Trešais loks - lauki
Laukus un labību bija visvieglāk apburt, tādēļ arī to ļoti sargāja. Uzsākot ikvienu jaunu darbu, tika veikti dažādi pasākumi, lai skauģi nenoskaustu topošo labumu un lai darbs būtu svētīts. Divas reizes vienu lauku noburt nevar, tādēļ saimnieki mēdza pirmo reizi sēt smiltis, lai varbūtējie skauģi aizburtu uz savu lauku smiltis. Meta krustus, vai, teiksim, pabeidzot apstrādāt lauku, nogāja tam krustām pāri, tad apburt vairs nebija iespējams. Sākot kulšanu, kāva gaili un ar asinīm notraipīja durvis, lai svētība mājās.
To, ka lauki patiešām bija rūpīgi jāsargā, apliecina fakts, cik daudz dažādu darbību zemnieki veica, lai sev dabūtu kaimiņa labumu. Te parādās senā cilvēka domāšana - tas, kas ir manā sētā, ir jāsargā, kā varu, bet kaimiņi īsti vairs nav manējie, tādēļ no viņiem var droši zagt. Zemnieki mēdza ielavīties kaimiņu kūtīs, lai apcirptu vilnu uz lopu pierēm - sagādājot savējiem auglību, sasiet kaimiņam labības stiebrus, saimnieces mēdza kaimiņu pļavās ar karoti smel rasu, skaitot: 'Pikiem, kamiem manā ķērnē, kaimiņienei zilām sulām", savācot kaimiņu govju piena treknumu, mēdza iebarot govīm viņu pašu sakaltušos mēslus, noskaužot treknumu... Tā ir pilnīgi normāla rīcība. Protams, arī pretrīcība ir normāla.
Ja nu gribējās ne tikai sev savākt kaimiņa labumu, bet pašam kaimiņam uzsūtīt nelaimi, ļaudis ķērās pie nešļavām, raganas varēja izmantot arī spļaudekļus. Nešļavas var būt jebkas, kas ir slepus nolikts vai norakts kaimiņa daļā, parasti apsiets ar sarkanu diegu: "es apsēju baltu zirgu ar sarkanu dzīpariņu, lai nemāva govis, vērši, lai nezviedza kumeliņi". Izplatītākās nešļavas ir olas, lupatas, miroņa, sprāgoņas kauli. Taču nešļava var būt arī apvārdots pavisam labs priekšmets - adata, apavs, kamoliņš, vienalga, kas. To noliekot, var neteikt nekā, bet var arī papildus mantu nolādēt, teiksim: "Dievs, dod, mūsu (vārds) ilgu mūžu nedzīvot, svina kājas, alvas acis, ausīm lāga nedzirdēt". Tādēļ ar zemē atrastu mantu vajag ļoti uzmanīties. Vislabāk to paņemt ar cimdiem (ne plikām rokām!!!) un iesviest ugunī kopā ar sāli, noskaitot: "Lai izsprāga skauģam acis kā tās sāls kripatiņas". Ja nu ļoti gribas mantu paturēt, jāņem tā caur kājstarpi nu jāmēģina noskalot tekošā ūdenī, jānotīra ar sāli - tekošs ūdens un sāls neitralizē lielu daļu burvestību. Taču, ja nešļavas nolicējs bijis stiprāks, tas nelīdzēs. Tad atliek dot sūda sulu dzert, un meklēt kādu, kas būrumu noņem - vai nu pašu būrēju, vai stiprāku burvi. Ja izdevās dabūt būrēja drēbes gabalu, to vajadzēja sadedzināt un dot slimajam apēst, tad būrumu noņemot. Varēja arī sagādāt kādu burvim piederošu lietu (vai atrasto nešļavu) un ielikt to ūdenī vai pakārt skurstenī dūmos. Drīz vien burvis nākšot lūgt dzert vai kaut ko aizņemties. Ja viņam prasīto iedod, viņš ir brīvs, ja nē - pats saslimst vai pat nomirst.
Cilvēku vai lopu var apburt arī bez nešļavas. Izplatītākie veidi, kā ieriebt nīstamajai vīramātei, bija pabāzt zem spilvena kapa smiltis, sakot: "Guli tik ilgi, kā tas tur guļ!". Cilvēku var arī iedzirdīt: caur maitas kaulu izaudzētu s zirņus izkaltē, saberž, ieber dzērienā. Kas izdzer, tam sāk vēderā augt kustoņi (vardes vai peles). Vai nu nomirst, vai jādzer apdziru zāles. Ja nu netiek nekādi galā, var vienīgi noskaitīt: "Ai, Dieviņ, ai, Dieviņ, labais mina kājiņām! Min, Dieviņ, pašu labu zem savām kājiņām!". Vai arī lūdz Dievu izkurināt dzelzu pirti, kur pērsies tie, kas laba nevēlēja.
Ja ir izdevies uzzināt, kas tev vēl ļaunu, bet nevar no viņa nekādu mantu dabūt, lai būrumu noņemtu, var aiz tīrās atriebības uz vainīgā pirts akmeņiem uzmest driģenes un noteikt: "lai peras līdz rītam!". Tie, kas pirtī ies, tur kā traki pērsies līdz rīta gaismai.
Labākā aizsardzība pret nobūrumu ir dzelzs, asi priekšmeti, sāls, dažāda veida krusti un palīdzības lūgšana un dāsni ziedojumi dieviem.
(c) Fantāzijas un fantastikas biedrība
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru