INFORMATĪVI ENERĢĒTISKĀS TEORIJAS ĪSS IZKLĀSTS

Pirmajās Doktora grāmatās stāstīts par viņa teoriju un praksi. Tagad jūs turat rokās sieviešu dzimumsfēras slimību ārstēšanas praktisko rokas­grāmatu. Protams, tajā nevar izstāstīt visu, ko jums būtu nepieciešams zināt par Doktora S. Konovalova klīniku, viņa ārstniecības metodēm, teoriju un praksi. Šeit mēs ievietojam tikai īsas ziņas, bez kurām, lasot grāmatu, jūs nevarēsit iztikt (ja nolemsit kļūt par Doktora neklātienes pacientu, jums jāizlasa visas viņa grāmatas pēc kārtas).

Desmit gadus Sergejs Konovalovs vada Humānās rehabilitācijas centru enerģētisko klīniku Sanktpēterburgā. Katru gadu tajā ārstējas desmitiem tūkstošu pacientu. Visbiežāk tie, kuriem vairs nav uz ko cerēt…

Doktors ārstē ar enerģiju. Tieši tā izpaužas viņa talants. Taču, iekams neticīgi pasmaidāt un noburkšķat: "Mēs tādus jau pazīstam!", atļaujiet jums iebilst: "Nepazīstat!" Nevarat pazīt, tāpēc ka nekā līdzīga tam, ko dara viņš, nav. Arī tradicio­nālajā medicīnā nav nekā līdzīga viņa sasnie­gumiem. Doktors ārstē ielaistas hroniskās un onkoloģiskās slimības un daudzas citas "neizārstē­jamas" kaites.

Savus pirmos soļus medicīnā S. Konovalovs spēra 1971. gadā N. Pirogova Viņņicas medicīnas insti­tūtā. Tad sekoja specializēšanās terapijā, kvalifi­kācijas celšanas kursi S. Kirova Kara medicīnas akadēmijā, darbs apgabala kara klīniskā hospitāļa neatliekamās un intensīvās terapijas un reanimā­cijas nodaļā, kardioloģiskajā un infarktu nodaļā. Viņš bija gan parasts, gan reizē neparasts ārsts. Parasts tāpēc, ka viņam bija augstākā medicīniskā izglītība, bet tātad viņš bija apguvis un daudzus gadus izmantoja praksē mūsdienu tradicionālās medicīnas metodes, ticēja zinātnes varenībai. Bet neparasts tāpēc, ka tā arī nespēja mierīgi paziņot slimajam, ka medicīna netiek galā ar viņa hronisko slimību, ar viņa sāpēm. Nespēja nedz pierast pie tā, nedz samierināties ar to.

Doktors Konovalovs tradicionālajai medicīnai veltīja vairāk nekā piecpadsmit gadus. Bet pēc tam…

Pēc tam pie viņa atnāca Dziedinošās Enerģijas kā viņš pats to sauc Radīšanas Enerģijas Spēks. Otrajā grāmatā Doktors stāsta par šīs Enerģijas izcelsmi un skaidro tās nozīmi visu planētas cilvēku veselības un pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanā. Tradicionālās ievirzes ārsta ceļš līdz dziedniekam nebija vienkāršs. Sākumā bija daži pacienti, kurus Doktors "nejauši" izdziedināja neparastā veidā ar Enerģijas palīdzību. Taču viņš nebija noskaņots noticēt kaut kam tādam, ko nevar apstiprināt nekādas analīzes, spēkam, kuru nevar izmērīt ne ar kādiem, pat vismodernākajiem aparātiem. Viņu, zinātnieku, varēja pārliecināt vienīgi prakse. S. Konovalovs sāka rīkot ikdienas seansus vienā no palātām tajā hospitālī, kurā strādāja. Drīz kļuva acīm redzams, ka viņa pacienti izveseļojas ātrāk, turklāt tiem pazūd blakus slimības.

Prakse pamazām veidoja Doktora jauno pasaules uzskatu, apbruņoja viņu ar jaunu loģiku. Katru nā­kamo soli pajauno ceļu S. Konovalovs spēra, pama­tojoties vienīgi uz praksi uz reālajiem ārstēšanas rezultātiem.

Doktora Konovalova grāmatas, kuras viņš rak­stīja īsajos darba pārtraukumos, iznāca pirms pus­otra gada. Jau pirmās atsauksmes, kas tika sūtītas no dažādām Krievijas malām un ārvalstīm, atnesa ziņas par viņa grāmatu un neklātienē veiktās ārstēšanas satriecošajiem rezultātiem un stimulēja turpmākam darbam. Izrādījās, ka cilvēkiem, pat atrodoties tālu no Doktora un viņa klīnikas, ir izredzes atbrīvoties no daudzām nopietnām kai­tēm, ja tiek pildīti viņa ieteikumi, izmantots buklets un praktizēta ārstēšanās neklātienē.

Lai jūs varētu pievienoties ārstēšanai neklātienē, vispirms ir jāiepazīstas ar Doktora Konovalova iz­strādāto veselības un slimības teoriju.

Pasaule ir vienots organisms, kurā visi procesi ir savstarpēji saistīti. Proti, saikne pastāv pat starp tālo zvaigžņu gaismu un tavu pašreizējo rīcību.

Radīšanas Enerģija ir īpašs, zinātnei pa­gaidām vēl nepazīstams enerģijas veids. Tās sastāvā ir informatīvie lauki (97 89 %) un anihilējošā enerģija (2-3 %), bez kuras informatīvo lauku PROGRAMMAS nav iespējams realizēt.

Jebkurš ķermenis, jebkurš organisms vispirms pastāv informatīvi enerģētiskā lauka līmenī, un tikai pēc tam šis lauks to iemieso fiziskajā pa­saulē. Neviens process Visumā nav nejaušs. Plān­veidīgi tiek realizēta Dievišķā Visuma IECERES PROGRAMMA.

i Cilvēka Smalkā ķermeņa sistēma ir orga­nisma informatīvi enerģētiskais karkass, kas ietver katras šūnas, orgāna un sistēmas biolauku, ener­ģētiskos kapilārus, artērijas, kanālus un to savie­nojumus kausus. Smalkā ķermeņa sistēma vei­dojas no šūnu pašu enerģijas un tās enerģijas por­cijas, kuru katrs cilvēks, katrs organisms saņem miega laikā. Cilvēka organisms ir atvērts enerģijai, kas tajā brīvi ieplūst un koncentrējas Smalkā ķer­meņa sistēmā sirds kausā, bet no turienes vienmērīgi sadalās pa citiem svarīgiem centriem kausiem.

Kausi ir daudzu enerģētisko kanālu savieno­jumi. Katram orgānam ir savs kauss, katra locītava atrodas šādā kausā (to ieskauj šāds kauss).

Smalkā ķermeņa sistēmas robežas fiziskā ķermeņa priekšpusē un sānos atrodas 5-10 cm attālumā no izstieptas rokas, mugurpusē 50 - 60 cm attālumā no muguras, virs galvas paceltu roku attālumā.

Ķermeņa galvenā enerģētiskā maģistrāle ir Dievišķais kanāls. Tas ir visplatākais, visblī­vākais un visdziļākais lauks Smalkā ķermeņa sis­tēmā. Tā virsotne Smalkā ķermeņa sistēmas aug­šējā robeža atrodas 5-10 cm virs pakauša, bet pamatne 5 10 cm zemāk par astes kaulu. Tātad galvenā kanāla virsotne ir intelektuālais kauss, bet pamatne miesas kauss. Veselam cilvēkam Die­višķais kanāls ir 20-25 cm plats. Kanāla dziļums ir attālums starp Smalkā ķermeņa sistēmas priekšpuses robežu un mugurpuses robežu, dabiski, ieskaitot paša ķermeni. Tātad Dievišķā kanāla dziļums ir 1,5 m.

Dievišķajā kanālā S. Konovalovs izceļ vairā­kus galvenos kausus.

1. Intelektuālais kauss - galvas informatīvi enerģētiskais "kokons".

2. Noskaņojuma kauss - vairogdziedzera infor­matīvi enerģētiskais "kokons" (tas ietver gan kaklu, gan kakla skriemeļus, gan barības vada sākumdaļu).

3. Iekšējās aizsardzības kauss - aizkrūts dzie­dzeris, imūnsistēma.

4. Sirds kauss.

5. Saules kauss - saules pinuma apvidus, galve­nokārt uztur nervu sistēmas veģetatīvo funkciju.

6. Seksuālais kauss - cirkšņi, mazā iegurņa orgāni.

7. Miesas kauss - asteskaula apvidus.

Ja enerģijas kustība Smalkā ķermeņa sistēmā tiek traucēta, rodas visdažādākās slimī­bas. "Slimnieka ārstēšana," apgalvo Doktors, "jā­sāk ar viņa Smalkā ķermeņa sistēmas atjaunošanu! Tikai tad var cerēt uz panākumiem." Un šo atziņu apstiprina ar savas prakses rezultātiem.

Atbilstoši informatīvi enerģētiskajai teorijai S. Konovalovs aplūko cilvēku kā sarežģītu desmit ķermeņu organizāciju, kurā ietilpst:

1. Blīvais (jeb fiziskais) ķermenis miesa. Tas ir vispilnīgākais ķermenis, kas uz Zemes izgājis visus dzīvības evolūcijas posmus.

2. Smalkais ķermenis kā blīvā ķermeņa neda­lāma sastāvdaļa. Bez Smalkā ķermeņa miesa diezgan ātri iet bojā.

Ķermeņi, kas ietilpst cilvēka informatīvajā laukā (3):

3. Astrālais ķermenis.

4. Toniskais ķermenis.

5. Mutablais ķermenis.

Ķermeņi, kas ietilpst cilvēka organisma stabilitātes laukā (3):

6. Trešā līmeņa stabilitātes ķermenis.

7. Otrā līmeņa stabilitātes ķermenis.

8. Pirmā līmeņa stabilitātes ķermenis.

Augstākā evolūcijas līmeņa ķermeņi.

Šie ķermeņi iet evolucionārās attīstības ceļu:

9. Ķermenis vēlmju PASAULE.

10. Ķermenis domu PASAULE.

Tātad vesels organisms ir tāds organisms, kurā panākta maksimāla VISU tā organizācijā ietilp­stošo ĶERMEŅU MIJIEDARBĪBAS HARMONIJA. Taču jāpiebilst, ka šāda harmonija IESPĒJAMA TIKAI UZ RADĪŠANAS ENERĢIJAS LAUKU NEMAINĪGA SASTĀVA UN KONSTANTAS KONCENTRĀCIJAS FONA. Par to būs runa tālāk.

Ikviena cilvēka unikalitāti nosaka pirmām kārtām viņa informatīvā lauka sastāvs, bet tātad laukā ietilpstošo ķermeņu kvalitatīvais sastāvs. As­trālais, toniskais un mutablais ķermenis miesu "cil­vēcisko", veido mūsu individualitāti un savā atmiņā glabā katru cilvēka dzīves mirkli.

Smalkā ķermeņa sistēma pastāvīgi tiek uz­turēta ar pilnvērtīgām enerģijas porcijām no Radī­šanas Enerģijas informatīvajiem laukiem.

Ja Radīšanas Enerģijas koncentrācija ir veselīga, informatīvie lauki tūdaļ novērš jebkuru traucējumu Smalkā ķermeņa sistēmas darbā. Pirms desmitiem tūkstošu gadu cilvēki slimības nepazina, dzīvoja daudz ilgāk un šķīrās no šīs pasaules, nekļūdami veci un nevarīgi. Slimības radās daudz vēlāk, cil­vēka "apzinātas", Radīšanas Enerģijas informa­tīvos laukus sagraujošas darbības rezultātā. Tagad Radīšanas Enerģijas koncentrācija virs planētas ir krasi samazinājusies un joprojām samazinās. Gal­venais cēlonis ir cilvēku masveida bojāeja pēdējā, ļoti īsajā evolūcijas posmā. Lai to saprastu, jāzina, kā noris cilvēka dzimšana un kā viņš pāriet citā pasaulē, proti, jāiegūst priekšstats par to, kas ir dzimšana un nāve.

No Dievišķā Visuma dzīlēm uz mūsu planētu Radīšanas Enerģijas laukos plūst īpaša informatīvi enerģētisko lauku "kokonu" straume. Kokonu sastāvā ir nākamā cilvēka dvēsele un viņa augstā­kie ķermeņi. Turpretī miesa veidojas mātes klēpī. Turklāt kokona sastāvā ir dubults nākamā cilvēka ķermeņu komplekts.

Mātes klēpī esošā miesa tas vēl nav cilvēks. Tai vēl nav pat sava Smalkā ķermeņa. Aptuveni 24. grūtniecības nedēļā mātes organisma EŅĢE­LIS (tūlīt uzzināsit, kas tas ir) ar savu aktivitāti piesaista mātes laukam kokonu. Sākot ar 28. grūtniecības nedēļu, kokons jau pastāvīgi at­rodas mātes laukā. Ar šo brīdi sākas kokona dalīšanās: veidojas cilvēka informatīvā lauka ķer­meņi un to "spoguļattēls" absolūti precīza kopija, kas pēc piedzimšanas paliks planētas informatīvajā laukā, kļūstot par vienojošo posmu starp cilvēku un Radīšanas Enerģijas laukiem. Šo "kopiju" S. Konovalovs sauc par EŅĢELI. Starp cilvēku un eņģeli izveidojas stingri noteiktas informatīvi ener­ģētiskās saites.

Dzimšanas brīdī miesā ienāk dvēsele. Bērna klie­dziens - tas ir miesas šaurajā "telpā" ienākošās dvēseles kliedziens. Smalkā ķermeņa telpa piepil­dās ar augstākajiem ķermeņiem - piedzimst cil­vēks. Eņģelis paliek "lidināmies" un pavada cilvēku visās viņa dzīves gaitās uz Zemes. Eņģeļa ķermeņu sastāvs ir tāds pats kā cilvēka augstāko ķermeņu sastāvs. Tajā ietilpst astrālais, toniskais, mutablais ķermenis, trešā, otrā un pirmā stabilitātes līmeņa ķermeņi, domu pasaule un vēlmju pasaule.

Mūža beigās šīs saites kļūst stiprākas: Eņģelis "pievelk" cilvēka ķermeņus (protams, izņemot fizisko un Smalko ķermeni), līdz ar to samazinās enerģijas pieplūdums no Radīšanas Enerģijas lau­kiem, noplok ķermeņa fizioloģisko procesu akti­vitāte. Noteiktā brīdī notiek dvēseles un Smalkā plāna augstāko ķermeņu "izvilkšana-aiziešana" iestājas nāve. Atkalapvienotais kokons aiziet.

S. Konovalova izstrādātās dziedināšanas me­todes pamatā pirmām kārtām ir viņa spēja (parei­zāk sakot nenovērtējamais talants) izsaukt Radī­šanas Enerģiju tās pilnvērtīgā koncentrācijā un vadīt to. Šīs enerģijas ietekmē pacienti, kas ieradušies klīnikā uz seansu, īsā laikā atbrīvojas no neizārstējamām slimībām. Padomājiet: viena sean­su sērija taču ilgst tikai 20 stundas, nepilnu dien­nakti. Tātad tie, kuri klīniku apmeklē gadu un izgā­juši, teiksim, astoņas seansu sērijas, Radīšanas Enerģijas ietekmē ir atradušies 160 stundas - ne­pilnas septiņas diennaktis! Kurā pasaules klīnikā nedēļas laikā var tikt vaļā, teiksim, no parasta gastrīta, nemaz jau nerunājot par sarežģītākām diagnozēm? Tāpēc centieties apjaust, kas sagaida cilvēci, ja Radīšanas Enerģijas fons atjaunosies! Tas pats, kas S. Konovalova seansos, tikai, iespējams, vēl ātrāk. Klīnikā cilvēki ne tikai atbrīvojas no sli­mībām, tur notiek arī daudz citu brīnumu: aug jauni zobi, izzūd kupri, izaug pirkstu falangas. Es nemaz nerunāju par visiem tiem labdabīgajiem notikumiem, kuri risinās pacientu dzīvē. Pie šā­diem brīnumiem Doktora pacienti jau sen ir pie­raduši. Taču brīnumiem ir pilnīgi reāls pamats: Doktora pacients tas ir cilvēks, kas, pārvarot savu pasivitāti un slinkumu, aktīvi un drosmīgi cīnās ar slimību. Pasaule ap šādiem cilvēkiem mainās, jo mainās viņi paši. Viņi nemeklē vainīgos, neaiz­bildinās ar apstākļiem, viņi jaunas pasaules veido­šanu sāk ar sevi.

Gribas citēt Doktora sievas un pirmās palīdzes Antoņinas Konovalovas vārdus: "Mūsu zālē ne tikai noris ārstēšana, bet arī tiek veidots vesels cilvēks, vesela personība. Šeit ne tikai atvieglo pa­cientu stāvokli, remdējot sāpes un veicinot rētu de­formāciju uzsūkšanos. Šeit tiek atklāti un novērsti slimību cēloņi, kas slēpjas dziļi cilvēka apziņā, viņa dvēselē, viņa patiesi barbariskajā attieksmē pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem…"

Ja gribat atbrīvoties no slimībām, nodibināt saik­ni ar Radīšanas Enerģiju un darīt visu, kas ir jūsu spēkos, lai atjaunotu tās fonu virs planētas, jums ir izredzes. Varat nākt uz Doktora klīniku, bet, ja nevarēsit dabūt abonementu vai dzīvojat tālu no Sanktpēterburgas, varat ārstēties neklātienē.

Slimību cēloņi un dziedināšana

Cilvēki parasti uzskata, ka slimība ir nelaimes gadījums, kaut kas slikts un, katrā ziņā, neatkarīgs no cilvēka paša gribas. Dažreiz tā tiek saistīta ar tādiem cēloņiem kā "mitras kājas", "caurvējš", "ieēsts kas nelabs". Tomēr daudzi staigā bez cepurēm un ar mitrām kājām arī ziemā un nez kādēļ tomēr ir veseli. Acīmredzot — slimība nav nelaimes gadī­jums. Kas attiecas uz nelaimes gadījumiem, ari tie nenotiek nejauši. Ar labu cilvēku, kurš godīgi izturas pret pasauli, nekas atgadīties nevar, jo pēc Karmas likuma — labie darbi tiek atalgoti ar labu, bet sliktie — ar sliktu. Karma — ir sēk­las, kas atnes sev līdzīgus augļus. Kaut arī Karma ir ilgstošāka par vienu atsevišķa cilvēka dzīvi, principā jebkura negatīva karma tomēr ir pārvarama ar kopīgām cilvēka un Egregora pūlēm. Tādējādi neviena slimība nerodas bez iemesla. Sa­slimšana ir "rupjās" enerģijas pārpalikums; tas var uzkrāties gan dzīves laikā, gan būt iedzimts. Interesanti — ja cilvēks ir iesīkstējis egoists, tad onkoloģiskās slimības viņu piemeklē galvenokārt plaušās; ja bijis lepns, ātri aizvainojams, tad iespējams vairogdziedzera vēzis, ja pastāvējušas seksuālas novirzes, pārkāptas tikumības normas — cieš dzimumorgā­ni.

Bez šiem neapšaubāmi svarīgajiem iemesliem iespējami arī sīkāki, tomēr arī tie nav atstājami bez ievērības. Piemē­ram, — esat saslimis. Tuvinieki uzklāj gultu, pienes avīzes, tēju… Visi jūt līdzi, visi ir tik gādīgi, uz darbu nevajag iet, var izvairīties no visādām nepatīkamām lietām… paradīze!

Daudzi ārsti ir vienisprātis, ka vairums gadījumos sli­mību izcelsme ir tīri psihosomatiska, t.i., "uz nervu pama­ta", bez organiskiem bojājumiem. Pacients nolēmis, ka ir slims, ka viņam ir slikti, un nekas viņu nespēj pārliecināt, ka tas tā nav. Viņam tik tiešām arī kļūst slikti. Ja ārsts skaid­ro, ka pacienta veselībai nekas nekait, analīzes neko sliktu neuzrāda, ko darīs šāds pacients? Protams, ies pie cita ārsta, kurš ar līdzjūtību viņu uzklausīs un izrakstīs kādu recepti. Cilvēks, sekojot receptei, sāks lietot tabletes, ticēs, ka tās viņam palīdz, un pēc kāda laika sajutīsies pilnīgi vesels.

Tāpēc, nodarbojoties ar ārstēšanu vai pašārstēšanos, jā­ņem vērā iztēles, prāta milzīgā loma ārstēšanas procesā. Jo šādas iluzoras slimības ar laiku tiešām var pārvērsties reālās organiskās saslimšanās. Cilvēks var pat nomirt, ja nopietni iedomājies, ka ir nāvīgi slims.

Katrā konkrētā gadījumā ir jānoskaidro, ko indivīdam "dod" viņa slimība, kādi ir tās patiesie cēloņi, kas indivī­dam jāsaprot, jāmaina savā attieksmē pret dzīvi.

Ikviena slimība vispirms rodas mentālajā līmenī, pēc tam pāriet uz astrālo līmeni un fiziskajā plānā izpaužas ti­kai pēc tam.

* * *

Ar slimībām cieši saistītas BAILES. Bailes mums katram ir savas, bet būtībā tās visas izriet no vienām, vislielākajām bailēm — bailēm no nāves. Bailes liecina par cilvēka personī­bu, gluži tāpat kā, teiksim, draugu izvēle. "Pasaki man, no kā tu baidies, un es tev pateikšu, kas tu esi!" Bailes liecina par mūsu domāšanu, dzīves uztveres veidu. Bailes ir ārkārtī­gi spēcīgs stimulators visdažādākajās dzīves situācijās.

Baiļu stāvoklī viss cilvēka organisms noskaņojas "izdzī­vošanai". Aktivizējas pirmā čakra, lai gan vairumā gadījumu nenākas ķerties pie "ekstremāliem līdzekļiem". Tomēr ik reizi, kad jūs baidāties, jūs provocējat sevi uz ārkārtēju reak­ciju, un ar to pastiprinat sevī jau esošās bailes. Ja jūs pieņe­mat šīs bailes par īstenību un darāt to regulāri, jūs zaudējat spēku, tērējat nelietderīgi enerģiju. Acīmredzot tāpēc arī cilvēki, kas tiešām bijuši "par matu no nāves" (nelaimes gadījumi, avārijas, klīniskā nāve operācijas laikā), kritiskā situācijā ir mierīgāki un saglabā savaldību. Bailes ne vien­mēr mūs mobilizē — tās mūs var padarīt arī pilnīgi rīcības nespējīgus kādā izšķirošā situācijā.

Dziednieks spēj pilnīgāk izanalizēt pacienta bailes — kā fiziskā, tā biolauka līmenī. Cilvēkiem, kas apmeklē ek­strasensus, var būt visdažādākā veida bailes:

• bailes, ka viņus tik un tā izārstēs ar nezināmiem un tāpēc jo šausmīgākiem paņēmieniem;

• bailes, ka dziedniekam neveiksies;

• bailes, ka šāda veida dziedināšana nozīmē "pārdot dvēseli Nelabajam";

• vienkārši bailes.

Lasot domformas, dziednieks ieraudzīs ļoti daudz sim­bolu, kas izteic "bailes" — tas var būt gan kaut kas svārstīgs (zāle vējā, koki, pat zemestrīce). Reizēm "bailes" var būt apslēptas tādā domformā, kuras nozīme uzreiz nav skaidra. Tādos gadījumos tās jāmēģina ieraudzīt kopīgi ar pacien­tu, jo viņam var būt savas gluži īpatnējas "bailes".

Interesanti, — ja jūs aurā redzat baiļu nokrāsas, lasāt domformas, tad, ieskatījušies dziļāk, jūs uzreiz, samanīsiet, ka pacienta bailes saistītas ar slimības cēloni. Ieraudzījuši aurā bailes, pievērsiet uzmanību pirmajai čakrai, pēdu čakrām, tam, kā cilvēks "iezemējies". Ja visas šīs čakras ir tīras un labvēlīgā krāsā, tad šādā gadījumā cilvēks spējīgs koriģēt sevi pats. Jums jādod viņam tikai "izšķirošais grūdiens".

Vizualizējot savu auru jeb domformas, jūs gluži tāpat varat analizēt arī savas personīgās bailes, pārdzīvot tās no jauna, atbrīvoties no tām, sadedzināt — tādējādi jūs uzlabo­siet savu karmu.

Bez dažādām vairāk vai mazāk nenozīmīgām bailēm ikvienam cilvēkam vismaz reizi dzīvē nākas saskarties ar ļoti lielām bailēm, bailēm nāves draudu priekšā. Mūsu bailes no nāves pavada mūs vienmēr, tās vienīgi parasti "piesedzas" ar ko citu — bailēm saslimt, tikt atlaistam no darba, bailēm no nabadzības, bailēm, ka mūs var pamest mīļotais cilvēks… Eiropas civilizācijas tradīcijā pēdējos gadsimtos ir pieņemts par nāvi nerunāt, to "izstumt", izlikties, ka tās vispār nav. Mirstošie ar nāvi sastopas zāļu apdullināti, neap­jaušot, kas ar viņiem notiek. Nāve — tas ir kaut kas gandrīz vai nepieklājīgs. Tomēr mūsu nāve nepārtraukti ir mums līdzās, lai kā mēs arī censtos no šī fakta izvairīties. Ar to ir jāaprod, vienkārši jāpieņem doma, ka dzīve nebūs mūžīga. Cilvēks var daudz lasīt par aizkapa dzīvi, mierināt sevi ar cerību par mūžīgo dzīvi, bet tik un tā saglabāsies šīs iracio­nālās bailes no nāves. Bez tam ir iespējams nāves bailes iz­mantot saviem mērķiem. "Pirms atrados aci pret aci ar bries­mām, es vienmēr baidījos… lai spētu mobilizēties, man vaja­dzēja iztēloties, ka briesmas jau ir klāt, man blakus" — rak­stīja S.Kasmenko. Tāpēc jums ir jāatvēl šīm bailēm to likumī­gā vieta dzīvē un jāuztver tās kā daļa no dzīves.

Runājot par aurām, melnā auras krāsa tika nosaukta par "nāves un iznīcības krāsu". Bet tur bija arī teikts, ka nāve — tas ir stāvoklis pirms nākamās dzimšanas. Iznīcība un sagrāve ir PIRMS jaunrades. Šādā nozīmē melno krāsu jāuztver kā ārkārtīgi pozitīvu, kā stāvokli, kurā dotas visas iespējas pilnībā realizēt sevi, radīt kaut ko jaunu savā dzīvē, gatavoties nākamiem notikumiem. Ne velti K. Kastaņedas grāmatās Nāve tiek saukta par padomdevēju un pavadoni. Ar to tiek domāts, ka cilvēks izprot savu baiļu patiesos cēlo­ņus, pieņem savu dzīvi tādu, kāda tā ir (proti — laicīga), un līdz ar to dara visu, lai pilnībā realizētu sevi.

PAŠIEDVESMA

Kā jau būsiet sapratuši, dzīvē ļoti daudz kas atkarīgs no iztēles spējām un pašiedvesmas. Psihologi pašiedvesmu "atklāja" 19.gs. beigās. Par šo jautājumu sāka rakstīt, tas nāca modē. E.Kuē aizstāvēja pārliecību, ka, ja kāds cilvēks ilgāku laiku sevi par kaut ko cenšas pārliecināt, tad ar laiku šī pārliecība tiešām vēršas īstenībā. Piemēram: "Viņa tik un tā atgriezīsies pie manis." Un tā patiešām arī notiek. To var izmantot praktiski: "Es ar katru dienu kļūstu arvien la­bāks un veselāks." Tā ir sava veida pašhipnoze, kas noteikti iedarbojas, ja vien tiek pietiekami ilgi un uzstājīgi praktizēta. Bet šai lietai ir arī "otra puse" — ja kāds cits cilvēks jums bieži kaut ko atkārtos, jūs agri vai vēlu sāksiet to uztvert kā savu pārliecību. Šo principu izmanto reklāmas speciālisti, dažādi ideologi un propagandisti. Nu, kā gan citādi var piespiest cilvēku noticēt tādam absurdam kā, piemēram, "Ļeņins mūžam dzīvs" vai "Košļājiet Dirolu bez cukura". Šo principu var izmantot arī pedagoģijā. Bet ko darīt, ja tev kāds visu laiku atkārto: "Tu nekas neesi, neko nevari, atkal tev nekas neizdodas…"? Tāpēc — uzmanīgi!

Praksē šī metode nedod tūlītēju un drīzu rezultātu. Tā jāpraktizē diezgan ilgstoši. E.Kuē ieteiktais variants ir saistīts ar mehānisku vajadzīgās frāzes atkārtošanu, ar ko vien pa­rasti ir par maz. Vārdi paši par sevi nespēj izsaukt vajadzīgo organisma reakciju. Zemapziņa, kas ir mūsu vēlmju un gri­bas patiesais "autors", vārdus nesaprot. Zemapziņai nepie­ciešami tēli, emocijas, griba — tas, ko dēvē par iztēli, "iejuša­nos tēlā". Zemapziņai ir noteicošā loma meditācijā, tā regulē hormonu līmeni organismā.

Turklāt — mūsu galvenā problēma bieži vien ir tā, ka mēs paši īsti nezinām, ko vēlamies. Mēs jūtam, ka kaut kā "trūkst". Ja arī mums ir gan veselība, gan veiksme, tik un tā mēs nez kāpēc uzskatām, ka tās vēl nav pietiekoši daudz. Vairums no mums pat neiedomājas, ka tas, kas mums IR, ir tas, ko mēs ESAM NOPELNĪJUŠI. Ja mums ir "slikti", tas nozīmē, ka neko "labāku" mēs pagaidām pelnījuši ne­esam, citiem vārdiem sakot — mūsu pašvērtējums ir zems vai arī — mūsu pretenziju līmenis ir nepamatoti augsts. Jebkurā gadījumā mēs savu dzīvi apgrūtinām ar lieku sprie­dzi. Izcilais romiešu domātājs imperators Marks Aurēlijs ir teicis: "Atliek vienīgi izmainīt savu attieksmi pret lietām, un lietas izmainīsies". Ja nevarat mainīt situāciju, mainiet savu attieksmi, un līdz ar to pienāks brīdis, kad izmainīsies arī situācija. Piemēram, jums ir dārga jūsu mīlestība, jūs bai­dāties to zaudēt, uzskatāt, ka mīlestības jūsu dzīvē ir par maz… jūs tveraties pie tās kā "velns pie grēcīgas dvēseles", bet tik un tā tās visu laiku ir par maz. Bet atliek jums vienīgi izmainīt savus uzskatus un ATTEIKTIES no šīs mīlestības (jā, jā, tieši atteikties — kāpēc gan kādam būtu jūs tik ļoti jāmīl?), un atklāsiet, ka īstenībā mīlestības jums ir daudz. Jo spēcīgāk jūs "dzīsiet to prom", jo vairāk jūs to saņemsiet. Bet te nepieciešama neviltota atteikšanās, nevis vēlme tādē­jādi "iegūt vairāk mīlestības". Kā teikts: "Ko sēsi, to pļausi." Jūs saņemat to, ko tiešām esat iesējis, nevis iedomājies, ka gribētu iesēt. Lai neapstātos savā attīstībā, jums jānoskaidro sev sekojošais: ko jūs patiesībā vēlaties un kāpēc jums liekas, ka jums kaut kā trūkst. Tam paredzēti sekojošie vingrinājumi.

Pirmais vingrinājums

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Iztēlojieties mentālajā ekrānā to, kā jums trūkst (lieta, īpašība, ilūzija).

3. Iztēlojieties, ka pilnīgai laimei jums trūkst vēl kaut kā.

4. Radiet vēl un vēl vēlmes (nekad nav tik labi, lai neva­rētu būt vēl labāk), līdz brīdim, kad aiz tām visām jūs ierau­gāt baltu gaismu.

5. Kad jums liksies, ka nu pietiek, pajautājiet sev: "Vai nepietiek man žēloties "trūkumu"?" Ja vēl jums liekas, ka visa kā ir par maz, divkāršojiet savas vēlmes, "trūkumu"… Līdz saņemsiet atbildi: "Pietiek!"

6. Tagad atvirziet visu šo "trūkumu" otrā plānā.

7. Radiet citu pasauli, tādu, kurā jums visa tā būtu gana, kur nemaz nav vietas nekādām papildus vēlmēm. Lai tā ir "pilnības" pasaule.

8. Tad mentālajā ekrānā salīdziniet abas šīs pasaules. Lai tās atrodas līdzās, bet lai starp tām būtu zināms atsta­tums.

9. Piepildiet šo atstatumu ar "trūkumu" no pirmās pa­saules.

10. Radiet vēl papildus brīvu telpu, un piepildiet to ar "pilnību" no otras pasaules.

11. Atkārtojiet 9. un 10. darbību, līdz jums kļūst skaidri "trūkuma" un "pilnības" cēloņi abās radītajās pasaulēs.

12. Izgaisiniet to visu, visas iztēlotās pasaules, un izejiet no meditācijas.

Šim vingrinājumam jāilgst ne mazāk par stundu. Atve­rot acis un aplūkojot istabu, jums būtu jāšķiet, ka tā izmainīju­sies.

Ja esat labi apguvuši šo vingrinājumu, varat pāriet pie nākamā.

Otrais vingrinājums

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Mentālajā ekrānā radiet savu attēlu vai arī iztēlojieties sevi kā rozi vai kādu citu simbolu. Ja iztēlojaties simbolu, pēc tam jums būs iespēja analizēt šo simbolu.

3. Uzdodiet sev jautājumu: "Kā man trūkst harmonijas sasniegšanai — mīlestības, draudzības, veselības, pacietības, naudas, suņa, kaķa, jaunas mašīnas…?"

Ja atbilde ir NĒ, turpiniet šo uzskaitījumu. Griezieties pie Egregora ar lūgumu dot jums nepieciešamo, tad "ievie­tojiet" sevi (savu simbolu) šajā dāvanā, "izplūstiet" tajā. To var atkārtot, līdz parādās apmierinājuma sajūta.

4. Ja esat sasnieguši iekšēju harmoniju, radiet mentālajā ekrānā kāda cita cilvēka tēlu un sniedziet arī šim cilvēkam daļu no saņemtā.

5. Pajautājiet, vai jums pašam no saņemtā atlicis pietie­kami. Ja nē — papildiniet "krājumu", atkārtojot 3. un 4. punktu, līdz parādās apmierinājuma sajūta. Atkārtojiet to visu, līdz būsiet iemācījies atdot daļu no saņemtā arī otram.

6. Izgaisiniet visus tēlus, pateicieties Egregoram un iz­ejiet no meditācijas. Izanalizējiet sajūtas, mentālos tēlus. Apzinieties jūsos notikušās pārmaiņas: vai tiešām jums arī vēl tagad tik ļoti vajag to, ko jūs tā alkāt līdz šim vingrināju­mam? Vai izjūtat prieku dodot otram cilvēkam, nesaņemot neko pretim?

Atkārtojiet šo vingrinājumu, un drīz jūs atklāsiet, ka nav nemaz tik daudz lietu, kuru jums trūkst, bet galvenais — tās visas ir reāli sasniedzamas.

Ja nu esat atklājuši, ka ir kaut kas, ko jums būtu nepie­ciešams iegūt vai uzlabot, piemēram, veselība, kādas rakstu­ra īpašības, varat izpildīt nākamo v i n g r i n ā j u m u. Un jūs varat saņemt to, ko vēlaties.

Vispirms jānoskaidro, ko īsti jūs vēlaties — ļoti precīzi un konkrēti. Ja vēlaties uzlabot raksturu, noskaidrojiet, kā­das tieši īpašības jūs gribētu uzlabot vai izskaust. Ja vēlaties kādu lietu, piemēram, mašīnu — izdomājiet, tieši kādu. Cik šī mašīna maksā, ko jūs ar to darīsiet, kādā veidā jūs varētu sapelnīt naudu tās iegādei. Vai tiešām jauna mašī­na jums tik ļoti nepieciešama? Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību, apdomājiet — vai tiešām šis konkrētais cilvēks jums tik ļoti nepieciešams? Varbūt viņš īstenībā nemaz nav tāds, kā viņu iztēlojaties? Varbūt tas, ko jūs vēlaties, ir tikai jūsu ilūzija? Un vēl — vai spēsiet šajās attiecībās otram dot to pašu, ko vēlētos pats saņemt? Vai atbilstat šī cilvēka prasī­bām? —

Kad esat to visu pārdomājis (nesteidzieties, tas nav vie­nas dienas darbs), dariet tā: formulējiet savu vēlmi konkrēti un precīzi dažos teikumos, nosakot arī laiku, kad vēlmei jāpiepildās. To darot, jums jārēķinās ar fiziski iespējamo — ikvienam auglim ir savs ienākšanās laiks. Kaut ko vēloties, jūs nevarat pārkāpt dabas likumus, jo tad vēlmei nebūs ie­spējams piepildīties. Ja vēlaties kaut ko, jums jāiezīmē veids, kā sasniegt vēlamo. Ja gribat mašīnu — jānopelna nauda, jābrauc uz tirgu un mašīna jānopērk. Ja vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību — uzturiet ar šo cilvēku labas attiecības, pievērsiet viņam uzmanību. To visu darot, ieklausieties savā veselajā saprātā. Kad esat formulējuši savu vēlmi, uzrakstiet to uz papīra, īsi un skaidri, turklāt tādā formā, it kā tā JAU būtu piepildījusies. Nevis "es vēlos", bet "man ir". Ietei­cams ar to nodarboties mierīgā vēla vakara stundā, kad jūsu tuvinieki vai kaimiņi jau guļ un nevar jūs traucēt. Vislabāk to darīt jauna vai augoša Mēness laikā — respektīvi, Mēness cikla sākumā, bet ne tad, kad Mēness dilst. Iepriekš noska­ņojieties uz šo pasākumu, variet veikt īsu meditāciju domu sakopošanai. Radiet vēlamās lietas domformu — tēlu. Ielie­ciet tajā visu savas vēlmes spēku — gribu, emocijas! To da­rot, rakstiet uz papīra savu "mantru". Koncentrējiet visu savu uzmanību uz to, ko darāt. Jūs taču "iesējat" sēklu, un tas ir jāizdara labi. Kad esat uzrakstījis vēlmi, papīrīti sariti­niet un nolieciet kādā vietā, kur to neviens svešs nevarētu atrast. Iededziniet sveci. Iztēlojieties, ka sveces liesmā sadeg viss nevēlamais, kas traucē jūsu vēlmei piepildīties — jūsu vājības, nedrošība, slinkums, skaudība… Kad svece izdeg, atkārtojiet trīs reizes to, ko bijāt uzrakstījuši, un ejiet gulēt. Turpmāk katru vakaru pirms iemigšanas trīs reizes atkārto­jiet to, ko bijāt uzrakstījuši. Dariet to emocionāli, ar "izjūtu", atsaucot atmiņā domformu. Tā dariet 40 vakarus pēc kārtas. Naktī no četrdesmitās uz četrdesmit pirmo dienu jums atkal jādedzina svece, tās liesmā domās sadedzinot visu nevēla­mo. Kad svece izdegusi, sadedziniet arī papīrīti — tas jums vairs nebūs vajadzīgs — "sēkla" ir iesēta. Tagad gaidiet vēl­mes piepildīšanos.

Viss augstākminētais jums jādara emocionāli, NEŠAU­BOTIES.

Kā izvairīties no neizbēgamām šaubām (ja nu grāmatas autoram nav taisnība, ja nu tas viss ir blēņas, un, ja arī nav blēņas, ja nu man nepietiek spēka)? Vienkārši — veicot visu šo darbību, NEDOMĀJIET par to, kas būs, bet visu savu uzmanību koncentrējiet uz to, ko darāt: "Šeit un tagad." Jūsu izjūtai jābūt apmēram šādai: "Šeit, šajā brīdī es daru to un to, un nekas cits neeksistē." Jums viss jāizdara pēc iespējas labāk — ar maksimālu spēku sasprindzinājumu — tad jums vienkārši neatliks vietas šaubām. Bet pēc tam, kad "sēkla" būs iesēta, vienkārši paļaujieties uz Dievu (Garu, Egregoru) un mierīgi gaidiet.

Šādi jūs varat sasniegt arī visai savtīgus mērķus — ja vien jums pietiks spēka. Bet šāda rīcība neizbēgami nogul­snēsies jūsu karmā, radot smagas karmiskas sekas — tai skaitā arī fiziskas slimības, negadījumus, depresijas!

Slimība — tas var būt ari ceļš uz attīrīšanos. Parasti sli­mam cilvēkam pasaule "sašaurinās". Viņš redz tikai un vie- rūgi savu nelaimi. Viņu neinteresē apkārt notiekošais, citu cilvēku nelaimes. Viņš iedziļinās slimībā, iet bojā un velk sev līdzi arī apkārtējos cilvēkus (vampīrisma paveids). Bet var taču mēģināt izprast slimības cēloņus un mēģināt iziet no tās.

Katram no mums dzīvē noteikti bijis kāds gadījums, kas iesākumā šķiet liela nelaime, bet pēcāk izrādās — tas ir nācis tikai par labu. Līdzīgi ir arī ar slimībām. Slimību var uztvert kā iespēju strādāt ar sevi.

Slimība bez tam ir signāls, ka organisma kopējais poten­ciāls samazinās — tas nozīmē, ka ir izsmelts cilvēka ierastais līdzšinējais "piegājiens" dzīvei. Rezerves ir izsmeltas, tālāk ceļa nav. Ko nu? Jāmeklē kāds cits, "neiespējamais" ceļš. Tas nav viegli.

Tātad tas, ko oficiālā medicīna dēvē par slimību, ir tikai neliela daļa no cilvēka kopējām problēmām, "aisberga vir­sotne".

Bieži vien slimība vēsta par novirzīšanos no izvēlētā Ceļa. Šādā gadījumā jāatliek viss pārējais — bizness, hobiji, izklaides un jāpaliek aci pret aci ar pretinieku. Ejiet, kur slimība jūs ved, un jums būs iespēja sasniegt būtiski jaunu uztveres līmeni.

Galvenais, — lai jūs paši zinātu, ko īsti gribat. Kā jau minējām — ja cilvēks spēj formulēt savu vēlmi, viņš spēj to arī piepildīt. Bet visbiežāk gan tomēr notiek tā, ka mēs nemākam ne ticēt sev, ne saprast, ko īsti vēlamies, pavadām savu dzīvi ilūzijās, un ilūziju radītas slimības mūs tad arī piebeidz. Mēs kļūstam saspringti, bet nepieciešams atslābi­nāties. Cilvēki parasti pat neiedomājas, ka viņi spēj būt vese­li un laimīgi, jo pārāk aizraujas ar ārišķīgo, virspusējo, nevē­las iedziļināties paši savu problēmu būtībā.

Ja nu tomēr esat saslimis, tad:

• Centieties pēc iespējas mazāk apgrūtināt citus ar sa­vām vainām. Kad dzīvniekam ir slikti, tas nolien stūrī un nevēlas, ka to aiztiek. Ja esat spiesti ievērot gultas režīmu, pavadiet laiku pēc iespējas lietderīgāk — la­siet, rakstiet, zīmējiet, tamborējiet utt.

• Centieties būt noderīgi apkārtējiem, tiesa gan, bez lie­kas uzbāzības. Cīnieties paši par savu veselību, tas pie­saistīs jums citu cilvēku atbalstu, kā arī atvērs jums jau­nu saikni ar Egregoru.

• Neapskaudiet veselos cilvēkus. Neprātojiet, kas ir "Tas" un kā tas tiek dēvēts medicīnas terminoloģijā. Vizualizējiet "To" kā simbolu, pārlieciniet sevi, ka "Tas" nav jūsu uzmanības vērts. Uzvarot "To" sevī, pārliecinieties, ka patīkat sev savā jaunajā kvalitātē. Pēc tam jūs "To" aizmirsīsiet paši no sevis.

Par centību

Nepārcentieties! Jebkura pārmērīga centība ir sevis mo­cīšana. Piemēram, — jūs cenšaties novājēt: badojaties, skrie­nat (nedēļā zaudējat 3 kg), bet tik un tā uzskatāt sevi par resnu un baidāties, ka atkal nesākat pieņemties svarā. Pro­tams, jūs visu laiku mocīsieties, jutīsieties slikti. Ja jūs tik ļoti necenstos novājēt, netērētu tik daudz enerģijas šai problēmai, līdz ar to tā pārstātu būt problēma. Bet ja tā jums pārstāj būt problēma, tad jūs jutīsieties labi neatkarigi no sava svara. Ja uzmācīgā doma par novājēšanu atkāpsies, jūs atbrīvosieties no lieka sasprindzinājuma un varēsiet no­virzīt enerģiju citu problēmu risināšanai. 'Iās savukārt — agri vai vēlu — lai cik dīvaini tas arī nebūtu, novedīs pie tā, ka jūs zaudēsiet lieko svaru.

Līdzīgi ir ar visām lietām dzīvē — problēmas risināšana saspringuma stāvoklī neļauj atrisināt šo problēmu pēc būtī­bas.

Tomēr "necenšanās" nenozīmē to, ka varat nelikties ne zinis ne par ko un gaidīt, ka viss atrisināsies pats no sevis.

Personīgā enerģija ir jāizlieto saskaņā ar spējām un iespē­jām, saskaņā ar dziļākajām vēlmēm, nevis dzenoties pēc nebūtiskiem efektiem.

Visu augstākminēto var attiecināt ari uz dziedniecisko darbību — vai nu tā būtu pašārstēšanās vai citu cilvēku ār­stēšana. Ja esat nolēmis kļūt par "esktrasensu", bet jums tas neizdodas, nekrītiet izmisumā un neļaujieties panikai. Varbūt vainīga ir tieši jūsu pārmērīgā centība "kļūt par ek­strasensu". Rodas sasprindzinājums, kas "bloķē" jūsu attīs­tību. Jūs netiekat tālāk, jo "turat" pats sevi.

Nav svarīgi, kas tieši pamudinājis jūs iet šo Ceļu, jūsu spējas ir absolūti dabīgas, tās jums JAU IR, jums tikai jāiemā­cās tām piekļūt. Ja būs vajadzība, spējas noteikti izpaudīsies. Iespējams, šķēršļus jūsu attīstībai liek kāda jūsu neētiska doma vai rīcība, ko vēl neesat novērsuši, varbūt — egoistiska attieksme pret pasauli vispār. Ja tā — tad jums un pasaulei nāk tikai par labu, ka šīs spējas neparādās.

Savā attīstības ceļā jūs varat sastapties arī ar bailēm, iz­misumu, skumjām. Pašas par sevi šīs emocijas ir dabīgas, un to pārdzīvošana ir normāla. Lai kas arī neatgadītos, tas ir jūsu Ceļš, un katram cilvēkam Ceļš ir savs un — vienīgais.

Nesasprindzinieties, neizturieties varmācīgi pret sevi, neuztveriet sīkas neveiksmes kā katastrofas, vienkārši — strādājiet.

Ja esat apguvuši meditācijas un domformu "lasīšanas" pamatus, varat ķerties pie citu cilvēku dziedināšanas, vis­pirms apgūstot auru "skatīšanos" un diagnostiku.

Dziedināšana

Neķerieties uzreiz pie citu cilvēku biolaukiem, vispirms uzmanīgi izlasiet sekojošo!

Atcerieties: doma (informācija) ir reāla un materiāla (jē­dziena "materiāls" patiesā nozīme — matērija ir viss tas, kas patiesi eksistē laikā un telpā — respektīvi, arī enerģija, informācija). 1a enerģija, ko jūs, diagnosticējot un "lasot" biolauku, "noņemat" pacientam, ir apveltīta ar noteiktu spē­ku un iedarbības spēju. Tā var piesārņot apkārtējo vidi un kaitēt jums pašiem. Šiem "atkritumiem" piemīt spēja atrast un pievienoties līdzīga tipa netīrām enerģijām un veidot "enerģētiskās mīnas", kurām var "uzdurties" praktiski jeb­kurš cilvēks. Tādēļ jāsaglabā vismaz elementāra drošības tehnika (sk. arī nodaļu par aizsardzību). Šādas enerģijas jāiznīdē. Gluži tāpat kā gudrs dārznieks nemet nezāles kai­miņa dārzā, bet gan sadedzina savā tīrumā.

Enerģija jeb, pareizāk sakot, — informācija, ko jūs "no­ņemat" no cilvēku smalkajiem ķermeņiem, pēc būtības ir smalka kvantu-leptonu struktūra. Tā ir diezgan noturīga, un, lai to sagrautu vai dezaktivizētu, jāpielieto daži vienkārši paņēmieni ar Ūdens, Uguns un Zemes palīdzību. Šīs stihijas pazīstamas jau kopš senseniem laikiem. Visās kultūrās un tradīcijās, neatkarīgi no pasaules daļas un tautas, attīrīšanās rituāli tikuši veikti ar šo stihiju pielietošanu. Visbiežāk lieto Uguni, jo tās augstā temperatūra sagrauj informatīvās struk­tūras. Tādēļ, it īpaši darbības sākumposmā, jums noderēs iedegta svece (lampiņa, ugunskurs, kamīns) jūsu darba tel­pā. Tālākā attīstības pakāpē jūs šo reālo uguni varēsiet aizstāt ar iedomātu liesmu — domformu.

Lūk, viens no paņēmieniem, tā saucamā "sveces nodedzināšana".

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Noskaņojieties uz pacientu. Labāk, lai pacients atro­das jums līdzās, kamēr vēl neesat apguvuši darbu ar attēlu vai domformu.

3. Nezaudējot vajadzīgo noskaņojumu, aizdedziniet sve­ci (vislabāk lietot baznīcas vaska sveces) un slidiniet roku ar aizdegto sveci gar pacienta biolauku. Ja lauka struktūrā būs nevēlamas enerģijas, vaska svece šajās vietās sāks skaļi sprakšķēt vai pastiprināti dūmot, un liesma var sākt raustīties.

4. Rokai ar sveci jāvirzās ap pacienta biolauku 5 —10 mi­nūtes. Vairāk nav nepieciešams — to, ko iespējams, jūs jau būsiet "sadedzinājuši", bet dziļāk iesakņojušās vainas ar sveci aizsniegt nevar.

Ar ūdeni kā attīrīšanās līdzekli ir nedaudz sarežģītāk. Ūdens enerģētiskās struktūras neiznīcina, tas vienīgi tās uz laiku neitralizē. Ja jums gadīsies smagi slims pacients un jūs enerģijas neitralizācijai lietosiet ūdeni, tad ievērosiet, ka, "metot" enerģiju traukā ar ūdeni, tas pēc katra "metie­na" kļūst neskaidrs, uz tā virsmas parādās loki. Šāds skats spēj ieinteresēt pat visrūdītāko skeptiķi. Neaizmirstiet, ka ūdenim piemīt spēja noskalot ne tikai slikto, bet arī labo (ja esat priecīgā noskaņojumā — aplaistieties ar ūdeni, un prieks pazudīs kā nebijis).

Pēc seansa ūdens jāizlej zem koka, kam raksturīga pa­augstināta energoietilpība — papeles, akācijas, egles, īves — vai arī zem mājas parazītaugiem — liānām. Augi "piesaistīs" izlieto enerģiju un pārvērtīs to biomasā. Tādējādi tā kļūs noderīga — apkārtējā vide paliks tīra, un augs būs "paēdis".

Metode darbam ar ūdeni:

1. Izejas stāvoklis iezemēšanās.

2. Iztēlojieties, ka jūsu kreisajā rokā atrodas kāds slims orgāns. Sajūtiet to, centieties izjust ne tikai siltuma anomā­lijas, bet arī orgāna smagumu, faktūru, materialitāti.

3. Iztēlojieties, ka jūsu labajā rokā atrodas strauts (upe, strūklaka, avots) ar tīru, kristāldzidru un dzīvinošu ūdeni.

4. Tuviniet abas rokas un iztēlojieties, ka ūdens apmazgā slimo orgānu, noskalo no tā svešo, neveselīgo enerģiju, ka ūdens baro orgānu, izlīdzina tā enerģiju, sekmē jaunu, vese­līgu šūnu vairošanos.

5. Attāliniet rokas, sajūtiet izmaiņas kreisajā rokā, salī­dziniet tās ar tām izjūtām, kas bija darba sākumā, pārlieci­nieties, ka šīs pārmaiņas ir nākušas orgānam par labu. Iegaumējiet šīs sajūtas.

6. Izejiet no darba stāvokļa, izgaisiniet radītās domformas.

Laika gaitā katrs no jums, ja vien nopietni strādās, atra­dīs visoptimālāko enerģijas neitralizēšanas veidu. Galvenais, ievērot nekaitēšanas principu — nedariet cilvēkam to, ko jūs nevēlētos, lai nodara jums.

Nākamie vingrinājumi noderēs tiem, kas jau apguvuši "rozes lasīšanu" un vēlas attīstīt savas spējas auru "lasīšanu"

Pirmais vingrinājums

1. Izejas pozīcija, lezemēšanās.

2. Varat pieslēgties Egregoram.

3. Radiet savā iztēlē kādu simbolu (pacienta, sevis paša) un iztēlojieties, ka ap to ir spīdums. Šis spīdums tad ari būs pacienta vai jūsu aura. Sekojiet tam, kā izmainās auras krā­sas, kādas ir krāsu pārejas, auras forma. Ja neredzat šo tēlu krāsainu — tas arī nav nekas slikts. Tādā gadījumā sekojiet

"vienkrāsainā" attēla toņu pārejām, lād izgaisiniet auru un "rozi", jāpiebilst: tiešām nav svarīgi, kādu simbolu izvēla-' ties, galvenais, lai jūs to iztēlotos pēc iespējas skaidrāk.

4. Atkārtojiet 3. punktu 4 — 5 reizes. Ik reizi pēc darbī­bas beigšanas jums rūpīgi jāizgaisina gan roze, gan aura.

5. Izejiet no meditācijas. Sajūtiet savu jauno stāvokli! Jūs taču nupat lasījāt auru! Ja tas izdevies, jums pamats izjust lepnumu par paveikto.

Otrais vingrinājums

Salīdzinot ar iepriekšējo, šis vingrinājums ir nedaudz sarežģītāks.

1. Ieņemiet izejas pozīciju, iezemējieties.

2. Pieslēdzieties Egregoram.

3. Radiet mentālajā ekrānā pacienta portretu, pēc tam aizvāciet to, atstājot tikai tumšu siluetu.

4. Lai aura parādās ap šo siluetu — iesākumā kā vien­krāsains gaišs mirdzums. Sekojiet gaismas intensitātei, for­mai, vietām, kur spīdums nav viendabīgs vai tā nav vispār. Kur šīs vietas atrodas attiecībā pret fizisko ķermeni?

5. Tagad lai mirdzums kļūst krāsains. Nu jūs varat aplū­kot pacienta auru visā pilnībā. Ja izšķirat 1 — 2 krāsas — labi, ja 10 — teicami. Visdrīzāk iesākumā jūs neizšķirsiet vairāk par 1 — 2 krāsām. Tas lai jūs neuztrauc — katram ir

savs individuāls redzējums. Iemācieties intuitīvi sajust au­ras nokrāsas un ko tās nozīmē. Ieskatieties, kur aura ir kus­tīgāka, kur tā pulsē, kur atrodas miera stāvoklī. Neraugoties uz to, ka iepriekšējā nodaļā devām vispārēju auras krāsu aprakstu, krāsu nozīmei jāapstiprinās jūsu personīgajā pie­redzē.

6. Iztēlojieties, ka zeltaini stari piepilda jūs un jūsu auru.

7. Izgaisiniet radītos tēlus. Pēc tam varat radīt citus, piemēram, iztēloties savu siluetu un auru. Neaizmirstiet pēc darba izgaisināt visus tēlus. Doma ir reāls spēks!

8. Izejiet no meditācijas.

Trešais vingrinājums

Praktiski ļoti noderīgs dziednieka darbā. Tas sniegs jums sīkāku un detalizētāku informāciju nekā pirmie divi. Ieteicam tajā izmantot anatomijas atlantu.

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Izvēlieties objektu un radiet mentālajā ekrānā simbo­lu vai siluetu.

3. Pārlieciniet sevi, ka siluetam kādā vietā jūtamas stip­ras sāpes. Tajā vietā ir jāparādās sarkanam plankumam.

4. Novērtējiet, kā sarkanais plankums izvietots attiecībā pret čakrām. Izgaisiniet šo ainu.

5. Radiet siluetu no jauna. Pārlieciniet sevi, ka sāpīgajās vietās jāparādās spilgti sarkaniem vai oranžiem planku­miem. Rūpīgi aplūkojiet radīto attēlu. Iegaumējiet to. Pēc tam būs interesanti analizēt, kā katrs plankums izskatās un kāds ir tā apveids. Izgaisiniet attēlu.

6. Atkārtojiet vingrinājumu vēl dažas reizes, vienmēr darba beigās izgaisinot domformas.

7. Izejiet no meditācijas.

Ja strādājat ar reālu pacientu, apjautājieties, kur viņam sāp, un salīdziniet ar savām domformām. Jūsu redzējums un pacienta sūdzības var arī nesakrist. Nav noteikti jātic tikai sev vai tikai pacientam, patiesība parasti atrodas kaut kur pa vidu. Piemēram, ierodas paciente ar sūdzībām par sāpēm vēderā, bet jūs redzat plankumu krūtīs sirds apvidū, kā arī galvas līmenī. Tāpēc neorientējieties uz atsevišķu or­gānu slimībām, "ārstējiet slimnieku, nevis slimību". Visi procesi cilvēka dvēselē un ķermenī ir savstarpēji saistīti.

Kad jūs "lasāt" reāli klātesošu pacientu, sāciet meditāci­ju kā vienmēr. Nosēdiniet pacientu uz krēsla ar taisnu mu­guru, iezemējiet viņu un iezemējieties pats. Iegremdējieties meditācijā, lai nekas netraucētu jūsu intuīcijai. "Lasiet" au­ru, neaizmirstot, ka skatāties pacientu, kurš atrodas jūsu klātbūtnē. Atcerieties principu: "Ja nevarat palīdzēt, tad vismaz nekaitējiet." Jāņem vērā, ka persona, kuru jūs "la­sāt", var būt pārlieku ziņkārīga, skeptiski noskaņota, sa­traukta vai pat vienkārši nobijusies. Visas šīs emocijas trau­cē nodibināt kontaktu ar pacientu. Pacienta idejas, domas, emocijas var jums traucēt. Bez tam jāatceras, ka emocijas atstāj iespaidu uz čakru darbību un auras nokrāsu.

Lai izsargātos no dažāda veida traucējumiem, varat lie­tot mentālo simbolu — rozi. Tās varētu būt ari jebkurš cits tēls — kaut vai zila vārna. "Novietojiet" to iztēlē apmēram 40 — 50 cm attālumā no savas pieres. Iztēlojieties, ka šī ro­ze ir magnēts, kās pievelk visas "lasāmā" pacienta traucējo­šās emocijas un saiknes. To dariet, pirms esat sākuši strādāt ar pacientu. Iedvesmojiet sevi, ka šai rozei jāpaliek tik ilgi, cik tā būs nepieciešama. Laiku pa laikam pārliecinieties, vai tā vēl ir turpat. Ja darbības laikā sajūtat vieglu nemieru, diskomfortu, iespējams, nāksies radīt vēl vienu rozi. Pēc darba beigšanas neaizmirstiet visas rozes izgaisināt!

Starp citu, šādu rozi vai citu simbolu kā aizsarglīdzekli varat izmantot ari ikdienā, aizsargājoties no apkārtējo nega­tīvajām emocijām un vampīriskajiem "uzklupieniem". Tik­līdz sajūtat nevēlamu satraukumu — vai nu priekšnieka kabinetā, sabiedriskajā transportā vai uz ielas, iztēlojieties rozi. Šī metode var izrādīties ļoti iedarbīga garīgā līdzsvara saglabāšanai, tā ka visi pārējie aizsarglīdzekļi pat, iespējams, nebūs vajadzīgi. Šajā gadījumā jūs neizrādāt aktīvu pretestī­bu psihiskajam uzbrukumam (pat nejaušam), kā ari nezau­dējat savu enerģiju "sienas", "spoguļu" u. tml. domformu veidošanā.

Kad dziednieks "lasa" vai nodarbojas ar biolauka korek­ciju, ļoti būtiski atrasties kontaktā ar pacientu. Apmainieties ar iespaidiem, lai tie neuzkrātos jūsos un nebloķētu jūsu rīkles čakru.

"Lasot" auru, jūs varat ieraudzīt arī šo to tādu, par ko pacientam labāk nezināt — it īpaši, ja pats neesat vēl īsti pārliecināts par ieraudzītā patiesumu. Tomēr ari šajā gadīju­mā jums jāatbrīvojas no liekās informācijas, vai nu jūs darāt to zināmu pacientam vai nē. Pats vienkāršākais veids — liekās informācijas "izrunāšana" sveces liesmā. Liesma neit­ralizē, izgaisina informāciju. Reālas sveces vietā jūs varat izmantot arī iztēlotu sveci. Iztēlojieties šādu sveci (t.i. — radiet domformu) 40 — 60 cm attālumā no sevis.

Lieko informāciju var uzrakstīt uz papīra, rakstīto pasa­kot arī skaļi. Pēc tam papīrs jāsadedzina.

Nav vēlams no informācijas atbrīvoties, pārstāstot to trešajai personai. Tas rada nevēlamas baumas un aprunāša­nu. Ļaudis burtiski dievina negatīvu informāciju! Tāpēc tā­da informācija nav jāizplata. Nestāstiet jūsu uzzinātās lietas kam pagadās, tai skaitā — arī pašam pacientam. Cilvēki bieži vien nav spējīgi šādu informāciju adekvāti uztvert. Tāpēc vislabāk lieko informāciju iznīcināt. Tādējādi jūs izvai­rīsieties no traucējošām pacienta emocijām (dzirdot patiesī­bu, pacients var uz jums sadusmoties), pārsteidzīgiem ļaužu spriedumiem.

Lai varētu notikt sekmīga "lasīšana" un korekcija, ne­pieciešams, lai pacients atrastos uz zemāka enerģētiskā līme­ņa nekā dziednieks. Dziedniekam jābūt "līderim". Bez tam abu — dziednieka un pacienta — enerģijas līmeņiem ir jābūt sinhroniem, proti — saskanīgiem. Ja dziednieks un pacients atrodas vienā enerģētiskajā līmenī, tad dziedniekam ir grūti nodalīt pacienta domformas no savām. Pacienta emocijas var gūt pārsvaru pār dziednieka domformām. Rezultātā objektīvā aina var tikt izkropļota. Tāpēc, jo lielāka ir dzied­nieka un pacienta enerģētisko līmeņu starpība, jo labāk. Ja nu gadījumā tas nav realizējams un domformas sāk sajauk­ties, pievērsiet uzmanību tām īpašībām, ar kurām pacients atšķiras no jums. Jums tāpat ari jāpievērš uzmanība jūsu otrajai čakrai. Daļēji "pieveriet" to. Jums jābūt neitrālam, un pacienta emocijas nedrīkst traucēt jūsu darbību.

Par pacientiem

"Ekstrasensu pasaule" vairumam ļaužu liekas ļoti noslē­pumaina un mīklaina. Tāpēc daudzi uz to raugās neuzticīgi, ar aizdomām, skaudību un bailēm. Vieglāk strādāt ar tiem, kas ir skeptiski noskaņoti, jo tie, reiz pārliecinājušies par bioenerģijas realitāti, kļūst par tās piekritējiem. Cilvēki, kas ci priori tic "visam pārdabiskajam", tic visam, kas pagadās, un bieži vien kļūst par krāpnieku upuriem. Tādiem cilvē­kiem turklāt arī nepatīk iedziļināties lietu būtībā.

Pie dziedniekiem bieži vien nāk arī tādi, kam jūs attiecī­gajā brīdī palīdzēt nespējat. Viņi nāk aiz ziņkārības, lai reali­zētu savu "Hs" — viņi neapzināti gaida apstiprinājumu vai arī vieglu, neaizskarošu personības korekciju.

Jebkurš vārds, ko jūs izrunājat, nogulsies pacienta apzi­ņā. Var gadīties tā, ka tas "uzpeldēs" tikai pēc zināma laika. Ņemiet to vērā. Jebkurš cilvēks spēj meklēt tikai to, ko spēj saņemt. Tāpēc nebaidieties sniegt "papildus" informāciju, tādu, ko pacients pagaidām vēl "nespēj saņemt", protams, saprātīgās devās. Tikai tā sistēma ir spējīga attīstīties (cilvēks arī ir sava veida sistēma), kurai tiek dota papildus informāci­ja; tāda informācija, kas saņemšanas brīdī sistēmai nav vēl nepieciešama. Informācija — tā ir "sēkla", kas iesēta uzdīgst pēc kāda laika.

Vairumam cilvēku zināšanu līmenis ir visai zems. Tas vēl pats par sevi nebūtu brīnums, bet slikti ir tas, ka cilvēki neizjūt iekšēju nepieciešamību pēc jaunas informācijas. Vi­ņiem pret dzīvi ir tipiska patērētāju attieksme, un no ekstra­sensa viņi gaida kādus brīnumlīdzekļus — "apēdīsi un jau pēc piecām minūtēm kļūsi vesels". Tikai nedaudzi cilvēki patiešām cenšas rast savu problēmu risinājumu.

Tāpēc nepieciešama "liekā" informācija, un tā ir jā­sniedz. Lai tā atrodas zemapziņā, līdz pienāks īstais laiks. Pēc kādiem 8 — 9 mēnešiem šī informācija tiks "pieņemta". "Prātam neaptverami! Jūs taču kaut ko tādu man stāstījāt pērn! Kā tad tas var būt!? Kā jūs to zinājāt?!"

Jums radīsies iespēja palīdzēt šim cilvēkam realizēties, liet atcerieties par "zelta vidusceļu" — nedrīkst biedēt nesa­gatavotus cilvēkus, it īpaši, ja viņiem ir trausla nervu sistē­ma.

Nodarbošanās ar "ekstrasensoriku" vispirms ir kalpoša­na sev un savu problēmu risināšana. Jūs tādā veidā realizējat sevi, tāds ir jūsu Ceļš. Citam cilvēkam varbūt būs pavisam cits Ceļš, un nebūs prāta darbs, ja jūs viņu par katru cenu gribēsiet pievērst savam Ceļam. Tas lai paliek katra paša zi­ņā, kādu ceļu viņš izvēlas.

Trenējoties lasīt domformas, just bioenerģijas, jūs vis­pirms attīstāt pats sevi. Jums ar laiku kļūs skaidrāki jūsu dzīves mērķi un pašrealizācijas ceļi.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Pasaule - kāda tā ir?

Lai apzīmētu to, kas mūs aptver, mēs parasti lietojam vārdu "pasaule", "Visums", "Kosmoss". Mums visiem ir izveidojušies kaut kādi savi priekšstati par "pasauli". Mums nepieciešams šo "pasauli" sistematizēt, sakārtot tā, lai mēs būtu spējīgi tajā orientēties un to tā vai citādi izmantot.

"Mēs domājam par priekšmetu pasaules eksistenci tikai mūsu uztveres īpatnību dēļ. Tas, kas šeit reāli atrodas — tās ir Ērgļa emanācijas* — plūstošas, vienmēr kustībā esošas un vienlaicīgi neizmainīgas, mūžīgas," — tā pasaules uzbūvi apraksta Karloss Kastaņeda.

Mūsu "pasaule" nepavisam nav tāda, kādu mēs to iedo­mājamies. Mēs to uztveram un aprakstām kā priekšmetu pasauli, bet tā tas nav.

Patiesībā pasaule IR tāda, kādu mēs to redzam, bet vien­laikus tā tāda NAV. Paradokss? Jā, bez šaubām. Pasaule nav tik noturīga un reāla, kā mūsu sajūtas iemācītas ticēt, bet tā nav ari ilūzija, rēgs, kā sliecas uzskatīt dažas misticisma mācības.

* Enerģijas plūsmas (R.K.)

Mēs sajūtam pasauli — tas ir fakts. Bet tas, ko īsti mēs sajūtam — tas jau ir pavisam cits fakts. Kopš zīdaiņa vecuma mēs visi tiekam apmācīti uztvert pasauli "pareizi", proti, tā, kā to uztver mūsu vecāki, tuvinieki, vēlāk — sabiedrība. Par cilvēku nepiedzimst, par cilvēku jaundzimušais kļūst apmācības procesā. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad cilvēka mazuļus uzaudzina dzīvnieki, piemēram, vilki. Vēlāk, nonā­kuši pie cilvēkiem, šie bērni vairs nespēj būt cilvēki, jo viņi ir iemācīti būt vilki.

"Pirmā patiesība ir tāda, ka mūsu pazīšanās ar mums sajūtamo pasauli piespiež mūs ticēt, ka mūs ielenc priekšme­ti, kuri eksistē paši par sevi, tādi, kādus mēs tos uztveram, kaut gan īstenībā nav priekšmetiskas pasaules, ir tikai Ērgļa emanāciju pasaule."

Iemesls, kādēļ mēs pasauli neredzam kā enerģiju tīrā veidā, bet gan kā "priekšmetu pasauli" ir tas, ka 99,9% cilvē­ku nejūt nekādu vajadzību redzēt pasaulē kaut ko vairāk, — kaut ko, kas pārsniegtu viņu vēlmes pēc pārtikas, drošības un sugas turpināšanas.

Lai cilvēks spētu pārvarēt ieradumu inerci un ieraudzīt pasauli "tīrā veidā", nepieciešama papildus enerģija, kuras cilvēkam parasti nav. Visa tā enerģija, kas piemīt normālam vidusmēra pilsonim, ir pilnā mērā iesaistīta šī pilsoņa jau esošās pasaules "noturēšanā". Visu enerģiju, kas cilvēkam ir, viņš jau iesaista esošās dzīves uzturēšanā, kas galvenokārt sastāv no personīgā svarīguma sajūtas apmierināšanas. "Priekšmetiskā pasaule" kā pasaules apraksta veids vislabāk atbilst šīm vajadzībām. "Cilvēku acis meklē pasaules ēdienu" — raksta Kastaņeda.

No otras puses, — lai dzīva būtne varētu šajā enerģijas plūsmu pasaulē DZĪVOT (vai nu tā meklē tikai ēdienu, vai ari kaut ko vairāk), tai JĀIEMĀCĀS šī pasaule kaut kā "ap­rakstīt", uztvert. Kad būtne (cilvēks) iemācījies to darīt tā, kā to dara citas līdzīgas būtnes (cilvēki), var uzsākt nākamo apmācības fāzi un apgūt citus pasaules aprakstu veidus, un pat iemācīties uztvert pasauli "tīrā veidā" kā enerģijas plūsmas, tādēļ mums visiem noteikti jāiemācās vispirms uztvert pasauli tā, kā to dara cilvēki. Ja cilvēks ir vesels, la­bi saprotas ar citiem sabiedrības locekļiem, ja ir atradis "savu vietu dzīvē", tas nozīmē, ka šāds cilvēks labi apguvis "cilvē­cisko pasaules aprakstu". Turpretim, ja cilvēks ir nevesels, it īpaši, ja viņam rādās halucinācijas, ja viņš neprot nošķirt savas fantāzijas no "reālās dzīves", tas nozīmē, ka šim cilvē­kam ir būtiski traucējumi "pasaules aprakstīšanā". Viņš ne­prot pasauli sakārtot, viņam tā ir izplūdis haoss. Acīmredzot šāda cilvēka audzināšanā ir pieļautas būtiskas kļūdas vai arī viņam trūkst enerģijas, nav spēka "sakārtot pasauli". Ja cilvēks nav spējīgs sakārtot šo vienu — "cilvēcisko pasauli", tad velti gaidīt, lai viņš būtu spējīgs apgūt cita veida pasaules aprakstus. Šī iemesla dēļ ārkārtīgi nevēlami ar okultisma praksi nodarboties cilvēkiem, kuriem ir "problēmas" — dep­resijas, halucinācijas, būtiski konflikti sabiedrībā. Šāds cil­vēks riskē sagraut pēdējās sava "pasaules apraksta" paliekas un iegrimt absolūtā haosā — proti, neārstējamā ārprātā.

Tātad mums līdzās eksistē vēl neskaitāms daudzums "pasaules aprakstu". Daži no tiem ir visai līdzīgi mūsējam, citi — krasi atšķirīgi. Suns šo pašu pasauli redz savādāk kā cilvēks. Suns redz daudz sliktāk, neizšķir krāsas, toties nesa­līdzināmi labāka ir suņa oža, turklāt suņa dzirdes diapazons ir augstāks nekā cilvēka dzirdes diapazons. Kaķis labi redz tumsā, kaķim nakts liekas pilnīgi citāda kā cilvēkam… Un tomēr tā ir viena un tā pati pasaule, ko uztver suns, kaķis un cilvēks. Vai tad var apgalvot, ka kāds no viņiem pasauli redz "nepareizi"? Tās, kā pasauli uztver normāls, vesels cil­vēks, pats par sevi nav ne "slikti", ne "labi". Slikti ir, ja cil­vēkam piemīt pārmērīgs egoisms, bailes, alkatība. Bet šādu cilvēku par normālu un veselu uzskatīt nevar…

Var iemācīties papildināt savu "pasaules aprakstu". Cil­vēks var iemācīties redzēt tumsā, saskatīt "auras", ja vien viņam pēc tā ir vajadzība un ir pietiekoši daudz enerģijas, lai to izdarītu.

Daudzu primitīvo tautu šamaņi un burvji ir izveidojuši savu "Burvju pasaules redzējumu". Šāds burvis vēl nespēj uztvert pasauli kā enerģijas plūsmas tīrā veidā, taču viņa pasaule ir citāda, tajā bez visa tā, ko uztver parasts cilvēks, ir arī dažādi gari, neredzamas būtnes. Burvis tos visus kaut kādā veidā "redz", sarunājas ar tiem. Viņš vienlaikus redz pasauli tādu, kādu to redz parastie cilvēki, bet tai pašā laikā viņš spēj uztvert arī kaut ko vairāk. Līdzīgi darbojas arī mūsdienu ekstrasensi. Viņi redz cilvēku, bet vienlaikus redz arī cilvēka enerģētisko lauku — auru. Pie tam dažādi ekstra­sensi viena un tā paša cilvēka auru var saskatīt dažādi — viens, piemēram, melnbalti, otrs — krāsaini.

Cītīgākie ekstrasensi savu pasaules redzējumu sistema­tizē, veidojot dažādas, bieži vien visai sarežģītas "smalko pasauļu hierarhijas". Daudzas šādas sistēmas ir veidojušās gadsimtiem ilgi un atspoguļo attiecīgās kultūras tradīcijas. Rietumu pasaulē izplatītākā "ezoteriskā pasaules apraksta sistēma" izklāstīta rozenkreiceru mācībā. Tā sakņojas senebreju kabalistu tradīcijās, kas bagātinājušās ar sengrieķu garī­go skolotāju sasniegumiem. Eiropas viduslaikos šī tradīcija tika kopta dažādos garīgajos ordeņos — rozenkreiceru brālī­bā, masonu ordeņos. Iā ir pamatā arī viduslaiku alķīmijai. Par šīs tradīcijas pamatlicējiem tiek uzskatīti senie ēģiptieši. Tā saucamās Hermētiskās filosofijas pamatlicējs bijis Her- mess Trismegists — "Trīskārt Lielais", kurš it kā esot bijis ēģiptiešu priesteris. Viņš sarakstījis ievērojamo traktātu "Smaragda plāksnes", kas līdz mūsdienām neesot saglabā­jies. Uz šiem tekstiem tad arī balstās Hermētiskās filosofijas doktrīnas. Vairums pētnieku sliecas domāt, ka Hermess Trismegists ir mītiska persona — tas, protams, nav būtiski, jo mums svarīgāka ir šī garīgā tradīcija pati par sevi, nevis tās pamatlicēju biogrāfijas.

XIX gs. beigās, palielinoties eiropiešu interesei par Aus­trumiem, radās mēģinājumi šo Rietumu tradīciju "krustot" ar Indijas reliģiskajām mācībām — tā radās Helēnas Blavatskas aizsāktā teosofu kustība.

Savi "ezoteriskā pasaules apraksta" varianti ir visām lielajām kultūras tradīcijām. Daudz kas tajos ir līdzīgs — kā gan citādi? Mūsdienās parādās tendences uzsvērt šīs lī­dzības, šos daudzos variantus sintezēt, apvienot vienā vese­lumā, taču vispirms iepazīsimies ar tā saukto Rietumu okul­tisma tradīciju. Kā pasauli redz Rietumu mags?

Pasaule, kurā mēs dzīvojam, var likties kā absolūti nejē­dzīgs sagadīšanās un nejaušību haoss, nesakarīgs notikumu virpulis, taču magi ir stingri pārliecināti, ka tā nav. Īstenībā pasaule ir vienota — vienots organisms, kurā visas tā daļas savstarpēji saistītas noteiktā kārtībā. Arī ikvienam cilvēkam ir sava vieta šajā stingrajā kārtībā. Turklāt cilvēks pats ir šī lielā veseluma miniatūrs atspulgs — mazais veselums. Cil­vēks sastāv no dažādām fiziskajām un garīgajām daļām, viņā ir apvienoti visdažādākie noskaņojumi, emocijas, domas, kas visas kopā veido šo veselumu — cilvēku. Maģijā Visums — Makrokosms — tiek aplūkots kā cilvēka orga­nisms, tikai neizmērojami lielākos apmēros. Savukārt cil­vēks — Mikrokosmoss — tiek uzlūkots kā Makrokosmosa līdzinieks (un arī sastāvdaļa).

Gluži tāpat, kā visas cilvēciskās rakstura šķautnes un parādības ir vienas un tās pašas personības aspekti, tā ari visas Visuma parādības ir kaut kā liela un vienota atsevišķi aspekti, izpausmes. Šo lielo Vienoto mēdz dēvēt ari par Die­vu, Valdnieku, To Kungu, Garu.

Visums un viss, kas tajā eksistē, ir šī Dieva sastāvdaļas, izpausmes. Dievs — tas ir gigantisks cilvēka organisms, bet cilvēks — mikroskopiska Dieva kopija. "Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības…" Izmantojot šo līdzību, cilvēks spēj mistiskā garīgā ceļā pielīdzināties Lielajam Visumam, pakļaut tā procesus savai gribai. 1a kā visas lietas ir Vienotā dažādi aspekti, mags spēj izmantot savā Ceļā pilnīgi visu. Pilnīgs mags spējīgs sasniegt šo visu lietu vienoto Centru, kur cilvēks kļūst par Dievu. Šo procesu alķīmiķi sauc par Lielo Darbu, vissarežģītāko un visnozīmīgāko maģisko dar­bību.

Vienotajā maģiskajā Visumā darbojas dažādi maģiskie spēki, kas visi ir Lielā Vienotā Spēka dažādas izpausmes. 7ā kā Visums līdzinās gigantiskam cilvēkam, tad tajā sasto­pamas arī visas cilvēciskās kaislības — mīlestība, naids, iekā­re, žēlums, pašaizsardzības tieksme. Šiem dažādajiem spē­kiem (enerģijām!) doti dažādu dievu, dēmonu, eņģeļu un planētu nosaukumi.

Magi nodarbojas ar šo spēku izzināšanu un pakļaušanu savai gribai. 1ās ir iespējams, jo visi augstākminētie spēki sastopami kā Makrokosmosā, tā arī Mikrokosmosā. Ārpusē esošie — Makrokosmosa spēki — ir paša maga personīgo impulsu līdzinieki pastiprinātā veidā, lātad mags savu Ceļu iesāk ar to, ka iepazīst pats sevi un iemācās pārvaldīt savus impulsus.Tiklīdz viņš ir iemācījies pārvaldīt sevi, viņš spēj pārvaldīt arī Makrokosmosa spēkus. Kādā veidā tas notiek?

Saistošais elements, "strāvas vadītājs", saikne starp ma­ga mikrokosmiskajiem spēkiem un makrokosmiskajiem spē­kiem ir IZTĒLE. Trenēta un izkopta IZTĒLE ir varens maģis­kais ierocis! Bez tam ārkārtīgi būtiska ir maga prasme KON­CENTRĒTIES. Magam jāspēj fokusēt visu savas būtnes spē­ku un vēlmes uz kādu vienu mērķi, tēlu. Koncentrēšanās prasmei maģijā ir izšķirošā nozīme. Eksistē vecs ticējums, ka magu varot pazīt pēc īpašas, nekustīgas skatiena izteik­smes. Viss pārējais, ko pielieto mags — rituāli, buramvārdi, žesti, priekšmeti — noder vienīgi šīs IZTĒLES veicināšanai un lai KONCENTRĒTOS.

Te jāpaskaidro (tiem lasītājiem, kas varbūt to vēl nebūs dzirdējuši), ka arī DOMA ir savā veidā MATERIĀLA, pro­ti, — tā veido formas, kam ir noteikta struktūra un enerģi­ja — tā saucamās DOMFORMAS. Mags šīs domformas vei­do ar IZTĒLES un KONCENTRĒŠANĀS palīdzību. Domformām piemīt spēja iedarboties uz pasauli! Ja mags apvel­tīts ar lielu koncentrēšanās un iztēles spēju, ja viņš pats ir enerģētiski spēcīgs, viņš var radīt ļoti noturīgas un iedarbī­gas domformas.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Ar ko sākt?

Vispirms — jūsu UZTURS. Ir svarīgi, ko cilvēks ēd. Tiek uzskatīts, ka ekstrasensorās spējas labāk izpaužas tiem, kas atturas no gaļas ēdieniem. Vispār tas tā nav — gaļa kā tāda šo spēju attīstību netraucē, gluži vienkārši tie gaļas produkti, ko vidusmēra cilvēks lieto, diezgan bieži ir nekva­litatīvi, veci. Apvītušus salātus vēl var ēst, bet vecu desu? Diemžēl vairums cilvēku ir tā pieraduši pie nekvalitatīviem gaļas ēdieniem, ka pat nevēlas neko labāku, ļa jūs ēdat ga­ļu — tai noteikti jābūt ļoti svaigai, pareizi sagatavotai.

Ieteicams lietot uzturā pēc iespējas vairāk dārzeņu un graudaugu. Pilnībā jāatsakās no konditorejas izstrādāju­miem, kūkām, cepumiem. Sāls un cukurs — pēc iespējas mazāk. Kafija arī nav vēlama, labāk dzert tēju — vēlams zaļo un ne pārāk stipru. Ieteicamas dažādas zāļu tējas — kumelītes, piparmētras, u.c., augļu sulas —, protams, dabī­gās. No alkohola jāatsakās pilnībā, izņēmums varētu būt vienīgi sausie vīni, bet ne pārāk bieži. Turklāt vēlams pro­duktus pēc iespējas mazāk jaukt kopā. Vēl ēdienkartē ie­kļaujams dabīgais medus, rozīnes, rieksti. Nedrīkst pārēsties! Laiku pa laikam jāievēro atslodzes dienas. Jāizšķir divi da­žādi jēdzieni — badošanās un atturēšanās no ēšanas. Ne­viens dzīvnieks labprātīgi nebadojas, taču jūs noteikti būsiet ievērojuši, ka slimi dzīvnieki pārstāj ēst (bet ne dzert). Bado­šanās iesākas tad, kad organismā izbeidzas no ārpuses pienā­košo pārtikas vielu rezerves, parasti tas notiek pēc 4 — 6 ne­ēšanas dienām. Šādi nelieli gavēņi attīrīs jūsu organismu, ļaus tam atpūsties, jo gremošanas process arī prasa enerģiju, lomēr jāatceras, ka dažu slimību gadījumā atturēšanās jūsu kaiti var tikai saasināt, tāpēc iesākumā būtu jāgriežas pie ārsta dietologa. Iespējams arī daļējs gavēnis — atteikšanās no viena vai vairākiem produktiem. Bez tam šāda atturēša­nās nostiprinās jūsu gribasspēku. Tomēr ēšanas režīma iz­mainīšana vien vēl jūsu garīgo attīstību neveicinās. Pārmērī­ga badošanās var novest pie pilnīgi pretēja rezultāta!

JOGA, FIZISKIE VINGRINĀJUMI

Daudzi cilvēki uzskata, ka "garīguma" kultivēšanai obli­gāti nepieciešams nodarboties ar kādu no Austrumu jogas sistēmām. Tas taču ir tik eksotiski un noslēpumaini! Īstenībā tas, ko mēs parasti saprotam ar vārdu "joga", ir tikai neliela daļa no veseluma, kuru grūti aplūkot sadalītā veidā. Cilvē­kam, kas vēlas nodarboties ar kādu no indiešu jogas sistēmām, būtu jāapgūst arī Indijas vēsture, filosofiskās un reli­ģiskās sistēmas, pilnībā jāiejūtas šīs kultūras mentalitātē. Bez tam viņam būtu arī jāatrod zinošs skolotājs. Joga — tā ir sena, izsmalcināta māksla, pasaules uzskats, kas veidojies mums visai neierastos apstākļos, tādēļ jogas adaptācija Zie- meļeiropā ir visai problemātiska. Pastāv pat uzskats, ka jogas vingrinājumi ir kaitīgi eiropiešu ķermeņiem, kas gan gluži neatbilst īstenībai.

Tomēr fiziska aktivitāte cilvēkam ir nepieciešama. Fiz­kultūra saprātīgās devās paaugstina cilvēka enerģētisko lī­meni. Fizkultūra, kustības māca cilvēkam izjust un kontro­lēt ķermeni.

SEKSS

Šodien nav iespējams uzrakstīt grāmatu, nepieskaroties šai tēmai. Nu kā tad bez tā!

Sekss ir cieši saistīts ar cilvēka personību kā veselumu. Tas, kādi esam seksā, lieliski parāda, kādi mēs vispār esam dzīvē. Nav kaut kāda seksa paša par sevi, to nevar aplūkot atrauti no personības, cilvēku savstarpējām attiecībām. Mal­dīgi ir domāt, ka sekss ir tikai fizisku vingrojumu kopums — pietiek pārzināt visus paņēmienus, un jūs būsiet labs ar visiem un pasargāts no visa.

Seksuālā enerģija ir tā pati enerģija, ko cilvēks izmanto jaunradē, darbā ar sapņiem, dziedināšanā. Svarīgi ir prast šo enerģiju transformēt, sublimēt. Tai piemīt milzīgs spēks, kas, aplami izmantots, var jūs pilnībā sagraut. Ikvienam zināms, ka nekārtīga dzimumdzīve noved pie dažādām sli­mībām. Bet bez šī tūlītējā efekta šāda dzimumdzīve stipri ietekmē arī cilvēka Karmu. No sifilisa un gonorejas jūs spē­siet izsargāties, ja vien lietosiet prezervatīvus, bet tas nepa­sargā no nevēlamas Karmas uzkrājumiem. Jūs varat zaudēt enerģiju, jūsos var uzkrāties negatīva, postoša Karma. Kā neizbēgamas sekas jūsu raksturā var notikt nevēlamas iz­maiņas. Seksuālā saskarsme — tā ir enerģijas apmaiņa ar otru cilvēku, nevis nevainīga "glāze ūdens". Ja jūs to darāt nekontrolēti, "pa labi, pa kreisi", jūsos var izveidoties tāds enerģētiskā vampīrisma paveids, kura gadījumā jūsu pozitī­vā Karma var tikt apmainīta pret partneru negatīvo Karmu. Melnās maģijas rituālos tiek izmantots tieši šis "seksuālā vampīrisma" paveids. Tamlīdzīgas prakses ar laiku noved pie fiziska un garīga pagrimuma un enerģijas izsīkuma.

Viss nupat sacītais tomēr nebūt nenozīmē, ka topošais "garīgais meklētājs" nedrīkst vispār ar seksu nodarboties. Vienkārši tam, tāpat kā visam citam, jānotiek "ar mēru", un tad, ja jūs un jūsu partneri vieno noturīgas, stabilas at­tiecības. Ja šādu attiecību nav, tad cilvēkiem parasti ir tiek­sme mocīt sevi un otru cilvēku ar tādām slimīgām emocijām kā greizsirdība, vēlme pakļaut, valdīt. Šīm nevēlamajām jū­tām ar seksu pašām par sevi nekāda sakara nav, tomēr seksa klātbūtne to visu pastiprinās. Rezultātā jūs zaudēsiet ener­ģiju-

Parasti, "nodarbojoties ar seksu", cilvēki risina kādus savus jautājumus, tai skaitā arī karmiskas problēmas, un ļoti reti pievērš uzmanību otra cilvēka problēmām.

Tādā gadījumā sekss cilvēkam ir:

• veids, kā izvairīties no vientulības;

• mīlestības apliecinājums konkrētajam partnerim;

• mīlestības apliecinājums cilvēkam kā tādam;

• veids, kā piesaistīt partnera uzmanību;

• veids, kā iepazīt partneri;

• piedzīvojums, izklaide;

• atbrīvošanās no stresa;

• pašapliecināšanās veids;

• atriebība kādam citam cilvēkam (iepriekšējam part­nerim).

Gadījumā, ja cilvēks risina partnera problēmas, sekss ir:

• pēcnācēju radīšana;

• veids, kā palīdzēt otram cilvēkam apliecināties;

• ārstēšana no frigiditātes vai impotences;

• sakrāla vai kāda cita rituāla izpildīšana;

• otra cilvēka kompleksu ārstēšana.

Tāpēc esiet uzmanīgi — jūsu seksuālā dzīve būs līdzsva­rota tikai tādā gadījumā, ja tajā nedominēs egoisms.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Noslēpumainā zemapziņa

Kāda nozīme ir tam, 

kas slēpjas manā zemapziņā?

Visu, ar ko tu saskaries šodienas dzīvē, — prieku, bēdas, pārticību, nabadzību, dažādus notikumus, draugus un radiniekus —, tu pats esi "radījis sev" daudzu gadsimtu laikā (tik ilgi vairākums cilvēku jau dzīvo uz šīs planētas).

Tavi priekšstati veido tavu dzīvi, piesaistot tev konkrēta tipa cilvēkus, liekot tev rīkoties konkrētā veidā un iesaistot tevi konkrētos notikumos. Šie priekšstati ir veidojušies laika gaitā; tās ir mācības, ko esi guvis personiskās pieredzes rezultātā. Mācības, ko tu gūsti pašreizējā dzīvē, vispirms saglabājas kā tavi apzinātie uzskati, bet vēlāk daudzi no tiem pārceļo uz zemapziņu. Tādējādi priekšstati, ko esi izveidojis iepriekšējās dzīvēs, paliek tavā dvēselē kā zemapziņas nospiedumi un rada pašreizējās domas tavā prātā.

Visuma Radītājs ir visuvarena, visuresoša enerģija, kas plūst tev apkārt un tavā iekšienē. Katra tavā apziņā dzimusī doma ir komanda, ko šī enerģija izpilda tūlīt pēc attiecīgās domas rašanās. Visuma enerģija vienmēr ir gatava izdarīt jebko, kas nepieciešams tavu vēlmju īstenošanai. Tāpēc tev jābūt pilnīgi pārliecinātam par to, ko tu lūdz. Ja tavā prātā cīnās vairāki konfliktējoši uzskati, tie izraisa stresu un konfliktējošas situācijas reālajā dzīvē.

Tiklīdz būsi identificējis un likvidējis savus negatīvos domāšanas modeļus, tavā apziņā paliks tikai pozitīvie modeļi un tavas vēlmes nekavējoties piepildīsies.

Reiz es iedomājos, ka man vajag jaunu maku, un jau pēc pāris dienām kāds mīļš cilvēks man to uzdāvināja.

Citreiz es padomāju, ka man galīgi apnicis viens no maniem kurpju pāriem, un jau tajā pašā vakarā šie apavi lietus dēļ bija tik ļoti sabojāti, ka nācās tos izmest. Šie ir paši triviālākie vēlmju īstenošanās piemēri no manas ikdienas dzīves, tomēr tie apliecina visiem cilvēkiem piemītošo potenciālu veidot un ietekmēt dzīvi. Vēlmju fiziskā īstenošanās ir realitāte — tas, ko piedzīvot lemts ikvienam. Atbrīvojies no saviem negatīvajiem priekšstatiem, tu uztversi šādu dzīvesveidu kā pilnīgi dabisku, un tāds tas patiešām ir!

Pagātnes pieredze ir smaga nasta tavai dvēselei. Tu neatceries konkrētus notikumus no savām iepriekšējām dzīvēm, tomēr tie ir būtiski ietekmējuši tavu dvēseli.

Konkrētā notikuma brīdī tu gūsti kādu mācību saskaņā ar savu intelekta līmeni un attīstības stadiju, bet pēc tam iegūtā mācība uz ilgu laiku paliek tavā zemapziņā, līdz kāds cits notikums to izmaina. Kamēr šī mācība paliek tavā zemapziņā, tā nemitīgi darbojas: tu tiec pasargāts no līdzīga notikuma, ja pieredze bijusi slikta, vai arī gūsti prieku vēlreiz un vēlreiz, ja pieredze bijusi laba. 

Pieņemsim, ka tevi ir piekrāpis kāds cilvēks, kuram uzticējies. Tu jūties satriekts un nevis apgūsti mācību, ka turpmāk jābūt vērīgākam un piesardzīgākam, bet gan nospried, ka nevienam nedrīkst uzticēties. Šis spriedums liks tev saistīties ar neuzticamām personām, līdz tu apzināsies patieso vēstījumu: nedrīkst uzticēties neuzticamiem cilvēkiem (iespējams, ciešanu periodā tu nemaz nesapratīsi, ka tieši tava reakcija uz krāpšanu ir radījusi vēl lielāku postu tavā dzīvē), toties, ja kādā brīnišķīgā dienā tevi iepriecinās draugi, tu nodomāsi, ka īsti draugi vienmēr ir labestīgi. Noglabājot savā zemapziņā šādu priekšstatu, tu radi sev svētību — daudzus uzticamus draugus daudzās turpmākajās dzīvēs.

Ikdienas dzīvē tavas domas nosaka galvenokārt tava prāta apzinātā daļa. Prāts ir ļoti noderīgs instruments, ko cilvēkiem piešķīris Radītājs, taču ideālā gadījumā prāts būtu jāizmanto tikai tad, kad tas patiešām nepieciešams, — piemēram, lai izvēlētos labāko no vairākiem variantiem vai pieņemtu kādu lēmumu. Diemžēl vairākums cilvēku nodod prātam visu varu un tas sāk valdīt pār viņiem. Ja tā noticis ari ar tevi, tu esi zaudējis saikni ar savu augstāko būtību, kurai ir daudz plašākas un cildenākas ieceres par tavu dzīvi. Tu nevari piekļūt savai zemapziņai, un tā kļūst par neizprotamu noslēpumu.

Zemapziņas priekšstati iegūst lielāku varu nekā apziņā veidotie, jo pēdējie mainās atbilstoši jauniem notikumiem tavā dzīvē, turpretī pirmie paliek nemainīgi. Tu bieži neapzinies, kas atrodas tavā zemapziņā, bet tur esošais nemitīgi izpaužas tavā dzīvē.

Atskatoties atpakaļ uz savas dzīves ritējumu, tu noteikti ieraudzīsi nozīmīgus situāciju modeļus. Daži no tiem ir pozitīvi, piemēram, prasme lietderīgi izmantot lielu materiālo bagātību vai spēja veidot sirsnīgas attiecības ar tuviniekiem, bet citi - negatīvi, teiksim, pašapziņas trūkuma dēļ piedzīvotas nepatīkamas situācijas vai neprasme skaidri formulēt savas domas. Šo situāciju modeļi atspoguļo pozitīvos un negatīvos priekšstatus, kas nogulsnējušies tavā zemapziņā.

Kad sapratīsi, kāda veida negatīvie priekšstati atrodas tavā zemapziņā, varēsi nomainīt tos ar pozitīviem priekšstatiem. Šim nolūkam vari izmantot, piemēram, pozitīvu apgalvojumu atkārtošanu vai reiki un tetas dziedniecību.

Lai arī kādu priekšstatu nomaiņas metodi tu izvēlētos, galvenais mērķis ir mazināt iekšējo stresu. Tiesa, vispirms tev ir jāapzinās fakts, ka tu esi daudz kas vairāk par to, ko redzi spogulī. Fiziskais ķermenis un apziņa ir tikai instrumenti, kas tev doti dienišķo vajadzību īstenošanai, lai tava augstākā būtība tikmēr netraucēti virzītos uz priekšu pa savu ceļu. Ja kaut pāris minūšu katru dienu veltīsi tam, lai objektīvi - it kā no attāluma — paraudzītos uz savu dzīvi, tu bez grūtībām identificēsi un apzināsies gan savu patieso būtību, gan augstāko mērķi. Viss pārējais ir kā dažādi piederumi karavānā; fiziskais ķermenis ir transportlīdzeklis jeb ārējais apvalks tavai augstākajai būtībai. Saprotot savu augstāko būtību, tu iegūsi iekšēju mieru. Un, kad tavā iekšienē valdīs miers, neviena ārēja ietekme nespēs tevi negatīvi satraukt.

Tu esi enerģija. Itin viss, kas eksistē šajā pasaulē, ir enerģija. Visums sastāv no dažādām enerģijas formām, bet tavas acis ir pieradušas saskatīt tikai dažas no tām. (Dažiem cilvēkiem piemīt unikāla spēja saskatīt, piemēram, tādu enerģijas formu kā cilvēka aura.) Ari katra doma ir spēcīgs enerģijas vilnis — kad tu domā par kaut ko, tu dod tam enerģiju. Tādēļ ir svarīgi atcerēties galveno: tiklīdz tu savā apziņā identificē kādu negatīvu priekšstatu, tev ir jābeidz domāt par notikumiem, kas radīja šo negatīvo priekšstatu, un tā vietā jāsūta enerģija atbilstošajam pozitīvajam priekšstatam.