Mans mīļais cilvēk! Mana mīļā laikabiedre!
Savu ceturto grāmatu es adresēju tev. Mēģināšu palīdzēt, lai tu tiktu galā ne tikai ar savām fiziskajām ciešanām vien.
Mana mīļā, es zinu, cik grūti tev klājas šajā nesaudzīgajā un netiklajā pasaulē, kas ielaužas tavā mājā ne tikai no televizora ekrāna, kur nežēlība un slepkavības, šaušalīgas izrēķināšanās ainas mijas ar estrādes, kino, televīzijas zvaigžņu, politiķu un citu prominenču pašapmierinātajām sejām…
Patlaban tev klājas grūtāk nekā jebkad agrāk visā cilvēces vēsturē, tāpēc ka tev, sievietei, kuru Dievs apveltījis ar viscildenākajām ar mātes jūtām, apzināti, pret savu gribu jāpielāgojas apstākļiem, ignorējot savu "Es", jāpazemojas, jāpacieš pazemojumi, rupjība un sitieni gan fiziski, gan psiholoģiski un morāli, kas ir vēl briesmīgāki, jo ievaino dvēseli un sirdi.
Kas notiek ar pasauli? Tā gāžas bezdibenī, kur tiek mīdīts kājām, pazemots un apgānīts vissvētākais, kas ir uz Zemes, mātes, sievietes sirds un dvēsele. Bezjūtība, netikumība, izlaidība, visatļautība, meli, krāpšana tas viss ievaino tavu sirdi un iznīcina sievietes dvēseli, iznīcina pašu sievieti, bet tātad iznīcina MĀTI. Un, ja PASAULE, VALSTS, SABIEDRĪBA atļauj to darīt un to dara, tas nozīmē, ka tā iznīcina arī sevi.
Mums teic, ka ir civilizētas un necivilizētas, attīstības ceļu ejošas, demokrātiskas un nedemokrātiskas valstis. "Civilizētās" cenšas diktēt citām valstīm savu morāli, savas vērtības utt., jo uzskata: ja jau tās ir civilizētas, tad var to atļauties.
Mūsdienu pasaulē es neredzu nevienu valsti, kuru varētu uzskatīt par civilizētu, jo valsts civilizētību nosaka nejau tehnikas progresa un sabiedrības finansiālās un ekonomiskās turības līmenis. Civilizētības līmeni nosaka sabiedrības un katra tās locekļa, katra šajā sabiedrībā dzīvojošā cilvēka tikumība… Tā izpaužas attieksmē pret vecajiem ļaudīm, sievietēm, vīriešiem, pret jebkuru cilvēku…
Uz mūsu planētas mīt necivilizēta cilvēce, kura nostājusies uz tehnokrātiskā attīstības ceļa un kurā ikviens saskata tikai vienu vienīgu mērķi ar jebkuriem pieejamiem līdzekļiem iegūt personisko bagātību. Un tam tiek pakļauts viss: gan politika, gan reliģija, gan arī attieksme pret sievieti. Paskaties apkārt tevi izrāda kā verdzeni, kā dzīvnieku, kā kaķeni.
Lai gan īpaši jau nespiež to darīt. Daudzām tas pat iepaticies, viņas pašas labprāt demonstrē savus miesas "daiļumus", uzbudinot… Un pat neuzbudinot, bet ierasti papildinot reklāmu, izklaidējošos raidījumus, izpriecas pasākumus… Šāda sieviete nekaunoties un pat ar lepnumu stāsta par simtiem slavenu vīriešu, kas bijuši viņas mīļākie. Pasaule ir kļuvusi ačgārna. Bet varbūt tā vienmēr tāda ir bijusi? Varbūt arī agrāk viss bija tieši tāpat vai vēl "vienkāršāk"? Domāju, jā, šī pasaule bija un nebija tāda pati. Izlaidība un visatļautība taču nav bijušas vienmēr. Cilvēces attīstība, arī tās tikumiskā attīstība, ir turpinājusies. Mūsu civilizācijas dzīvē bija laiks, kad izlaidība vismaz netika klaji izrādīta. Tomēr tas nebija visai ilgs laikposms cilvēces dzīvē. Tagad uz ekrāniem visbiežāk redzam ne jau dvēseles kustību, bet gan ķermeņu kustības. Vai vēlamies atgriezties dzīvnieku pasaulē? Vai tiešām tīši vai netīši tiecamies degradēties? Iznāk, ka jā. Es to konstatēju bez nosodījuma, jo neesmu taču nekāds cilvēces tiesātājs. Katram gan atsevišķam cilvēkam, gan valstij kopumā ir sava morāle, katram ir savas morālās vērtības. Taču izlaidība nekad netiks pieskaitīta pie cilvēces progresīvajiem ieguvumiem.
Ja valsts, kas pretendē uz mūsu planētas viscivilizētākās valsts lomu, jebkuras sievietes tieksmes reducē līdz gultai, ja tā sagroza pašu mīlestības būtību, aizstājot to ar formulu: ieraudzīju, sagribēju, pārgulēju, lai kur tas būtu vilciena vagonā, lidmašīnā, uz mašīnas aizmugures sēdekļa vai tad tāda valsts var būt civilizēta? Sievietes vietā mums uzspiež lelli ar kuplām krūtīm, tukšu skatienu, lelli, kura izrunā tikai lētas banālas frāzes. Un šis tēls pamazām iesakņojas arī pie mums, ienāk mūsu dzīvokļos, ģimenēs, pie tā pierod mūsu bērni un pierodam mēs paši. Un es redzu, kā līdz ar to mainies arī tu, mana mīļā. Redzu. Protams, tu kļūsti ārēji interesantāka, skaistāka, elegantāka. Tu centies taisīt karjeru biznesā un bieži vien savā dzīvē liec to pirmajā vietā. Taču es arī redzu, kā tu skaties uz vīriešiem, kā viņus vērtē. Un aizvien retāk runā tava sirds, bet aizvien biežāk auksts aprēķins, tiekšanās pēc iepriekš izkalkulētas nākotnes. Tu tagad precies vēlāk, 28 30 gadu vecumā, turklāt tev ir mazsvarīgi, ka vīrs ir vairākus desmitus gadu vecāks. Galvenais tev tagad ir kas cits labi iekārtota dzīve un pārticība. Pie manis nāk tūkstošiem dažāda vecuma sieviešu. Nāk ne tikai ar savām fiziskajām kaitēm, nāk tad, kad radušās psiholoģiskas drāmas, stress, problēmas dzīvē un ģimenē. Viņas grib mīlēt un tikt mīlētas, viņas grib veidot normālu, veselīgu ģimeni. Viņas, manas mīļās, cīnās par saviem piedzērušajiem un vārgajiem vīriem, kas kļuvuši pavisam gaudeni vai nu tāpēc, ka neprot strādāt, vai tāpēc, ka nevēlas neko darīt. Viņas grib būt vājas, dāvāt savus glāstus un maigumu stipram un kārotam vīrietim, bet tāda nav. Šāds vīrietis stiprs un uzticams kaut kur pazudis.
Kā palīdzēt sievietēm? Mainīt situāciju valstī? Mainīt vīru? Atrast citu darbu? Nomainīt priekšnieku? Radīt jaunus bērnus paklausīgākus un labāk audzinātus? Kā palīdzēt sievietei, kas 20 gadu vecumā vairs nekam netic? Viņas, nabadzītes, iet pie psihologiem, psihoanalītiķiem, psihoterapeitiem, psihosomatiķiem. Tagad tā ir modes lieta, kuru arī esam pārņēmuši no "civilizētajām" valstīm. Viņas iet, saņem kaut kādas konsultācijas, bet pēc tam nāk pie manis, bieži vien vēl vairāk iztukšotas, vīlušās, zaudējušas ticību gan saviem spēkiem un savām iespējām, gan valstij, gan sabiedrībai, gan pašai dzīvei.
Pavisam nesen es nolēmu painteresēties, kā strādā psihoterapeiti. Uzaicināju vienu no šādiem "spīdekļiem" pie savas darbinieces, kura dziļi pārzina filozofiju, psiholoģiju, Freida mācību. Tikšanās scenāriju izstrādājām jau iepriekš. Šī sieviete izturēja aptuveni pusotras stundas garo "sarunu", kuras saturs galvenokārt bija Freida mācības brīva interpretācija un viņas cilvēciskās cieņas pazemošana. Pēc tam viņa straujā gaitā atstāja istabu, bet uz manu jautājumu, kas tad šai sievietei kaiš, cienījamais "kolēģis" sacīja, ka viņu tikai daži soļi šķir no šizofrēnijas. Vajag ārstēt, ārstēt un ārstēt. Bet to izdarīt var tikai viņš. Faktiski par "pieticīgu" samaksu. Par pirmo reizi viņš paņēma 50 dolārus…
Lai palīdzētu sievietei, kas dzīvo kaut kur milzīgajā, plašajā Krievijā un saglabājusi sevī senču mantojumu, pirmām kārtām ir jābūt krievu cilvēkam, kurš dzīvo viņai līdzās, kurš, tāpat kā viņa, elpo šo ne visai tīro gaisu, staigā pa ne visai tīrajām ielām un prospektiem, spiežas iekšā sabiedriskā transporta pārpildītajos vagonos.
Ir jācenšas izprast sievieti, mūsu laikabiedri, un jārīkojas tā, lai viņa tevi uztvertu ne tikai kā ārstu, kas ieteic kādas tabletes, bet arī kā cilvēku, kas ir gatavs klausīties, nevis runāt, klausīties un klausīties, bet pēc tam mēģinās maigi un pacietīgi kaut ko ieteikt, dot kādu ievirzi, turklāt pacilājot, nevis pazemojot. Par to visu mēs arī runāsim sievietei veltītajās grāmatās. Šajā pirmajā grāmatā ir ļoti daudz izveseļošanās piemēru, ir ievietotas manu pacienšu, manu mīļo, brīnišķīgo sieviešu vaļsirdīgās vēstules. Un tā nav nejaušība. "Grāmata, kas ārstē" ne jau velti manām grāmatām dots šāds nosaukums. Protams, tās ārstē, pateicoties Radīšanas Enerģijai, taču svarīga nozīme ir arī manu pacienšu vaļsirdībai, izveseļošanās piemēriem, stāstījumiem par grūto un sarežģīto ceļu, kuru viņas noiet kopā ar mani, lai atgūtu veselību. Tāpēc, mana mīļā lasītāja, iepazīstoties ar manām grāmatām, nesteidzies. Centies tās "izdzīvot" kopā ar katru pacienti, kuras vēstuli lasīsi. Tikai tad tev radīsies īsta saskarsme ar Radīšanas Enerģiju, kas dara Brīnumus šobrīd, tagad, jaunās tūkstošgades sākumā. Lai tev, mana mīļā, labi veicas kopā ar mums!
Sanktpēterburgā 2000. gada 11. martā
No slimības vēstures 1014887 (dzimšanas gads 1952.): "…Biju uz pieņemšanu pie ginekologa. Esmu pilnīgi vesela! Nav hroniskā adneksīta, nav dzemdes perforācijas šuves un nav dzemdes saliekšanās. Dzemdes stāvoklis atbilst nedzemdējušas sievietes veselības stāvoklim (bet man ir divi bērni un, lai piedod Dievs, bijuši četri aborti, kuru dēļ savulaik dzemdes sieniņas kļuva plānas). Ārsts bija šokā, šūpoja galvu un teica, ka kaut ko tādu redzot pirmo reizi. Un rezumēja: četrdesmit sešu gadu vecumā beidzot vesela."
No slimības vēstures 1012274 (dzimšanas gads 1953.): "…Mani glābj buklets. Tagad man pirmās zāles ir buklets: kur vien iesāpas, lieku klāt, vienmēr palīdz…"
No slimības vēstures 1001086 (dzimšanas gads 1945.): "…Izzudušas galvassāpes, ģīboņi, elpas trūkums, labāk saožu smaržas, aknas samazinājušās un atbilst normai, izzudušas smiltis un dzemdes kakla cistas, nav vairs piedēkļu hroniskā iekaisuma, iztaisnojušies rokas un kāju pirksti. Uzlabojies miegs, vairs nekrācu. Savā vecumā esmu kļuvusi izturīga gan garā, gan miesā. Ar manu enerģiju pietiktu 10 cilvēkiem, darbaspējas milzīgas…"
No slimības vēstures 1003659 (dzimšanas gads 1934.): "…Lūk, rezultāts: nav dzemdes fibromiomas, tā izzuda jau piektās ārstēšanās sērijas laikā, reizē normas rādītājus atguva kreisais virsnieru dziedzeris, žultspūslī izzuda 2 cm liels akmens, kopš 1993. gada mana pirmā ārstēšanās cikla laikiem nemoka radikulīts, labi darbojas zarnu trakts, brīnišķīgi guļu. Nostiprinājies urīnpūslis. Es pateicos Dievam par to, ka Viņš savulaik aizveda mani pie Jums. Zemu noliecu galvu Jūsu priekšā…"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru