Slimību cēloņi un dziedināšana

Cilvēki parasti uzskata, ka slimība ir nelaimes gadījums, kaut kas slikts un, katrā ziņā, neatkarīgs no cilvēka paša gribas. Dažreiz tā tiek saistīta ar tādiem cēloņiem kā "mitras kājas", "caurvējš", "ieēsts kas nelabs". Tomēr daudzi staigā bez cepurēm un ar mitrām kājām arī ziemā un nez kādēļ tomēr ir veseli. Acīmredzot — slimība nav nelaimes gadī­jums. Kas attiecas uz nelaimes gadījumiem, ari tie nenotiek nejauši. Ar labu cilvēku, kurš godīgi izturas pret pasauli, nekas atgadīties nevar, jo pēc Karmas likuma — labie darbi tiek atalgoti ar labu, bet sliktie — ar sliktu. Karma — ir sēk­las, kas atnes sev līdzīgus augļus. Kaut arī Karma ir ilgstošāka par vienu atsevišķa cilvēka dzīvi, principā jebkura negatīva karma tomēr ir pārvarama ar kopīgām cilvēka un Egregora pūlēm. Tādējādi neviena slimība nerodas bez iemesla. Sa­slimšana ir "rupjās" enerģijas pārpalikums; tas var uzkrāties gan dzīves laikā, gan būt iedzimts. Interesanti — ja cilvēks ir iesīkstējis egoists, tad onkoloģiskās slimības viņu piemeklē galvenokārt plaušās; ja bijis lepns, ātri aizvainojams, tad iespējams vairogdziedzera vēzis, ja pastāvējušas seksuālas novirzes, pārkāptas tikumības normas — cieš dzimumorgā­ni.

Bez šiem neapšaubāmi svarīgajiem iemesliem iespējami arī sīkāki, tomēr arī tie nav atstājami bez ievērības. Piemē­ram, — esat saslimis. Tuvinieki uzklāj gultu, pienes avīzes, tēju… Visi jūt līdzi, visi ir tik gādīgi, uz darbu nevajag iet, var izvairīties no visādām nepatīkamām lietām… paradīze!

Daudzi ārsti ir vienisprātis, ka vairums gadījumos sli­mību izcelsme ir tīri psihosomatiska, t.i., "uz nervu pama­ta", bez organiskiem bojājumiem. Pacients nolēmis, ka ir slims, ka viņam ir slikti, un nekas viņu nespēj pārliecināt, ka tas tā nav. Viņam tik tiešām arī kļūst slikti. Ja ārsts skaid­ro, ka pacienta veselībai nekas nekait, analīzes neko sliktu neuzrāda, ko darīs šāds pacients? Protams, ies pie cita ārsta, kurš ar līdzjūtību viņu uzklausīs un izrakstīs kādu recepti. Cilvēks, sekojot receptei, sāks lietot tabletes, ticēs, ka tās viņam palīdz, un pēc kāda laika sajutīsies pilnīgi vesels.

Tāpēc, nodarbojoties ar ārstēšanu vai pašārstēšanos, jā­ņem vērā iztēles, prāta milzīgā loma ārstēšanas procesā. Jo šādas iluzoras slimības ar laiku tiešām var pārvērsties reālās organiskās saslimšanās. Cilvēks var pat nomirt, ja nopietni iedomājies, ka ir nāvīgi slims.

Katrā konkrētā gadījumā ir jānoskaidro, ko indivīdam "dod" viņa slimība, kādi ir tās patiesie cēloņi, kas indivī­dam jāsaprot, jāmaina savā attieksmē pret dzīvi.

Ikviena slimība vispirms rodas mentālajā līmenī, pēc tam pāriet uz astrālo līmeni un fiziskajā plānā izpaužas ti­kai pēc tam.

* * *

Ar slimībām cieši saistītas BAILES. Bailes mums katram ir savas, bet būtībā tās visas izriet no vienām, vislielākajām bailēm — bailēm no nāves. Bailes liecina par cilvēka personī­bu, gluži tāpat kā, teiksim, draugu izvēle. "Pasaki man, no kā tu baidies, un es tev pateikšu, kas tu esi!" Bailes liecina par mūsu domāšanu, dzīves uztveres veidu. Bailes ir ārkārtī­gi spēcīgs stimulators visdažādākajās dzīves situācijās.

Baiļu stāvoklī viss cilvēka organisms noskaņojas "izdzī­vošanai". Aktivizējas pirmā čakra, lai gan vairumā gadījumu nenākas ķerties pie "ekstremāliem līdzekļiem". Tomēr ik reizi, kad jūs baidāties, jūs provocējat sevi uz ārkārtēju reak­ciju, un ar to pastiprinat sevī jau esošās bailes. Ja jūs pieņe­mat šīs bailes par īstenību un darāt to regulāri, jūs zaudējat spēku, tērējat nelietderīgi enerģiju. Acīmredzot tāpēc arī cilvēki, kas tiešām bijuši "par matu no nāves" (nelaimes gadījumi, avārijas, klīniskā nāve operācijas laikā), kritiskā situācijā ir mierīgāki un saglabā savaldību. Bailes ne vien­mēr mūs mobilizē — tās mūs var padarīt arī pilnīgi rīcības nespējīgus kādā izšķirošā situācijā.

Dziednieks spēj pilnīgāk izanalizēt pacienta bailes — kā fiziskā, tā biolauka līmenī. Cilvēkiem, kas apmeklē ek­strasensus, var būt visdažādākā veida bailes:

• bailes, ka viņus tik un tā izārstēs ar nezināmiem un tāpēc jo šausmīgākiem paņēmieniem;

• bailes, ka dziedniekam neveiksies;

• bailes, ka šāda veida dziedināšana nozīmē "pārdot dvēseli Nelabajam";

• vienkārši bailes.

Lasot domformas, dziednieks ieraudzīs ļoti daudz sim­bolu, kas izteic "bailes" — tas var būt gan kaut kas svārstīgs (zāle vējā, koki, pat zemestrīce). Reizēm "bailes" var būt apslēptas tādā domformā, kuras nozīme uzreiz nav skaidra. Tādos gadījumos tās jāmēģina ieraudzīt kopīgi ar pacien­tu, jo viņam var būt savas gluži īpatnējas "bailes".

Interesanti, — ja jūs aurā redzat baiļu nokrāsas, lasāt domformas, tad, ieskatījušies dziļāk, jūs uzreiz, samanīsiet, ka pacienta bailes saistītas ar slimības cēloni. Ieraudzījuši aurā bailes, pievērsiet uzmanību pirmajai čakrai, pēdu čakrām, tam, kā cilvēks "iezemējies". Ja visas šīs čakras ir tīras un labvēlīgā krāsā, tad šādā gadījumā cilvēks spējīgs koriģēt sevi pats. Jums jādod viņam tikai "izšķirošais grūdiens".

Vizualizējot savu auru jeb domformas, jūs gluži tāpat varat analizēt arī savas personīgās bailes, pārdzīvot tās no jauna, atbrīvoties no tām, sadedzināt — tādējādi jūs uzlabo­siet savu karmu.

Bez dažādām vairāk vai mazāk nenozīmīgām bailēm ikvienam cilvēkam vismaz reizi dzīvē nākas saskarties ar ļoti lielām bailēm, bailēm nāves draudu priekšā. Mūsu bailes no nāves pavada mūs vienmēr, tās vienīgi parasti "piesedzas" ar ko citu — bailēm saslimt, tikt atlaistam no darba, bailēm no nabadzības, bailēm, ka mūs var pamest mīļotais cilvēks… Eiropas civilizācijas tradīcijā pēdējos gadsimtos ir pieņemts par nāvi nerunāt, to "izstumt", izlikties, ka tās vispār nav. Mirstošie ar nāvi sastopas zāļu apdullināti, neap­jaušot, kas ar viņiem notiek. Nāve — tas ir kaut kas gandrīz vai nepieklājīgs. Tomēr mūsu nāve nepārtraukti ir mums līdzās, lai kā mēs arī censtos no šī fakta izvairīties. Ar to ir jāaprod, vienkārši jāpieņem doma, ka dzīve nebūs mūžīga. Cilvēks var daudz lasīt par aizkapa dzīvi, mierināt sevi ar cerību par mūžīgo dzīvi, bet tik un tā saglabāsies šīs iracio­nālās bailes no nāves. Bez tam ir iespējams nāves bailes iz­mantot saviem mērķiem. "Pirms atrados aci pret aci ar bries­mām, es vienmēr baidījos… lai spētu mobilizēties, man vaja­dzēja iztēloties, ka briesmas jau ir klāt, man blakus" — rak­stīja S.Kasmenko. Tāpēc jums ir jāatvēl šīm bailēm to likumī­gā vieta dzīvē un jāuztver tās kā daļa no dzīves.

Runājot par aurām, melnā auras krāsa tika nosaukta par "nāves un iznīcības krāsu". Bet tur bija arī teikts, ka nāve — tas ir stāvoklis pirms nākamās dzimšanas. Iznīcība un sagrāve ir PIRMS jaunrades. Šādā nozīmē melno krāsu jāuztver kā ārkārtīgi pozitīvu, kā stāvokli, kurā dotas visas iespējas pilnībā realizēt sevi, radīt kaut ko jaunu savā dzīvē, gatavoties nākamiem notikumiem. Ne velti K. Kastaņedas grāmatās Nāve tiek saukta par padomdevēju un pavadoni. Ar to tiek domāts, ka cilvēks izprot savu baiļu patiesos cēlo­ņus, pieņem savu dzīvi tādu, kāda tā ir (proti — laicīga), un līdz ar to dara visu, lai pilnībā realizētu sevi.

PAŠIEDVESMA

Kā jau būsiet sapratuši, dzīvē ļoti daudz kas atkarīgs no iztēles spējām un pašiedvesmas. Psihologi pašiedvesmu "atklāja" 19.gs. beigās. Par šo jautājumu sāka rakstīt, tas nāca modē. E.Kuē aizstāvēja pārliecību, ka, ja kāds cilvēks ilgāku laiku sevi par kaut ko cenšas pārliecināt, tad ar laiku šī pārliecība tiešām vēršas īstenībā. Piemēram: "Viņa tik un tā atgriezīsies pie manis." Un tā patiešām arī notiek. To var izmantot praktiski: "Es ar katru dienu kļūstu arvien la­bāks un veselāks." Tā ir sava veida pašhipnoze, kas noteikti iedarbojas, ja vien tiek pietiekami ilgi un uzstājīgi praktizēta. Bet šai lietai ir arī "otra puse" — ja kāds cits cilvēks jums bieži kaut ko atkārtos, jūs agri vai vēlu sāksiet to uztvert kā savu pārliecību. Šo principu izmanto reklāmas speciālisti, dažādi ideologi un propagandisti. Nu, kā gan citādi var piespiest cilvēku noticēt tādam absurdam kā, piemēram, "Ļeņins mūžam dzīvs" vai "Košļājiet Dirolu bez cukura". Šo principu var izmantot arī pedagoģijā. Bet ko darīt, ja tev kāds visu laiku atkārto: "Tu nekas neesi, neko nevari, atkal tev nekas neizdodas…"? Tāpēc — uzmanīgi!

Praksē šī metode nedod tūlītēju un drīzu rezultātu. Tā jāpraktizē diezgan ilgstoši. E.Kuē ieteiktais variants ir saistīts ar mehānisku vajadzīgās frāzes atkārtošanu, ar ko vien pa­rasti ir par maz. Vārdi paši par sevi nespēj izsaukt vajadzīgo organisma reakciju. Zemapziņa, kas ir mūsu vēlmju un gri­bas patiesais "autors", vārdus nesaprot. Zemapziņai nepie­ciešami tēli, emocijas, griba — tas, ko dēvē par iztēli, "iejuša­nos tēlā". Zemapziņai ir noteicošā loma meditācijā, tā regulē hormonu līmeni organismā.

Turklāt — mūsu galvenā problēma bieži vien ir tā, ka mēs paši īsti nezinām, ko vēlamies. Mēs jūtam, ka kaut kā "trūkst". Ja arī mums ir gan veselība, gan veiksme, tik un tā mēs nez kāpēc uzskatām, ka tās vēl nav pietiekoši daudz. Vairums no mums pat neiedomājas, ka tas, kas mums IR, ir tas, ko mēs ESAM NOPELNĪJUŠI. Ja mums ir "slikti", tas nozīmē, ka neko "labāku" mēs pagaidām pelnījuši ne­esam, citiem vārdiem sakot — mūsu pašvērtējums ir zems vai arī — mūsu pretenziju līmenis ir nepamatoti augsts. Jebkurā gadījumā mēs savu dzīvi apgrūtinām ar lieku sprie­dzi. Izcilais romiešu domātājs imperators Marks Aurēlijs ir teicis: "Atliek vienīgi izmainīt savu attieksmi pret lietām, un lietas izmainīsies". Ja nevarat mainīt situāciju, mainiet savu attieksmi, un līdz ar to pienāks brīdis, kad izmainīsies arī situācija. Piemēram, jums ir dārga jūsu mīlestība, jūs bai­dāties to zaudēt, uzskatāt, ka mīlestības jūsu dzīvē ir par maz… jūs tveraties pie tās kā "velns pie grēcīgas dvēseles", bet tik un tā tās visu laiku ir par maz. Bet atliek jums vienīgi izmainīt savus uzskatus un ATTEIKTIES no šīs mīlestības (jā, jā, tieši atteikties — kāpēc gan kādam būtu jūs tik ļoti jāmīl?), un atklāsiet, ka īstenībā mīlestības jums ir daudz. Jo spēcīgāk jūs "dzīsiet to prom", jo vairāk jūs to saņemsiet. Bet te nepieciešama neviltota atteikšanās, nevis vēlme tādē­jādi "iegūt vairāk mīlestības". Kā teikts: "Ko sēsi, to pļausi." Jūs saņemat to, ko tiešām esat iesējis, nevis iedomājies, ka gribētu iesēt. Lai neapstātos savā attīstībā, jums jānoskaidro sev sekojošais: ko jūs patiesībā vēlaties un kāpēc jums liekas, ka jums kaut kā trūkst. Tam paredzēti sekojošie vingrinājumi.

Pirmais vingrinājums

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Iztēlojieties mentālajā ekrānā to, kā jums trūkst (lieta, īpašība, ilūzija).

3. Iztēlojieties, ka pilnīgai laimei jums trūkst vēl kaut kā.

4. Radiet vēl un vēl vēlmes (nekad nav tik labi, lai neva­rētu būt vēl labāk), līdz brīdim, kad aiz tām visām jūs ierau­gāt baltu gaismu.

5. Kad jums liksies, ka nu pietiek, pajautājiet sev: "Vai nepietiek man žēloties "trūkumu"?" Ja vēl jums liekas, ka visa kā ir par maz, divkāršojiet savas vēlmes, "trūkumu"… Līdz saņemsiet atbildi: "Pietiek!"

6. Tagad atvirziet visu šo "trūkumu" otrā plānā.

7. Radiet citu pasauli, tādu, kurā jums visa tā būtu gana, kur nemaz nav vietas nekādām papildus vēlmēm. Lai tā ir "pilnības" pasaule.

8. Tad mentālajā ekrānā salīdziniet abas šīs pasaules. Lai tās atrodas līdzās, bet lai starp tām būtu zināms atsta­tums.

9. Piepildiet šo atstatumu ar "trūkumu" no pirmās pa­saules.

10. Radiet vēl papildus brīvu telpu, un piepildiet to ar "pilnību" no otras pasaules.

11. Atkārtojiet 9. un 10. darbību, līdz jums kļūst skaidri "trūkuma" un "pilnības" cēloņi abās radītajās pasaulēs.

12. Izgaisiniet to visu, visas iztēlotās pasaules, un izejiet no meditācijas.

Šim vingrinājumam jāilgst ne mazāk par stundu. Atve­rot acis un aplūkojot istabu, jums būtu jāšķiet, ka tā izmainīju­sies.

Ja esat labi apguvuši šo vingrinājumu, varat pāriet pie nākamā.

Otrais vingrinājums

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Mentālajā ekrānā radiet savu attēlu vai arī iztēlojieties sevi kā rozi vai kādu citu simbolu. Ja iztēlojaties simbolu, pēc tam jums būs iespēja analizēt šo simbolu.

3. Uzdodiet sev jautājumu: "Kā man trūkst harmonijas sasniegšanai — mīlestības, draudzības, veselības, pacietības, naudas, suņa, kaķa, jaunas mašīnas…?"

Ja atbilde ir NĒ, turpiniet šo uzskaitījumu. Griezieties pie Egregora ar lūgumu dot jums nepieciešamo, tad "ievie­tojiet" sevi (savu simbolu) šajā dāvanā, "izplūstiet" tajā. To var atkārtot, līdz parādās apmierinājuma sajūta.

4. Ja esat sasnieguši iekšēju harmoniju, radiet mentālajā ekrānā kāda cita cilvēka tēlu un sniedziet arī šim cilvēkam daļu no saņemtā.

5. Pajautājiet, vai jums pašam no saņemtā atlicis pietie­kami. Ja nē — papildiniet "krājumu", atkārtojot 3. un 4. punktu, līdz parādās apmierinājuma sajūta. Atkārtojiet to visu, līdz būsiet iemācījies atdot daļu no saņemtā arī otram.

6. Izgaisiniet visus tēlus, pateicieties Egregoram un iz­ejiet no meditācijas. Izanalizējiet sajūtas, mentālos tēlus. Apzinieties jūsos notikušās pārmaiņas: vai tiešām jums arī vēl tagad tik ļoti vajag to, ko jūs tā alkāt līdz šim vingrināju­mam? Vai izjūtat prieku dodot otram cilvēkam, nesaņemot neko pretim?

Atkārtojiet šo vingrinājumu, un drīz jūs atklāsiet, ka nav nemaz tik daudz lietu, kuru jums trūkst, bet galvenais — tās visas ir reāli sasniedzamas.

Ja nu esat atklājuši, ka ir kaut kas, ko jums būtu nepie­ciešams iegūt vai uzlabot, piemēram, veselība, kādas rakstu­ra īpašības, varat izpildīt nākamo v i n g r i n ā j u m u. Un jūs varat saņemt to, ko vēlaties.

Vispirms jānoskaidro, ko īsti jūs vēlaties — ļoti precīzi un konkrēti. Ja vēlaties uzlabot raksturu, noskaidrojiet, kā­das tieši īpašības jūs gribētu uzlabot vai izskaust. Ja vēlaties kādu lietu, piemēram, mašīnu — izdomājiet, tieši kādu. Cik šī mašīna maksā, ko jūs ar to darīsiet, kādā veidā jūs varētu sapelnīt naudu tās iegādei. Vai tiešām jauna mašī­na jums tik ļoti nepieciešama? Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību, apdomājiet — vai tiešām šis konkrētais cilvēks jums tik ļoti nepieciešams? Varbūt viņš īstenībā nemaz nav tāds, kā viņu iztēlojaties? Varbūt tas, ko jūs vēlaties, ir tikai jūsu ilūzija? Un vēl — vai spēsiet šajās attiecībās otram dot to pašu, ko vēlētos pats saņemt? Vai atbilstat šī cilvēka prasī­bām? —

Kad esat to visu pārdomājis (nesteidzieties, tas nav vie­nas dienas darbs), dariet tā: formulējiet savu vēlmi konkrēti un precīzi dažos teikumos, nosakot arī laiku, kad vēlmei jāpiepildās. To darot, jums jārēķinās ar fiziski iespējamo — ikvienam auglim ir savs ienākšanās laiks. Kaut ko vēloties, jūs nevarat pārkāpt dabas likumus, jo tad vēlmei nebūs ie­spējams piepildīties. Ja vēlaties kaut ko, jums jāiezīmē veids, kā sasniegt vēlamo. Ja gribat mašīnu — jānopelna nauda, jābrauc uz tirgu un mašīna jānopērk. Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību — uzturiet ar šo cilvēku labas attiecības, pievērsiet viņam uzmanību. To visu darot, ieklausieties savā veselajā saprātā. Kad esat formulējuši savu vēlmi, uzrakstiet to uz papīra, īsi un skaidri, turklāt tādā formā, it kā tā JAU būtu piepildījusies. Nevis "es vēlos", bet "man ir". Ietei­cams ar to nodarboties mierīgā vēla vakara stundā, kad jūsu tuvinieki vai kaimiņi jau guļ un nevar jūs traucēt. Vislabāk to darīt jauna vai augoša Mēness laikā — respektīvi, Mēness cikla sākumā, bet ne tad, kad Mēness dilst. Iepriekš noska­ņojieties uz šo pasākumu, variet veikt īsu meditāciju domu sakopošanai. Radiet vēlamās lietas domformu — tēlu. Ielie­ciet tajā visu savas vēlmes spēku — gribu, emocijas! To da­rot, rakstiet uz papīra savu "mantru". Koncentrējiet visu savu uzmanību uz to, ko darāt. Jūs taču "iesējat" sēklu, un tas ir jāizdara labi. Kad esat uzrakstījis vēlmi, papīrīti sariti­niet un nolieciet kādā vietā, kur to neviens svešs nevarētu atrast. Iededziniet sveci. Iztēlojieties, ka sveces liesmā sadeg viss nevēlamais, kas traucē jūsu vēlmei piepildīties — jūsu vājības, nedrošība, slinkums, skaudība… Kad svece izdeg, atkārtojiet trīs reizes to, ko bijāt uzrakstījuši, un ejiet gulēt. Turpmāk katru vakaru pirms iemigšanas trīs reizes atkārto­jiet to, ko bijāt uzrakstījuši. Dariet to emocionāli, ar "izjūtu", atsaucot atmiņā domformu. Tā dariet 40 vakarus pēc kārtas. Naktī no četrdesmitās uz četrdesmit pirmo dienu jums atkal jādedzina svece, tās liesmā domās sadedzinot visu nevēla­mo. Kad svece izdegusi, sadedziniet arī papīrīti — tas jums vairs nebūs vajadzīgs — "sēkla" ir iesēta. Tagad gaidiet vēl­mes piepildīšanos.

Viss augstākminētais jums jādara emocionāli, NEŠAU­BOTIES.

Kā izvairīties no neizbēgamām šaubām (ja nu grāmatas autoram nav taisnība, ja nu tas viss ir blēņas, un, ja arī nav blēņas, ja nu man nepietiek spēka)? Vienkārši — veicot visu šo darbību, NEDOMĀJIET par to, kas būs, bet visu savu uzmanību koncentrējiet uz to, ko darāt: "Šeit un tagad." Jūsu izjūtai jābūt apmēram šādai: "Šeit, šajā brīdī es daru to un to, un nekas cits neeksistē." Jums viss jāizdara pēc iespējas labāk — ar maksimālu spēku sasprindzinājumu — tad jums vienkārši neatliks vietas šaubām. Bet pēc tam, kad "sēkla" būs iesēta, vienkārši paļaujieties uz Dievu (Garu, Egregoru) un mierīgi gaidiet.

Šādi jūs varat sasniegt arī visai savtīgus mērķus — ja vien jums pietiks spēka. Bet šāda rīcība neizbēgami nogul­snēsies jūsu karmā, radot smagas karmiskas sekas — tai skaitā arī fiziskas slimības, negadījumus, depresijas!

Slimība — tas var būt ari ceļš uz attīrīšanos. Parasti sli­mam cilvēkam pasaule "sašaurinās". Viņš redz tikai un vie- rūgi savu nelaimi. Viņu neinteresē apkārt notiekošais, citu cilvēku nelaimes. Viņš iedziļinās slimībā, iet bojā un velk sev līdzi arī apkārtējos cilvēkus (vampīrisma paveids). Bet var taču mēģināt izprast slimības cēloņus un mēģināt iziet no tās.

Katram no mums dzīvē noteikti bijis kāds gadījums, kas iesākumā šķiet liela nelaime, bet pēcāk izrādās — tas ir nācis tikai par labu. Līdzīgi ir arī ar slimībām. Slimību var uztvert kā iespēju strādāt ar sevi.

Slimība bez tam ir signāls, ka organisma kopējais poten­ciāls samazinās — tas nozīmē, ka ir izsmelts cilvēka ierastais līdzšinējais "piegājiens" dzīvei. Rezerves ir izsmeltas, tālāk ceļa nav. Ko nu? Jāmeklē kāds cits, "neiespējamais" ceļš. Tas nav viegli.

Tātad tas, ko oficiālā medicīna dēvē par slimību, ir tikai neliela daļa no cilvēka kopējām problēmām, "aisberga vir­sotne".

Bieži vien slimība vēsta par novirzīšanos no izvēlētā Ceļa. Šādā gadījumā jāatliek viss pārējais — bizness, hobiji, izklaides un jāpaliek aci pret aci ar pretinieku. Ejiet, kur slimība jūs ved, un jums būs iespēja sasniegt būtiski jaunu uztveres līmeni.

Galvenais, — lai jūs paši zinātu, ko īsti gribat. Kā jau minējām — ja cilvēks spēj formulēt savu vēlmi, viņš spēj to arī piepildīt. Bet visbiežāk gan tomēr notiek tā, ka mēs nemākam ne ticēt sev, ne saprast, ko īsti vēlamies, pavadām savu dzīvi ilūzijās, un ilūziju radītas slimības mūs tad arī piebeidz. Mēs kļūstam saspringti, bet nepieciešams atslābi­nāties. Cilvēki parasti pat neiedomājas, ka viņi spēj būt vese­li un laimīgi, jo pārāk aizraujas ar ārišķīgo, virspusējo, nevē­las iedziļināties paši savu problēmu būtībā.

Ja nu tomēr esat saslimis, tad:

• Centieties pēc iespējas mazāk apgrūtināt citus ar sa­vām vainām. Kad dzīvniekam ir slikti, tas nolien stūrī un nevēlas, ka to aiztiek. Ja esat spiesti ievērot gultas režīmu, pavadiet laiku pēc iespējas lietderīgāk — la­siet, rakstiet, zīmējiet, tamborējiet utt.

• Centieties būt noderīgi apkārtējiem, tiesa gan, bez lie­kas uzbāzības. Cīnieties paši par savu veselību, tas pie­saistīs jums citu cilvēku atbalstu, kā arī atvērs jums jau­nu saikni ar Egregoru.

• Neapskaudiet veselos cilvēkus. Neprātojiet, kas ir "Tas" un kā tas tiek dēvēts medicīnas terminoloģijā. Vizualizējiet "To" kā simbolu, pārlieciniet sevi, ka "Tas" nav jūsu uzmanības vērts. Uzvarot "To" sevī, pārliecinieties, ka patīkat sev savā jaunajā kvalitātē. Pēc tam jūs "To" aizmirsīsiet paši no sevis.

Par centību

Nepārcentieties! Jebkura pārmērīga centība ir sevis mo­cīšana. Piemēram, — jūs cenšaties novājēt: badojaties, skrie­nat (nedēļā zaudējat 3 kg), bet tik un tā uzskatāt sevi par resnu un baidāties, ka atkal nesākat pieņemties svarā. Pro­tams, jūs visu laiku mocīsieties, jutīsieties slikti. Ja jūs tik ļoti necenstos novājēt, netērētu tik daudz enerģijas šai problēmai, līdz ar to tā pārstātu būt problēma. Bet ja tā jums pārstāj būt problēma, tad jūs jutīsieties labi neatkarigi no sava svara. Ja uzmācīgā doma par novājēšanu atkāpsies, jūs atbrīvosieties no lieka sasprindzinājuma un varēsiet no­virzīt enerģiju citu problēmu risināšanai. 'Iās savukārt — agri vai vēlu — lai cik dīvaini tas arī nebūtu, novedīs pie tā, ka jūs zaudēsiet lieko svaru.

Līdzīgi ir ar visām lietām dzīvē — problēmas risināšana saspringuma stāvoklī neļauj atrisināt šo problēmu pēc būtī­bas.

Tomēr "necenšanās" nenozīmē to, ka varat nelikties ne zinis ne par ko un gaidīt, ka viss atrisināsies pats no sevis.

Personīgā enerģija ir jāizlieto saskaņā ar spējām un iespē­jām, saskaņā ar dziļākajām vēlmēm, nevis dzenoties pēc nebūtiskiem efektiem.

Visu augstākminēto var attiecināt ari uz dziedniecisko darbību — vai nu tā būtu pašārstēšanās vai citu cilvēku ār­stēšana. Ja esat nolēmis kļūt par "esktrasensu", bet jums tas neizdodas, nekrītiet izmisumā un neļaujieties panikai. Varbūt vainīga ir tieši jūsu pārmērīgā centība "kļūt par ek­strasensu". Rodas sasprindzinājums, kas "bloķē" jūsu attīs­tību. Jūs netiekat tālāk, jo "turat" pats sevi.

Nav svarīgi, kas tieši pamudinājis jūs iet šo Ceļu, jūsu spējas ir absolūti dabīgas, tās jums JAU IR, jums tikai jāiemā­cās tām piekļūt. Ja būs vajadzība, spējas noteikti izpaudīsies. Iespējams, šķēršļus jūsu attīstībai liek kāda jūsu neētiska doma vai rīcība, ko vēl neesat novērsuši, varbūt — egoistiska attieksme pret pasauli vispār. Ja tā — tad jums un pasaulei nāk tikai par labu, ka šīs spējas neparādās.

Savā attīstības ceļā jūs varat sastapties arī ar bailēm, iz­misumu, skumjām. Pašas par sevi šīs emocijas ir dabīgas, un to pārdzīvošana ir normāla. Lai kas arī neatgadītos, tas ir jūsu Ceļš, un katram cilvēkam Ceļš ir savs un — vienīgais.

Nesasprindzinieties, neizturieties varmācīgi pret sevi, neuztveriet sīkas neveiksmes kā katastrofas, vienkārši — strādājiet.

Ja esat apguvuši meditācijas un domformu "lasīšanas" pamatus, varat ķerties pie citu cilvēku dziedināšanas, vis­pirms apgūstot auru "skatīšanos" un diagnostiku.

Dziedināšana

Neķerieties uzreiz pie citu cilvēku biolaukiem, vispirms uzmanīgi izlasiet sekojošo!

Atcerieties: doma (informācija) ir reāla un materiāla (jē­dziena "materiāls" patiesā nozīme — matērija ir viss tas, kas patiesi eksistē laikā un telpā — respektīvi, arī enerģija, informācija). 1a enerģija, ko jūs, diagnosticējot un "lasot" biolauku, "noņemat" pacientam, ir apveltīta ar noteiktu spē­ku un iedarbības spēju. Tā var piesārņot apkārtējo vidi un kaitēt jums pašiem. Šiem "atkritumiem" piemīt spēja atrast un pievienoties līdzīga tipa netīrām enerģijām un veidot "enerģētiskās mīnas", kurām var "uzdurties" praktiski jeb­kurš cilvēks. Tādēļ jāsaglabā vismaz elementāra drošības tehnika (sk. arī nodaļu par aizsardzību). Šādas enerģijas jāiznīdē. Gluži tāpat kā gudrs dārznieks nemet nezāles kai­miņa dārzā, bet gan sadedzina savā tīrumā.

Enerģija jeb, pareizāk sakot, — informācija, ko jūs "no­ņemat" no cilvēku smalkajiem ķermeņiem, pēc būtības ir smalka kvantu-leptonu struktūra. Tā ir diezgan noturīga, un, lai to sagrautu vai dezaktivizētu, jāpielieto daži vienkārši paņēmieni ar Ūdens, Uguns un Zemes palīdzību. Šīs stihijas pazīstamas jau kopš senseniem laikiem. Visās kultūrās un tradīcijās, neatkarīgi no pasaules daļas un tautas, attīrīšanās rituāli tikuši veikti ar šo stihiju pielietošanu. Visbiežāk lieto Uguni, jo tās augstā temperatūra sagrauj informatīvās struk­tūras. Tādēļ, it īpaši darbības sākumposmā, jums noderēs iedegta svece (lampiņa, ugunskurs, kamīns) jūsu darba tel­pā. Tālākā attīstības pakāpē jūs šo reālo uguni varēsiet aizstāt ar iedomātu liesmu — domformu.

Lūk, viens no paņēmieniem, tā saucamā "sveces nodedzināšana".

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Noskaņojieties uz pacientu. Labāk, lai pacients atro­das jums līdzās, kamēr vēl neesat apguvuši darbu ar attēlu vai domformu.

3. Nezaudējot vajadzīgo noskaņojumu, aizdedziniet sve­ci (vislabāk lietot baznīcas vaska sveces) un slidiniet roku ar aizdegto sveci gar pacienta biolauku. Ja lauka struktūrā būs nevēlamas enerģijas, vaska svece šajās vietās sāks skaļi sprakšķēt vai pastiprināti dūmot, un liesma var sākt raustīties.

4. Rokai ar sveci jāvirzās ap pacienta biolauku 5 —10 mi­nūtes. Vairāk nav nepieciešams — to, ko iespējams, jūs jau būsiet "sadedzinājuši", bet dziļāk iesakņojušās vainas ar sveci aizsniegt nevar.

Ar ūdeni kā attīrīšanās līdzekli ir nedaudz sarežģītāk. Ūdens enerģētiskās struktūras neiznīcina, tas vienīgi tās uz laiku neitralizē. Ja jums gadīsies smagi slims pacients un jūs enerģijas neitralizācijai lietosiet ūdeni, tad ievērosiet, ka, "metot" enerģiju traukā ar ūdeni, tas pēc katra "metie­na" kļūst neskaidrs, uz tā virsmas parādās loki. Šāds skats spēj ieinteresēt pat visrūdītāko skeptiķi. Neaizmirstiet, ka ūdenim piemīt spēja noskalot ne tikai slikto, bet arī labo (ja esat priecīgā noskaņojumā — aplaistieties ar ūdeni, un prieks pazudīs kā nebijis).

Pēc seansa ūdens jāizlej zem koka, kam raksturīga pa­augstināta energoietilpība — papeles, akācijas, egles, īves — vai arī zem mājas parazītaugiem — liānām. Augi "piesaistīs" izlieto enerģiju un pārvērtīs to biomasā. Tādējādi tā kļūs noderīga — apkārtējā vide paliks tīra, un augs būs "paēdis".

Metode darbam ar ūdeni:

1. Izejas stāvoklis iezemēšanās.

2. Iztēlojieties, ka jūsu kreisajā rokā atrodas kāds slims orgāns. Sajūtiet to, centieties izjust ne tikai siltuma anomā­lijas, bet arī orgāna smagumu, faktūru, materialitāti.

3. Iztēlojieties, ka jūsu labajā rokā atrodas strauts (upe, strūklaka, avots) ar tīru, kristāldzidru un dzīvinošu ūdeni.

4. Tuviniet abas rokas un iztēlojieties, ka ūdens apmazgā slimo orgānu, noskalo no tā svešo, neveselīgo enerģiju, ka ūdens baro orgānu, izlīdzina tā enerģiju, sekmē jaunu, vese­līgu šūnu vairošanos.

5. Attāliniet rokas, sajūtiet izmaiņas kreisajā rokā, salī­dziniet tās ar tām izjūtām, kas bija darba sākumā, pārlieci­nieties, ka šīs pārmaiņas ir nākušas orgānam par labu. Iegaumējiet šīs sajūtas.

6. Izejiet no darba stāvokļa, izgaisiniet radītās domformas.

Laika gaitā katrs no jums, ja vien nopietni strādās, atra­dīs visoptimālāko enerģijas neitralizēšanas veidu. Galvenais, ievērot nekaitēšanas principu — nedariet cilvēkam to, ko jūs nevēlētos, lai nodara jums.

Nākamie vingrinājumi noderēs tiem, kas jau apguvuši "rozes lasīšanu" un vēlas attīstīt savas spējas auru "lasīšanu"

Pirmais vingrinājums

1. Izejas pozīcija, lezemēšanās.

2. Varat pieslēgties Egregoram.

3. Radiet savā iztēlē kādu simbolu (pacienta, sevis paša) un iztēlojieties, ka ap to ir spīdums. Šis spīdums tad ari būs pacienta vai jūsu aura. Sekojiet tam, kā izmainās auras krā­sas, kādas ir krāsu pārejas, auras forma. Ja neredzat šo tēlu krāsainu — tas arī nav nekas slikts. Tādā gadījumā sekojiet

"vienkrāsainā" attēla toņu pārejām, lād izgaisiniet auru un "rozi", jāpiebilst: tiešām nav svarīgi, kādu simbolu izvēla-' ties, galvenais, lai jūs to iztēlotos pēc iespējas skaidrāk.

4. Atkārtojiet 3. punktu 4 — 5 reizes. Ik reizi pēc darbī­bas beigšanas jums rūpīgi jāizgaisina gan roze, gan aura.

5. Izejiet no meditācijas. Sajūtiet savu jauno stāvokli! Jūs taču nupat lasījāt auru! Ja tas izdevies, jums pamats izjust lepnumu par paveikto.

Otrais vingrinājums

Salīdzinot ar iepriekšējo, šis vingrinājums ir nedaudz sarežģītāks.

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Pieslēdzieties Egregoram.

3. Radiet mentālajā ekrānā pacienta portretu, pēc tam aizvāciet to, atstājot tikai tumšu siluetu.

4. Lai aura parādās ap šo siluetu — iesākumā kā vien­krāsains gaišs mirdzums. Sekojiet gaismas intensitātei, for­mai, vietām, kur spīdums nav viendabīgs vai tā nav vispār. Kur šīs vietas atrodas attiecībā pret fizisko ķermeni?

5. Tagad lai mirdzums kļūst krāsains. Nu jūs varat aplū­kot pacienta auru visā pilnībā. Ja izšķirat 1 — 2 krāsas — labi, ja 10 — teicami. Visdrīzāk iesākumā jūs neizšķirsiet vairāk par 1 — 2 krāsām. Tas lai jūs neuztrauc — katram ir

savs individuāls redzējums. Iemācieties intuitīvi sajust au­ras nokrāsas un ko tās nozīmē. Ieskatieties, kur aura ir kus­tīgāka, kur tā pulsē, kur atrodas miera stāvoklī. Neraugoties uz to, ka iepriekšējā nodaļā devām vispārēju auras krāsu aprakstu, krāsu nozīmei jāapstiprinās jūsu personīgajā pie­redzē.

6. Iztēlojieties, ka zeltaini stari piepilda jūs un jūsu auru.

7. Izgaisiniet radītos tēlus. Pēc tam varat radīt citus, piemēram, iztēloties savu siluetu un auru. Neaizmirstiet pēc darba izgaisināt visus tēlus. Doma ir reāls spēks!

8. Izejiet no meditācijas.

Trešais vingrinājums

Praktiski ļoti noderīgs dziednieka darbā. Tas sniegs jums sīkāku un detalizētāku informāciju nekā pirmie divi. Ieteicam tajā izmantot anatomijas atlantu.

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Izvēlieties objektu un radiet mentālajā ekrānā simbo­lu vai siluetu.

3. Pārlieciniet sevi, ka siluetam kādā vietā jūtamas stip­ras sāpes. Tajā vietā ir jāparādās sarkanam plankumam.

4. Novērtējiet, kā sarkanais plankums izvietots attiecībā pret čakrām. Izgaisiniet šo ainu.

5. Radiet siluetu no jauna. Pārlieciniet sevi, ka sāpīgajās vietās jāparādās spilgti sarkaniem vai oranžiem planku­miem. Rūpīgi aplūkojiet radīto attēlu. Iegaumējiet to. Pēc tam būs interesanti analizēt, kā katrs plankums izskatās un kāds ir tā apveids. Izgaisiniet attēlu.

6. Atkārtojiet vingrinājumu vēl dažas reizes, vienmēr darba beigās izgaisinot domformas.

7. Izejiet no meditācijas.

Ja strādājat ar reālu pacientu, apjautājieties, kur viņam sāp, un salīdziniet ar savām domformām. Jūsu redzējums un pacienta sūdzības var arī nesakrist. Nav noteikti jātic tikai sev vai tikai pacientam, patiesība parasti atrodas kaut kur pa vidu. Piemēram, ierodas paciente ar sūdzībām par sāpēm vēderā, bet jūs redzat plankumu krūtīs sirds apvidū, kā arī galvas līmenī. Tāpēc neorientējieties uz atsevišķu or­gānu slimībām, "ārstējiet slimnieku, nevis slimību". Visi procesi cilvēka dvēselē un ķermenī ir savstarpēji saistīti.

Kad jūs "lasāt" reāli klātesošu pacientu, sāciet meditāci­ju kā vienmēr. Nosēdiniet pacientu uz krēsla ar taisnu mu­guru, iezemējiet viņu un iezemējieties pats. Iegremdējieties meditācijā, lai nekas netraucētu jūsu intuīcijai. "Lasiet" au­ru, neaizmirstot, ka skatāties pacientu, kurš atrodas jūsu klātbūtnē. Atcerieties principu: "Ja nevarat palīdzēt, tad vismaz nekaitējiet." Jāņem vērā, ka persona, kuru jūs "la­sāt", var būt pārlieku ziņkārīga, skeptiski noskaņota, sa­traukta vai pat vienkārši nobijusies. Visas šīs emocijas trau­cē nodibināt kontaktu ar pacientu. Pacienta idejas, domas, emocijas var jums traucēt. Bez tam jāatceras, ka emocijas atstāj iespaidu uz čakru darbību un auras nokrāsu.

Lai izsargātos no dažāda veida traucējumiem, varat lie­tot mentālo simbolu — rozi. Tās varētu būt ari jebkurš cits tēls — kaut vai zila vārna. "Novietojiet" to iztēlē apmēram 40 — 50 cm attālumā no savas pieres. Iztēlojieties, ka šī ro­ze ir magnēts, kās pievelk visas "lasāmā" pacienta traucējo­šās emocijas un saiknes. To dariet, pirms esat sākuši strādāt ar pacientu. Iedvesmojiet sevi, ka šai rozei jāpaliek tik ilgi, cik tā būs nepieciešama. Laiku pa laikam pārliecinieties, vai tā vēl ir turpat. Ja darbības laikā sajūtat vieglu nemieru, diskomfortu, iespējams, nāksies radīt vēl vienu rozi. Pēc darba beigšanas neaizmirstiet visas rozes izgaisināt!

Starp citu, šādu rozi vai citu simbolu kā aizsarglīdzekli varat izmantot ari ikdienā, aizsargājoties no apkārtējo nega­tīvajām emocijām un vampīriskajiem "uzklupieniem". Tik­līdz sajūtat nevēlamu satraukumu — vai nu priekšnieka kabinetā, sabiedriskajā transportā vai uz ielas, iztēlojieties rozi. Šī metode var izrādīties ļoti iedarbīga garīgā līdzsvara saglabāšanai, tā ka visi pārējie aizsarglīdzekļi pat, iespējams, nebūs vajadzīgi. Šajā gadījumā jūs neizrādāt aktīvu pretestī­bu psihiskajam uzbrukumam (pat nejaušam), kā ari nezau­dējat savu enerģiju "sienas", "spoguļu" u. tml. domformu veidošanā.

Kad dziednieks "lasa" vai nodarbojas ar biolauka korek­ciju, ļoti būtiski atrasties kontaktā ar pacientu. Apmainieties ar iespaidiem, lai tie neuzkrātos jūsos un nebloķētu jūsu rīkles čakru.

"Lasot" auru, jūs varat ieraudzīt arī šo to tādu, par ko pacientam labāk nezināt — it īpaši, ja pats neesat vēl īsti pārliecināts par ieraudzītā patiesumu. Tomēr ari šajā gadīju­mā jums jāatbrīvojas no liekās informācijas, vai nu jūs darāt to zināmu pacientam vai nē. Pats vienkāršākais veids — liekās informācijas "izrunāšana" sveces liesmā. Liesma neit­ralizē, izgaisina informāciju. Reālas sveces vietā jūs varat izmantot arī iztēlotu sveci. Iztēlojieties šādu sveci (t.i. — radiet domformu) 40 — 60 cm attālumā no sevis.

Lieko informāciju var uzrakstīt uz papīra, rakstīto pasa­kot arī skaļi. Pēc tam papīrs jāsadedzina.

Nav vēlams no informācijas atbrīvoties, pārstāstot to trešajai personai. Tas rada nevēlamas baumas un aprunāša­nu. Ļaudis burtiski dievina negatīvu informāciju! Tāpēc tā­da informācija nav jāizplata. Nestāstiet jūsu uzzinātās lietas kam pagadās, tai skaitā — arī pašam pacientam. Cilvēki bieži vien nav spējīgi šādu informāciju adekvāti uztvert. Tāpēc vislabāk lieko informāciju iznīcināt. Tādējādi jūs izvai­rīsieties no traucējošām pacienta emocijām (dzirdot patiesī­bu, pacients var uz jums sadusmoties), pārsteidzīgiem ļaužu spriedumiem.

Lai varētu notikt sekmīga "lasīšana" un korekcija, ne­pieciešams, lai pacients atrastos uz zemāka enerģētiskā līme­ņa nekā dziednieks. Dziedniekam jābūt "līderim". Bez tam abu — dziednieka un pacienta — enerģijas līmeņiem ir jābūt sinhroniem, proti — saskanīgiem. Ja dziednieks un pacients atrodas vienā enerģētiskajā līmenī, tad dziedniekam ir grūti nodalīt pacienta domformas no savām. Pacienta emocijas var gūt pārsvaru pār dziednieka domformām. Rezultātā objektīvā aina var tikt izkropļota. Tāpēc, jo lielāka ir dzied­nieka un pacienta enerģētisko līmeņu starpība, jo labāk. Ja nu gadījumā tas nav realizējams un domformas sāk sajauk­ties, pievērsiet uzmanību tām īpašībām, ar kurām pacients atšķiras no jums. Jums tāpat ari jāpievērš uzmanība jūsu otrajai čakrai. Daļēji "pieveriet" to. Jums jābūt neitrālam, un pacienta emocijas nedrīkst traucēt jūsu darbību.

Par pacientiem

"Ekstrasensu pasaule" vairumam ļaužu liekas ļoti noslē­pumaina un mīklaina. Tāpēc daudzi uz to raugās neuzticīgi, ar aizdomām, skaudību un bailēm. Vieglāk strādāt ar tiem, kas ir skeptiski noskaņoti, jo tie, reiz pārliecinājušies par bioenerģijas realitāti, kļūst par tās piekritējiem. Cilvēki, kas ci priori tic "visam pārdabiskajam", tic visam, kas pagadās, un bieži vien kļūst par krāpnieku upuriem. Tādiem cilvē­kiem turklāt arī nepatīk iedziļināties lietu būtībā.

Pie dziedniekiem bieži vien nāk arī tādi, kam jūs attiecī­gajā brīdī palīdzēt nespējat. Viņi nāk aiz ziņkārības, lai reali­zētu savu "Hs" — viņi neapzināti gaida apstiprinājumu vai arī vieglu, neaizskarošu personības korekciju.

Jebkurš vārds, ko jūs izrunājat, nogulsies pacienta apzi­ņā. Var gadīties tā, ka tas "uzpeldēs" tikai pēc zināma laika. Ņemiet to vērā. Jebkurš cilvēks spēj meklēt tikai to, ko spēj saņemt. Tāpēc nebaidieties sniegt "papildus" informāciju, tādu, ko pacients pagaidām vēl "nespēj saņemt", protams, saprātīgās devās. Tikai tā sistēma ir spējīga attīstīties (cilvēks arī ir sava veida sistēma), kurai tiek dota papildus informāci­ja; tāda informācija, kas saņemšanas brīdī sistēmai nav vēl nepieciešama. Informācija — tā ir "sēkla", kas iesēta uzdīgst pēc kāda laika.

Vairumam cilvēku zināšanu līmenis ir visai zems. Tas vēl pats par sevi nebūtu brīnums, bet slikti ir tas, ka cilvēki neizjūt iekšēju nepieciešamību pēc jaunas informācijas. Vi­ņiem pret dzīvi ir tipiska patērētāju attieksme, un no ekstra­sensa viņi gaida kādus brīnumlīdzekļus — "apēdīsi un jau pēc piecām minūtēm kļūsi vesels". Tikai nedaudzi cilvēki patiešām cenšas rast savu problēmu risinājumu.

Tāpēc nepieciešama "liekā" informācija, un tā ir jā­sniedz. Lai tā atrodas zemapziņā, līdz pienāks īstais laiks. Pēc kādiem 8 — 9 mēnešiem šī informācija tiks "pieņemta". "Prātam neaptverami! Jūs taču kaut ko tādu man stāstījāt pērn! Kā tad tas var būt!? Kā jūs to zinājāt?!"

Jums radīsies iespēja palīdzēt šim cilvēkam realizēties, liet atcerieties par "zelta vidusceļu" — nedrīkst biedēt nesa­gatavotus cilvēkus, it īpaši, ja viņiem ir trausla nervu sistē­ma.

Nodarbošanās ar "ekstrasensoriku" vispirms ir kalpoša­na sev un savu problēmu risināšana. Jūs tādā veidā realizējat sevi, tāds ir jūsu Ceļš. Citam cilvēkam varbūt būs pavisam cits Ceļš, un nebūs prāta darbs, ja jūs viņu par katru cenu gribēsiet pievērst savam Ceļam. Tas lai paliek katra paša zi­ņā, kādu ceļu viņš izvēlas.

Trenējoties lasīt domformas, just bioenerģijas, jūs vis­pirms attīstāt pats sevi. Jums ar laiku kļūs skaidrāki jūsu dzīves mērķi un pašrealizācijas ceļi.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Auras un čakras

Jau iepriekšējās nodaļās stāstījām, ka cilvēkam ir vairāki "smalkie ķermeņi" un aura. Aura ir cilvēka biolauks, ener­ģētiskais starojums. Daudzi iesācēji saskata to kā gaiši pelē­ku starojuma joslu. Bieži vien auras pētīšanai eksatrasensi lieto "mentālo ekrānu" jeb Trešo Aci, kas ļauj ieraudzīt auru visdažādākajās krāsās un izlietot tās diagnostikā. Veselīga aura pēc formas ir olveidīga, vienmērīgi aptver visu cilvēka ķermeni, priekšpusē būdama nedaudz biezāka. Pirmās nokrāsas ir tīras, mirdzošas, starojums — vienmērīgs. Slima cilvēka aura sāk bālēt un dažos gadījumos pat izgaist vēl pirms cil­vēka nāves. Personām, kas slimo ar garīgu slimību — šizof­rēniju (personas dalīšanos), arī aura bieži vien izskatās nevienmērīga, it kā sastāvoša no vairākām daļām. Pašā augšējā veselīgas auras daļā var saskatīt kaut ko līdzīgu gaismas strūklakai, ko Austrumos dēvē par Ziedošo Lotosu. Tas mai­na krāsu atkarībā no cilvēka noskaņojuma — tāpat kā aura kopumā. Pēc auras krāsas var spriest par cilvēka garīgās attīstības līmeni, garīgo un fizisko veselību. Tomēr nav iespējams visām daudzveidīgajām auras nokrāsām sniegt precīzu un sīku aprakstu, jo, pirmkārt, — krāsu uztvere mēdz būt visai subjektīva, otrkārt, — iesācējam sīkus aprakstus nebūs iespējams izmantot.

Ir svarīgi ne tikai auru ieraudzīt, bet arī zināt, ko konkrē­tā krāsa šim konkrētajam cilvēkam nozīmē tieši šobrīd. Au­ra — enerģijas plūsmas — atrodas nepārtrauktā kustībā, un tāpēc arī krāsas izmainās, pārvēršās, sajaucās. Ik reizi aura jāskatās tā, it kā jūs to darītu pirmo reizi dzīvē. Tomēr attiecībā uz krāsām eksistē zināmi vispārēji principi.

MELNĀ KRĀSA

Nāves un sagrāves krāsa. Var vēstīt par depresiju, it īpaši, ja tā parādās ap galvu. Bet, no otras puses, — nāve ir dzīvības pretstats, un pēc nāves seko katra jauna dzimšana. Tādēļ šāds stāvoklis var būt arī pirms jauna uzplaukuma, atdzimšanas. No šāda redzes viedokļa melnā ir atzīstama krāsa, kas attīra dvēseli no vecā. Lai atdzimtu jaunais, jāiet bojā vecajam.

PELĒKĀ KRĀSA

Skumjas, garlaicība, nespēks, bieži vien zem šīs krāsas maskējas arī bailes, dusmas, skaudība.

BRŪNĀ KRĀSA

Brūnā ir Zemes krāsa, tā norāda uz spēcīgu saikni ar fizisko plānu. Ja tā ir bāla, izplūdusi, tad var spriest par cil­vēka enerģijas novājināšanos, iespējams, vampīrisma vai kādas nevēlamas saiknes rezultātā (t.s. lāsti).

ZAĻĀ KRĀSA

Mūžības, evolūcijas, radīšanas, pieauguma krāsa. Tas klātbūtne aurā liecina par dziednieka spējām, par to, ka cilvēkam ir mērķis dzīvē. Gaiši zaļa nokrāsa norāda uz garī­gas attīstības procesiem, cerībām. Nepatīkama zaļā nokrā­sa — slikts raksturs, zaglīgums.

GAIŠZILĀ KRĀSA

Visbiežāk norāda uz seksuālām kaislībām, bet tā var liecināt arī par aizrautību darbā (seksuālās enerģijas trans­formāciju), norādīt uz saikni ar mākslu, reliģiju, mūziku.

TUMŠZILĀ KRĀSA

Radīšanas, pašizpausmes krāsa. Tā izteic vīrišķās dabas sievišķo pusi. Norāda uz cilvēka aizraušanos ar idejām, reli­ģiju-

ORANŽĀ KRĀSA

Dziedinoša krāsa, norāda uz vīrišķo sākotni. Ja tā re­dzama aurā — šim cilvēkam piemīt dziednieka spējas, bet pats viņš šajā brīdī atrodas izaugsmes un pašdziedināšanās stadijā.

DZELTENĀ KRĀSA

Skolotāju krāsa, intelekta un gudrības krāsa. Šī krāsa apzīmē vēl neapzinātā apzināšanās procesu. Visbiežāk šī krāsa atrodas ap galvu kā nimbs: atcerieties svēto attēlus. Tā liecina par tieksmi uz pārdomām, meditāciju, piesardzī­bu. Jo tīrāks šīs krāsas tonis, jo garīgāks cilvēks.

ROZĀ KRĀSA

Intuīcija, instinktīvas zināšanas, pareģošana. Arī jaunī­bas, iemīlēšanās, vēl nenobriedušas personības krāsa.

SARKANĀ KRĀSA

Emociju, dzīves, kaislību krāsa. Jebkura veida spēcīgas jūtas, tai skaitā ari dusmas, naids, skaudība, kaisle. Tumša nokrāsa norāda uz emociju apspiešanu, gaiša, tīra — uz patiesīgumu, uzticību, līdera dotībām.

PURPURKRĀSA

Garīgums, uzticība ideāliem, patiesa reliģiozitāte, pras­me meditēt.

ZELTAINA KRĀSA

Vīrišķība, pašapziņa, intuīcija. Ne velti svētie tiek attēloti ar zeltītiem nimbiem. Zeltainā krāsa liecina par laimi, garīgu attīstību, attīrīšanos, dziedināšanu.

SIDRABAINĀ KRĀSA

Līdzīga nozīme kā zeltainajai nokrāsai, taču sidrabaina auras krāsa sastopama daudz retāk. Norāda uz unikālām pa- rapsiholoģiskajām spējām (levitācija, telekinēze, telepātija, mediumistika).

BALTĀ KRĀSA

Visaugstākās garīgās pilnības krāsa. Apskaidrība, attīrī­šanās.

VIOLETĀ KRĀSA

Dievišķās Mīlestības krāsa. Tas klātbūtne aurā norāda uz to, ka šim cilvēkam ir spēcīga Egregoru aizsardzība, ka viņš gatavs pārejai augstākos plānos.

Auru "lasīšanas" princips ir līdzīgs tam, kā "lasa" kārtīs, jo auru krāsas skaidrojamas to savstarpējās attiecībās, kop­sakarībās. Tā, piemēram, ja jūs tumši sarkanu toni redzat sirds apvidū, tad to var tulkot kā dusmas, kas nāk no cilvēka būtnes dziļumiem. Iespējams, šis cilvēks guvis emocionālu traumu. Oranža josliņa ap šo tumšo plankumu liecina, ka cilvēks jau atrodas atveseļošanās stadijā.

Ja vienlaicīgi galvas apvidū redzams zaļš un dzeltens, var izdarīt secinājumu, ka cilvēks, pārciešot sāpes, attīrījies un atklājis sev jaunus ceļus, ir uzsācis pašrealizācijas proce­su.

Krāsa var parādīties arī ap čakrām joslu veidā, tā var izskatīties kā izplūduši plankumi, krāsas var būt arī jauktas. Ļoti reti sastopamas auras, kas sastāv tikai no 1 — 2 krāsām. Auras krāsas mainīšanās liecina par smalkākajām un delikā­tākajām prāta stāvokļa izmaiņām. Auras pamatkrāsas mai­nās lēnāk — nedēļām, mēnešiem, dažreiz arī gadiem ilgi.

Izcilais krievu rokmūziķis Boriss Grebenščikovs dzied:

Tie, kas mūs zīmē, zīmē mūs sarkanus uz pelēkā.

Krāsas vien paliek krāsas, bet es runāju par citu ko:

Ja vien mācētu, es tevi zīmētu

Starp zaļiem kokiem, zeltainā zilgmē.

Ja tulko šo poētisko metaforu ezotērikas valodā, tad sarkans uz pelēka — tā ir agresija (dumpis) uz skumju, nomāktības fona, bet zeltīts un zilgans tonis — vīrišķība, attīrīšanās. Zaļie koki — cerība, rūpes par līdzcilvēkiem.

Bez "auru lasīšanas" pastāv vēl arī citi veidi, kā pētīt biolauka struktūru ar rāmīti jeb svārstu (kad skatās biolauka konfigurāciju), ar rokām — pacienta klātbūtnē vai arī pēc attēla, pondemotorā raksta veidi utt.

"ziediņš". Atkarībā no tradīcijas un pasaules uzskata tiek minēts dažāds čakru skaits. Piemēram, Indijā un Ķīnā tiek minētas 10 čakras, bet Tibetā — 6. Daži filosofi saista čakras ar iekšējās sekrēcijas dziedzeriem… Mēs aplūkosim tradi­cionālās pamata čakras (7) un papildus čakras (4).

Enerģētiski nespēcīgam, garīgi neattīstītam cilvēkam čakras mēdz būt neskaidri pelēkā krāsā un pēc izmēra ne­pārsniedz divlatnieka monētu. Augot apziņas līmenim, čak­ras atveras, izmainās to krāsa, rodas iespēja tās atvērt un aizvērt pēc vajadzības.

Pastāv visai daudz veidu, kā "lasīt" čakras, mēs aplūko­sim tās kā indivīda vispārējā stāvokļa indikatorus.

Aplūkojot čakras saistībā ar ķermeņa daļām, ņemiet vē­rā, ka šādas saistības parastā nozīmē nepastāv, čakras parā­dās cilvēka smalkajos ķermeņos. Par to "atrašanās vietām" fiziskajā ķermenī jārunā visai nosacīti. Enerģija, kas vērsta uz kādu no čakrām, ietekmē arī fizisko ķermeni.

Visas septiņas galvenās čakras savstarpēji saistītas ar enerģētisku kanālu (kas ietilpst t.s. Kundalini sistēmā). Šis kanāls attiecībā pret fizisko ķermeni atrodas paralēli mugur­kaulam, mazliet tā priekšpusē.

Viss tas, kas traucē fiziskā ķermeņa normālu darbību, var sagraut arī čakras. Piemēram, spēcīga baiļu sajūta izsauc nepatīkamu sajūtu "zem lāpstiņas" kā arī zarnu trakta dis­funkciju. Ja tiek bieži pieminēts kas slimīgs, nepatīkams, tas nosēžas čakrā, bremzē un bloķē enerģijas plūsmas, kas nāk caur šo čakru. Kā fiziski, tā arī psihiski traucējumi var celties no tā, ka čakrās tiek aizturēta enerģija, un tāpēc eks­trasensi ļoti bieži runā par čakru korekciju un attīrīšanu.

Čakru atrašanās vietas un funkcijas:

1. MULADHARA.

Mantra: LAM. Simbols: kvadrāts, ku­ra centrā atrodas trijstūris. Vīriešiem šī čakra atrodas mu­gurkaula pamatnē, bet sievietēm — starp olnīcām. Tā arī ir vienīgā čakra, kas abiem dzimumiem izvietota atšķirīgi. Fi­zioloģiski tas ir cilvēka kustību centrs, kura traucējumu rezultātā iestājas paralīze. Tā tiek dēvēta arī par "izdzīvoša­nas" čakru, jo saistīta ar mehānismiem, kas uztur cilvēkā fizisko dzīvību, fizisko ķermeni. Ja, piemēram, jums draud nepatikšanas mājās, darbā, uz ielas, jūs noteikti "atrodaties muladharā", t.i., visi jūsu spēki veltīti dzīvības pamatu aiz­sardzībai, pašsaglabāšanās instinktam. Psihofizioloģiskās izpausmes: lepnība, dusmas, patmīlība, aprēķins, alkatība. Vadošā planēta: Marss, kaut ari daži avoti norāda uz Saturnu. Krāsa: sarkana. Efekti, kas parādās darbā ar šo čakru: pastiprinās imunitāte, paaugstinās dzīves tonuss, atgriežas dzīvesprieks, optimisms.

2. SVADHISTANA

Mantra: VAM. Simbols: jūras bries­monis. Atrodas 4 — 6 cm zem nabas. Šī čakra koncentrē seksuālo enerģiju, to izmanto tantra jogas sekotāji. Viņiem tā ir meditāciju centrs, jo viņi fokusējas uz seksuālo savie­nošanos kā uz organisma augstāko stāvdkli un izpausmes veidu un ar tā palīdzību sasniedz arī nirvānu. Psihofiziolo­ģiskās izpausmes: paaugstināta seksualitāte (līdz pat nimfomānijai un satiriāzam), apziņas ierobežotība, bezatbildība, skaudība, aizdomas, tieksme uz baumošanu, žēlošanos. Uz šīs čakras rēķina "strādā" radošie cilvēki — zinātnieki, dzej­nieki, rakstnieki, mūziķi. Tādēļ viņu sievas (vai vīri) mēdz teikt, ka labs zinātnieks ir slikts laulātais draugs, jo šī cilvēka seksuālā enerģija sublimējas jaunradē. Bez tam caur svad- histanu mēs uzturam emocionālas saiknes. Ar svadhistanas palīdzību mēs uztveram citu cilvēku emocijas — šeit atro­das t.s. "gaišjutības" pamats. Daudziem šī gaišjutība ir labi attīstīta, bet viņi nespēj to kontrolēt. Zināmā mērā tāds jūtī- gurns ir noderīgs, jo ļauj būt iejūtīgam pret cilvēkiem, pa­līdz nojaust bīstamas situācijas. Bet esiet piesardzīgi — plaši atvērta nekontrolējama svadhistana var novest pie emocio­nālas traumas. Piemēram, cilvēks satiek paziņu, kurš uz jautājumu "kā iet?" sāk klāstīt savas nelaimes — tas un šitas slikti, bet tas — pavisam šausmīgi. Cilvēks līdzjūtīgi klausās to visu un pakāpeniski sajūt arvien lielāku nogurumu un nomāktību, bet paziņa turpina ceļu nomierinājies un mundrs (labi paēdis!). Viņš uz šo cilvēku bija "meties", un tas bija "paņēmis". Protams, enerģētiski. Daži cilvēki tādus "izklupienus" izdara nejauši, citi — tīšām. Pēc autoru domām, vislabāk ir tāda tipa cilvēkus (atcerieties nodaļu par vampī- rismu) noskaidrot, izanalizēt situāciju un, kontaktējoties ar tiem, būt piesardzīgiem, neaizmirst par aizsardzību. Va­došā planēta: Merkurs vai Jupiters. Krāsa: oranža. Efekts, kas parādās strādājot ar svadhistanu: tikumiskā izaugsme, spēja sublimēt alkatību, skaudību un iegribas jaunradē. Blakusefekts: veiksme darījumos.

3. MANIPURA.

Atrodas 5 — 7 cm virs nabas Saules pi­numa projekcijā. Mantra: RAM. Simbols: auns. Tai pakļaujas visi vēdera dobuma orgāni, no tās atkarīgs cilvēka fiziskais spēks un griba, kā arī bailes, alkatība, meli, cietsirdība, greiz­sirdība, nodevība. Tieši tādēļ visi kun-fu un karatē triecieni sākas no manipuras līmeņa (trieciena brīdī enerģija "izlādē­jas" no dūres un satriec mērķi). Trešā čakra ir ķermeņa ener­ģijas pārdales centrs, šeit mūs tur bailes — atklātas vai slēp­tas; daudzas nevēlamas-enerģētiskās saiknes sākas no mani­puras. Vadošā planēta: Saule vai arī Marss. Krāsa: dzeltena. Efekti, kas rodas strādājot ar manipuru: fiziskā un radošā potenciāla palielināšanās, spēja ar vārda spēku iedarboties uz citiem cilvēkiem. Blakusefekts: prasme skaidri un kon­krēti izteikt savu viedokli.

4. ANAHATA

Sirds čakra. Mantra: JAM. Čakra atrodas krūšu centrā, tā saistīta ar labestību, maigumu, līdzjūtību. Tie, kam tā plaši atvērta, spēcīgāk nekā citi izjūt apkārtējo ļaunumu, cieš no nelietībām, ļaundarībām. Sirds čakra mūs vieno ar citiem cilvēkiem un liek mums patiesi mīlēt pašiem sevi (nejaukt ar egoismu un narcismu). Aizvērta sirds čakra liecina par goda jūtu trūkumu, visticamāk — šāds cilvēks ir sevī nocietinājies egoists. Psihotizioloģjskās parādības ir divējādas. No vienas puses: neizlēmība, pārliecības trū­kums, nepacietība, slinkums, augstprātība, nemiers, sīku­maina rosība. No otras puses: mīlestība, radošas spējas, cerī­bas, iedvesma, ticība. Vadošā planēta: Venēra. Krāsa: zaļa. Efekti, kas rodas darbā ar šo čakru: "iņ" un "jaņ" elementu līdzsvarošanās, kontrole pār jūtām un to izpausmēm, paš­pārliecinātība, prasme harmonizēt apkārtni.

5. VIŠUDHA

Atrodas pie rīkles pamatnes. Mantra: HAM. Tā ir mīlestības un komunikabilitātes čakra, emocio­nāli garīgās darbības čakra. Sievietes bieži vien "mīl ar rīk­li" — ieraugot mīļoto, viņām aizraujas elpa… Ja jums ir ko teikt, bet jūs atturaties, tad agri vai vēlu jums attīstīsies ar elpošanas ceļiem saistītas slimības. Ļaudīm, kam rīkles čakra atvērta un labi attīstīta, piemīt pravietošanas spējas. Pilnībā vai daļēji aizvērta rīkles čakra norāda uz trūkumu un nelai­mi. Vadošā planēta: Jupiters, arī Merkurs. Krāsa: gaiši zila. Efekti: miers, harmonija, labestība, prasme skaidri un sapro­tami izklāstīt lietu būtību. Plaši atvērta čakra mēdz būt pra­viešiem un mācītājiem.

6. ADŽNA jeb TREŠĀ ACS

Tā ir saistīta ar epifīzi. Man­tra: AUM. Adžna nosaka cilvēka paredzēšanas spējas, gaišredzību. Adžna kalpo tēlu radīšanai "mentālajā ekrānā", kas ļauj mums ieraudzīt auras, čakras, āderes, u.tml. Tās cita funkcija ir ļaut mums apjaust apkārtējo domas un vie­dokļus. Tā saistīta arī ar domformu radīšanu. Daudzas mis­tiskas tradīcijas apraksta Trešās Acs atvēršanos kā īpašu No­tikumu, jo tas zināmā mērā vainago kādu garīgās attīstības posmu. Lai kļūtu par pilnvērtīgu dziednieku, nepieciešams atvērt Trešo Aci. Vadošā planēta: Saturns vai arī Mēness. Krāsa: tumši zila. Efekti: atbrīvošanās no visa pasaulīgā, lietu būtības izpratne, garīga apgaismība, gudrība, prasme strādāt ar Karmu. Šī čakra plaši atvērta gaišreģiem.

7. SAHASRARA

Kroņa čakra. Atrodas 1 cm virs galv­vidus — "Brāmas cauruma". Ekstrasenss to redz kā "gais­mas strūklaku" auras virspusē — Ziedošo Lotosu. Šī čakra saistīta ar psihiskajām saslimšanām. Tā saista mūs ar Virsapziņu, tīro intuīciju. Meditācijas laikā caur sahasraru nolaižas Egregora enerģija un virzās uz pārējām čakrām. Kroņa čak­ra palīdz saņemt zināšanas no Zemes informatīvā lauka. Visuma un Zemes enerģijas ir savstarpēji saistītas, un to precīza izmantošana ļauj dziedniekam "strādāt Plūsmā", t.i., kļūt par dziedinošā Visuma enerģijas "vadītāju". Mantra: VISARGA (īpaša skaņa sanskritā). Krāsa: violetā. Vadošā planēta: Saule. Efekti, kas var rasties, strādājot ar šo čakru, grūti prognozējami un aprakstāmi — šeit iespējama gan aktīva iesaistīšanās noosfērā, gan augstāko centienu realizā­cija, gan daudz kas cits.

Tūdaļ jābrīdina lasītājs no nemākulīgiem eksperimen­tiem ar augstākajām čakrām — tas ir bīstami jūsu garīgajai veselībai!

Čakras atvērtības pakāpe atspoguļo cilvēka attīstības līmeni, un maksimāli attīstīta sahasrara liecina par tīro intuī­ciju, gaišredzību. Meditējot un akcentējot šo čakru, jūs sasniegsiet pilnīga miera un kosmiskās apziņas stāvokli. Jāņa Atklāsmes grāmata un Nostradamusa pareģojumi acīmre­dzot rakstīti tieši šādā stāvoklī. Sahasraru izmanto arī mēdiji spiritisti, kad tie pamet savus ķermeņus un ļauj gariem ru­nāt caur savām balssaitēm. Mediumistiskais transs ir ļoti sarežģīta un bīstama parādība, it īpaši nesagatavotiem cilvēkiem. Pēc grāmatas to apgūt ir praktiski neiespējami, tam nepieciešamas nodarbības prasmīga meistara vadībā.

Bez jau pieminētajām galvenajām čakrām pastāv arī pa­pildus čakras — divas atrodas kāju pēdās, bet divas — plauks­tās.

Pēdu čakras palīdz uzturēt cilvēkam saikni ar Zemi. Tas ir svarīgi, lai saglabātu līdzsvaru starp Zemes un Visuma enerģijām cilvēkā. Aizvērtas pēdu čakras noved pie tā, ka Zemes enerģija neieplūst cilvēkā un viņš jūtas "izsists no sliedēm", nedrošs. Mēdiji, praktizējot transu, gluži otrādi, — cenšas atraut kājas no Zemes, izolēties no tās, t.i. — samazi­nāt kontaktu ar fizisko plānu. Lai pēdu čakras tiktu atvērtas, ieteicams katru dienu noiet 10 000 soļu, vēlams — basām kājām.

Plaukstu čakras ir radošās, veidojošās enerģijas atraša­nās vieta, 'tas atrodas viduspunktā starp lielo un rādītāj­pirkstu. Čakras "darbojas", kad mēs kaut ko darām. Tāpēc dziednieki izmanto ārstēšanas praksē rokas kā enerģijas uz­tvērējus un pārraidītājus.

Bet tagad vingrinājums, kas palīdzēs jums apgūt auru kā ari cita veida domformu "lasīšanu" mentālajā Ekrānā.

1. Ieņemiet izejas pozīciju un iezemējieties. Izjūtiet no augšas nākošo enerģijas plūsmu.

2. Aizveriet acis un iztēlojieties rozi. Var arī iztēloties ko citu. Aplūkojiet šo tēlu, cik sīki un detalizēti vien spējat. Rozes krāsu izvēlieties pēc patikas.

3. Izgaisiniet šo rozi un radiet citu — vēl skaistāku, pil­nīgāku. Aplūkojiet to, izgaisiniet. Dariet to kādas 4 — 5 rei­zes.

4. Radiet rozi un personificējiet to ar kādu subjektu — cilvēku, dzīvnieku, parādību u.tml. Ļaujiet šī subjekta ener­ģijai piepildīt rozi. Tad aplūkojiet rozi — vai tā novīst, nomet dzeloņus, izmaina krāsu, saliecas?

5. Radiet iztēlē Sauli un ļaujiet tās stariem krist uz rozi. Pievērsiet uzmanību tam, kā stari saskaras ar rozes ziedla­piņām, t.i., kā saskaras un sadarbojas enerģijas. Izpētiet to visu un izgaisiniet radītos tēlus.

6. Radiet rozi un Sauli arī citām lietām vai cilvēkiem. Salīdziniet tos. Tādā veidā jūs spēsiet iemācīties "lasīt" jeb­kuru cilvēku, pat tos, kurus jūs savā dzīvē nekad neesat redzējuši.

Katrai ainai jābūt dziļi individuālai. Piemēram, — roze noliecas prom no Saules — šis cilvēks vēl nevēlas būt spēcīgs un vesels, vai, teiksim, apvītuši roze tiecas pret Sauli — tas var liecināt par cilvēka pāreju no vecā dzīves uztveres veida uz jauno, rakstura, dzīves stila izmaiņām. Stiprs, zaļoksns stumbrs var norādīt uz cilvēka ciešo saikni ar Zemi, fizisko plānu. Tas, ko rakstījām par auru krāsām, var palīdzēt jums izprast, kā izmainās rozes nokrāsa. Visas iztēlē radītās ro­zes jāizgaisina.

7. Radiet rozi pats sev. Novērtējiet to un centieties kaut nedaudz izmainīt uz labo pusi. Izgaisiniet to.

8. Iztēlojieties, ka caur 7. čakru jūsu aurā un ķermeni ieplūst liela zeltaina Saule.

9. Izejiet no meditācijas.

Centieties, lai pēc katra šāda vingrinājuma jūs kļūtu labāks, tīrāks, pilnīgāks. Kontrolēt sevi — nozīmē kontrolēt savu likteni.

Ja jūs "skatāties" citu cilvēku, jūsu interesei jābūt pama­totai. Arī "skatīšanās" ir iejaukšanās cita cilvēka biolaukā, tāpēc jābūt uzmanīgiem. Ievērojiet ētikas normas!

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Piespiedu energoapmaiņa jeb vampīrisms

Ikdienas rosībā mēs nepievēršam vērību kādai parādībai, kuras ietekmi toties jo bieži izjūtam uz savas ādas. Visi mēs savā starpā esam saistīti ar neredzamām saiknēm. Mūs vieno enerģētiskas saites. Cilvēkiem vienmēr ir piemitusi spēja atdot savu un pieņemt svešu enerģiju. Mēs intuitīvi jūtam, ka vieni cilvēki spēj mūs uzmundrināt, bet citi — nomākt, nogurdināt. Pēdējie tad arī ir tā saucamie "vampīri .

Kā no tiem izsargāties?

Viduslaiku okultisma literatūrā ieteiktie līdzekli — ķip­loki, pīlādža zari, sidraba lodes, āmuļi — iedarbojas vāji. Iemeslu, kādēļ rodas vampīrisms, ir daudz, bet tos visus var reducēt uz vienu pirmcēloni — zaudēta harmonija cilvē­ka un apkārtējās vides attiecībās. Tāpēc cilvēks, kurš nespēj gūt enerģiju no apkārtējās vides normālā ceļā, to iegūst uz līdzcilvēku rēķina.

Šī problēma ir plašāk izplatīta, nekā tas daudziem no mums šķiet. Daudzi vampīri paši nemaz nenojauš, ka dzīvo "uz citu rēķina". Viņi pieredzes ceļā noskaidro situācijas un cilvēkus, kas tos uzmundrina, kur tiem ir ērti, un, īpaši nedomājot, tos uzmeklē atkal un atkal.

Tādus ļaudis nosacīti var iedalīt divās grupās — aktīvi agresīvajos un pasīvi noslēpumainajos. Viņu mērķi ir pilnīgi vienādi, atšķiras tikai "darba paņēmieni". Aplūkosim dažus piemērus.

Aktīvi agresīva uzvedība — nekaunība.

Jā — viselemen­tārākā nekaunība, kuras mērķis — izraisīt "donorā" vainas sajūtu vai dusmu uzplūdus: "tev vajag darīt to un to, tavs pienākums pret mani ir…" Cilvēks, kurā reiz izraisīta šāda vainas jeb parādnieka sajūta, jutīsies vainīgs vienmēr un visur — vainīgs vecāku priekšā, vainīgs sievas, skolotāja, policista, pārdevēja priekšā, utt… Sevišķi plaši šis noskaņo­jums izplatīts mūsu postpadomju vidē. Vainas komplekss rada "kanālu" enerģijas noplūdei, kā arī noskaņo "donoru" uz vampīram "vajadzīgo vilni".

Otrs — pasīvi noslēpumainais tips.

Šie vampīri mīl savus upurus mocīt ar mājieniem, pusvārdiem, nopūtām: "es tā centos tavā labā, bet tu to visu nenovērtē… ", izraisot atkal to pašu vainas sajūtu. Kad tas panākts, vampīrs piekļūst upura enerģijai un apmierināts "barojas" ar to.

Jāsaka uzreiz — "vampīrisms" ir ļoti smaga un bīstama slimība.

Lai no tās atveseļotos, cilvēkam būtiski jāmaina at­tieksme pret dzīvi, jāpaaugstina savs garīgais potenciāls, jāpārveido personība. To paveikt spēj tikai un vienīgi cilvēks pats. Neviens cits no malas šeit palīdzēt nespēj — jo cilvēka garīgo pasauli izmainīt var tikai viņš pats. Var vienīgi palī­dzēt apzināties problēmu, izprast situāciju — un arī tikai tādā gadījumā, ja slimais pats tam ir garīgi nobriedis.

Par liekēdību vampīriem maksāt nākas dārgi. "Ar svešu mantu bagāts nekļūsi" — šis sakāmvārds ir spēkā arī šeit. Pieradums dzīvot uz citu rēķina noved pie traucējumiem biolauka struktūrā, jo vampīri līdz ar svešo enerģiju uzņem ari svešu informāciju, svešas sāpes, domas, slimības. Emo­cionālajā sfērā tas var novest pie smagas depresijas, bet fiziskajā — pie sirdskaitēm, sākot ar aritmiju un beidzot ar infar­ktu.

"Pastāvīgie donori" diezgan savdabīgi reaģē uz izteiktu vampīrismu: atgadās dusmu lēkmes (tai skaitā arī vērstas uz absolūti nevainīgām personām), seksuālas novirzes, alko­holisms, narkotikas — tas viss kādu laiku cilvēkam "palīdz savākties", tomēr tamlīdzīga stimulācija sagrauj cilvēka enerģētisko sistēmu un arī noved pie bēdīgām sekām.

Vai pastāv kādi aizsardzības paņēmieni?

Jā, protams. Šīs grāmatas kontekstā jūs jau būsiet sapra­tuši, ka vislabākā aizsardzība ir neitralitāte, "caurspīdī­gums", neiesaistīšanās jebkādās vampīra manipulācijās. Ap­lūkojot konkrētus gadījumus, kļūst skaidrs, ka vampīri ar­vien piekļūst "donoru" vājajiem punktiem, proti, — ja do­norā pašā mīt ļaunums, bailes, alkatība, tad viņš kļūs sasnie­dzams kādam vampīram. Tādēļ pēc būtības vampīrismā vai­nojami paši "donori". Viņi nespēj aizsargāties, jo lielākoties nemaz nevēlas izprast, kas ar viņiem notiek. Bet, lai atbrīvo­tos no "vampīriem", vispirms ir jāizanalizē notiekošais, energoapmaiņa ar vampīru ir jāpaceļ daudz augstākā, garīgā līmenī.

Tātad — nekā jauna: godīgums, miers, mīlestība. Ja sa­glabāsiet iekšēju mieru, nesatrauksieties, spēsiet būt neitrāli, vampīrs, pieradis pie citas attieksmes, vai nu nozudīs no jūsu redzesloka vai arī būs spiests pārvērtēt savu attieksmi pret dzīvi — viņam tiks dota iespēja izveseļoties.

Ja enerģijas apmaiņa starp cilvēkiem notiek augstā garī­gā līmenī (piemēram, starp garīgu interešu vienotiem drau­giem), ieguvējas ir visas procesā iesaistītās personas. Šādām attiecībām raksturīgs patiesums un godīgums, tās prasa go­dīgu garīgu piepūli. "Tradicionāls vampīrs" barojas no zema līmeņa "vitālās" enerģijas, ko iegūt ir daudz vieglāk, jo tā neprasa garīgu atdevi.

* * *

Dažādu psihotraumu un stresa rezultātā cilvēka biolau­kā paliek brūces. Tās vairāk vai mazāk aizvelkas, bet pilnībā nesadzīst un pie mazākā satricinājuma atkal sāk "asiņot". Tādēļ pašaizsardzības nolūkos cilvēks cenšas izveidot sava veida "aizsargbruņas", "čaulu", kurā, kā tam šķiet, viņš jūtas drošībā. Tas nav sliktākais, bet nav arī labākais risinā­jums. Tamlīdzīgas aizsardzības rezultātā cilvēks kļūst apā­tisks, vienaldzīgs, viņa jutīgums samazinās.

Tāda aplama čaula atsvešina mūs no citiem cilvēkiem un apkārtējās pasaules. Bez tam tā norobežo mūs arī no mūsu pašu Augstākā Es (nejaukt ar ikdienišķo Ego!), kā rezultātā tiek pazaudēta saikne ar realitāti. Cilvēks kļūst nebrīvs. Šādi cilvēks izveido šauri egoistiskus Egregorus, kas galu galā nomāc šī cilvēka pašrealizācijas iespējas.

Jāpiezīmē, ka garīgās traumas cilvēkiem nenodara ne­labvēļi, garīgās traumas rodas paša cilvēka reakcijas iespaidā. Ja cilvēks nevienu neienīst un neapvainojas, viņš ir no tā pasargāts.

Tāpēc vēlreiz: mācieties piedot! To var uztvert divējādi. Bieži vien mēs sakām: es varu piedot, bet es to nemūžam neaizmirsīšu! Tas būtībā nozīmē — nemūžam nepiedošu! Ikdienā cilvēks bieži vien "stumj" aizvainojumu zemapziņā, jo tā ir vieglāk. īstena piedošana ir gatavība atteikties no otra "rīcības" vērtējuma. īsta piedošana "sadedzina" notiku­šā cēloņus un sekas. Piedodot cilvēks stājas uz t.s. Karmajogas ceļa — savas individuālās karmas uzlabošanas ceļa.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Psihiskā aizsardzība

Plašākā nozīmē aizsardzība ir pasīva pretošanās izmaiņām kā iekšējā, tā ārējā vidē.

Aizsardzības veidus var aptuveni iedalīt trīs grupās:

1. Paņēmieni, kas veicina tonusu un enerģijas pieplūdi;

2. Paņēmieni, kas ļauj izvairīties no ārējās iedarbības;

3. Atklāta vēršanās pret agresiju.

Parasti sadzīvē cilvēks psiho-traumas risina, mākslīgi samazinot problēmas nozīmību (pēc principa "vīnogas vēl zaļas"), izgāžot dusmas uz izvēlētiem līdzcilvēkiem, dzīvnie­kiem, izstumjot problēmu zemapziņā, projicējot "ienaidnieka tēlu" uz citiem u.tml. Lai nu kā, visu nule uzskaitīto paņēmienu mērķis ir viens: "Dari ko darīdams, bet lai būtu ērti un droši!" Kā jau būsiet pamanījuši, tik komfortablu stāvokli sasniegt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc dažādu kursu un semināru apmeklētāju galvenais jautājums bieži vien ir: kā aizsargāties? Minētie sadzīves piemēri nevienu visā pilnībā neapmierina.

Aizsardzībai jābūt drošai, ilglaicīgai, tai jāaptver visa telpa, kur cilvēks atrodas, bez tam tai jābūt saistītai ar kādu no Egregoriem un jāiedarbojas uz cilvēka biolauku kopu­mā — ne tikai fiziskajā, bet arī astrālajā un garīgajā līmenī.

Parasts cilvēks nezina, kad un kas viņam var uzbrukt. No otras puses, — ja cilvēks nepārtraukti domā par iespējamiem uzbrukumiem, šādas domas provocē uzbrukumu. Ja cilvēks ieņēmis "upura" pozīciju, "bende" nebūs ilgi jāgaida! Uzbrucējs vienmēr izvēlas upura vājāko punktu — kādu emociju, neatrisinātu karmisku problēmu. Tātad — var izdarīt secinājumu — aktīva aizsargāšanās pēc savas būtības ir pasīvs uzbrukums, tāpēc ka aizsargājoties mēs it kā ierindojam sevi vienā līmenī ar uzbrucēju un kļūstam sasniedzami uzbrucējam — ko tas arī ir centies panākt. Vislabāko aizsardzību sniedz ētikas principu saglabāšana. Ja mēs kaut ko neieredzam vai baidāmies, mēs veidojam enerģētiskas saites — vienalga, vai nu tas būtu cilvēks, parādība vai notikums. Naida saites ir tikpat spēcīgas kā mīlestības veidotās. Lai izvairītos no nevēlamām saiknēm, jāspēj būt neitrālam. Ja mēs nesaistām savus ienaidniekus pie sevis, tad līdz ar to mēs atzīstam viņu tiesības uz savu viedokli un domām, un līdz ar to viņu pretenzijas kļūst "viņu prob­lēma" un uz jums vairs neattiecas. Nav jācenšas "iemīlēt savu ienaidnieku", iesākumā pietiks jau ar to, ka iemācīsieties viņu neienīst. Turklāt — katru uzbrukumu, vai nu tas izpaužas fiziskā vai mentālā plānā, var aplūkot no "dzīves skolas" viedokļa — proti, kā mācību. Uzbrukumi parādīs jums jūsu vājās vietas, lai jūs saprastu, uz ko jāvērš uzmanība, ar ko jāstrādā. Tāpēc uzbrukumus var uztvert pat ar pateicību. Bet šai pateicībai tādā gadījumā jābūt patiesai, jo jebkura liekulība ir bīstama jums pašiem.

Un tagad "klasiskais" aizsardzības vingrinājums:

1. Ieņemiet meditācijas sākumpozīciju, iezemējieties.

2. Iztēlojieties, ka ap jums telpā atrodas bezgalīga siena.

3. Iztēlojieties, ka šī siena ir bezgalīga arī laikā, ka tā vienmēr ir pastāvējusi, pastāv un pastāvēs nākotnē, ka tā aptver visu Izplatījumu.

4. Iztēlojieties, ka siena ir nesagraujama.

5. Iztēlojieties savu galveno Egregoru kā zīmi vai jēdzie­nu. Varat izmantot kādu lūgšanu vai mantru, lai nonāktu saskarsmē ar Egregora enerģiju. Izjūtiet enerģiju, ko Egre- gors jums sniedz. Uzticiet savu aizsardzību Egregoram.

6. Izjūtiet pilnīgas drošības stāvokli. Iegaumējiet šīs sa­jūtas. Varat izmantot kādas asociācijas, lai turpmāk būtu vieglāk to atsaukt atmiņā. Tādējādi jūs vēlāk spēsiet īsā laikā atjaunot šo aizsardzību.

7. Izejiet no meditatīvā stāvokļa. Vai pasaule jums šķiet tāda pati kā pirms šī vingrinājuma? Strādājiet tik ilgi, līdz drošības sajūta ieaužas jūsu zemapziņā. Tomēr galvenā ga­rantija drošībai arvien būs tīras domas un tīra rīcība, ētikas likumu ievērošana.

Pats galvenais šajā vingrinājumā ir nevis panākt noturī­gu domformu "siena", bet gan atrast stāvokli, kurā izjūtat harmonisku vienotību ar visu pasauli — proti, ka esat daļa no pasaules, un tāpēc ne pasaule jums, ne jūs pasaulei ļau­numu nekad nenodarīsiet.

Vēl jāpiebilst divas lietas. Pirmkārt, ar mums dara to, ko mēs atļaujam ar sevi darīt, ja kāds mūs apvaino, ņirgājas par mums, uzbrūk — tātad mēs esam atļāvuši to darīt. Arējai agresijai pievienojas mūsu pašu mazvērtības sajūta, neparei­za psiholoģiskā nostādne — un uzbrukums noteikti notiks.

Otrkārt, tā kā šobrīd modē nākušas Austrumu kaujas mākslas, citēšu Mutorjū bezzobena cīņas skolas dibinātāja Jamaskes vārdus:

"Mēs centīgi vingrināmies, lai sasniegtu tādu apziņas stāvokli, kurā neeksistē ienaidnieks; ja mēs koncentrējamies uz mūsu pretinieka salīdzinošo spēku vai vājumu, šis apzi­ņas stāvoklis zūd. Ja mēs saduramies ar veiklu pretinieku un atvirzām tā zobenu — mēs iztēlojamies šī pretinieka spēku un paši nespējam dot triecienu. Ja mēs uzskatām, ka pretinieks ir vājš, mēs viegli paceļam zobenu. Tas pierāda, ka ārpus apziņas nenotiek nekas. Bet "bez zobena" nozīmē būt bez apziņas; būt bez apziņas nozīmē to, ka apziņa nekur neapstājas un vienlaicīgi ir visur. Ja apziņa apstājas un sa­stingst, parādās ienaidnieks, bet, ja apziņa ir plūstoša, — nekādu ienaidnieku nav, tie nevar parādīties. Šeit meklēja­ma teiciena "Pasaules Gars piepilda Debesis un Zemi" jēga — ienaidnieka kā tāda NAV Vingrinieties dienu un nakti, un jūs sasniegsiet šo universālo stāvokli. Nešaubieties.

Ienaidnieku, agresiju, uzbrukumu, ievainojumu — to visu radām mēs paši.

Cilvēks ir pasargāts, atrodoties kontaktā ar Zemi. Tāpēc visos meditatīvajos vingrinājumos tiek prasīts iezemēties. Tādējādi cilvēks nodrošina sev saskari ar Zemes enerģētisko lauku.

* * *

Spēja radīt noturīgas domformas — tas ir viens no dziednieka jeb ekstrasensa veiksmes pamatnosacījumiem. Iesākumā nav noteikti jāredz "tēls" skaidri. Iemācieties "ķert stāvokļus", izsaukt sevī sajūtas, ko rada tēls, kuru vēlaties iztēloties. Ja nespējat iztēloties "sienu", mēģiniet atsaukt atmiņā kādreiz pārdzīvotas miera, drošības, garīga līdzsvara sajūtas.

Domformas, enerģija — to visu iespējams projecēt As­trālajā pasaulē. Nokļūstot astrālī (ikviens no mums tur no­kļūst miegā — sapņojot), cilvēks tur sastopamo uztver kā notikumus, redzējumus, kaut arī tās ir tikai enerģijas plūs­mas un dažādu stāvokļu vizuālas transkripcijas, t.i. — dom­formas. Miegā cilvēks atrodas citā uztveres režīmā, tomēr pamostoties spēj izjusto atcerēties tikai tēlos un formās, kas raksturīgas viņa "dienas dzīvei". Nomodā cilvēks parasti atrodas fiziskajā plānā un astrālajām domformām nav piee­jams. Kamēr cilvēks saglabā saikni ar fizisko plānu, astrālās "izrādes" viņu nespēj iesaistīt "lomā", viņš tur var atrasties tikai kā novērotājs. Neieinteresētības (neitralitātes) princips ir arī astrālās aizsardzības pamatā.

Apmeklējot Astrālo pasauli, neaizmirstiet, ka tā ir iztēles pasaule, Ja jūs iesaistieties šajā pasaulē, tad ar tās spēkiem ir jācīnās ar iztēles palīdzību. Atšķirīga ir eiropiešu un Aus­trumu okultisma tradīciju pieeja šajā jautājumā. Austrumu okultisti dod priekšroku pasīvai, neitrālai vērošanai, bet Rie­tumu magi iecienījuši aktīvu darbību. Eiropietim nepatīk vērot, bet gan darboties. Tādēļ ari Rietumu metodes un at­tieksme pret aizsardzību astrālā plānā ir citāda — tiek ie­teikts pretinieku apšaudīt ar astrālajām raķetēm, ieslodzīt "maisā", izlietot aizliegtus karatē paņēmienus… utt. Bet ja nu pretinieks nepadodas, bet, gluži otrādi, izrādās spēcī­gāks? Tad neatliek nekas cits, kā dziestošā balstiņā saukt pēc Dieva palīdzības, varbūt viņš jūs tomēr izdzirdēs…

Okultisti izšķir divus veidus, kā var notikt astrālās pa­saules iespiešanās fiziskajā plānā:

— abas pasaules atdalošā "priekškara izdilšana";

— "priekškara saraušana", kā rezultātā astrālās būtnes pēkšņi parādās fiziskās uztveres sfērā.

Pirmajā gadījumā parasti cilvēkam parādās sajūta, it kā blakus atrastos kādas neredzamas būtnes. Parasti šo sajū­tu pavada bailes, kas var pāriet arī pilnīgā panikā un izpaus­ties neadekvātā uzvedībā. Šādas bailes ir pilnīgi pamatota un dabīga dzīva organisma reakcija uz neprognozējamu, neadekvātu situāciju. Patiešām — tamlīdzīgā situācijā nav objektīvas iespējas prognozēt notikumu attīstību, jo jau eso­šie uztveres un uzvedības stereotipi šeit absolūti neder. Tie vienkārši nespēj vairs "darboties automātiskā režīmā". Tādēļ uztverei un uzvedībai jāpāriet uz "rokas vadības režīmu", un jums jābūt gatavam uz pilnīgi visu. Jūsu ķermenis gata­vojas reaģēt uz jebkuru iespējamu triecienu — šis stāvoklis tad arī tiek sajusts kā nenoteiktas bailes, satraukums, šaus­mas.

Ideāls eksperiments, kas modelē tamlīdzīgu situāciju, — pastaiga vienatnē mežā tumšā naktī. Vēlams, lai laiks būtu vējains. Principā situācija nav bīstama, jo mūsu mežos nav sastopami ne tīģeri, ne aligatori, un ari kriminālā pasaule iecienījusi citas apmešanās vietas. Šāda pastaiga ļaus jums visā pilnībā izbaudīt sajūtu, kādu rada beziemesla šausmas. Šīs bailes uzvarēt nav iespējams, jo tās vienkārši ir jūsu or­ganisma dabīga reakcija. Bailes, gluži otrādi, var uzkrāt un izlietot jūsu personīgā spēka vairošanai. Bailes nav iespējams neitralizēt, ne tās apspiežot, ne arī iedvešot sev, ka "viss kārtībā". Jums jāizmanto formula "lai notiek tas, kam jāno­tiek". Intelekts līdz ar to beigs aprēķināt visas iespējamās un neiespējamās situācijas un piekritīs tam, kas notiek. Jūs izjutīsiet zināmu atslābumu, un jūsu uztvere saasināsies.

Gadījumā, ja noticis "priekškara pārrāvums", astrālās būtnes kļūst fiziski uztveramas. Šādā brīdī vispirms nepie­ciešams skaidri apzināties notiekošo. Reizēm astrālās būtnes izpaužas kā fiziski sadzirdamas balsis, kas lielākoties skan naidīgi, uzmācīgi un draudīgi. Tās var uzdoties par jebko — atkarībā no astrālās kontaktpersonības — senatnē tamlīdzī­gas būtnes sevi nosauca par Belcebulu vai Asmodeju, vē­lāk — par Napoleona garu, mūsdienās visizplatītākā versija ir "citplanētieši". Šīs balsis ārkārtīgi reti sniedz kādu kaut nedaudz noderīgu informāciju. Visbiežāk tās mudina vai aizliedz veikt kādu darbību. Tiklīdz svešā balss cenšas uz­spiest jums savu gribu, — jums jāzina, ka tā ir naidīguma pazīme. Gan šādas, gan cita veida balsis, ja vien tās tiek uz­tvertas nopietni, var novest jūs psihiatriskajā slimnīcā. Šā­du balsu "stiprā puse" ir to uzbrukuma pēkšņums, kad upuris nepaspēj kritiski novērtēt situāciju. Ja ar tamlīdzīgu parādību cilvēks sastopas pirmoreiz, tad nepadoties tās ie­tekmei ir grūti. Aprakstot šo procesu, varam lietot līdzību no ikdienas dzīves, piemēram, kāds mūs rupji aizvaino. Mēs apvainojamies! Mēs nejūtam nekādas īpašas pret mūsu biolauku vērstas manipulācijas, vienīgais, ko sajūtam — ne­gatīvas emocijas. Mēs atklājam, ka apvainotājs ir slikts un rīkojas slikti. Neciena mūs, necienīgi izturas, apvaino! Un gandrīz nekad mums neienāk prātā, ka līdz ar to esam jau sākuši "dancot pēc svešās stabules". Mēs jau esam pieņēmu­ši to psihoemocionālo stāvokli, ko mums uzspiež svešais. Mēs sākam uztraukties (kas mums nepavisam nav vaja­dzīgs), neadekvāti uzvesties (tā vecas tantiņas sabiedriskajā transportā lamā jauniešus, valdību un prezidentu). Neiere­dzot ienaidnieku, mēs ļaujam tam gūt varu pār sevi! Ļaujot sevi emocionāli "ievilkt" tamlīdzīgās situācijās, mēs zaudē­jam paškontroli, "iestrēgstam", lieki izšķiežam enerģiju. 'lā­pāt notiek arī saskarsmē ar astrālajiem spēkiem. Ja halucinā­cijas mūs nesatrauc, tās absolūti nespēj mūs ietekmēt, un līdz ar to tām nav pilnīgi nekādas varas pār mums. Tāda halucinācija zaudē savu bīstamību un ir uztverama vienīgi kā interesants eksperiments. Ar astrālo būtni var uzsākt sarunu — ne fiziskajā, bet mentālajā līmenī, bez vārdiem, domās. Var uzdot jautājumus un saņemt atbildes, lai gan, kā jau teicām, šādas informācijas ticamības pakāpe ir gau­žām zema. Ja cilvēks ir patiess savos meklējumos un vēlas izprast pasaules būtību, tad viņš var sastapt arī tā dēvēto astrālo Skolotāju — "intuitīvās sfēras personificētu projekciju astrāli". No šī Skolotāja var saņemt vērtīgu informāciju. Atšķirībā no visām pārējām balsīm šis Skolotājs atbild tikai uz to, ko viņam jautā. Dažreiz atbildes vietā tiek dots pa­doms veikt kādu darbu (parasti kaut ko tādu, kas saistīts ar "pārslodzi" un dod iespēju sasniegt jaunu apziņas līme­ni). Ja pieprasītā darbība nav pārāk bīstama un jūs esat pār­liecināts, ka padomdevējs nejoko (gadās arī tā!), tad varat šo darbu veikt un saņemt tiešām noderīgu informāciju.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu