Citu vainošana un savas vainas apziņa

Es vainoju citus cilvēkus tikai tad, ja viņi mani aizvaino vai sāpina.

  

Ja tu vaino citus, kad jūties nelaimīgs kāda cilvēka rīcības dēļ, tu atkal esi aizmirsis, ka visu savā dzīvē radi pats. Tu izvirzi prasības citiem, un, kad viņi nerīkojas atbilstoši šim prasībām, tu jūties nelaimīgs, turklāt vaino viņus par to, ka jūties nelaimīgs.

Indijā pēdējos gados vērojama spēcīga Rietumu kultūras ietekme, tomēr indiešu tradīcijas vēl joprojām ir dziļi iesakņojušās sabiedrībā. Indijā meitenes uzaug ar apziņu, ka kādudien viņām būs jāpieņem un jāgodā cita ģimene kā savējā. Tāpēc viņas visiem spēkiem cenšas darīt laimīgu ikvienu jaunās ģimenes locekli, tomēr rezultātā pašas jūtas nelaimīgas. Šādas situācijas patiesais cēlonis ir nevis kāds trūkums indiešu kultūrā, bet gan daži izkropļoti uzskati. Meitenes redz un dzird, kā viņu mātes un citas radinieces žēlojas par ciešanām, kas tām bija jāpiedzīvo vīra ģimenes dēļ. Tādējādi meiteņu apziņā nostabilizējas priekšstats, ka tā ir norma. Pretojoties šai normai, viņas, nonākušas jaunajā ģimenē, cenšas pierādīt, ka ir ideālas vedeklas. Bet šajā situācijā iztrūkst sevis akceptēšanas un mīlestības pret sevi! Neviens nevar darīt laimīgus citus, jo pats nejūtas laimīgs.

Cilvēks upurējas tikai tad, ja pietiekami nemīl pats sevi. Protams, šāds upuris nevairo pozitīvo enerģiju, tas nerada ne mieru, ne harmoniju. Ja Indijas tradīcijās augusi meitene vīra ģimenē piedzīvo situāciju, kas nepavisam neatbilst viņas cerībām un prasībām, viņai ir divas iespējas: aiziet no jaunās ģimenes vai pilnībā akceptēt to.

Aizejot no ģimenes, meitene, visticamāk, nesīs sev līdzi uzskatus, kas radīja šo psiholoģiski traumatisko situāciju. Turpretī, uzņemoties pilnu atbildību par savu dzīvi un pilnībā akceptējot to, viņa sāks uzlabot savas dzīves kvalitāti.

Lūk, kāds piemērs. Četri brāļi, kas bija uzauguši vienā mājā, sāka strādāt sava tēva uzņēmumā — katrs no viņiem vadīja kādu uzņēmuma nodaļu. Taču viens brālis guva lielāku peļņu nekā pārējie un kļuva par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pilsētā. Viņš ne tikai baudīja savu panākumu augļus, bet arī palīdzēja brāļiem. Diemžēl problēmu radīja vainas apziņa, kas bija iesakņojusies bagātā brāļa psihē, proti, viņš jutās vainīgs, jo baudīja tādu pārticību, kādas nebija brāļiem. Bagātais brālis neapzināti sūtīja šis vibrācijas brāļiem, radot nepatikšanas sev. Brāļi sāka uzskatīt viņu par pašsaprotamu izpalīgu — nekad neizteica pateicību par atbalstu, tikai pieprasīja aizvien vairāk palīdzības. Bagātais brālis jutās ļoti nelaimīgs. Palīdzēt brāļiem - tas taču nav nepareizi! Bet, ja bagātais brālis būtu atbrīvojies no vainas sajūtas, viņš spētu pilnveidot savu dzīvi, vienlaikus jūtot arī gandarījumu par atbalstu, ko sniedz brāļiem. Kaut piedzimuši vienādos apstākļos un vienādi audzināti, jebkuri divi brāļi vai māsas tomēr ir divas individuālas dvēseles. Viņi ir kopā vienā savas esamības ceļojuma posmā, tomēr katram jāizdzīvo sava karma. Vainas apziņa no bagātā brāļa puses un vainošana no pārējo brāļu puses bija veltīga enerģijas izšķiešana.

Uzskatot, ka pašreizējā situācija un cilvēki, ar kuriem esi saistīts, sagādā tev problēmas, tu novērsies no savas būtības. Šāds uzskats var izraisīt tev ciešanas uz visu mūžu. Neviens nevar tevi ietekmēt, ja tu pats to nepieļauj. Savā pagātnes pieredzē tu esi ieguvis konkrētas mācības un izveidojis konkrētus priekšstatus, lai izvairītos no konkrēta veida ciešanām, taču jauniegūtie priekšstati var izraisīt jaunas ciešanas tavā dzīvē. Kāds uzņēmējs, kurš visu mūžu bija smagi strādājis, vecumdienās bija spiests noskatīties, kā viņa dēls vieglprātīgi izšķērdē visu ģimenes bagātību. Sirmgalvi tas ļoti sāpināja, un viņš bieži sev teica: "Labāk būtu, ja man vispār nebūtu dēla." Nākamajā dzīvē šis vīrs atkal kļuva par uzņēmēju, taču viņam nebija dēla. Tātad lūgšana bija piepildījusies. To nezinot, jaunais uzņēmējs bieži vainoja Dievu par to, ka viņam nav mantinieka, kurš sekmīgi vadītu uzņēmumu viņa vecumdienās.

Tu vaino citus savas nezināšanas dēļ.

Taču citu vainošana nekad nepalīdz. Tā ir vienīgi negatīva enerģija, kas virmo tavā iekšienē, mazina tavu saprātīgās spriešanas spēju un izsauc atriebības vēlmi. Reizēm negatīvās enerģijas liek tev veikt darbības, kam tava sirdsapziņa nepiekrīt, radot konfliktus tevī. Savukārt iekšējie konflikti veicina vainas izjūtas rašanos. Šādā veidā, atļaudams negatīvām emocijām vairoties, tu visu laiku kusties kā svārsts no vienas emocijas uz nākamo.

Katrā savas dzīves mirklī ikviens cilvēks dara tikai to, ko uzskata par pareizu. Taču, ja kāda iemesla dēļ tava "pareizā rīcība" neatbilst citu cilvēku pareizas rīcības kritērijam, tu vaino viņus. Turklāt, ja vēlāk tavi "pareizās rīcības" kritēriji mainās, tu jūties vainīgs, jo esi izdarījis kaut ko "aplamu". Vai tas nav bezjēdzīgi? Viss, kas ir izdarīts, jau ir reāli noticis. Vainojot citus un vairojot savu vainas izjūtu, tu tikai radīsi negatīvu enerģiju sevī un savā dzīvē. Labākais, ko vari darīt šādā situācijā, ir akceptēt visu notikušo kā daļu no karmas pieredzes uzkrāšanas procesa. Ja sāksi vērot savu karmu kopš šī konkrētā brīža, tu ātri vien iznīdēsi visu negatīvo savā dzīvē.

Prasības un atbrīvošanās

Vai nav dabiski, ka tiem, ar kuriem es kontaktējos,

ir savas cerības un prasības attiecībā uz mani?

  

Nepamatotas cerības, gaidas un prasības attiecībā pret partneri parasti ir viens no galvenajiem nesaskaņu iemesliem attiecībās. Partnera cerības un prasības nemanāmi iezogas tavā apziņā un veicina laimes vai nelaimes izjūtas rašanos. Tiesa, partnera prasību ietekme lielākoties ir atkarīga no tevis paša - cik lielu varu tu tām dod.

Ja ceri kaut ko sagaidīt no partnera, šīs gaidas ir saistītas ar šaubām. Šaubas provocē neveiksmīgu rezultātu, savukārt neveiksmīgs rezultāts dara tevi nelaimīgu. Turpretī, ja tu patiešām gribi kaut ko un zini, ka esi to pelnījis, tas noteikti atnāks pie tevis. Tu nešaubies par labvēlīgu rezultātu un tādu arī saņem.

Cilvēki, kas kaut ko gaida no citiem, patiesībā nav pārliecināti par sevi. Piemēram, vīramāte, kas ļoti cer sagaidīt cieņpilnu attieksmi no vedeklas, nemaz nav pārliecināta, ka ir pelnījusi šādu cieņu; pretējā gadījumā viņa to saņemtu dabiski. Ja vecāki cer, ka viņu dēls būs labākais skolnieks klasē, patiesībā viņi nav par to pārliecināti. Sieva, kura nemitīgi gaida dārgas dāvanas no vira, patiesībā nav droša par sevi — viņa nav pārliecināta, ka ir pelnījusi vīra mīlestību. Tā vietā, lai sūtītu spēka informācijas paketes savu vēlmju objektam, šie cilvēki tērē savu enerģiju, lemjot par vēlmes piepildīšanās iespējām un šauboties, vai tas notiks. Šādas prasības rada daudz lielāku kaitējumu nekā labumu.

Nespēja akceptēt esošo situāciju rada pārmērīgas cerības un prasības.

Bieži vien vecāki, kuri jaunībā nav sasnieguši savus mērķus, izmisīgi alkst redzēt, kā viņu bērni sasniedz tos savā dzīvē. Šie vecāki nespēj akceptēt domu, ka dzīve, kādu viņi šobrīd dzīvo (lai kāda tā būtu), ir viņu pašu veidota. Tāpat viņi nespēj saprast, ka bērns veic savu esamības ceļojumu pa savu īpašo ceļu, tāpēc viņš varētu gūt lieliskus panākumus kādā citā jomā, nevis tajā, ko vecāki viņam izraudzījušies. Ja ceļš, ko vecāki izvēlējušies bērnam, neatbilst tam, pēc kā tiecas bērna dvēsele, problēmas parādīsies gan bērna, gan vecāku dzīvē.

Tu atrodies šajā pasaulē, lai ietu savu ceļu, vienlaikus veidojot attiecības ar citiem. Tu izpildi kādu mērķi ar tevi saistīto cilvēku dzīvē. Tomēr nereti tavu rīcību nosaka tas, ko, tavuprāt, citi gaida no tevis. Reizēm apkārtējie paši pauž tev savas cerības un prasības, reizēm tu — pamatoti vai nepamatoti — pieņem, ka šādas prasības pastāv. Taču laimes izjūta rodas tikai tad, kad tu dari to, ko patiešām gribi un ko tev patīk darīt citu labā. Pretējā gadījumā tu vairo aizvainojuma enerģiju sevī. Ja tev tomēr obligāti jāveic nepatīkams darbs, centies atrast tam pārliecinošu iemeslu. Ja šis iemesls būs pietiekami svarīgs, tev būs vieglāk rast sevi sapratni un neierobežotu mīlestību. Tad tu spēsi veikt nepatīkamo darbu labprātīgi, nevis ar nolūku piepildīt citu vēlmes.

Iespējams, arī tu nemitīgi izvirzi sev dažādas prasības, jo tiecies īstenot iedomāto perfektuma koncepciju.

Pieņemsim, ka tu vēlies sasniegt noteiktus mērķus gan personiskajā dzīvē, gan profesionālajā jomā. Ja rīkojies ar pilnīgu pārliecību par sevi un ticību šiem mērķiem, tu tos sasniedz. Taču, ja reālie rezultāti atšķiras no iecerētajiem, tev ir grūti tos akceptēt un tu sāc vērtēt sevi. Daudz labāk būtu akceptēt rezultātus, ko pats esi radījis, mācīties no pieredzes un izmantot šīs atziņas turpmākajā dzīvē. Tā tu likvidētu stresu, ko radījušas tavas cerības un prasības.

Galvenā un visspēcīgākā pozitīvās enerģijas forma — neierobežota mīlestība pret sevi un sevis akceptēšana —  iznīcina jebkādu vajadzību pēc prasībām.

Pārmērīgas cerības un prasības nomāc, toties mīlestība — atbrīvo.

Pašreizējās situācijas akcepts

Kādēļ gan vajadzētu akceptēt to,

kas man nepatīk?

  

Ja saproti, ka pats esi radījis pašreizējo situāciju, piesaistījis sev cilvēkus, kuri pašlaik atrodas tev apkārt (tuviniekus, paziņas, draugus, ienaidniekus), un izveidojis sevi tādu, kāds šobrīd esi, tev vajadzētu itin viegli spēt akceptēt gan šo situāciju, gan apkārtējos cilvēkus. Ja tomēr akceptēšana sagādā grūtības (un tā gadās itin bieži), tas nozīmē, ka apzinātā līmenī tu vēlies kaut ko labāku. Šādā situācijā ir svarīgi saprast divus faktus. Pirmkārt, tu itin viegli vari iegūt "kaut ko labāku" - bet tikai tad, ja vispirms spēj akceptēt to, kas tev jau ir. Otrkārt, iegūt "kaut ko labāku" būs vieglāk, ja izmantosi pašreizējo situāciju.

Tava augstākā būtība acīmredzot uzskata, ka šajā dzīvē tai jāgūst kāda konkrēta pieredze un jāapgūst kādas konkrētas mācības, tāpēc tā ir radījusi pašreizējo situāciju. Tikai akceptējot pašreizējo stāvokli, tu gūsi nepieciešamo pieredzi, pasargāsi sevi no ciešanām un saņemsi svarīgas zināšanas, kas ļaus tev turpināt attīstību. Turpretī, noliedzot savu pašreizējo stāvokli un cenšoties aizbēgt no esošās situācijas, tu ne tikai vairosi savas ciešanas, bet arī stipri aizkavēsi savu attīstību.

Tādēļ spēja akceptēt pašreizējo situāciju ir ārkārtīgi svarīga. Tiesa, dažkārt šķiet, ka to izdarīt ir ļoti grūti.

Cilvēki allaž tiecas noliegt to, kas viņiem nepatīk, acīmredzot neapzinoties, ka šāda attieksme vairo nepatīkamās situācijas enerģiju. Patiesībā, akceptējot nepatīkamas situācijas esamību, tu jau sāc to risināt. Tiklīdz atzīsti kādas problēmas esamību, tava apziņa nekavējoties pārslēdzas uz risinājuma meklēšanu. Un, tā kā ar savu domu starpniecību tu nemitīgi sadarbojies ar Radītāju, tiklīdz tu lūdz risinājumu, tas tiek piedāvāts. Tikai ielāgo, ka Radītāja piedāvātais risinājums pie tevis var nonākt bezgalīgi daudzos un dažādos veidos, piemēram, ar cita cilvēka, grāmatas vai nejaušas idejas starpniecību. Tev vienkārši ar pilnu atdevi jāizdzīvo katrs savas dzīves mirklis, lai spētu to uztvert.

Liela nozīme ir arī tam, ar kādām domām tu akceptē pašreizējo situāciju. Ja notiekošo pieņem ar drūmu nomāktības sajūtu, tā ir pasīva akceptēšana. Dzīvošana šādā noskaņā veicina nepatikas rašanos, un drīz vien tu, visticamāk, sāksi nīkuļot. Pasīva akceptēšana zināmā mērā var mazināt stresu, tomēr tā neatbrīvo no ciešanām. Turpretī aktīva akceptēšana - kad tu koncentrē savu apziņu uz situācijas uzlabošanu un dzīvo šajā situācijā, vienlaikus pūloties to uzlabot, - palīdz attīstīties un ienes prieku dzīvē.

Apskatīsim piemēru par kādu centīgu un spējīgu darbinieku, vidējā ranga vadītāju, nelielā uzņēmumā.

Iepriekšējā gadā viņš daudz strādāja, lai veiktu būtiskas izmaiņas savas nodaļas darbībā, un tādējādi ievērojami veicināja visa uzņēmuma izaugsmi. Šī cilvēka veikumu vārdos atzinīgi novērtēja gan kolēģi, gan priekšnieks, tomēr paaugstinājumu amatā saņēma kāds no viņa vietniekiem. Centīgā darbinieka reakcija varētu būt kāds no šiem variantiem.

* Liels šoks un izmisums. Sajūta, ka viņu ir nodevuši. Entuziasma zudums, vienaldzība pret darba pienākumiem, vēlme atriebties par pāridarījumu. 

* Tūlītēja aiziešana no darba šajā uzņēmumā. 

* Sākumā šoks un izmisums, kam vēlāk seko situācijas akceptēšana ar izpratni un bez kurnēšanas. Atgriešanās normālā darba procesā, turpmāk cenšoties skaidrāk apzināties savas domas, lai atrastu negatīvus domāšanas modeļus un atbrīvotos no tiem.

Pirmā reakcija ir saistīta ar vainas uzvelšanu citiem. Reaģējot šādi, darbinieks vaino uzņēmumu netaisnīgā attieksmē un grib atriebties par šo netaisnību. Taču citu vainošana ir negatīva enerģija! Ja šis cilvēks sāks apzināti slikti strādāt, viņš jutīsies vainīgs un tādējādi vairos negatīvo enerģiju. Turklāt nekvalitatīvi paveiktu darbu viņš nevarēs izmantot, lai pievērstu direktora uzmanību savam kvalitatīvajam darbam pagātnē, un tādēļ saņems tikai kritiku, nevis uzslavas. Viens negatīvās enerģijas veids izraisa nākamo.

Ja šis darbinieks iesniegs atlūgumu (2. variants) un aizies no pašreizējās darbavietas negatīvi noskaņots, iespējams, viņš ilgu laiku nespēs atrast jaunu, sev piemērotu darbu. Tas izraisīs vēl dziļāku sarūgtinājumu. Turklāt jebkurā darbavietā, kur šis cilvēks sāks strādāt, viņa paša negatīvo priekšstatu dēļ atkal un atkal veidosies līdzīgas situācijas.

Tātad vislabākais ir trešais rīcības variants. Pārāk lielas enerģijas tērēšana tam, kas noticis pagātnē, nekad nepalīdz, it sevišķi, ja notikums bijis nepatīkams. Daudz labāk ir pieņemt situāciju, gūt vērtīgu mācību un koncentrēties uz turpmākās dzīves skaistumu - tāda reakcija padara dzīvi par lielisku ceļojumu.

Lūk, piemērs no reālas dzīves. Kāda mana draudzene, sekmīgi nokārtojusi biznesa vadības maģistra eksāmenu un sākusi strādāt starptautiskā uzņēmumā, bija pārliecināta, ka viss viņas dzīvē turpmāk notiks pēc iepriekš paredzama plāna. Sākumā tā arī bija: viņa apprecējās un kāpa augšup pa karjeras kāpnēm. Bet, kad šī sieviete bija iecelta par korporatīvo attiecību vadītāju, viņas vīrs tika norīkots darbā uz citu pilsētu. Ģimene pārcēlās uz turieni, un manas draudzenes dzīve radikāli izmainījās.

Tā kā visi radinieki bija palikuši iepriekšējā dzīvesvietā, viņai vienai pašai nācās rūpēties par savu mazo dēlēnu, un tas nozīmēja, ka viņa vairs nevar strādāt pilnu darba dienu. Taču jaunajā pilsētā mana draudzene nespēja atrast savām prasmēm piemērotu nepilnas slodzes darbu.

Jaunā sieviete jutās nomākta un notikušajā vainoja savu vīru, kura dēļ viņai esot nācies atteikties no lieliskas karjeras. Beigu beigās viņa pat nolādēja sevi par to, ka vispār reiz apprecējusies. Kad draudzene sazinājās ar mani un mēs apspriedām viņas laulības dzīves problēmas, es pastāstīju viņai par akceptēšanas attieksmi. Lēnām mana draudzene sāka apjaust patieso ainu: kaut gan viņa nebija plānojusi šādu pavērsienu savā dzīvē, viņai patiesībā nebija nekāda iemesla žēloties. Šai jaukajai sievietei bija gādīgs vīrs, kurš strādāja labi atalgotā amatā, un jauks dēls, kura audzināšanai jaunajā dzīvesvietā viņa varēja veltīt vairāk laika. Kad mana draudzene akceptēja šo situāciju kā pārejošu stadiju un saprata, ka tā radusies tieši pareizajā laikā un pareizajā vieta, viņa aptvēra, cik skaista patiesībā ir dzīve. Protams, arī attiecības ģimenē uzlabojās.

Mana draudzene vēl aizvien nav atteikusies no sava sapņa par profesionālo karjeru, taču tagad šis lēmums vairs nesaistās ar negatīvām emocijām.

Sevis akceptēšana

Lai tu spētu akceptēt apkārtējo pasauli, vispirms tev ir jāiemācās akceptēt sevi - pilnībā un bez nosacījumiem.

Diemžēl to prot tikai daži, vairākums cilvēku ir |oti kritiski noskaņoti pret sevi. Viņi salīdzina sevi ar iedomātiem ideāliem un pēc tam konstatē, ka neatbilst pašu izvirzītajiem kritērijiem. Šis sevis noniecināšanas process visu laiku notiek daudzu cilvēku iekšienē, visbiežāk -  neapzināti.

Es pazīstu kādu labi izglītotu kundzi, kura ir gan atbildīga darbiniece lielā uzņēmumā, gan arī čakla mājsaimniece un rūpīga māmiņa saviem bērniem. Reiz kolēģis uzaicināja šo sievieti pie sevis uz vakariņām, un viņa bija pārsteigta par to, cik perfekti sakopta ir kolēģa māja un cik eleganti ir sarīkotas vakariņas. Sarunā ar namamāti mana paziņa sūdzējās, ka viņai nekad neesot laika pagatavot tik izmeklētus ēdienus un tik skaisti iekārtot māju. SIs domas bija nosēdušās sievietes apziņā vakariņu laikā. Tā vietā, lai baudītu gaumīgi iekārtotas mājas un izsmalcinātu vakariņu skaistumu, viņa jutās nomākta, jo nemitīgi vērtēja un nosodīja sevi. Pats interesantākais ir tas, ka arī namamāte izjuta psiholoģisku diskomfortu, jo visu laiku bija uzskatījusi, ka mana paziņa ir "supersieviete", kas lieliski tiek galā ar visu.

Protams, tu vienmēr vari sevī kaut ko uzlabot. Taču tas ir jādara ar pozitīvu attieksmi — "Es attīstos nevis tāpēc, ka esmu nepilnīgs, bet gan tāpēc, lai taptu vēl labāks".

Ja bez ierunām akceptēsi sevi, tad pārmaiņas, ko vēlies īstenot sevī, norisināsies dabiski un bez piepūles.

Ja Visuma Radītājs mīl tevi tādu, kāds esi, kāpēc arī tu pats nevari akceptēt sevi? Nosodot sevi nesasniegtu rezultātu vai nepiepildītu cerību dēļ, tu ignorē mācību, ko esi ieguvis caur savu pieredzi. Galu galā tas, ko tu saņēmi kā rezultātu, ir tas pats, kam tu apzināti vai zemapziņā nosūtīji savas spēka informācijas paketes. Tātad tev ir jāpievērš vairāk uzmanības savām spēka informācijas paketēm un jāsāk sūtīt tās pareizajā virzienā. Vainas sajūta par kādu notikumu pagātnē tikai atsvešinās tevi no tavas būtības. Tu taču darīji to, ko uzskatīji par pareizu attiecīgajā brīdī.

Atceries: nosodot sevi un nožēlojot notikušo, tu nosūti papildu spēka informācijas paketes šim negatīvajam notikumam. Tikai tad, ja akceptēsi notikušo kā vērtīgu mācību, tu spēsi gūt pozitīvāku pieredzi nākotnē.

Uztveres filtri

Tas, ko tu dzirdi, redzi un jūti apkārtējā pasaulē, jau atrodas tevi — apziņas vai zemapziņas līmenī. Ņemot vērā šo faktu, tu vari labāk saprast, kādi ir tavā apziņā ietvertie negatīvie priekšstati.

Pirms divpadsmit gadiem, kad pirmoreiz pēc meitas piedzimšanas aizgāju uz tirdzniecības centru, biju pārsteigta par to, cik daudzos veikaliņos tiek tirgotas bērnu drēbes un rotaļlietas. Pirms tam biju apmeklējusi šo vietu neskaitāmas reizes, bet vēl nekad nebiju pamanījusi bērnu preču tirgotavas. Jādomā, tās nebija pēkšņi parādījušās "no zila gaisa"; vienkārši agrāk es nebiju pievērsusi uzmanību bērnu precēm.

Zemapziņas priekšstati kontrolē dzīvi — gan iepriekšējā, gan šajā, gan nākamajā esamībā. Es pazīstu kādu vīrieti, kurš ir stingri pārliecināts, ka laulība viņam laimi nenesīs. Šis vīrietis nemitīgi norāda uz visām nelaimīgajām savu paziņu laulībām, toties daudzās laimīgās laulības, ieskaitot savu vecāku savienību, viņš vienkārši ignorē. Acīmredzot priekšstatu par nelaimīgu laulību viņam radījusi ļoti sāpīga pieredze kādā no iepriekšējām dzīvēm. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas apstiprina tēzi: ikviens cilvēks redz, dzird un jūt pasauli atbilstoši saviem uztveres filtriem.

Domājot, ka citi tevi mīlēs tikai tad, kad būsi izskaudis visus savus trūkumus, tu patiesībā izsauc uz sevi apkārtējo kritiku, nevis vairo mīlestību. Ja tev trūkst pārliecības par sevi, tavs "enerģētiskais ķermenis" šo trūkumu pauž Visumam, un rezultātā tu nespēj iegūt citu cilvēku mīlestību. Lai šo situāciju atrisinātu, izstājies no iedomātajām "perfektuma sacīkstēm". Tajās nemaz nav finiša līnijas! Tu esi perfekts — tieši tāds, kāds šobrīd esi.

Ja tev piemīt tieksme kritizēt citus ("X nu gan ir ļoti zemisks, bet Y— neiejūtības kalngals!"), iegaumē, ka šāda rīcība patiesībā atspoguļo tavus slēptos kompleksus. Tu neesi pilnībā akceptējis sevi, tāpēc nespēj bez iebildēm akceptēt citus. Bet ko gan tu iegūsti, neakceptējot lietas vai cilvēkus tādus, kādi tie ir?

Viss esošais ir tieši tāds, kāds tas pašlaik ir. Tas nepārstās eksistēt tikai tāpēc vien, ka tu to neakceptē.

Un tas nemainīsies tikai tāpēc vien, ka tev tas nepatīk.