Ikdienišķā maģija (1)

1. Ikdienišķā maģija 

Senais latvietis dzīvoja maģijas pārpilnā pasaulē. Maģija bija visur. Ne tikai tur, ārā, bet arī blakus. Cilvēks nesāka nevienu jaunu darbu, nenodrošinājies par tā labvēlīgu veikšanu un iznākumu. Rūpīgi sekoja dažādām "zīmēm", galvenokārt no analoģijas sfēras: "ja notiek tā, tad būs šitā". Piemēram, ja, uzsākot ceļu, pirmo satiek sievieti, gājums neizdosies, ja vīrieti, otrādi. Taču iespēju robežās šādām lietām tika atrasta pretdarbība, teiksim, to pašu sievieti ieraugot, jānosaka: "Ne bija, ne redzēju", un viņas nestā neveiksme aizies garām. 

Jau piedzimstot, mazuli gaidīja dažādas briesmas, galvenokārt, laumas (laumes), kas mēdza bērnus zagt un apmainīt pret savējiem. Šādi bērni bija lielām galvām un neattīstīti, mūsdienās mēs viņus sauktu par dauņiem, bet senie cilvēki viņus mēdza nežēlīgi sist, cerot, ka laumai sasāpēsies sirds par savu bērnu un viņa atnesīs atpakaļ nozagto. Tādēļ mazu bērnu pirms vārda došanas nesauca vārdā un neatstāja ne uz brīdi vienu. Bērna aizsardzībai pārsvarā tika izmantota analoģijas maģija, ticot, ka, ja bērnam sagādās visu vajadzīgo dzīves sākumā, viņam tā netrūks visu mūžu. Teiksim, jau dzimstot puisītim iedeva rokā zobenu, lai viņš būtu drosmīgs. Šūpulī pirmo reizi lika tikai pēc krustabām, tātad vārda došanas. Un arī tad pirms tam šūpulī ielika akmeni, ja nu šūpulī velns ieperinājies, tas apburs akmeni. Pādes dīdīšanā, kas notika krustabu laikā, pēc analoģijas maģijas kūmas vēlēja bērnam visādus labumus - dejoja, lai bērns ātri iet, ģērbās kupli, lai bērns bagāts nu tā tālāk. Lai bērnu nenobrīnētu, to nerādīja svešiem, bet, ja nu kāds sāka susināties: "Ak, kāds smuks bērniņš", māte klusiņām atbildēja "Smuks kā tava pakaļa!", citādi bērns varēja saslimt un nomirt. Kad bērns bija dabūjis vārdu, varēja nedaudz nomierināties. Nākošais bīstamais laiks bija precības, kad jauno līgavu apdraudēja visādas ligas. Topošais vīrs, acīmredzot, pats spēja tikt ar visu galā, bet meiteni gan bija gauži jāsargā, īpaši ar zobeniem cērtot krustus uz visām pusēm. Vedot pa ceļu, viņa ziedoja visām krustcelēm un ūdeņiem, ieejot pa vārtiem, vedēji pirms viņas cirta krustus vārtos, kā arī visās durvīs, pa kurām viņai būtu jāiet iekšā, un meitene mājā iegāja zem sakrustotu zobenu gatves. Pati jaunive ziedoja no sākuma ugunij, tad visiem mājas kaktiem. Roku sadošana notika pār sakrustotiem zobeniem, lai ļaunie gari nemaisās pa starpu un arī vainags tika noņemts ar zobenu. Protams, ja meitene tika nozagta, ceremonijas netika tā ievērotas, abus iebīdīja klētiņā uz uzmeta krustu pāri, un, kad ieradās piktie panāksnieki, nosarkusī meitene jau sēdēja galda galā ar lakatu galvā. 

Trešais lielais brīdis, kad ļaunie gari vai mudž ap māju, ir nāve. Cilvēkam mirstot, viņu noņēma no gultas un uzlika uz salmiem uz grīdas, pēc tam tajā vietā grīdā iesita naglu, lai mironis nepaņem citus līdzi. Rokā deva skalu, lai gaiša taka uz viņsauli. Visus lopus un cilvēkus pamodināja, lai viņus neapmirst. Atvēra logus un durvis, lai dvēsele tiek ārā. Pie mirušā visu nakti dega gaisma un sēdēja vāķētāji, droši vien arī tādēļ, lai nabaga mironim glabājot netrūktu dažas labas miesas daļas, jo miroņa pirksti tika uzskatīti par spēcīgiem ārstniecības līdzekļiem, bet rokas un papēži noderēja zagļiem - ja ap kādu māju 3x apnesot apkārt miroņa roku vai papēdi, tur visi aizmiegot un varot šos mierīgi zagt. Tikai, projām ejot, jāapnes atkal līķa detaļa pretējā virzienā. 

Vedot mirušo uz kapsētu, zem ratu riteņiem kāva gaili, lai asinis tek uz riteņiem, gaļu apēda. Pa ceļam uz kapsētu kokā iecirta krustu, lai mirušais nenāk atpakaļ. Vedēji gaisā cirta ar zobenu krustus, saucot: "Prom, visi ļauni gari!" ja domāja, ka mirušais ir bijis noburts, pirms viņa bedrē ielika velēnu un tad tikai zārku, lai burvis saslimtu un labākajā gadījumā nomirtu. Pie kapsētas vārtiem tika iespraustas 2 eglītes, kam, ārā nākot, nolauza galotnītes, ar kurām pēra mājiniekus, sakot: "Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs vietas kapsētā!". Nākot mājās, tika mītas pēdas - gāja, kājas liekot krustiski, lai mirušais nespēj atrast ceļu mājup. Lēca arī pāri ugunij, jo tai mironis nevarot pāri tikt. 

Kapsētā mirušajiem mēdza ziedot naudu, prievītes un striķīšus, kas tika uzskatīti par labām zālēm pret visādām kaitēm un apburšanu. Tas pats attiecās arī uz kapa smiltīm, kam piedēvēja dziedinošas īpašības. Tikai, ko tādu no mirušā ņemot, bija noteikti kaut kas jāatstāj vietā, kaut tikai dzīpariņš, citādi mirušais sadusmojās un varēja ierasties savu lietu atprasīt, kas ar labu parasti nebeidzās. 

Ikdienišķo maģiju varētu sadalīt trīs lokos: aizsardzība pašiem, mantai un laukiem. 

Pirmā loka maģija ir paredzēta cilvēku aizsardzībai no nelaimēm, slimībām, kaitēm, un veiksmes nodrošināšanai. Tika nēsāti dažādi amuleti - dzīvnieku un putnu figūriņas, plēsoņu nagi, izplatīts paņēmiens bija maisiņā iešūta un kaklā pakārta sāls, kam vajadzētu novērst cilvēku apburšanu. 

Daudz un dažādas lietas tika ievērotas sakarā ar cilvēka veselību un skaistumkopšanu. Agrāk cieņā ir bijušas meitas ar baltiem vaigiem, tādēļ tautas medicīnā ir ieteikti dažādi līdzekļi, lai seja neiedegtu, no kuriem eksotiskākais, laikam, ir ielikt lupatiņu skudru pūznī, lai to skudras apspļauda, un tad ar šo lupatiņu berzēt seju. Mazohistiskāk noskaņotās jaunavas varēja pašas turēt seju virs skudru pūžņa, bet tikai Lieldienu rītā. (piebildīsim, ka te ir domāti pavasara saulgrieži, Lielā Diena, nevis kristiešu svētki). Bija dažādi ticējumi, kur un kad jāmazgā seja un jāmazgājas pašam, lai augums būtu balts un seja - sārtiem vaigiem. Savukārt puiši, lai augtu kuplas ūsas un bārda, uz virslūpas smērēja medu, bet uz zoda - cāļa sūdus. 

Cilvēki rūpīgi uzglabāja un slēpa visu, kas bijis saistīts ar viņu ķermeni - matus, nagus, izkritušos zobus, jo ticēja, ka šīs lietas dod pār viņiem varu. Tādēļ arī nedrīkstēja matus no sukas vienkārši nomest zemē, bet tos vajadzēja slepus sadedzināt (tikai ne pavardā - lai Uguns māte neapvainojas!). 

No tā, cik daudz dažādu vārdu un darbību ir zināmas, lai izvairītos no utīm, blusām, blaktīm un citiem kukaiņiem, jāsecina, ka tā ir bijusi liela problēma. Pārsvarā tiek izmantota analoģijas maģija - jānoķer zināms daudzums apnikušo kukaiņu, parasti trīs vai deviņi, un jāaiznes uz kaimiņa robežām vai krustcelēm, tad neatskatoties jānāk mājās. Kaitnieciskāk noskaņotie ienesa kukaiņus iekšā kaimiņa mājā un apvaicājās: "Vai ciemiņus gaidījāt?" Protams, ka viesmīlīgais namatēvs atbildēja, ka gaidījuši vis, un nu atlika vienīgi izbērt kaitēkļus kādā slepenākā stūrītī, visi pārējie drīz aizskriešot pakaļ. 

Mūsu senču zināšanas par cilvēka anatomiju brīžiem bija visai īpatnējas, teiksim, viņi ticēja, ka cilvēkam zem katra matiņa dzīvojot pa utij. Protams, pārāk daudz šo kukaiņu nav nekāds gods, bet vispār bez viņiem dzīvot arī nevarot- ja visas utis cilvēku pametot, viņam esot jāmirst nost. Atskaņas no šī ticējuma ir jaušamas vēl mūsdienās - pazīstams ir teiciens "katram sava uts". 

Pret kašķi līdzēja pēršanās ar kadiķa slotu, ieberzēšana ar savu urīnu, darvu un krējumu, mazgāšana ar čūskas ādu, kaltētu peli, nezinot ieēsti cūku tauki ar suņa sūdiem un pelniem, krējums ar taukiem un zirgskābenēm, uzsmērēts uz kašķainām vietām. 

Cilvēki senatnē bieži vien slimoja un saķēra visādas kaites un ligas. Ar sīkākām problēmām tika galā pašu lokā, tikai nopietnākos gadījumos vērsās pie burvja, laitītāja (cilvēka, kas ārstē ar braucīšanu, masāžu) vai raganas. 

Pārsvarā kaites iznīdēja ar trīs veidu vārdiem un darbībām. 

Slimību, kaiti varēja izdeldēt, iznīdēt, saistot vai salīdzinot viņu ar kaut ko jau dilstošu - miroņa drēbēm vai miesu, dilstošu mēnesi, kaut ko ātri pūstošu. Spēcīgi maģiski līdzekļi bija mirušam cilvēkam piederējušas, mugurā bijušas lietas, kapsētas zeme un kapos ziedotās prievītes, vai pat miroņa miesa un kauli. ap maitas kaulu apsien sarkanu dzīparu, aprok krustcelēs vai kapsētā. 

Varēja to pārnest uz citu objektu, apsienot slimo vietu ar dziju un tad šo dziju noliekot krustcelēs, uz akmens, apsienot ap koku vai kā savādāk. 

Varēja arī pavēlēt slimībai atstāties, vai nu, piesaucot pārdabiskus palīgus (Dievu, Māru, veco vīru vai sievu), vai pamatojoties uz paša būrēja autoritāti. "Trīs kalni priekšā, trīs pakaļā, seši kalni priekšā, seši pakaļā, deviņi kalni priekšā, deviņi pakaļā, deviņi kalnu pakaļā, deviņi priekšā, seši kalni pakaļā, seši priekšā, trīs kalni pakaļā, trīs priekšā, es tecēšu uz deviņām ceļa jūtīm, turēšu rokā deviņas saites un teikšu: Griez ceļu, griez ceļu, griez ceļu! Tur es piesiešu visas kaites: griezēju ,dūrēju, caurēju, kāksli, pampumu, sērgumu un ņikoni." 

Smagāku slimību gadījumā mēdza ziedot gaili: 3x apnes slimniekam gaili, aiznes to uz krustcelēm, izrauj spalvu, nes atpakaļ un palaiž vaļā, neskatoties, kur aizskrien. Ja nelīdz - atkārto, bet gaili nokauj, pusi apēd paši, pusi sadedzina. 

Spriežot pēc ticējumu un maģisko darbību daudzuma, izplatītas ir bijušas kārpas un dažādas ēdes. Lai tiktu no tām vaļā, parasti izmantoja dilšanas maģiju. Teiksim, vajadzēja berzēt kārpas ar uz pusēm sagrieztu ābolu un pēc tam nomest to vietā, kur tas ātri sapūst, vai arī kārpas vai ēdi bija jāberzē, skatoties dilstošā mēnesī, klusām skaitot: "Ko raugu, lai dilst, ko taustu, lai nīkst". Bieži vien kārpas vai ēdes arī pārnesa uz citu objektu, apsienot ar dziju un tad noliekot to citā vietā, vai skaitot: "Pie suņa, pie kaķa, ne pie manas miesas". 

Strādājot smagu darbu nelabvēlīgos laika apstākļos un dzīvojot nevēdinātajās telpās, cilvēki bieži vien slimoja ar kāsu, drudzi, plaušu karsoni, diloni un citām šādām vainām. Izplatīta ārstēšanas metode bija dot slimniekam visādas pretīgas vielas, lai slimība no viņa vienkārši aizmuktu. Visbiežāk minēti ir govju, aitu un suņu sūdi vai to sula, paša cilvēka urīns, peļu astes vai grauzdētas un pulverī saberztas peles, varžu kauli, melna suņa vilna, kura jākvēpina cilvēkam virsū, kā arī dažādu zāļu tējas (vībotnes, vaivariņi, kumelītes, liepziedu un citas arī tagad izmantojamas drogas). Drudzi varēja aizdzīt, ja slimais skrēja apkārt ap sērmūksli un tad tajā iekoda, pārnesot slimību uz šo koku. Vai, teiksim, noķēra 3x9 garkājainos zirnekļus un, lupatiņa iešūtus, aptina slimniekam ap kaklu. 

Arī augoņus un ievainojumus bieži vien mazgāja ar cilvēka urīnu, lika mēslu kompreses, lika virsū čūskas, peles vai vardes gaļu vai ādu, vai mazgāja ar ūdeni vai ziepēm, kur mazgāts mironis. Uz brūcēm un augoņiem mēdza likt zemi, zirnekļa tīklus, ceļmallapes, pelašķu sulu, sakošļātu maizi ar sāli. Turklāt parasti tika skaitīti arī kādi asins apturēšanas vārdi, teiksim: "Caur kalniem upe tek, līkumiņus mētādama; Aiztecēja mīļā Māra, noturēja straujupīti." "Dieva dēli klēti cirta / Zelta spāres spārēdami, Es aizslēgšu vara vārtus / Ne pilīte netecēs" Asins apturēšanas vārdos bieži vien minēta analoģija ar upi, ko aptur vai nu Māra, vai pārdabiski palīgi, vai pats vārdu skaitītājs, apsienot zaļu diegu, aizliekot tapu, aizverot vara vārtus. Skaitot vārdus, attiecīgi ap savainoto vietu arī tina attiecīgās krāsas dziju. 

Lūzumus un mežģījumus parasti nosaitēja un tad veda pie laitītājiem vai burvjiem, jo te ar pašu vārdiem varēja būt par maz. Lūzumu gadījumā deva cilvēkam sakasītu varu, jo ticēja, ka tas sastājoties ap lauzto kaulu un savelkot to kopā. Lūzuma vārdi bija ļoti daudz un dažādi, teiksim: "Kauls iekš kaula, miesa iekš miesas, kā mēness un saule iet katrs savā vietā". Lūzumiem: Trejdeviņi trūkumi, trejdeviņi lūzumi, trejdeviņi griezumi pazūd kā pūpēži" Ievainojuma ārstēšanai: "Lai izzūd kā vecs mēnesis, kā veca drēbe, kā bērza tāss", "Lai slimība izzūd kā dilstošs mēness, lai aiziet pie koka, pie akmens, ne pie cilvēka". 

Pie latviešu anatomijas īpatnībām jāpiemin tāds orgāns kā māte. Māte - cilvēka orgāns dūres lielumā, ar rokām un kājām kā vardei. Ja izkustās no savas vietas, sāp. Atpakaļ dabon ar laitīšanu un mātes vārdiem. Būtībā tā mēdza dēvēt visādas iekšas kaites - sastiepumus, sāpes, varbūt arī čūlas. 

Nopietnāku sērgu gadījumā (mēris) bieži vien visa saime sameta naudiņu, nopirka melnas krāsas lopu un ziedoja to Dievam, lūdzot aizsardzību no šīs slimības. Kad iet prom no mājas, kur lipīga sērga, jāziedo prievīte, lai nepielīp. Arī jāož paša sviedri, jāēd kadiķu ogas, jāskatās uz saviem īkšķiem. Vispār centās no dažādām lipīgām slimībām un sērgām izsargāties, tās aizbaidot un neļaujot tām ienākt sētā. Mēness aptumšošanās laikā vajag vērpt, bet uz otru pusi. Tādu dziju uzglabā. Ja sētai tuvojas mēris vai cita kāda sērga, tad ar to dziju vajag apvilkt ap sētu, lai izsargātos. Mēra vārdi: "Nenāc, nenāc, mērīt, pie manu vārtu, div melli suņi, div melli kaķi, tie tevi ēdīs, tie tevi plēsīs". Mēri un drudzi cilvēki iedomājās kā vecu vīru vai sievu, kurš staigā apkārt nu prasa dzert. Ja nu dzert iedod, tad slimība uzklūp devējam. 

Atgriežoties pie mazāk baigām, bet tik pat netīkamām lietām, jāsecina, ka alkoholisms seno latviešu vidū bijusi izplatīta parādība, tiesa gan ,arī cīņas viedi ir visai efektīvi: tikko mirušam cilvēkam izskalo muti ar brandvīnu, ko dod dzērājam, miroņa pirkstu izmaisa dzeramajā, zuša asinis, pirmoreiz jūgta ērzeļa sviedrus, ķēves mīzalus, vistu sūdus, miroņa nagus, nokasījumus no naudas, kas 3 dienas turēta mironim mutē, līņu asinis, dzērienā noslīcinātu peli, savārītu pelēnus, 3 dienas dzērienā turēts kurmis. 

Ļoti liela vērība tika pievērsta arī iecerētā laulātā drauga iegūšanai. Meitas, retāk puiši, visās saulgriežu un citās zīmīgās dienās zīlēja savu iecerēto. Bieži vien bija klusējot jāizvāra kāds īpašs ēdiens vai jāapēd siļķe, neko nedzerot, un jāliekas gulēt, vai, gluži otrādi, visu dienu nedrīkstēja neko ēst. Citi varianti min ūdens bļodas nolikšanu, krekla vai zeķu turēšanu zem spilvena un citas izdarības. Kas sapnī parādīsies, būšot tas īstais. 

Taču apņēmīgāk noskaņotās jaunkundzes un jaunskungi varēja mēģināt iecerēto ieēdināt vai iedzirdīt, slepus piemaisot ēdienā vai dzērienā visādas riebeklības: pie miesas pielipušas pirstslotas lapas, pirtī radušies sviedri, maize, kas 3 dienas turēta padusē, 9 grauzdētas paduses vai kaunuma spalvas, izkaltēts savs sūds, no dzimšanas saglabātā nabas saite, pirmo mēnešreižu asinis, paša sēkla, kaltēta sikspārņa miesa, izkaltēts, saberzts sienāzis, krupis, kas 9 dienas nonēsāts padusē un tad sadedzināts, 3 saujas kapu smilšu pagalvī, caur miroņa roku 3x izvilkta adata ar melnu diegu, iesprausta mīļotajam drēbēs, melnam kaķim dzīvam novelk ādu, gaļu izvāra podā, lai noiet no kauliem. Kaulus saberž un ieber mīļotā drēbēs vai gultā. Ļoti izplatīta burvestība, kas piemērojama ne tikai mīlestības, bet vispār labvēlības nodrošināšanā, ir tāda: paņem dzīvu vardi vai sikspārni un iemet skudru pūznī, jāmūk ātri prom, lai nedzird pīkstam - paliks kurls. Pēc 3 dienām jānāk skatīties - pāri paliks tikai kauli, tostarp kāsītis un skruķītis. Ar kāsīti var cilvēku pievilkt, ar skruķīti - atgrūst. Buramvārdi: "Maļu, maļu, ko es maļu? Sava vīra bikses maļu. Atsagrieze mans vīriņš kā saulīte debesīs." "Zaļa dzilna, melna čūska caur akmeni diegu vilka, es izvilkšu tavu prātu pa matiņu galiņiem". 

Ja grib tikt no ieēdinātā vaļā, jāšļaksta virsū ūdens, kur mironis mazgāts, un jāsaka:: "Tu smirdi kā mironis". Ja vīrs ar citu pinas, jāpabaksta ar kociņu viņa mēsli un tad ar to pašu kociņu - otra sieviete. 

Mūsu senču vidū acīmredzot arī bija zināmi nevainīgas ieņemšanas gadījumi, jo pastāvēja tāds ticējums - Ja meita ieelpo āža tauku sveces dūmus, viņai bērns tiek. 

Atgriežoties pie sadzīves, var piebilst, ka daži senlatviešu ticējumi bija visai dīvaini, teiksim: Ja grib zināt, vai laiks celties vai nē, iebāž pakaļā pirkstu un tad paosta, ja skāba smaka - laiks celties, ja nē - var gulēt tālāk. Sievietei kādreiz dzimumloceklis bijis padusē, tādēļ tur vēl tagad spalvas aug Nedrīkst ilgi klausīties kaķa ņurrāšanā, tad ausī var ieaugt varde. Ja mutējoties vīrietis iegrūž sievietei mutē mēli, tad viņai drīz izkrīt zobi. Ja guļ tā, ka mēness spīd virsū, var palikt mēnessērdzīgs. 

Ikdienas gaitās tika ievēroti visdažādākie tabu, kas bija jāievēro, lai nezustu svētība - nedrīkst slaucīt galdu ar pliku roku, nedrīkst slaucīt mēslus pār slieksni vai mest ugunī, lai neaizmet Laimes vai Uguns mātei acis, svētī saules noiešanu - tai laikā nekā nestrādā. 

Daudz dažādu ticējumu un maģisku darbību bija saistītas ar ēdiena gatavošanu un ēšanu. Lai ēdiens gauss, pēc dalīšanas no pirmās bļodas ņem trīs drusciņas un met atpakaļ katlā. Tāpat dara, ja dod kādu ēdienu svešam. Kad svešā mājā mielo, ēdienu vajag paostīt, vai kriksīti nomest zemē, tad nekāds ļaunums necelsies. 

Vārot ēst, nedrīkstēja putrā atstāt karoti, alai padomu neizvārītu, nedrīkstēja ar karoti sist pa katla lai bļodas malu, lai badu nepiesauktu, guļot neēda, lai nebarotu nāvi, un nešūpoja kājas, jo tad Velnam bērnus šūpojot. Meitas nedrīkstēja ēst ar apsegtu, bet sievas - ar kailu galvu. 

Daudzas no darbībām, kuras jāveic tīrības vai laimes labā, patiesībā ir reāli novērojumi par cilvēka dabu. Teiksim, ja meita netīri slauka istabu, kāpj pāri nokritušai slotai vai grābeklim, nevis to pieceļ, tad tā ir nevīža, kuru patiešām reti kurš gribēs ņemt par sievu. 

Pārsvarā cilvēku darbība risinājās vienas sētas, retāk viena ciema ietvaros. Ja nu bija kāda vajadzība doties tālākā ceļā, vajadzēja nodrošināties pret visādiem ļaunumiem. Izejot no mājas, lai dotos kādā tālākā ceļā, mājās palicēji meta viņam pakaļ sāli ar šādu nolūku. Tādēļ tika arī ar zobenu cirsti trīs krusti pie kājām ceļa smiltīs, aizcērtot nelaimei ceļu. Pa ceļu ejot, nedrīkstēja mīst ceļa labajā pusē, tad aizmieznot Laimai acis.Uz lauka pie ugunskura guļot, lai uguns drēbes nesadedzinātu, vispirms jāiedod ugunij maza, nātna lupatiņa, pie tam skaitot: "še, uguns māmiņa, neņem pati savu roku!" Naktī guļot nezināmā vietā vai ārā, cilvēki taisīja "dzelzu sētu" - trīs reizes apvilka sev apkārt apli ar nazi un tad to iesprauda guļvietas galvgalā. "Tais, Dieviņ, dzelzu sētu apkārt manu augumiņu, bur man buri, skauž man skauģi, nevar mani nomaitāt". Šāda sēta līdz arī pret lietuvēniem un citiem nakts mošķiem. Ja gadījās apmaldīties vai uzkulties vadātājām, bija vairāki paņēmieni, kā atrast pareizo ceļu: novilkt kreklu, apgriezt uz otru pusi un uzvilkt mugurā; pāraut pastalas, kreiso labajā kājā un labo kreisajā; galvas lakatiņu apgriezt uz otru pusi un atkal apsiet; saliekties un skatīties sev pa kājstarpi atpakaļ - ja tevi vadātājs apsēdis, tad tā to var arī ieraudzīt, ne tikai pareizo ceļu atrast. Kad iet pie svešas akas dzert vai svešu ūdeni dzer, tad jāuzpūš trīsreiz dvaša ūdenim, lai slimības vai cita skāde nepielīp. Ja iet mājā, kur ir ienaidnieki, 3 reizes jāpiesit papēdis pie sliekšņa, tad tiks laipni uzņemts. 

Laiku pa laikam senči mēdza arī uzkauties. Kaujā ejot jāatceras viss, kas klāt atrodas, jo tad paliek vienmēr cilvēks dzīvs. Pirms kaujas varēja noskaitīt dzelzu vārdus - lai pasargātu no ievainojumiem un, ja nu gadās ievainojums, nejustu sāpes: "Ai, jūs, manas mīļas miesas, Pārvēršaties pakulās! Lai tur sita, lai tur dūra Kā pakulu kodeļā."

(c) Fantāzijas un fantastikas biedrība