Kas apdraud mājas enerģētiku? Un kā no tā izvairīties? (1. daļa)

Viens no mājas iznīcināšanas veidiem ir fiziskais: karš, terora uzbrukumi, dabas stihijas vai kādi citi nelaimes gadījumi, taču par laimi tā nav bieža parādība, vismaz Latvijā. Otrs veids (sastopams daudz biežāk, diemžēl), kad mājas tiek noārdītas tā, ka acis to neredz: bez sprādzieniem un visos virzienos izmētātām atlūzām. Tieši tāpēc šī iznīcināšana ir daudz ļaunāka, jo mēs par to nenojaušam līdz pat pēdējam brīdim, līdz attopamies, kad esam vientuļi, pamesti un aizmirsti... Vienīgais, kas atlicis ir deklarēšanās papīrs, četras sienas, mēbeles un rēķini. Bet dvēsele sen mirusi – tas nozīmē, ka pašas Mājas vairs nav. 

Neapzināti un instinktīvi cilvēks pasauli iedala divās daļā – „mūsu” un „svešā”. Un, lai cik ļoti mēs censtos sev iegalvot, ka tā nav, tieši TĀ paliek. Diemžēl mūsu ikdienas dzīvē ir virkne situāciju, apstākļu un parādību, kas nav atkarīgas no mums (lai gan par šo tēmu arī varētu diskutēt). Graujot cilvēka psihi, viņa drošību rītdienai, tiek veicināta viņa mājas sagrāve. Pirmām kārtām tie ir totālās nestabilitātes apstākļi, kuros mēs šodien eksistējam. 

Uzskaitīsim vairākus mājas apdraudētības apstākļus: 

• Bezdarbs – labklājības apdraudējums. 
• Zema alga. 
• Neskaidra nākotne (bailes par savu un bērnu rītdienu). 
• Slēptas bailes par to, ka sliktā valsts vara var nomainīties pret vēl sliktāku. 

Visi šie apstākļi traucē dzīvot mājās mierīgi, jo caur TV mēs to visu ienesam iekšā, ja neskaita, ka mūsos pašos tas iesējas esot ārpus mājas. Ko iesākt, lai izbeigtos viss nemiers, pārkāpjot mājas slieksnim? Vajag vairāk mīlēt savu māju – un sevi. Mājās sarunas par darbu ir jāpārtrauc, jo te sākas cita pasaule. Mājās runājiet par neaptveramās pasaules skaistumu, lasiet dzeju, atzīstieties vien otram mīlestībā, klausieties mūziku – un jūsu māja atdzīvosies no šīm brīnišķīgajām tēmām un skaņām. 

Tomēr no ārienes nākošie negāciju viļņi nav tik bīstami, kā tie, kurus rada paši mājas iemītnieki. Strīdi, skaļas vārdu apmaiņas, dusmas, ko izgāž uz tuviniekiem, šīs ir tās indīgās lietas, kas grauj mājas kopējo enerģētiku, kas izjauc aizsardzības kupola veselumu. Visā šajā jezgā, ko bieži vien rada pieaugušie, visvairāk cieš bērni, jo tieši viņi vissmalkāk spēj izjust enerģiju izmaiņas, jūtīgi uztver informāciju. Ja jums ir mājās zīdainis, tad tieši pēc viņa var noteikt, vai viss ir līdzsvarā, jo tad mazulis guļ mierīgi, neslimo, labi ēd un visādi citādi labi attīstās. 

Mazuļi ir vāji aizsargāti no negatīvām ietekmēm, un, ja informācija ir pietiekami spēcīga, tā viegli var bērnu pazudināt. Nereti ir dzirdēts, ka tad, kad jaunā māmiņa baro mazuli ar krūti, viņai nepieciešams miers, tādā veidā arī bērns saņem šo mieru, bet, ja māmiņa ir par kaut ko noraizējusies, bērns ir raudulīgs, bet, ja stress ir pārāk liels, var pat pazust piens, kas bērnam ir ļoti nepieciešams. 

Labvēlīga mājas gaisotne – tā ir vienīgā iespējamā atmosfēra, kurā bērns var augt un attīstīties, būt vesels. Nerīkojiet mājās scēnas, izskaidrošanās vai skandālus, nepārvērtiet māju tiesas arēnā, nerīkojiet raganu medības, nelieciet sev un citiem mājās izjust spēcīgas negatīvās emocijas, it īpaši vainas sajūtu. Ja ļoti gribas kauties – izejiet ārā (starp citu, kamēr iesiet – varbūt pāries). Cilvēks un viņa māja, tas ir viens veselums, tāpēc nezāģēsim zaru uz kura sēžam. 

Saprātīgi domājošs cilvēks speciāli nebērs indi pats savā glāzē, tieši tāpat jāuztver sava māja, tās atmosfēra, to nedrīkst pakļaut postam un mocībām, jo cietēji jau būsim katrs pats. Gan labais, gan ļaunais, kā bumerangs atgriežas pie mums atpakaļ. 

Visvairāk mājai kaitē tādi faktori kā ļaunums, skaudība, apvainošanās, izmisums, bezizeja, nemitīgas trauksmes vai skumju sajūta un pašpārliecinātības trūkums. Šīs lietas pamatīgi iespiežas mājas struktūrā, tāpēc reizēm cilvēks nespēj saprast no kurienes pēkšņi uzpeld vienas vai otras emocijas. 

Mājas ir dzīvas, tās ir tādas pašas personības kā katrs no mums. Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādas ir viņu mājas. Ir cilvēki neveiksminieki un ir arī mājas neveiksminieces. Piemēram, jūs pārnākat no darba mājās, un domājat, cik viss slikti, slikti, slikti. Un viss apkārt kļūst slikti. Vienreiz slikti, otrreiz slikti, trešo reizi ... Māja to atceras, „ieraksta” sevī, un nu tu patiešām sāc justies ne visai labi. Atnāk ciemos kāds draugs, rads vai paziņa, tu viņam stāsti, cik tev slikti, ka mājās arī ir slikti, tādējādi šo informāciju nostiprinot vēl vairāk un vairāk. 

Tā kā no mājas struktūras ir grūti kaut ko izdzēst un izmainīt, tam ir nepieciešams laiks un diezgan daudz pūļu, tāpēc – labāk, lai viss sliktais paliek ārpus mājas sienām. Vietu, kur jūs dzīvojat, nepiesārņojiet ar nevajadzīgām izjūtām, informāciju un darīšanām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs lietas var nokārtot atrodoties ārpus mājas sienām. Darbā, kafejnīcā vai kādā citā sabiedriskā vietā, kur nekādu ļaunumu sev nenodarīsiet. Mīliet sevi, mīliet cits citu, mīliet dzīvi. Šodien ir pelēka un lietaina diena? Rīt noteikti parādīsies saule – un vakardienas garlaicīgās lietus lāses iezaigosies briljantu mirdzumā. 

Vai esat kādreiz dzirdējuši (varbūt bērnībā), ka nekādas svešas mantas uz māju nest nevajag, lai cik skaistas un dārgas tās būtu. Interesanti no kurienes šāda piesardzība? Tas nāk no ļoti seniem laikiem, kad reizēm tika speciāli pamestas dažādas lietas, lai mēs tās atrodam, bet lietas savukārt tika speciāli uzlādētas ar negatīvo enerģiju, tādējādi kaitējot konkrētam cilvēkam. Tikt galā ar šādu iedarbību var tikai speciālists, pie tam – tikai gadījumā, ja viņam ir vienāds vai lielāks spēks par to, kāds bijis pielikts negatīvās enerģijas ieprogrammēšanā. Nebūt ne katrs speciālists prot to veikt pareizi, ne katram ir nepieciešamais spēks un zināšanas. 

Arī pret antikvariātu cilvēki izturas atšķirīgi – vieni uzskata, ka nav labi to turēt savā mājā, jo nes līdzi iepriekšējo saimnieku enerģiju, bet citi uzskata, ka tādas lietas nekādu ļaunumu nevar nest. Protams, par to spriest katram pašam, bet, ja cilvēkam ir labi attīstīta intuīcija un viņš labi izjūt smalkās enerģijas, var noteikt katras lietas auru un tās saderību ar paša mājas enerģiju. Lietas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, šo nokrāsu nes līdzi nākošā enerģētika. 

Kopš seniem laikiem visi cieši jo cieši iegaumējuši: atrastu svešu mantu nedrīkst ņemt, lai cik laba tā būtu, alkatība var cilvēku iedzīt postā... Nekas mūsu mājās – ne mantas, ne cilvēki – nedrīkst būt nejaušs. Pat, ja kāds to uzzina pirmo reizi, šīs bažas pastāv mūsu kolektīvajā zemapziņā. 

Bieži vien gadās tā: mājas atmosfēra it kā normāla, priekšmeti, kas atrodas visapkārt, - visi savi vien... Tomēr kaut kas mājās nav tā, kā vajadzētu būt! Un mēs to jūtam ik dienas, bet cēloni izprast nespējam. 

Iespējams, ka esat sastrīdējušies ar saviem „kaimiņiem”, kas mīt ikvienā godīgā mājā. Mītnes enerģētiskais lauks taču ir piesātināts ar informāciju, tajā gandrīz vienmēr „ieviešas” enerģētiskas būtnes! Pirmām kārtām jāiepazīstas un jāsadraudzējas ar savu „mājas garu”. 

Mājas gars visbiežāk saukts par mājas kungu, arī par mājas dievu (lokālie nosaukumi: Bēlis, Cēlis, Vecainis, Ašgalvis, Cepļa dievs u.c.) ir labvēlīga mājas dievība, ģimenes aizgādnis, kas dzīvo istabā, rijā, klētī vai pirtī, pie kāda liela akmens vai kokā. Latviešu priekšstatos mājas kungs parādās gan cilvēka, gan kāda dzīvnieka (vardes, čūskas, vaboles) izskatā. 

Mājas gars nodrošina saimes svētību un labklājību, taču mājas saimniekam un saimniecei jārūpējas par tā barošanu un godināšanu. Lielā daļā teiku par mājas garu minēts, ka, pārtraucot barot mājas garu vai izrādot necieņu pret to, notiek kāda nelaime, piem., saslimst saimnieks vai nodeg kāda ēka. 

Kā apgūt jaunu, mājokli, jaunu dzīves telpu, jaunu vietu. Kā namu, kurš iegādāts, nevis pašu būvēts, padarīt par savu ne tikai vieliskā laukā, bet arī tajā dimensijā, kuru mēs dēvējam par garīgo, neredzamo vai pārpasaulīgo... – par sadraudzēšanos ar Mājas Garu, varbūt esošo, varbūt citādu veidojamo, par to, kā māju padarīt par sev labvēlīgu un kā draudzīgā veidā aizsūtīt projām tās būtnes vai enerģijas, kas var traucēt vai vienkārši būt liekas. Šie ir jautājumi, kurus cilvēki bieži vien uzdod, kad domā par savas mājas atmosfēru. Būtiskais ir sirds ticība tam, ko dara, kādus Vārdus saka un kādas darbības veic ejot jaunā mājoklī, ne tik daudz tam, cik zināmas formulas tiek piesauktas. Jēga ir vienīgi tām formulām, tiem vārdiem, kuriem tic un, kuras jūt kā savas, nevis tam, kas kaut kur izlasīts kā it kā derīgs. Var, protams, lietot izlasīto, bet tam pirmām kārtām jānotic, tas jāsajūt kā savs. 

Mājas gari – šīs īpatnās būtnes vai sajūtas, tik maz ir pētītas. Tās it kā zemāk vērtētas folkloras pētnieku vidū, kā šķietami nesaistošākas, jo varbūt, ka interesantāk ir Augstākās dievības pētīt, nevis kādu gluži parastu mājas garu, kas tik parasts nemaz nav un turklāt, kas nemaz arī nav tik zems. Dīvaini un tomēr- Mājas Garam īsti nav vārda. To dēvē par Mājas Garu vai gariņu, vai par Mājas Kungu, kas gan drīzāk ir vācu kundzības laikā ieviesies vārds. Ir kāda sen zināma sakrāla patiesība ne tikai pirms kristīgās Eiropas, bet arī daudzu citu tautu tradīcijās – vārda piesaukšana nevietā un nelaikā var nest lielas nepatikšanas un daudz ko smagi sarežģīt, tāpēc to labāk nepiesaukt vispār. 

„Dieviņš sēdēj’ aizkrāsnē... ” nav Dieva zaimošana, bet apliecinājums – šai mājā viss ir īstajā vietā. Uguns vieta – pavarda vieta ir mājas svētākā un neaizskaramākā daļa.

(c) www.reikinet.lv