Visaugstākais mērķis

Kāds tad ir mans visaugstākais mērķis?

  

Visaugstākais mērķis ir tas, kas dod tev vislielāko gandarījumu. Tavai augstākajai būtībai bija mērķis, ko tā gribēja sasniegt, nosūtot tevi uz šo pasauli pie taviem vecākiem un ievietojot tevi vidē, kurā uzaugi. Tavā rīcībā ir viss, kas nepieciešams, lai īstenotu šo mērķi, jo tu esi visspēcīgs. Tava augstākā būtība kopā ar Radītāju rada visu, kas tev ir vispiemērotākais, lai tu nonāktu tur, kur Radītājs paredzējis. Ja dzīvosi, pilnībā padodoties Visvarenā vadībai, tu ieraudzīsi izdevības, kas tiek tev sagādātas. Turpretī, ja apzināti izvēlēsies citu mērķi, tu atteiksies uzklausīt savu iekšējo balsi un galu galā, tiecoties pēc šī cita mērķa, piedzīvosi lielu stresu.

Kad cilvēki nolemj izmantot savu spēku, lai labotu stresa pilnās situācijas ārējā pasaulē, viņi bieži vien atgriežas pie vecajiem negatīvās domāšanas modeļiem un atkal koncentrējas uz visu negatīvo, kas tika radīts negatīvās domāšanas rezultātā. Tomēr šāda situācija nav jāuzskata par neveiksmi. Ja arī tu esi to piedzīvojis, vienkārši pārskati savus tradicionālos priekšstatus, tādus kā, piemēram, "pārmaiņām vajadzīgs zināms laiks", jo patiesībā tu esi pelnījis tūlītējas pozitīvas pārmaiņas. Novēro savu domāšanas modeli un ieskaties dzīves notikumu virzībā, lai konstatētu, vai esi pietiekami pašpārliecināts. Tikai tad, ja pilnībā ticēsi sev, gūsi panākumus it visā, ko darīsi.

Koncentrēšanās uz negatīvo, no kā tu gribi atbrīvoties, tikai dod negatīvajam papildu enerģiju un vairo tā ietekmi. Tādēļ tev ir jākoncentrējas uz to, ko gribi redzēt savā dzīvē un savā apkārtnē.

Kad sāksi atbrīvoties no tā, kas tavā dzīvē ir nevēlams, vienlaikus padomā arī par to, kas dod tev vislielāko gandarījumu. Vai tavā dzīvē ir tik daudz stresa tāpēc, ka nevari darīt to, kas sniedz tev vislielāko prieku? Kas liedz tev darīt to, ko vēlies? Un kas sniedz tev vislielāko prieku? Katram indivīdam tas būs kaut kas atšķirīgs. Vienam tā būs bagātības iegūšana, otram — mīlestības un atbalsta sniegšana ģimenei, citam — aktīva iesaistīšanās labdarībā.

Cilvēku dvēselēm dažādos attīstības posmos ir jāiegūst dažādas atziņas. Tātad, ja salīdzināsi sevi ar citiem, novirzīsies no ceļa, pa kuru grib doties tava dvēsele. Turpretī centieni īstenot savu visaugstāko mērķi nekad neradīs tev stresu, jo tad tu visu laiku apzināti darīsi to, kas atbilst tavas augstākās būtības nolūkam.

Visums sniedz atbildes uz visiem taviem jautājumiem.

Tas nozīmē, ka, tiklīdz būsi apzinājies vēlmi noskaidrot savu visaugstāko mērķi, tu noteikti saņemsi atbildi. To sniegs iekšējā balss, ko tik ilgi esi ignorējis, skatoties uz savu dzīvi ar citu cilvēku acīm. Ikviens cilvēks uz šīs zemes veic pats savu individuālu esamības ceļojumu. 

Ja sekosi savai iekšējai balsij, tā galu galā aizvedīs tevi līdz iekšējam mieram un harmonijai.

Stipro vārdu maģija

Dzirdēts ne viens vien stāsts par vēršanos pie vārdotājiem, lai atgūtu veselību vai zaudēto dvēseles līdzsvaru, harmoniju, sakārtotu attiecības ģimenē. Domājams, ka pirms gadsimta vārdotājus apmeklēja biežāk. Latviešu folkloras krātuvē vien apkopoti apmēram 55 tūkstoši buramvārdu. Cik dzīva mūsdienās ir šī tradīcija – vārdošana? Taču der gan atcerēties, ka ar vārdiem jābūt uzmanīgiem, tiem tāpat kā domai ir spēks. 

Nobur man to Dzilnas Annu! 

''Nobur man to Dzilnas Annu! Tā man atņēma brūtgānu. Ieēdināja, maita, manu Mārtiņu...'' Sisenis atstāja veco zirgu pie mieta stāvot, noņēma platmali no galvas, pieņēma svētsvinīgu seju un sāka kustināt lūpas...'' Tā vārdošanu Tirzā apraksta Jānis Poruks tēlojumā ''Ubagi gadatirgū''. Folklora ir dzīva ne vien literatūrā, bet arī dzīvē. Latviešu folkloras krātuves vadītāja Māra Vīksna: 

– Kopš seniem laikiem darbojušies dziednieki, atbūrēji, jo katrai kaitei (arī pieburtai) bija vajadzīgi atbūrēji – atkodētāji. Viņi prata slimības aizrunāt prom, dziedināja rozi, galvas, zobu sāpes u. c., kā arī lopu kaites, senāk taču veterinārārstu nebija. Zināšanas viņi nodeva izraudzītiem ļaudīm. Mūsu folkloras krātuvē ir speciāls manuskripts – 150. fonds, kurā ir tikai buramvārdi. 

Arī mūsdienās vārdošana ir izplatīta. Pie dziedniekiem, vārdotājiem pārsvarā vēršas lauku iedzīvotāji, kuri ir ciešākā saistībā ar dabu un uzticas cilvēka spējām. 

Visbiežāk vārdotāji rodas tautai grūtos laikos – laikmetu griežos, krīzes apstākļos. Viņu darbība jāvērtē kritiski, ne visi ir spējīgi burt, viņu vidū sastopami arī šarlatāni. 

19. – 20. gs. mijā un 20. gs. pirmajā pusē latviešu burvju, vārdotāju tēmas pētījuši zinātnieki Fricis Brīvzemnieks un Kārlis Straubergs, 20. gs. otrajā pusē – Edīte Olupe, Vaira VīķeFreiberga, Janīna Kursīte. Trimdā ar šo tēmu strādājis Alvils Augstkalns un Haralds Biezais. Pateicoties šo zinātnieku veikumam, veidojusies ideju bāze vārdošanas tradīciju izpratnei. 

Katrs vārds var būt spēcīgs 

1937. gadā zinātnieks Jānis Alberts Jansons (1892 – 1971) izdevis savu pētījumu ''Maģija latviešu tautas tradīcijās''. Tajā viņš aprakstījis arī raksturīgākās latviskās maģijas izpausmes formas tautasdziesmās. 

Piemēram, beidzot pļaut, jāatsēstas un jānodzied: ''Te, druviņ, tu paliec/ Ne manā mugurā/ Ne es tava nasta biju/ Ne tu mana nesējiņa.'' Tādā veidā varēja tikt vaļā no noguruma un turpmākajā darbā vairs nejust smagumu. 

Daudzās latviešu tautasdziesmās var just slēptu jēgu, maģisko spēku, aizsardzību pret ļaunumu. Dažkārt pat neapzināmies, ka populārās tautasdziesmas rindas ''Lai sildās tie ļautiņi, Kas man laba nevēlēja'' ir lāsta vārdi. Turpretī – ''Bēdu manu lielu bēdu, 

Es par bēdu nebēdāju'' ir maģiska formula ar sargājošu iedarbību. 

Maģija ieausta pantos šifrētā veidā. Piemēram, ja tautasdziesmās pirmajās divās rindās ir 16 zilbes, otrajās divās 16 zilbes, tad tās ir ļoti spēcīgas un palīdz arī ārstēšanā, ja tās skaita. Ne par velti tautasdziesmās aiz vārdiem bieži iekavās ir burts i, lai iegūtu vajadzīgo zilbju skaitu. 

Lai buramvārdi sasniegtu mērķi, būtiska nozīme ir ne tikai tekstam, bet arī tam, kā tos pasaka. Mūsu senči ticēja – vārds ir jāizsaka precīzi, ievērojot pareizo intonāciju un īpašo, slepeno ritmu. Turklāt jātic tiem vārdiem, ko saki, un jādomā par to cilvēku, kam saka. Būtībā maģiskās ceremonijas panākumi ir atkarīgi no tā, cik precīzi tiks pateikta formula. Protams, automātiski noskaitot kādu burampantu no J. Strauberga grāmatas ''Latviešu buramie vārdi'', nekas nenotiks. Vārdošana ir īpaša māka, ko pats diez vai var apgūt. Tas būtu pat riskanti, jo buršanās var radīt neparedzamas sekas. 

Ragana strādā ar kristīgiem vārdiem 

Buramvārdus definē kā formulas ar pārdabisku spēku un ietekmi, ko parasti vārdojot (skaļi vai klusi, vai domās) vai arī rakstītā veidā lieto, lai iedarbotos uz konkrētu objektu. Šie vārdi pastāvēja jau pirms kristietības. Vēlāk tos pielāgoja, tekstos iekļaujot Bībeles tēlus, kristīgas leģendas, formulas... 

Runā, ka Vecās derības Mozus 7. grāmatā esot gan labie, gan ļaunie vārdi. Mūsdienu Bībelēs šo Mozus 7. grāmatu nepublicē. 

Anna Auziņa, kura sevi dēvē par raganu, spriež, ka nav tikai baltā un melnā maģija – abas saplūdušas vienā – raibajā maģijā. Ja nezināsi lāstus, nespēsi noņemt. Ar Bībeles vārdiem var uzlikt ļaunu un arī noņemt. Turklāt tā dēvētajai ''Melnajai grāmatai'' (apkopotas burvju zintis, alķīmiķu formulas u. tml.) neesot saistība ar Mozus 7. grāmatu. ''Melnā grāmata'' tiešām baisa. Anna ieteic to neturēt mājās. Viņa atceras gadījumu Strenčos, kur viņas patēva māte – Piņņu mamma – no tās skaitījusi ''penterus''. Ticiet vai ne, istabā salēkuši krupji, viens pat uztupies uz durvju kliņķa... Prom tos Piņņu mamma dabūjusi ar apvārdoto ūdeni. Kopš 1973. gada Anna dzīvo lauku sētā Virešos (Vidzemē), uzaugusi Latgalē, kur stipro vārdu zinātāju nekad nav trūcis. – Senās raganu zināšanas ieguvu no vectēva māsas Veronikas, kura bija zāļu sieva un dziedināja daudzus. Trīs gadus palīdzēju viņai vākt lauku puķītes. Lai stiprie vārdi iedarbotos, raganai jāmācās deviņi gadi un ik pēc trīs gadiem jāiziet iesvētīšana īpašā rituālā. Aktīvajā burves darbā esmu trīsdesmit otro gadu, varu veikt jau tā dēvēto veiksmes jeb uguns rituālu, kas attīra cilvēku no neveiksmēm, – teic Anna Auziņa. Līdz šim viņa vairāk apstrādājusi atnestos amuletus, dziedinājusi. Reizi gadā viņa braucot svētceļojumā uz Delfiem (Grieķijā), kur skaita vārdus grieķu dieviem (Zevam, Apolonam...) un stiprina individuālo burves spēku. Pie viņas pārsvarā vēršas, lai lūgtu palīdzību dziedināšanā, lāsta noņemšanā, mantas aizsardzībā... – Esmu iepazinusies arī ar pirmskristietības tekstiem, taču ikdienā lietoju notes (vajadzības) vārdus, kuros ir piesaukts Dievs, Jēzus Kristus. Notes vārdus var atrast publicētus vai pārrakstītus, taču īstos burvju vārdus nodeva no paaudzes paaudzē mutiski. Tātad tie bija jāzina no galvas. Lai kaut kas piepildītos, vajadzīgs arī rituāls, ziedošana dieviem, gariem. Man mājas pagalmā ir iekārtota ziedotava – norobežots laukumiņš, kur ugunī ziedoju ziedus, augļus, vīnu... Lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās. 

Izrunātais vārds uzlādējas 

Buramvārdi ir saistīti arī ar pašsuģestiju – lai iedarbotos, tiem jānotic. Vārdošanas procesā jābūt abpusējai uzticībai. – Tradīcija liecina, ka pārsvarā vārdošana ir klusa murmināšana pie sevis. Nereti vārdotājs dodas uz blakus telpu, tur noskaita vārdus. Dzirdēju, ka viena esot izsūtījusi visus ārā, lai veiktu maģisko darbību, kuras laikā skaitījusi buramvārdus, nesaprotami čukstējusi un dažkārt arī dziedājusi. Daļu maģiskā rituāla veikusi pirtī, dedzinājusi sveces. Dziedināšanā un vispār rituālos strikti ievērojusi mēness fāzes. Svarīga rituāla sastāvdaļa ir buramvārdu skaitīšana, jāievēro noteikts laiks – mēness fāzes, dienas, kā arī saules stāvoklis – vakarā pēc vai pirms saules rieta. Svarīga arī ir vieta, kur notiek darbība, – pirtī, krustcelēs. Lai kāda lieta vai kaite iznīktu, jānes uz kapiem – tad tā simboliski tiek atdota mirušo pasaulei, – teic Aigars Lielbārdis. 

– Vārdošanā darbojas vairāki aspekti: pirmkārt, tā saucamā apercepcija: cilvēks dzird pazīstamus vārdus un tie viņam izraisa noteiktas reakcijas. Piemēram, cilvēkam pasaka: viņš ir skaists – un viņš arī jutīsies labāk! Otrkārt, kortikoviscerālie kontakti (piemēram, kāds pasaka: es runāšu, un tu jutīsi, ka ap sirdi kļūst siltāks. Tā arī notiek!). Treškārt, izrunājot vārds uzlādējas ne vien ar savu, bet arī ar paša cilvēka dzīvības enerģiju. Dzīvības enerģija koncentrējas tajās organisma vietās, kur ir visvairāk nervu galu, un balsenē to ir ļoti daudz. Nozīme ir arī emocijām, ja cilvēks kaut ko emocionāli pārdzīvo, tad viņam mainās gan sirdsdarbība, gan ķermeņa temperatūra, gan encefalogramma, – skaidro Igors Kudrjavcevs. 

Spēks – arī rakstītajam 

Dzirdēti stāsti par tā dēvēto ''Debesu grāmatiņu'', kura ceļo rokrakstā. To mēdza piestiprināt pie aizsargājamā cilvēka apģērba, lai varētu nēsāt līdzi. Grāmatiņa vai lapiņa ar svēto, maģisko formulu pasargā no šāvieniem, ugunsgrēka, dzemdību sāpēm utt. Tie esot vārdi, kuri kā amulets nēsājami līdzi, jo to vibrācijas sargā no ļaunuma. Svarīgi, lai tos ar savu roku būtu rakstījis kāds tuvs, mīlošs cilvēks. 

Vārdotāja Līga Meisnere iesaka, dodoties armijā, līdzi ņemt pārrakstītu Bībeles 91. psalmu, kura rindas ''Tu dziesminieks pats'' vietā ierakstīt tā cilvēka vārdu, kam paredzēta šī aizsardzība. Anna Auziņa attin rūpīgi salocītu lapiņu un man aizrāda: 

– Neņemiet ļaunā, šos vārdus nedrīkstat fotografēt. Tie ir vecmāmiņas rakstīti, mātes brālis, tos nēsājot pie sevis, izgāja Otro pasaules karu bez nevienas skrambiņas. Anna norāda uz teksta daļu, ko, papildinot ar Bībeles vārdiem, varot izmantot arī aizsardzībai pret zagļiem. Lapiņas iebāž aiz aplodām vai noslēpj virs durvīm, logiem... – Zinu arī gadījumu, kad 2000. gadā Gaujienā dega Līvānu māja, kurā bija ielikta lapiņa ar ''Uguns vārdiem'', kas vājina uguns iedarbību. Ēka liesmoja divas stundas, bet tikai vienai istabai izdega siena, nedaudz apdega jumts. Parasti šāda tipa mājas nosvilst piecās minūtēs. 

Nenodarīt sev ļaunu 

Lai vārdotu, cilvēkam jābūt ne vien spējām, bet arī labai veselībai un ticībai Dievam. Ir grūti uzņemt citu cilvēku kaitīgo enerģiju, pēcāk no tās jāatbrīvojas. Ēriks Delpers: – Vārdoju ar Bībeles tekstu, Dieva vārds vienmēr ir spēcīgāks par parasto. Virs kaites vietas turu roku un neraidu savu, bet izlūdzos Dieva dziedinošo enerģiju. Tādā veidā neuzņemu sevī negatīvo. Taču tik un tā pēc tam tekošā ūdenī jānomazgā seja, rokas. Vakarā ieteicams noskaloties dušā. 

Gadās, ka pie jums atnāk ciemos kaimiņš vai kāds cits un gaužas par dzīvi. Kad viņš aiziet, jūtat, ka uzmācas nogurums, miegainība... Acīmredzot ciemiņš atņēmis jūsu labo enerģiju... Ko darīt? Juris Kraucis iesaka aizdegt sveci un teikt vārdus: ''Sadedzini visu slikto, nevajadzīgo, ļauno, ko šis cilvēks te atstājis!'' Kad svece degusi apmēram 10 – 15 minūtes, pārmetiet krustiņu un, domās pateikdamies par palīdzību, sveci nopūtiet. 

Cilvēkam jāiet droši – pa dzīves vidu, ne no kā nebaidoties, tad viņu neviens neietekmēs. Vārdotāja Līga Meisnere iedrošina paļauties uz saviem spēkiem, būt drošiem, jo bailes, neziņa cilvēku psiholoģiski ārda. Kā tikt vaļā no bailēm? Ar pašiedvesmu, kaut vai sakot šādus vārdus: ''Es paskatos savām bailēm acīs un nenovēršu acis no tām. 

*** 

Zilākalna Martas (Marta Rācene, 1908 – 1992). Marta dziedinājusi tūkstošiem cilvēku, spējusi pieņemt 12 pacientus vienlaikus. Tie nolikuši uz galda apvārdošanai līdzatvestos produktus – sāli, cukuru, taukus, ūdeni – , un Marta skaitījusi sev vien saprotamus vārdus, piemēram, no desmit atpakaļejošā secībā. Reiz ar skatienu sabojājusi divas miliču automašīnas vienlaikus, kad tie ieradušies ''pūšļotāju'' apcietināt. 

*** 

Aigars Lielbārdis, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta asistents: – Jēdziens ''vārdotājs'' apzīmē ne tikai maģiskās darbības veicēju, kurš ar buramvārdu palīdzību spēj panākt vēlamo rezultātu, 

bet arī plašāk, ietverot burvja, zīlnieka, pareģa, laitītāja (laitīt – masēt, braucīt), raganas nosaukumus un funkcijas. Mūsdienās šie vārdi ir zaudējuši pirmatnējo nozīmi, kad katrs atsevišķs nosaukums liecināja par maģiskās darbības veicēja specifiskajām funkcijām un darbības lauku... 

Vārdotājs ar vārda maģisko spēku ietekmē vai cenšas ietekmēt konkrētus procesus dabā. Mūsdienās viņš ir arī psihologs, ar kuru izrunāt sarežģītās ģimenes situācijas, mīlestības lietas. 

Padomju laikā ''pūšļotāji'' bija aizliegti, tomēr viņi, protams, darbojās slepus. Esmu dzirdējis gadījumus, kad vārdotāji pat vesti pie pacientiem uz slimnīcu. No pagrīdes viņi iznāca apmēram 90. gadu sākumā. Es viņus iedalu pilsētas un lauku vārdotājos, jo katram ir atšķirīgas iemaņas un tradīcijas. Lauku vidē jūtama tradīcijas pārmantojamība, pilsētā – organizēšanās pēc tirgus principiem. Pilsētā viņus dēvē par dziedniekiem, ekstrasensiem, zīlniekiem..., laukos – par zāļu sieviņām, kurām nevajag skaļas reklāmas. Par viņu spējām ļaudis nodod ziņu tālāk mutiski. 

Vārdotāji dzīvo vai katrā novadā. Atceros spilgtu personību – Helēnu Balvos. Ieradāmies, nepaguvām lāgā iepazīties, kad viņa manam kolēģim konstatēja kakla iekaisumu un zobu sāpes... Vārdotāji mēdz noteikt, kur atrodas pazudusi lieta, aizklīdis cilvēks. 

Dzirdēju gadījumu, kad bija pazudis jaunietis un vārdotāja noraksturoja vietas reljefu, kur puisis atrodas. Viņa arī pateica, ka jāsteidzas palīdzēt, jo puisis nolēmis darīt sev galu... Par laimi, zēnu paguva izglābt. 

*** 

Oskars Peipiņš, dziednieks, hipnoterapeits, raksta grāmatu par leģendāro Martu Rāceni (Zilākalna Martu), Vispasaules dziednieku līgas (VDzL) padomes priekšsēdētājs: 

– Par vārdotāju nepiedzimst, bet šo māku var apgūt arī speciālās mācību iestādēs, piemēram, dziedniecības centrā ''Akvilona'' (Rīga), kura paspārnē darbojas Starptautiskā profesionālās dziedniecības akadēmija. Dziedniekus, kuri izmanto verbālās tehnikas (vārdošanu), VDzL Sertifikācijas komisija testē četras reizes gadā. Kopš 2004. gada, kad dibināta Vispasaules dziednieku līga, līdz šim sertificēti 207 dziednieki un ekstrasensi. Lai iegūtu sertifikātu, no pacientiem jāsaņem vismaz 20 pozitīvas atsauksmes. 

''Vārdotāji'', cik man zināms, nav iekļauti LR profesiju klasifikatorā, tāpēc vārdošana jāuzskata par vienu no daudzajām metodēm, kuru darbā izmanto minētajā klasifikatorā iekļautie: dziednieki, ekstrasensi, psihologi, psihoterapeiti un citi speciālisti. Vārdošana ir viss, kur lieto vārdu: autogēnais treniņš (pašiedvesma) un mantras; mutiskas nostādnes (afirmācijas) un lūgšanas; daži neirolingvistiskās programmēšanas elementi un suģestija; verbālā kodēšana un maģisko formulu saukšana; dziedāšana un hipnoze; meditācija u. c. 

*** 

Igors Kudrjavcevs, Rīgas Stradiņa universitātes integratīvās medicīnas pasniedzējs, verbālās rezonanses metodes autors: 

– Vārds ir kā dzīva būtne ar savu enerģiju. Tam ir morfēma (forma), fonēma (skaņa) un semēma (nozīme). 

Franču filozofs Renē Dekarts teicis – ja cilvēki zinātu vārdu īsto nozīmi, problēmu būtu uz pusi mazāk. Lietojot vārdu pareizajā nozīmē, tas var iegūt īpašu spēku, ko veido gan paša vārda simbola, gan cilvēka enerģija. Vārdot var arī pa tālruni vai skaipā, enerģija ir līdzīga magnētiskajam starojumam, tā strukturē telpu starp vārdotāju un pacientu. Dažs uztraucas, ka grāmatas turēt tuvumā ir bīstami... Drukātais, rakstītais vārds atdzīvojas, sāk darboties tikai tad, kad to apzināti sāk izmantot (labā vai ļaunā nozīmē) – izrunā, lasa... Līdzīgs ir darbs ar datoru: programma iedarbosies tikai tad, kad nospiedīsim taustiņu. Ja simbolam nav kontakta ar apkārtējo pasauli, tas neko nevar izdarīt. Tas paliek tikai simbols. 

Iesaku nerunāt svešas mantras, reliģiskus tekstus, ko nesaprotam. Reiz uzzināju, ka mans paziņa izsaucis indiešu progresa un apgaismības jeb apskaidrības dievu Ganešu (ar ziloņa galvu), un tas neizpratnē jautājis, ko tu vērsies pie manis, ej pie savējā dieva.

(c) Andris Tiļļa (Mājas Viesis)

Vārda spēks

Vārda spēks

Lai ar ko mēs nodarbotos, lai ko arī darītu, mēs neizbēgami izmantojam valodu. Mēs to lietojam saziņā, mēs to lietojam, lai izpaustu savas jūtas un ne tikai tāpēc. Valoda un vārds caurauž visus cilvēka esības aspektus. 

Reizēm viens vienīgs vārds var sagraut ģimeni, atņemt pēdējo cerību uz izveseļošanos. Bet reizēm vārds var patiešām radīt brīnumus. Tas var izdziedināt bezcerīgi slimu cilvēku, piešķirt dzīvei jaunu jēgu. 

Nabadzīga un izkropļota valoda ierobežo mūsu dzīvi un sagrauj mūsu izredzes uz laimi un panākumiem. Valoda – tā ir gudrības krātuve, tas līdzeklis, ar kura palīdzību tūkstošiem gadu ir saglabājusies mūsu senču dzīves pieredze un nodota mums. 

Vārds un tā spēks, nozīme un atbildība. Jāņa evaņģēlijs sākas ar to, ka tiek pasludināts, ka iesākumā bija vārds un ka tas patiesībā bija Dievs. Šis iesākuma vārds apzīmē radīšanu. Bet turpmāk visur klāt ir vārds kā nesējs. Tā ir sēkla, ola, formula, informācija, impulss, atklāsme – kā nu kurā situācijā un kurā zinātnē mēs to nosaucam. 

Vispirms, pašu tuvāko cilvēku vidū, mēs vārdos izsakām viens otram mīlestību un pēc tam ar to dzīvojam. Vai mēs uzturam spēkā savus vārdus, vai ar laiku tie it kā pazūd? 

Mums ir dota iespēja katru jaunu dienu iesākt ar vārdu vai vārdiem, stiprinot un uzturot savos tuvākajos ticību un arī prieku par mūsu attiecību stiprumu. 

Ar vārdiem mēs mācām savus bērnus, nododam pieredzi, bet šeit mūsu vārdi nesaraujami saslēdzas ar darbiem, jo bērni tūlīt var redzēt vai mūsu darbi atbilst teiktajam. Mēs bieži pieskaramies valodas jautājumam, ka tā jāmāca, bet tas var sākties tikai ģimenē, lai tā būtu mātes vai tēva, vai vecvecāku, vai dzimtenes valoda, tai ir jāsākas ģimenē. Ja nu tas tā nav, tad tā ir valoda, kas jāmācās vēlāk, jau kā īpašs mācību priekšmets. 

Šis patiesības kritērijs, kuru ierauga bērni ģimenē, darbojas arī citur sabiedrībā un tieši satriecošā vārdu un darbu neatbilstība uzdod visvairāk jautājumu – vai tad vispār ir kāda jēga censties dzīvot saskaņā ar teikto? Vai nav jau sākusies kāda cita ēra, kur valda citi likumi? Cilvēks ir Dieva radība un viņš darbojas pēc Dieva likumiem, vai tos atzīst vai ne. 

Īpaša atbildība ir par publiski izteikto vārdu. Rakstītais aizvaino, lai arī tur viss būtu izteikts tikai pieļāvuma formā, "iespējams”, jo nevajag jau zīmēt pat karikatūras, ar vārdu var daudz trāpīgāk izsmiet, apšaubīt un sēt neticību visam. 

Televīzijā teiktais vienlaicīgi uzrunā gandrīz visu tautu, dod tai vienotu vēsti, kas vai nu satrauc vai liek domāt par kaut ko, un šī iespēja būtu jālieto, lai tā cilvēkus un tautas vienotu, kā mūs vieno Dziesmu svētki, jo šajā brīdī visi esam kopā vienā domā un lūgšanā, un mūs vieno viens Gars. 

Īpaša tēma – mākslas pasaule, teātris un kino, literatūra, dzeja, dziesmas – mākslā teiktajam vārdam ir vēl spēcīgāka ietekme kā pēdējo ziņu tekstiem, jo tas rada paliekošu tēlu, priekšstatu, tā ir tā pati līdzības valoda, kuru izmantoja, lai iedarbotos uz cilvēku iztēli pat caur gadu tūkstošiem – šī mākslas tēlu valoda bieži ir noplacināta līdz divdomībām, instinktiem, tā vairs neveido pasaules uzskatu, neved domas dziļumā un neatklāj pasauli visā tās sarežģītajā skaistumā, bet raida tādus ātrus zūdošus impulsus, kas dzīvo vien to brīdi, kamēr skan. Mums vairs nav par ko domāt nākot mājās no teātra un kino, jo viss jau ir izteikts un izdomāts tur uz vietas. 

Lai varētu teikt, ka patiešām saprotam, kā atbildība par vārdu ir pār mums nolikta, būtu jāapzinās kāds ir cilvēks - ka šī iespēja – uzzināt un nodot vienam otra domas caur izteiktu vārdu - ir dota piedzimstot, un tā ir viena no mūsu pamatīpašībām. Un būtu labi, ja mēs citādi saprastu savu kopību uz šīs zemes, arī caur savu tautību un valodu. Vai tad mēs sev vai savam tuvākam vēlēsim ko sliktu? Vai arī mēs vairs nesaprotam, kas ir labs? 

Nesaprotam gan, ne savā, ne visu kopējā dzīvē. Un tā ir pamatu zaudēšana. Tātad jāgriežas pie tā pamata, kas nemainās un nešķobās, kura sākumā ir mūsu attieksme pret pirmsākumu, kas mūs radījis, kas mums devis dzīvību un šo dzīvi. 

Galvenais apkārtējās pasaules radīšanas un pārveidošanas instruments ir mūsu domas. Turklāt pozitīvās, radošās domas veido labvēlīgas situācijas mūsu dzīvē, bet negatīvās, postošās domas rada slimības un ciešanas. Viss, kas ar mums notiek, pilnībā atbilst mūsu domām un tēliem, un mūsu vārdiem. 

Runa nosaka realitāti, strukturē to, bet tikai pēc tam apraksta. Apraksta to, ko esam radījuši mirkli pirms tam. Ar valodas palīdzību tiek radīta realitāte, kurā dzīvojam. 

Cilvēks pēc savas dabas ir domājoša un unikāla būtne. Un Radītājs viņu ir radījis pēc Sava tēla un līdzības. Cilvēks pēc savas dabas ir Radītājs un Dievs. Un tā nav nekāda zaimošana, jo katrs mēs esam daļiņa no Lielā, līdz ar to katrā mazajā daļiņā ir arī Pilnība. Tātad Visumā nav nekā augstāka un stiprāka par Cilvēku. Tāpēc, ka pašā Cilvēkā ir iemiesotas visas Visuma enerģijas. Cilvēks valda pār visu, arī pār savu likteni. Valda ar savām domām, jūtām un rīcību. Turklāt visi cilvēki kopš senseniem laikiem to izmanto, bet tikai nezina, ka to dara. 

Mēs nevis pasīvi uztveram, bet aktīvi radām. Katrs kopš dzimšanas ir radītājs un tāds arī paliek visu savu mūžu. Turklāt neatkarīgi no tā, vai viņš to zina vai nezina. 

Cilvēka likteni var mainīt tajā un tikai tajā gadījumā, ja pats cilvēks kļūst par sava likteņa noteicēju. Bet, lai tā notiktu, viņam vispirms jāuzņemas atbildība par savām domām. 

Domas – tā ir apbrīnojama un neparasta Visuma enerģija, ko rada Cilvēks. Tā ir Gaismas sākotnējā forma, Gaismas, kas ar parastu aci nav ieraugāma. Tai eksistē tādi jēdzieni kā ātrums un attālums. Tā ir visur ieplūstoša, visaptveroša un visvarena. Vārds – tā ir domas apskaņošana. Darbs – tā ir materializēta doma. 

Viss dzīvais virs zemes var just un izstarot savu paša Gaismu. Bet spēja piešķirt vārdam jēgu piemīt tikai cilvēkam. Ikviena doma, vārds un darbs tiek ierakstīts Dzīves Mūžīgajā Grāmatā Sirdsapziņas bezrobežīgajā telpā. 

Savā zemapziņā atklājot negatīvās programmas, var noskaidrot noteiktas likumsakarības un radīt jaunas programmas, kas palīdzēs atklāt savu Patiesības ceļu. 

Jebkurš cilvēka stāvoklis ir viņa pasaules modeļa izraisītas sekas. 

Mūsu zemapziņas saprāts izfiltrē informāciju ar savdabīgām programmām – filtriem: neirofizioloģisko, sociālo un individuālo filtru. Kāda plūsmas daļa tiek izlaista, kaut kas tiek sagrozīts, bet kāda informācija tiek vispārināta. Mūsu apziņai ir vajadzīga tikai maza tērcīte no vispārējās plūsmas. Tā rezultātā starp to, kas patiešām notiek Pasaulē, un to, kas ir mūsu šīs Pasaules pieredze (proti, mūsu pasaule) ir liela atšķirība. 

Ar vārdu, tēlu, sajūtu, skaņu, smaržas un garšas palīdzību mēs veidojam savu realitātes modeli. Ja mums ir kāds šā modeļa elements, mēs uzreiz citādi jūtam un skatāmies, mainās arī visa pasaule. 

Vadoties no augstāk minētā, gluži citu būtību iegūst tādi jēdzieni kā ģimene, nācija un ticība. Tie vairs nav abstrakti jēdzieni. Tie noteiktā veidā uzbūvē mūsu dzīvi. Un tā dēvētie uztveres orgāni – acis, ausis, mēle un āda – kļūst par apkārtējās pasaules veidošanas instrumentiem. 

Ar valodu un valodas struktūrām mēs veidojam savu pasauli. Katram cilvēkam ir burvju nūjiņa – VĀRDS. Un visi cilvēki to izmanto. Kāds ar tā palīdzību pārveido savu dzīvi un palīdz apkārtējiem. Citi – rada slimības sev un apkārtējiem, „nobur” un apvārdo. 

Īstajam vārdam ir jāatskan īstajā brīdī un īstajā vietā, un noteiktā secībā. Bet tieši tas jau arī nav tik vienkārši. Un ne vienmēr cilvēks var to izdarīt. Ir vajadzīga sirdsdomu skaidrība un jūtu atklātība. Svarīgi ir tas, kas slēpjas aiz katra vārda. Svarīgi ir tēli un jūtas. 

Kā jau tika minēts, katrā cilvēkā ir apslēptas visas Visuma enerģijas. Viņā ir Radošie, Postošie un Līdzsvarotie spēki. Tie ir arī Dabā. Postošos spēkus cilvēks ir nosaucis par tumšo pusi, bet radošos – par gaišo. Līdzsvarojošos spēkus par Harmoniju vai Saskaņu. Visas šīs enerģijas ir dzīvībai nepieciešamas. Katra savā veidā. bet cilvēks jau kopš dzimšanas vada Visuma spēkus. 

Tāpēc uzrunājot cilvēku (jebkurā veidā – mutiski, rakstiski vai citādi), jāvēršas pie viņa „ES” Gaišās un Harmoniskās puses. Tumšo pusi gluži vienkārši vajag ignorēt. Tad postošie spēki „strādās” tikai harmonijas un radīšanas labā. 

To var izdarīt tikai tajā gadījumā, ja paši būsim harmoniski cilvēki un mūsu domas būs gaišas. Galvenais – nemelot. Jābūt godīgiem un vispirms pret sevi. Jāuzņemas atbildība par katru savu vārdu. 

Katrs cilvēks ir burvis. No viņa sirdsdomu skaidrības ir atkarīgs tas, vai viņš ir labs vai ļauns. Dāvā laimi vai sagādā bēdas. Gan vienā, gan otrā gadījumā mehānisms ir viens un tas pats.

(c) www.stilaparks.lv