Apzinātais sapnis var izdziedināt ne tikai psihiski, bet arī fiziski. Kaut arī šī apzināto sapņu pielietojuma joma ir visstrīdīgākā, esošie dati apstiprina tādu iespēju. Ārstēšana ar sapņu palīdzību bija plaši izplatīta senajā pasaulē. Slimniekiem bija jāguļ speciālos tempļos, mēģinot ieraudzīt sapni, kas izārstētu tos vai kaut vai noliktu pareizu saslimšanas diagnozi un piedāvātu vajadzīgās zāles. Diemžēl šo leģendu mēs nevaram nekādi pārbaudīt.
Ar jēdzienu "veselība" ir domāts visu organisma sistēmu optimālas funkcionēšanas stāvoklis, kad nav slimību un citu traucējumu. Miegā mēs esam relatīvi brīvi no visa apkārtējā iedarbības. Šajā stāvoklī mēs varam virzīt visu savu enerģiju uz veselības atjaunošanu. Pēdējie dati apliecina hipotēzi, ka iztēlē rodošos tēlu dzīvums nosaka to ietekmes pakāpi uz fizioloģiju. Sapņi, kurus katrs no mums redz naktī, ir tēlainās domāšanas visspilgtākā forma, kas ir pieejama parastos apstākļos. Sapņi ir tik spilgti, ka mums brīžiem ir grūti aprakstīt tos parastas realitātes terminos. Tāpēc arī tie var kalpot par efektīvu dziedinošo tēlu avotu.
Ja sapnī mēs redzam mūsu ķermeņa tēlu sapņa ķermeņa formā, tad kāpēc mēs nevaram iniciēt pašizdziedināšanās procesu, apzināti iedomājoties mūsu sapņa ķermeni absolūti veselu? Paliek atklāts tikai jautājums, cik ļoti mēs izārstējam fizisko ķermeni, izārstējot sapņa ķermeni?
Visas rakstiskās vēstures gaitā sapņi ir tikuši uzskatīti par iedvesmas avotu praktiski visās cilvēka darbības jomās - literatūrā, zinātnē, tehnikā, mūzikā, tēlotājmākslā un sportā. Vispāratzīti to rakstnieku piemēri, kas smēlušies savu iedvesmu sapņos, ir
- Roberts Lūiss Stīvensons, kas piedēvējis daudzus no saviem sižetiem sapņiem (tai skaitā ”daktera Džekila un mistera Haida dīvaino stāstu") un Semjuels Teilors Kolridžs ar savu opija poēmu "Kubla-Hans". Zinātnē var minēt Frīdriha Kekules piemēru, kas sapnī atklāja benzola molekulas struktūru, un Otto Loui ar viņa eksperimenta ideju, kas pierāda ķīmisko uzbudinājuma nodošanas jeb pārraides dabu nervu šķiedrās. Tehnikas jomā tāpat ir zināmi izgudrojumu piemēri, tai skaitā Eliasa Hau šujmašīna, kas izgudrota miegā. Gleznotāji Viljams Bleiks un Pols Leije redzēja kādu savu darbu motīvus sapņos. Mocarts, Bēthovens, Vāgners arī ne reizi vien ir smēlušies iedvesmu sapņos. Sportā viens no vispopulārākajiem gadījumiem notika ar golfa meistaru Džeku Niklosu, kas, pēc viņa vārdiem, izdomāja miegā paņēmienu, kas uzreiz deva viņam desmit sitienu priekšrocību. Un tas viss vienā naktī! Šie piemēri liecina par milzīgu radošo potenciālu, kas ielikts sapņos.
Dažādi cilvēki ieliek daiļrades jēdzienā dažādu jēgu. Dažu cilvēku pārlieku nopietnā attieksme pret šo jēdzienu ir saistīta ar to, ka viņi ar daiļradi domā retu talantu, kas piemīt tikai mākslas ļaudīm. Tomēr daiļrade nozīmē tikai savas iztēles izmantošanu kaut kā jauna radīšanai, vai tas būtu mākslas darbs vai mājas avīze. Nevar palīdzēt cilvēkam kļūt radošam. Daiļrades būtība ir jaunas formas piešķiršana vecām idejām vai koncepcijām. Katrs piedāvājums, kuru mēs izrunājam (ja tikai tas nav citāts), ir daiļrades rezultāts. To, cik radošs ir priekšmets vai darbība, ir atkarīgs no tā elementu izmantošanas veida unikāluma.
Kāpēc īsta daiļrade mēdz būt tik neaptverama? Tāpēc, ka prāta stāvoklis, kurā rodas jaunas idejas ir unikālās asociācijas. Atslēgas moments daiļrades izpētē ir vienkāršu piekļuves līdzekļu atklāšana tādiem stāvokļiem. Sapņi var kalpot par neizsmeļamu daiļrades avotu. Kāpēc - to jums palīdzēs saprast ekskurss mūsdienu zināšanās par šo procesu.
Pastāv vairāki daiļrades līmeņi, tāpat kā vairāki apziņas līmeņi. Daiļrades spēja, tāpat kā spēja atrisināt uzdevumus, ir universāla cilvēka īpašība. Kā jau tika teikts, tā neaprobežojas tikai ar augsto mākslu vai jebkādu citu formālu disciplīnu. Par daiļradi var nosaukt visu, kas var tikt izdarīts jaunā veidā, nestandarti, spontāni, ar izdomu. Katrs cilvēks ik pa laikam atrodas radošā stāvoklī, bet daži atrodas tajā ilgstoši. Dotā jautājuma pētnieki ir vienisprātis, ka radošā pašatklāsme, ir ilgstošs process.
Bieži šķiet, ka iedvesma parādās negaidīti, no nekurienes, kā zibsnis. Tomēr esošie dati liecina par to, ka "negaidīta" apgaismība ir tikai tā procesa daļa, kas nav pieejams mūsu apziņai jeb atskārsmei.
Analizējot savus atklājumus, XIX gadsimta dižais vācu zinātnieks Hermanis Helmgolts pirmoreiz aprakstīja radošā procesa stadijas: uzkrāšana, iznēsāšana jeb apdomāšana un apgaismība. Uzkrāšanas stadijā tiek apkopota informācija un tiek aprobētas atšķirīgas pieejas. Šīs sagatavošanās darbības var būt lasīšana, novērošana, sarunas ar ekspertiem, pieraksti, fotografēšana vai mērījumi. Pēc tam seko pārdomas par problēmu - koncentrēšanās, meditācija, situācijas modelēšana domās. Tas ir tas laiks, kad mehāniķis stāv skatoties uz dzinēju, gleznotājs - uz tīru audeklu, rakstnieks - uz tīru papīra lapu (vai datora ekrānu). Šīs stadijas beigās cilvēks saka sev: "Labi, es izpētīju problēmu. Es pārdomāju to. Kur tad ir atbilde?" Nākamā stadija ir nekā nedarīšana. Kad neatlaidīgi mēģinājumi atrisināt problēmu beidzot tiek attaisnoti un tā nonāk līdz neapzinātā apgabalam, sākas iznēsāšanas periods.
Literatūrā ir aprakstīts daudz gadījumu, kad cilvēks, ko nomocījusi daiļrade, nolemj nosnausties vai apsēžas pie stūres, vai arī iet pastaigāties. Ja viņam galvā ir uzkrājies pietiekami daudz informācijas pa problēmu, kas viņu interesē, un ja viņš ir sasniedzis to psiholoģisko stāvokli, kas nepieciešams izrāvienam, tad iznēsāšanas fāze beidzas ar apgaismību. "Eureka!" - tā negaidīti atnāk risinājums. Vissvarīgākais jēdziens, kas attiecas uz radošās apgaismības fāzes stimulāciju ar apzināto sapņu palīdzību, ir tā saucamā neapzinātā zināšana. Lietas, par kurām jūs esat pārliecināti un kuras varat noformulēt, (piemēram, jūsu mājas adrese) tiek sauktas par apzinātajām zināšanām.
Tam pretstatā, neapzinātās zināšanas ietver sevī to, ko jūs zināt, bet nevarat izskaidrot (kā, teiksim iet vai runāt), un tas, ko jūs zināt, bet nezināt kāpēc (piemēram, jūsu pirmās skolotājas acu krāsa). Neapzinātās zināšanas izpaužas atpazīšanas eksperimentos, kad cilvēks domā, ka viņš tikai nejauši atmin bildi, bet trāpījumu procents ir augstāks par varbūtējo. No šiem diviem zināšanu veidiem neapzinātās zināšanas ir ievērojami plašākas apjoma ziņā: mēs zinām vairāk, nekā saprotam.
Sapnī atšķirībā no nomoda mēs daudz tuvāk kontaktējam ar neapzinātajām zināšanām. Atceroties savus sapņus, jūs katrā ziņā atradīsiet to starpā tādu, kurā reizi dzīvē redzēta cilvēka āriene tiek atdarināta ar pārsteidzošo precizitāti, salīdzinot ar to, kā jūs to varētu atcerēties nomoda stāvoklī. Šī fenomena izskaidrojums slēpjas piekļuvē neapzinātajām zināšanām, kas paveras sapnī, turklāt tur to var darīt pilnīgi apzināti. Tāpēc sapņos mēs neesam tik ierobežoti, kā nomodā stāvoklī, kurā apzināti varam piekļūt tikai nelielai mūsu akumulētās pieredzes daļai.
Izņemot apzinātību, šķiet, nav cita veida, kas palīdzētu noteikt radošā sapņa iestāšanās brīdi, ja tas vispār ir iespējams citos apstākļos. Apzinātajā sapnī mēs varam ar prātu kontrolēt neaptveramās radošās iespējas, kas mums paveras sapņošanas laikā.
(c) www.reikinet.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru