Uguns ir svēta kā dzīvība. Uguns dod siltumu, gaismu un ēdienu. Uguns ir saudzējama un glabājama, uguns kuršanas prasmes ir vienas no svarīgākajām prasmēm, tāpēc Dieva atrašanās neredzamā vietā uguns pavarda tuvumā, ir dzīvības apliecinājums mājā.
Māja (un tas varbūt būtu ideāli, ja tā būtu) sākas ar to brīdi, kad ļaudis, ģimene, nolemj – ir nepieciešams savs nams. Mājas būvniecība. Daži vienkārši ieteikumi, kas joprojām gudru māju būvnieku un amatnieku vidē ir cieņā un zināšanā – kokus māju celšanai gāž uz Ziemeļiem, nekādā gadījumā mājas celšanai neizmanto vētrā gāztus kokus, kokus ar divām serdēm vai divām galotnēm. Māju neceļ tur, kur iepriekšējā būve nodegusi. Māju ceļot daudz svarīgāki ir praktiski ieteikumi, ne maģiskas darbības.
Lai gan ir arī savi ticējumi, gan māju ceļot, gan tajā mītot. Ikkatrs, kurš zina, spēj apzināt, ka zinot ir neiespējami zināšanai nesekot. Ja pieņem, ka zem mājas sliekšņa mīt Laima, tad ir pilnīgi saprotami, ka slieksnis ir tikpat svēta vieta mājā, kā uguns: mēslus neslauka pār slieksni; mājā ienākot, kāpj slieksnim pāri, nevis uz tā; uz sliekšņa nedarbojas ar asiem priekšmetiem, ne ar cirvi, ne nažiem: pāri slieksnim neko otram nedod, lai neatdod projām laimi.
Ja māju ceļot, visi svarīgie priekšnoteikumi tiek ievēroti, Mājas gara ienākšana, tā klātbūtne notiek it kā pati par sevi – tā ir gluži likumsakarīga. Varbūt, ka viena no svarīgākajām atziņām vai kārtējais apliecinājums ir tas, ka ja mēs kaut ko zinām un apzināmies, mēs varam sākt ko veidot vai mainīt, ja nepieciešams: uzturēt Mājas Gara dzīvību vai atgūt viņa uzticību, ja kāda iemesla dēļ tā tikusi zaudēta.
Kas tad ir šis mistiskais „”mājas gars”? Tā ir mistiska līmeņa energoinformatīva būtne. Mājas gars tik tiešām ir zemākā plāna būtne, taču viņa galvenais uzdevums ir – sargāt māju. Tāpēc neviens godīgs mājas gars nekad tīšuprāt ļaunumu nenesīs. Vēl vairāk – tas visādi centīsies atvairīt jebkuras mājai draudošās briesmas vai nepatikšanas. Dažreiz viņš izstrādā arī kādas nerātnības, īpaši pa nakti, saplēšot kādus traukus, kaut ko apgāžot ar lielu troksni, tādā veidā izbiedējot saimniekus vai vienkārši noslēpj kādas lietas.
Vecos laikos diezgan daudz domāja par mājas garu, to uztvēra, kā vēl vienu bērnu ģimenē – baroja, ar viņu sarunājās, rāja un pielabinājās. Mūsdienās ar šādām lietām vairs nenodarbojas, jo cilvēki netic šīm „muļķībām”, bet ir reizes, kad varam pārliecināties par to, ka mājas gari tomēr eksistē. Mēs varam nepievērt viņam īpašu uzmanību, galvenais ir viņu neapvainot un domās ar viņu draudzēties, pārējais notiks pats no sevis.
No savas puses mājas gars (neatkarīgi no tā ticam tam vai nē) modri sekos, lai jūsu mājā neiekļūtu tik tiešām ļaunas būtnes. Ja viņš nespēs saviem spēkiem viens tikt galā, viņš dos kaut kādas zīmes, lai saimnieki ieklausītos un uzmanītos. Mājas garu valoda, tāpat kā bērnam, ir ļoti tēlaina un viegli izprotama.
Pārceļoties uz jaunu vietu, nemeklējiet sev mājas sargus pa ceļa malām vai izmirušām sādžām, neko labu no tādām vietām nepārnesīsiet, ja vispār izdosies kaut ko noķert. Centieties paņemt līdzi savējo mājas garu. Tas iespējams tāpēc, ka tad, ja pareizi un sekmīgi uzturat kārtībā savu māju, rūpējaties par mājīgumu un mieru, jums jau sen ir pašiem savs mājas gars. Un nav vajadzības skraidīt apkārt, svešus ķerstot.
Kā jūs domājat, kā klājas mājai, ja tās veselību nekas neapdraud? Tādā gadījumā mājas enerģētiskais kupols kļūst jo dienas jo stiprāks, un māja pārtop noslēgtā sistēmā. Enerģētiski tā ir slēgta jebkurai ārējai iedarbībai, tā ir pašpietiekama un sargā savu suverenitāti un neatkarību, pati sevi un tās iemītniekus no nelabvēlīgām ietekmēm.
Mājās notiekošo nevajag nest ārā no mājas, nedrīkst ļaut arī citiem cilvēkiem iejaukties savas mītnes energoinformatīvajā struktūrā. Tas nozīmē, ka visas savas iekšējās problēmas jārisina pašiem – tikai tiem cilvēkiem, kas mīt vienā mājā, dzīvo vienā ģimenē. Toties par visām pārējām problēmām mājās ir jāklusē. Neievērojot šīs lietas, var zust struktūras viengabalainība: māja vairs nespēs pienācīgi aizsargāt.
Ja būsiet uzmanīgi un jūtīgi, laikus pamanīsiet tuvojošās nelaimes priekšvēstnešus, ko raidīs jūsu mājoklis. Ja jums sava mājokļa veselība tomēr nerūp, tad riskējiet sastapties ar kādu no „anomālās mājas” formām. Mājas, kas vairs nav droša, slēgta sistēma – nav jūsu cietoksnis un patvērums.
Kāpēc vispār ir runa par „anomālajām mājām”? agrākos laikos par māju rūpējās daudz vairāk, tāpēc tā bija reta parādība un cilvēki zināja kā ar to tikt galā, bet mūsdienās diemžēl šādu māju ir apbrīnojami daudz, jo esam zaudējuši saudzīgo attieksmi pret savu mītni. Vairumam liekas, ka tā ir vieta, kur pārlaist nakti vai vakarā paskatīties televizoru, un tad brīnāmies, no kurienes mūsu slimības, nenosakāmās galvas sāpes, hroniskais nogurums un slinkums. Ir aizmirstas gadsimtu vecās tradīcijas un mājas nozīme cilvēka dzīvē.
Runājot par patoloģiskām mājām, tās var iedalīt vairākās grupās (to skaits var būt arī daudz lielāks):
Māja – vampīrs. Māja par tādu kļūst gadījumā, ja kaut kādu iemeslu dēļ tai nepietiek enerģijas savas viengabalainības saglabāšanai. Šī iemesla dēļ māja vampirē enerģiju no tās iemītniekiem vai viesiem, kas ierodas uz ilgāku laiku (vairāk par stundu). Droši vien katrs no jums ir bijis tādā mājā, kur jūties nomācoši, bet atviegloti var uzelpot izejot no šīm telpām. Māju – vampīru saimnieki parasti ir cilvēki, kuri pieraduši savas iekšējās problēmas risināt ar draugu, darba biedru, radu un paziņu palīdzību, tādā veidā svešie cilvēki aiznes sev līdzi daļu no mājas dzīvotspējas.
Māja – trako krekls. Šāda māja tās iemītniekus pārņem tik tālu, ka tie zaudē spēju dzīvot, kā pašiem tīk, bet sevišķi smagos gadījumos – spējas vispār kaut ko darīt. Šādai mājai ir enerģijas pārpilnība, kas arī ir patoloģiski. Tas notiek gadījumā, ja pārāk koncentrējas tikai uz sadzīviskām lietām, līdz pat tam, ka ir nepareizs mēbeļu izvietojums uz enerģētiskām zonām. Mājai nav kur likt savu enerģiju. Tādā mājā cilvēks kļūst slinks, apātisks, pastāvīga bezdarbība un gulšņāšana. Tās iemītniekiem var būt depresija. Māja apspiež cilvēka gribu, māja var novest pie pašiznīcināšanās. Galvenā pazīme – iemītniekiem negribas iziet no mājas.
Māja – žņaudzējs. (trako krekla pastiprināts variants ). Šāda māja pilnībā ierobežo iemītnieku enerģētisko patstāvību: cilvēkam tiek liegta iespēja uzkrāt enerģiju ārpus mājas sienām. Mājas – žņaudzējas sindroms ir izārstējams, vispirms jau ar dzīves vietas nomaiņu, pie tam pēc iespējas tālāk no esošās.
Māja – narkoze. Šī māja cenšas sev gūt labumu no jūsu problēmām un neveiksmēm, kas radušās ārējā pasaulē. Negatīvā enerģija tiek uzsūkta, tad transformēta un vēlāk atgriezta iemītniekiem. Rezultātā – tā vietā, lai spertu izšķirošus soļus un atrisinātu radušos sarežģījumus, jūs sākat... veikt mājas saimnieciskos darbus, pie tam – sajūtot neaprakstāmu baudu no šiem vienkāršajiem sīkdarbiņiem. Problēmas darbā vai kur citur ārpus mājas krājas, bet jūs – no veļas mazgāšanas pārejat uz remonta darbiem. Rodas apburtais loks. Šajā mājā cilvēks parasti jūtas brīnišķīgi. Cilvēks, kurš dzīvo mājā – narkozē, nespēj objektīvi vērtēt apkārtējā pasaulē notiekošo.
Visas minētās galējības, kas savās spilgtākajās izpausmē, tīrā veidā sastopamas reti. Daudz izplatītākas un mazākā mērā izteiktas ir šādu struktūru veidošanās tendences.
(c) www.reikinet.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru