Lai apzīmētu to, kas mūs aptver, mēs parasti lietojam vārdu "pasaule", "Visums", "Kosmoss". Mums visiem ir izveidojušies kaut kādi savi priekšstati par "pasauli". Mums nepieciešams šo "pasauli" sistematizēt, sakārtot tā, lai mēs būtu spējīgi tajā orientēties un to tā vai citādi izmantot.
"Mēs domājam par priekšmetu pasaules eksistenci tikai mūsu uztveres īpatnību dēļ. Tas, kas šeit reāli atrodas — tās ir Ērgļa emanācijas* — plūstošas, vienmēr kustībā esošas un vienlaicīgi neizmainīgas, mūžīgas," — tā pasaules uzbūvi apraksta Karloss Kastaņeda.
Mūsu "pasaule" nepavisam nav tāda, kādu mēs to iedomājamies. Mēs to uztveram un aprakstām kā priekšmetu pasauli, bet tā tas nav.
Patiesībā pasaule IR tāda, kādu mēs to redzam, bet vienlaikus tā tāda NAV. Paradokss? Jā, bez šaubām. Pasaule nav tik noturīga un reāla, kā mūsu sajūtas iemācītas ticēt, bet tā nav ari ilūzija, rēgs, kā sliecas uzskatīt dažas misticisma mācības.
* Enerģijas plūsmas (R.K.)
Mēs sajūtam pasauli — tas ir fakts. Bet tas, ko īsti mēs sajūtam — tas jau ir pavisam cits fakts. Kopš zīdaiņa vecuma mēs visi tiekam apmācīti uztvert pasauli "pareizi", proti, tā, kā to uztver mūsu vecāki, tuvinieki, vēlāk — sabiedrība. Par cilvēku nepiedzimst, par cilvēku jaundzimušais kļūst apmācības procesā. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad cilvēka mazuļus uzaudzina dzīvnieki, piemēram, vilki. Vēlāk, nonākuši pie cilvēkiem, šie bērni vairs nespēj būt cilvēki, jo viņi ir iemācīti būt vilki.
"Pirmā patiesība ir tāda, ka mūsu pazīšanās ar mums sajūtamo pasauli piespiež mūs ticēt, ka mūs ielenc priekšmeti, kuri eksistē paši par sevi, tādi, kādus mēs tos uztveram, kaut gan īstenībā nav priekšmetiskas pasaules, ir tikai Ērgļa emanāciju pasaule."
Iemesls, kādēļ mēs pasauli neredzam kā enerģiju tīrā veidā, bet gan kā "priekšmetu pasauli" ir tas, ka 99,9% cilvēku nejūt nekādu vajadzību redzēt pasaulē kaut ko vairāk, — kaut ko, kas pārsniegtu viņu vēlmes pēc pārtikas, drošības un sugas turpināšanas.
Lai cilvēks spētu pārvarēt ieradumu inerci un ieraudzīt pasauli "tīrā veidā", nepieciešama papildus enerģija, kuras cilvēkam parasti nav. Visa tā enerģija, kas piemīt normālam vidusmēra pilsonim, ir pilnā mērā iesaistīta šī pilsoņa jau esošās pasaules "noturēšanā". Visu enerģiju, kas cilvēkam ir, viņš jau iesaista esošās dzīves uzturēšanā, kas galvenokārt sastāv no personīgā svarīguma sajūtas apmierināšanas. "Priekšmetiskā pasaule" kā pasaules apraksta veids vislabāk atbilst šīm vajadzībām. "Cilvēku acis meklē pasaules ēdienu" — raksta Kastaņeda.
No otras puses, — lai dzīva būtne varētu šajā enerģijas plūsmu pasaulē DZĪVOT (vai nu tā meklē tikai ēdienu, vai ari kaut ko vairāk), tai JĀIEMĀCĀS šī pasaule kaut kā "aprakstīt", uztvert. Kad būtne (cilvēks) iemācījies to darīt tā, kā to dara citas līdzīgas būtnes (cilvēki), var uzsākt nākamo apmācības fāzi un apgūt citus pasaules aprakstu veidus, un pat iemācīties uztvert pasauli "tīrā veidā" kā enerģijas plūsmas, tādēļ mums visiem noteikti jāiemācās vispirms uztvert pasauli tā, kā to dara cilvēki. Ja cilvēks ir vesels, labi saprotas ar citiem sabiedrības locekļiem, ja ir atradis "savu vietu dzīvē", tas nozīmē, ka šāds cilvēks labi apguvis "cilvēcisko pasaules aprakstu". Turpretim, ja cilvēks ir nevesels, it īpaši, ja viņam rādās halucinācijas, ja viņš neprot nošķirt savas fantāzijas no "reālās dzīves", tas nozīmē, ka šim cilvēkam ir būtiski traucējumi "pasaules aprakstīšanā". Viņš neprot pasauli sakārtot, viņam tā ir izplūdis haoss. Acīmredzot šāda cilvēka audzināšanā ir pieļautas būtiskas kļūdas vai arī viņam trūkst enerģijas, nav spēka "sakārtot pasauli". Ja cilvēks nav spējīgs sakārtot šo vienu — "cilvēcisko pasauli", tad velti gaidīt, lai viņš būtu spējīgs apgūt cita veida pasaules aprakstus. Šī iemesla dēļ ārkārtīgi nevēlami ar okultisma praksi nodarboties cilvēkiem, kuriem ir "problēmas" — depresijas, halucinācijas, būtiski konflikti sabiedrībā. Šāds cilvēks riskē sagraut pēdējās sava "pasaules apraksta" paliekas un iegrimt absolūtā haosā — proti, neārstējamā ārprātā.
Tātad mums līdzās eksistē vēl neskaitāms daudzums "pasaules aprakstu". Daži no tiem ir visai līdzīgi mūsējam, citi — krasi atšķirīgi. Suns šo pašu pasauli redz savādāk kā cilvēks. Suns redz daudz sliktāk, neizšķir krāsas, toties nesalīdzināmi labāka ir suņa oža, turklāt suņa dzirdes diapazons ir augstāks nekā cilvēka dzirdes diapazons. Kaķis labi redz tumsā, kaķim nakts liekas pilnīgi citāda kā cilvēkam… Un tomēr tā ir viena un tā pati pasaule, ko uztver suns, kaķis un cilvēks. Vai tad var apgalvot, ka kāds no viņiem pasauli redz "nepareizi"? Tās, kā pasauli uztver normāls, vesels cilvēks, pats par sevi nav ne "slikti", ne "labi". Slikti ir, ja cilvēkam piemīt pārmērīgs egoisms, bailes, alkatība. Bet šādu cilvēku par normālu un veselu uzskatīt nevar…
Var iemācīties papildināt savu "pasaules aprakstu". Cilvēks var iemācīties redzēt tumsā, saskatīt "auras", ja vien viņam pēc tā ir vajadzība un ir pietiekoši daudz enerģijas, lai to izdarītu.
Daudzu primitīvo tautu šamaņi un burvji ir izveidojuši savu "Burvju pasaules redzējumu". Šāds burvis vēl nespēj uztvert pasauli kā enerģijas plūsmas tīrā veidā, taču viņa pasaule ir citāda, tajā bez visa tā, ko uztver parasts cilvēks, ir arī dažādi gari, neredzamas būtnes. Burvis tos visus kaut kādā veidā "redz", sarunājas ar tiem. Viņš vienlaikus redz pasauli tādu, kādu to redz parastie cilvēki, bet tai pašā laikā viņš spēj uztvert arī kaut ko vairāk. Līdzīgi darbojas arī mūsdienu ekstrasensi. Viņi redz cilvēku, bet vienlaikus redz arī cilvēka enerģētisko lauku — auru. Pie tam dažādi ekstrasensi viena un tā paša cilvēka auru var saskatīt dažādi — viens, piemēram, melnbalti, otrs — krāsaini.
Cītīgākie ekstrasensi savu pasaules redzējumu sistematizē, veidojot dažādas, bieži vien visai sarežģītas "smalko pasauļu hierarhijas". Daudzas šādas sistēmas ir veidojušās gadsimtiem ilgi un atspoguļo attiecīgās kultūras tradīcijas. Rietumu pasaulē izplatītākā "ezoteriskā pasaules apraksta sistēma" izklāstīta rozenkreiceru mācībā. Tā sakņojas senebreju kabalistu tradīcijās, kas bagātinājušās ar sengrieķu garīgo skolotāju sasniegumiem. Eiropas viduslaikos šī tradīcija tika kopta dažādos garīgajos ordeņos — rozenkreiceru brālībā, masonu ordeņos. Iā ir pamatā arī viduslaiku alķīmijai. Par šīs tradīcijas pamatlicējiem tiek uzskatīti senie ēģiptieši. Tā saucamās Hermētiskās filosofijas pamatlicējs bijis Her- mess Trismegists — "Trīskārt Lielais", kurš it kā esot bijis ēģiptiešu priesteris. Viņš sarakstījis ievērojamo traktātu "Smaragda plāksnes", kas līdz mūsdienām neesot saglabājies. Uz šiem tekstiem tad arī balstās Hermētiskās filosofijas doktrīnas. Vairums pētnieku sliecas domāt, ka Hermess Trismegists ir mītiska persona — tas, protams, nav būtiski, jo mums svarīgāka ir šī garīgā tradīcija pati par sevi, nevis tās pamatlicēju biogrāfijas.
XIX gs. beigās, palielinoties eiropiešu interesei par Austrumiem, radās mēģinājumi šo Rietumu tradīciju "krustot" ar Indijas reliģiskajām mācībām — tā radās Helēnas Blavatskas aizsāktā teosofu kustība.
Savi "ezoteriskā pasaules apraksta" varianti ir visām lielajām kultūras tradīcijām. Daudz kas tajos ir līdzīgs — kā gan citādi? Mūsdienās parādās tendences uzsvērt šīs līdzības, šos daudzos variantus sintezēt, apvienot vienā veselumā, taču vispirms iepazīsimies ar tā saukto Rietumu okultisma tradīciju. Kā pasauli redz Rietumu mags?
Pasaule, kurā mēs dzīvojam, var likties kā absolūti nejēdzīgs sagadīšanās un nejaušību haoss, nesakarīgs notikumu virpulis, taču magi ir stingri pārliecināti, ka tā nav. Īstenībā pasaule ir vienota — vienots organisms, kurā visas tā daļas savstarpēji saistītas noteiktā kārtībā. Arī ikvienam cilvēkam ir sava vieta šajā stingrajā kārtībā. Turklāt cilvēks pats ir šī lielā veseluma miniatūrs atspulgs — mazais veselums. Cilvēks sastāv no dažādām fiziskajām un garīgajām daļām, viņā ir apvienoti visdažādākie noskaņojumi, emocijas, domas, kas visas kopā veido šo veselumu — cilvēku. Maģijā Visums — Makrokosms — tiek aplūkots kā cilvēka organisms, tikai neizmērojami lielākos apmēros. Savukārt cilvēks — Mikrokosmoss — tiek uzlūkots kā Makrokosmosa līdzinieks (un arī sastāvdaļa).
Gluži tāpat, kā visas cilvēciskās rakstura šķautnes un parādības ir vienas un tās pašas personības aspekti, tā ari visas Visuma parādības ir kaut kā liela un vienota atsevišķi aspekti, izpausmes. Šo lielo Vienoto mēdz dēvēt ari par Dievu, Valdnieku, To Kungu, Garu.
Visums un viss, kas tajā eksistē, ir šī Dieva sastāvdaļas, izpausmes. Dievs — tas ir gigantisks cilvēka organisms, bet cilvēks — mikroskopiska Dieva kopija. "Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības…" Izmantojot šo līdzību, cilvēks spēj mistiskā garīgā ceļā pielīdzināties Lielajam Visumam, pakļaut tā procesus savai gribai. 1a kā visas lietas ir Vienotā dažādi aspekti, mags spēj izmantot savā Ceļā pilnīgi visu. Pilnīgs mags spējīgs sasniegt šo visu lietu vienoto Centru, kur cilvēks kļūst par Dievu. Šo procesu alķīmiķi sauc par Lielo Darbu, vissarežģītāko un visnozīmīgāko maģisko darbību.
Vienotajā maģiskajā Visumā darbojas dažādi maģiskie spēki, kas visi ir Lielā Vienotā Spēka dažādas izpausmes. 7ā kā Visums līdzinās gigantiskam cilvēkam, tad tajā sastopamas arī visas cilvēciskās kaislības — mīlestība, naids, iekāre, žēlums, pašaizsardzības tieksme. Šiem dažādajiem spēkiem (enerģijām!) doti dažādu dievu, dēmonu, eņģeļu un planētu nosaukumi.
Magi nodarbojas ar šo spēku izzināšanu un pakļaušanu savai gribai. 1ās ir iespējams, jo visi augstākminētie spēki sastopami kā Makrokosmosā, tā arī Mikrokosmosā. Ārpusē esošie — Makrokosmosa spēki — ir paša maga personīgo impulsu līdzinieki pastiprinātā veidā, lātad mags savu Ceļu iesāk ar to, ka iepazīst pats sevi un iemācās pārvaldīt savus impulsus.Tiklīdz viņš ir iemācījies pārvaldīt sevi, viņš spēj pārvaldīt arī Makrokosmosa spēkus. Kādā veidā tas notiek?
Saistošais elements, "strāvas vadītājs", saikne starp maga mikrokosmiskajiem spēkiem un makrokosmiskajiem spēkiem ir IZTĒLE. Trenēta un izkopta IZTĒLE ir varens maģiskais ierocis! Bez tam ārkārtīgi būtiska ir maga prasme KONCENTRĒTIES. Magam jāspēj fokusēt visu savas būtnes spēku un vēlmes uz kādu vienu mērķi, tēlu. Koncentrēšanās prasmei maģijā ir izšķirošā nozīme. Eksistē vecs ticējums, ka magu varot pazīt pēc īpašas, nekustīgas skatiena izteiksmes. Viss pārējais, ko pielieto mags — rituāli, buramvārdi, žesti, priekšmeti — noder vienīgi šīs IZTĒLES veicināšanai un lai KONCENTRĒTOS.
Te jāpaskaidro (tiem lasītājiem, kas varbūt to vēl nebūs dzirdējuši), ka arī DOMA ir savā veidā MATERIĀLA, proti, — tā veido formas, kam ir noteikta struktūra un enerģija — tā saucamās DOMFORMAS. Mags šīs domformas veido ar IZTĒLES un KONCENTRĒŠANĀS palīdzību. Domformām piemīt spēja iedarboties uz pasauli! Ja mags apveltīts ar lielu koncentrēšanās un iztēles spēju, ja viņš pats ir enerģētiski spēcīgs, viņš var radīt ļoti noturīgas un iedarbīgas domformas.
Rūta Kalniņa
Kā kļūt par ekstrasensu
