objektīvās laika skaitīšanas spriežot, meditācijas var būt gan ilglaicīgas, gan pavisam īslaicīgas. Subjektīvais laika ritums meditējot var izmainīties. Tas var palēnināties vai arī, gluži pretēji, — paātrināties. Nosacīti nosauksim par īslaicīgām meditācijām tās, kuras ilgst ne vairāk kā 6 — 8 stundas, bet par ilgstošām — tās, kas turpinās ilgāku laika posmu. Daži lasītāji, iespējams, būs izbrīnīti — vai tiešām tas ir reāli iespējams? Jā, bez šaubām. Kaut ari, stingri runājot, tās vairs nebūs meditācijas, bet gan īpašs dzīvesveids. Šeit vietā būtu atgādināt kādu budistu tekstu:
"Kādā lietainā dienā Tenno, kurš uzskatīja sevi par pilnībā apskaidrotu, apciemoja Meistaru Naninu. Tā kā ārā tobrīd lija, Meistars teica: "Es pieļauju, ka tu būsi atstājis savus apavus priekšnamā. Tad nu es gribētu zināt, kur atrodas tavs lietussargs — pa labi vai pa kreisi no tavām kurpēm?" Tenno nespēja atbildēt."
Šis piemērs parāda, cik būtiski ir koncentrēt uzmanību uz "šeit un tagad". Arī tā ir sava veida meditācija.
* * *
Iesākumā nepieciešams iemācīties ātri un pareizi fiziski atslābināties, jo muskuļu sasprindzinājums (tai skaitā arī sastingusi mīmika), apgrūtināta elpošana ir psihiskā stāvokļa somatiskas izpausmes. Psihiskais stāvoklis tiek nostiprināts ar šīm fizioloģiskajām reakcijām, un savukārt, izmainot šīs fizioloģiskās reakcijas, ir iespējams izmainīt psihes stāvokli. Pat viena doma vai vārds spēj aizstāt ārīgus kairinātājus un izsaukt organismā kādus procesus vai reakcijas.
Starp sajūtu orgāniem un kustību centriem, veģetatīvi - viscerālo nervu sistēmu pastāv cieša saikne. Tādējādi caur vienu ir iespējams iedarboties uz otru. Fiziska atslābināšanās samazina hipotalamusa aktivitāti, un līdz ar to pazeminās emocionālā uzbudināmība.
Rūta Kalniņa
Kā kļūt par ekstrasensu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru