MĪLESTĪBAS ĀRSTNIECISKĀS ĪPAŠĪBAS

Mūsdienās visos aspektos labvēlīga ģimene ir samērā reta parādība. Parunāsim par to, kādi fakto­ri ir harmonisku ģimenes attiecību pamatā.

Pirmām kārtām tā ir mīlestība. Par to mēs jau nedaudz runājām. Protams, visharmoniskākā un visstiprākā būs ģimene, kura balstās uz patiesām jūtām, proti, ģimene, kur pāri vieno ne tikai pasau­līgās saites, bet kur laulība slēgta "debesīs", tas ir, šā pāra mīlestība ir nākusi no augšas, to noteikusi "programma". No tā izriet, ka diezin vai var cerēt uz laimi laulībā, kas noslēgta vienīgi aprēķina dēļ, tāpēc ka "pienācis laiks" precēties, tāpēc ka sekss šķitis pievilcīgs.

Mūs bieži brīdina, ka mīlestība nav mūžīga, ka nepieciešamas kopīgas intereses, kopīgi uzskati un kopīgas domas. Taču tas tā nav! Tie, kuri tā runā, droši vien mīlestību jauc ar fizisku dziņu. Mīlestība ir jūtas, kas spēj būt apbrīnojami ilgstošas un pat pastāvīgas. Ja mīlestība vieno vīrieti un sievieti, vi­ņiem vienmēr būs savstarpēja interese vienam par otru arī tad, ja viņu uzskati, filozofija un intereses būs atšķirīgas. S. Konovalovs par to rakstā tā:

"Mīlestība. Cik daudz par to pateikts un reizē cik daudz nepateikta vēl palicis. Mīlestība ir tāda pati bezgalība kā Visums. Kā lai to izteic vārdos, dzejā, gleznās, mūzikā, dejā ?

Kā lai to apraksta, ja šīs jūtas ne ar kādiem lī­dzekļiem nav atspoguļojamas, tās var vienīgi pār­dzīvot. Bez tām dzīve zaudē jebkuru jēgu, bez šīm jūtām cilvēks nav cilvēks, jo tās piemīt tikai cilvē­kam, tikai mums ar tevi, jo tās devis Dievs. Kad dzirdu kādu sakām, ka mīlestības nav, man šāda cilvēka kļūst žēl. Tātad viņam šādu jūtu nav bijis, un, dod Dievs, lai viņš šajā dzīvē tās iepazītu. Mīlestība tā ir ne tikai kaislība, tas ir ne tikai sekss, ne tikai ķermeņu saplūsme. Mīlestība tā ir divu cil­vēku dvēseļu un siržu saplūsme. Mīlestība tā ir Eņģeļu saplūsme. Tieši viņi, savienojoties, savi­joties, saplūstot viens ar otru, rada šīs patiesi neap­tveramās, dievišķās, aizraujošās, visu ķermeni un dvēseli visu cilvēku caurvij osās jūtas, pār kurām apziņai nav varas, kuras ar gribasspēku nevar ap­turēt, noslēpt, apspiest. Tā ir MĪLESTĪBA! Ja jūs esat sajutis mīlestību, ja tā jūsos ir dzīva, tad jūs esat laimīgs cilvēks, jūs neesat veltīgi piedzimis un neesat veltīgi dzīvojis, un es zinu: jūs neesat spējīgs nodarīt neko ļaunu.

Mūsdienu pasaulē mūs cenšas pieradināt pie tā, ka mīlestības nav. Turklāt mums nesaka, ka tās nav. Tikai apraksta, rāda neprātīgu, gandrīz dzīv­niecisku kaislību, kas pārņem un aizrauj divus cil­vēkus bieži vien ar cigareti mutē, alus pudeli vai viskija glāzi rokā. Tā šī kaislība ir uz vienu nakti, tā neuzliek nekādus pienākumus.

Protams, mīlestība bez kaisles nav mīlestība. Taču tāpēc kaisli nevajag jaukt ar mīlestību.

Jo kaislība ir miesas dziņa un nemiers. Turpretī mīlestība tā ir eņģelisku struktūru tiekšanās vie­nai pēc otras. ".Mīlestība rod piepildījumu debesīs." Jā. Mīlestība nereti rodas pret cilvēka gribu un pat tad, ja to nevēlas. Tā atnāk negaidīta, bez jebkāda iemesla. Satiekot cilvēku, tevi pēkšņi pārņem satraukums, lai gan vēl vakar un aizvakar, veselu ga­du, šis cilvēks nekādas jūtas tevī nemodināja. Pie­peši tu sāc par viņu domāt, un tevi pārņem trīsas, maigums un saldkaisle. Tu aizvien vairāk ļaujies skurbinošu jūtu vilnim un pēkšņi saproti, ka, satie­kot šo cilvēku, nespēj pacelt acis uz augšu, nevari izdabūt pār lūpām ne vārda…

No vienkārša pieskāriena tevi pārņem neierasts saviļņojums un sirds trīsas. No viena vienīga ska­tiena tu mulsti un sirds sāk sisties tā, ka šķiet tūlīt izlēks no krūtīm… Es varu turpināt šo aprak­stu, un tam nepietiks ne vienas grāmatas, ne sim­tiem grāmatu. Katram, kas iemīlējies, ir savi pār­dzīvojumi, savi satraukumi un savas ciešanas.

Kad mīlestība atnāk jaunībā un ir abpusēja tā diviem cilvēkiem ir liela laime. Šī laime ir jāsargā, tā ne tikai jāsaudzē, bet arī jāvairo, jāattīsta, jālolo. Jo Mīlestība nezudīs, Eņģeļu saplūsme tā taču ir uz visu zemes dzīves laiku. Lai ko tu darītu, lai kā censtos aizmirst, tik un tā atgriezīsies pie viņas vai viņa. Taču mīlestība ne vienmēr nes laimi pat jau­nībā, pat tad, ja tā atnākusi, saviļņojusi sirdis un dvēseles pirmo reizi. Lai izveidotu uz mīlestību dibinātu savienību, nepieciešama cieņa tīri. cil­vēciskas jātas vienam pret otru."

Galvenās jūtas, kas spēj ilgstoši uzturēt mīlestī­bu, ir cieņa. Lai savas jūtas ilgi saglabātu, gan vīrie­tim, gan sievietei jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir unikāls un neatkārtojams. Tāpēc pirmām kārtām nevajag censties savu iemīļoto pārtaisīt, pielāgot kaut kādiem sabiedrības standartiem vai tam sava iecerētā veidolam, kāds jums bija izveidojies pirms tikšanās ar viņu. Mīliet viņu tādu, kāds viņš ir, un respektējiet viņa individualitāti un savdabīgumu.

"Ģimene, kura gan dibināta, uz mīlestības pama­ta, bet kurā pietrūkst cieņas starp laulātajiem, ne­var būt laimīga. "Mans dārgais! Es tevi mīlu! Ļoti mīlu, taču kopā mēs nedzīvosim, jo nespēsim izturēt pat ne vienu ģimenes dzīves dienu," jā, gadās arī tā, turklāt diezgan bieži. Ko darīt ? Kā rīkoties? Kā turpmāk dzīvot? Viennozīmīga atbilde nav iespē­jama. Te nevar būt kopīga padoma un kopīga ietei­kuma. Te nepieciešama stingri individuāla pieeja problēmai. Un te nepieciešama ļoti piesardzīga un labi pārdomāta, godīga atbilde.

Ir mīlestība, bet nav cieņas un pat vēlēšanās cienīt vienam otru. Katrs ir pats par sevi. Darbs, aizrau­šanās, draugi. Šādiem cilvēkiem diezin vai ir vērts šobrīd veidot ģimeni. Viņi tam nav gatavi. Tātad nevajag veidot ģimeni ar otru, jo tādā gadījumā, ja ģimenē ir tikai cieņa, bet nav mīlestības, ja ģi­mene tiek dibināta aiz žēluma pret tevi mīlošu cil­vēku, ja tu sevi atļauj mīlēt aiz žēlastības, šāda ģimene būs nelaimīga. Tajā nav godīguma jau pašā sākumā. Var ilgi saglabāt mīlestības šķietamību, var jaukt sev prātu ar kaisles ilūziju, pat fantazēt, ka tā ir mīlestība. Bet nē. Nevajag melot un mānīt pirmām kārtām sevi. Apstājieties. Būs taču bērni, bet viņi loti jūt neīstumu, viņus nepiemānīsi. Cie­šanas nedrīkst kļūt par ģimenes pamatu."

Ģimenes nodibināšana nebūt neuzliek pienāku­mu mīlēt tikai vienu vienīgo cilvēku visā pasaulē. IECERE acīmredzot katram cilvēkam paredz nevis vienu, bet gan vairākas mīlestības "programmas". Ja Radīšanas Enerģijas fons būtu normāls, ja Zemes informatīvie lauki nebūtu izkropļoti, ja cil­vēks būtu vesels, iespējams, ka tad starp viņa aug­stākajiem ķermeņiem pastāvētu harmonija un vi­sas šīs "programmas" būtu iespējams realizēt. Var­būt cilvēki spētu mīlēt ne tikai divas reizes, katras jaunās jūtas izmantojot tālākai sevis attīstīšanai un pilnveidošanai. Taču tagad diemžēl tas nav iespējams. Cik daudz traģēdiju rodas tāpēc, ka vīrs (sieva) iemīlējis (iemīlējusi) citu! Rezultāts ir skan­dāli, greizsirdība, pašnāvības mēģinājumi (bet tas ir vislielākais grēks!), sāpes. Pat šajā ziņā mūsdienu cilvēkam neizdodas izrauties no slimības gūsta.

Iespējams, jūs man iebildīsit un teiksit, ka "mīlas trijstūris" vienmēr ir bijusi un paliks cilvēka vislie­lākā traģēdija. Un, lai apstiprinātu savus vārdus, atsauksities uz visu pasaules literatūru, kuras pa­matā ir mīlestības traģēdijas. Taču atgriezīsimies pie S. Konovalova teorijas.

Pasaules pamatu pamats ir harmonija. Mīlestība ir jūtas, kas iesākumā rodas Smalkajā pasaulē, bet pēc tam vīrietim un sievietei realizējas fiziskajā pasaulē. Pasaule ir radīta ar mīlestību. Un diezin vai augstākā IECERE bija likt cilvēkiem mocīties, uzsūtot viņiem mīlu bez pretmīlas, atņemot mīles­tību tikai vienam no partneriem, liekot mīlēt uzreiz divus un ciest tāpēc, ka cilvēks nespēj izdarīt izvēli. Vai jums nešķiet, ka visu šo nelaimju cēlonis arī ir Radīšanas Enerģijas informatīvo lauku izkropļo­jumi? Varbūt tieši "nomaldījies" informatīvais lauks rada mīlu bez pretmīlas, turpretī veselīgos apstāk­ļos mīlestības programma vīrietim un sievietei sākās un beidzās (pareizāk sakot mainījās) vienlaikus.

Taču tie ir tikai minējumi par to, cik brīnišķīga būtu pasaule, ja Radīšanas Enerģijas fons pēkšņi atkal atbilstu normai, un atliek vienīgi izteikt no­žēlu, ka tas tā nav. Tāpēc atgriezīsimies šāsdienas slimajā realitātē un uzklausīsim Doktora padomus par to, kā labāk rīkoties vienā vai otrā dzīves situā­cijā, lai saglabātu mūsu relatīvo veselību.

Galvenais cilvēks nedrīkst sevi ierobežot mīles­tībā. Mīlestība taču var atnākt ne tikai tādas mīlestī­bas veidā, kas vainagojas ar laulības noslēgšanu, bet arī kā draudzība, pieķeršanās, cieņa pret cil­vēku. Jūs droši vien saprotat, kādas jūtas daudzās pacientēs mostas pret S. Konovalovu. Tas nav ne­kāds noslēpums, ka viņam bieži atzīstas mīlestībā. "Tur nav nekā briesmīga!" saka Doktors. "Tā ir mī­lestība, bet tātad visbrīnišķīgākās jūtas! Arī es jūs visas mīlu! Un nav svarīgi, ka mēs nekad nebūsim kopā, nekad viens otram nepieskarsimies. Tā gluži vienkārši ir nedaudz citāda mīlestība. Un tomēr tā ir īsta mīlestība!" Un īstā mīlestība pret Doktoru dod savus augļus: pacientes atbrīvojas no visbīsta­mākajām slimībām, visbriesmīgākajām diagnozēm. Droši vien ir grūti pat iedomāties, kā var nemīlēt cilvēku, pateicoties kuram tu atgriezies dzīvē!