Sapņus iztulkojot, vērā ņemami tikai divu veidu sapņi:
1) tā sauktie telepātiskie sapņi (grieķi tos sauc par teoremātiskiem), kuri rāda notikumus vai lietas tādus, kādi tie patiesībā ir ( nevis tādus, kādi būs);
2) pravietiskie jeb nākotnes sapņi, kas ar vienu lietu vai notikumu ziņo par citu (šos sapņus sauc par alegoriskiem).
Kā rodas telepātiskie sapņi? Visiem zināms stiprais magnētiskais iespaids, ko daži cilvēki rada savā apkārtnē. Pat fotoplate rāda šādu personu smadzeņu un roku izstarojumu vieglas migliņas veidā. Bez tam katrs būs ievērojis, ka, viņam ar kādu cilvēku kopā esot, dzīvi sarunājoties un par kaut ko cieši domājot, šis cilvēks tūlīt sāk runāt par to, kas viņam prātā. Tas nozīmē, ka darbojas kāds neredzams izstarojums. Šā izstarojuma iespaids ir daudz stiprāks, ja skar mūsu gulošās, apziņas nevadītās un ārējo iespaidu netraucētās smadzenes. Tāpēc var notikt tā, ka kāda cita persona, kas atrodas simtiem verstu tālu, sapnī mums var kaut ko paziņot. Tas notiek tad, ja mūsu domas nāk kāda cita domām pretī. Arī mirstoša cilvēka ziņojumi pieder pie tādiem, jo viņš pēdējā acumirklī ar visu savu domu spēku apņem tos, ko mīlējis, un tā var notikt, ka sapņotājs skaidri redz arī visus blakus apstākļus, miršanas veidu, vietu un apkārtējos sīkumus. Pasaules karš tam devis vairākus piemērus. Minēsim vienu. Kāda māte, kurai bez vēsts pazudis dēls, sapņojusi, ka viņš atnācis ar sašautu galvu un stāstījis, ka guļot netālu no Ložmetējkalna biezā krūmā, pa daļai ūdenī, pa daļai zem ciņa. Viņš tur tiešām arī atrasts.
Telepātiskos sapņus oficiāla zinātne atzīst, bet ne labprāt to dara ar nākotnes jeb pravietiskajiem sapņiem, jo tos, lūk, zinātniski nevarot pierādīt. Bet vai tad dvēseli var pierādīt? Un tomēr mēs atzīstam tās esamību, runājam par tās priekiem un sāpēm, ko nekādi taustāmā veidā nevar pierādīt. Mēs sakām: dvēsele skumst vai skuma. Kādēļ mēs nevaram sacīt, ka arī nākotnē tā jutīsies šā vai tā? Bet kas patiesībā ir tagadne vai nākotne? To mēdz saukt par laiku. Kas tad ir laiks savā būtībā? To neviena zinātne nevar izskaidrot. Cilvēka gars ir visspēcīgs, vai tad tas nevar pacelties pāri šim sīkajam, cilvēku sadalītajam «laikam» un saplūst ar mūžību, tādējādi aptverot arī to, ko mēs tagad saucam par nākotni? Var. Pierādījumus mēs varam atrast dzīvē un rakstos, tikai nelaime tā, ka mēs tos neiegaumējam.
Varbūt sapņu pravietojumus zinātne atzītu tad, ja tie nākamības lietas rādītu tieši tādas, kādas tās ir, bet ne līdzības, ne simbolus. Te būtu jāatceras, ka cilvēku pirmie raksti ir bijuši attēli. Arī sapņi ir tādi attēlu raksti. Un, tāpat kā attēlu raksti gandrīz visām senajām tautām bija ārēji līdzīgi un arī to nozīmes vienādas, sakrīt arī dažādu tautu sapņu ainas. Ja arī viens sapnis nekad pilnīgi nelīdzinās otram, sapņu valodā ir liels skaits gleznu, ko visas tautas un visos laikos iztulkojušas vienādi (tā, piemēram, negaiss vienmēr un visur ir nozīmējis briesmas un nelaimi). Šis fakts nav izskaidrojams ar vienkāršu sagadīšanos. Mums ir jāpieņem, ka tas pamatojas uz kādu dabas likumu. Tādēļ sapņu izskaidrošana nav nekāda blēņošanās un sapņi nav tikai māņi. Tādēļ arī vēl tagad spēkā paliek seno laiku sapņu izskaidrošana.
Sapņiem ir sava valoda, kas jāprot lasīt. Sapņu izskaidrošana ilgi un pamatīgi jāmācās.
Turklāt sapņi nepiepildās visiem vienādi. Tos iztulkojot jāņem vērā cilvēka individuālā attīstība, kārta, stāvoklis sabiedrībā utt. Tā, piemēram, privātam cilvēkam sapņi reizēm piepildās citādi nekā valsts cilvēkam, vīrietim citādi nekā sievietei. Privāts cilvēks viens nevar nosapņot valsts likteni, turpretim valsts cilvēks, tas ir, tāds, kas ir augsta valsts amatā, to var. Protams, ir arī sapņi, kas piepildās visiem vienādi. Tie ir tādi sapņi, kas attiecas uz vispārcilvēcīgām īpašībām vai notikumiem.
(c) Baronese Juta fon Rautenfelde
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru