Atriebība un laimes izjūta

Ja kāds mani ir aizvainojis, viņam par to būs jāsamaksā!

Šī doma ļoti dabiski ienāk tev prātā, kad kāds tevi aizvaino vai piekrāpj. Tu gribi, lai šis cilvēks piedzīvo tādas pašas ciešanas, kādas tev nācās piedzīvot viņa dēļ.

Patiesībā tu nekad nepiedzīvo ciešanas kāda cita dēļ.

Tu ciet tikai un vienīgi savas karmas dēļ. Tava karma ir tava reakcija uz apkārtējiem cilvēkiem un situācijām.

Karma — zemapziņas uzskatu formā — visu laiku ir kopā ar tevi tavā esamības ceļojumā, bet zemapziņā noglabātie priekšstati izpaužas kā domas. Tātad, iemācoties novērot un apzināties savas visdziļākās domas, tu vari identificēt domāšanas modeļus, kurus radījuši zemapziņā esošie negatīvie uzskati. Tieši šie uzskati provocē negatīvās situācijas tavā dzīvē. Apkārtējie cilvēki darbojas tikai kā starpnieki, kas "piegādā" tev likstas un ciešanas. Tu saņem to, ko esi piesaistījis ar savām domām.

Piemēram, ja kāds ir tevi piekrāpis, tev vispirms vajadzētu identificēt ar uzticēšanos saistītos uzskatus savā apziņā. Iespējams, apzināti tu mēģināji kādam uzticēties, ķet zemapziņā tomēr nebiji pārliecināts par savas rīcības pareizību. Varbūt tu patiesībā domāji, ka nevienam nevar uzticēties? Ieskaties sevī, lai noskaidrotu, vai pilnībā respektē sevi un uzskati, ka esi pelnījis cieņu, ko apzināti meklē. Daudzi cilvēki nemīl sevi, taču šāda attieksme izraisa pašcieņas trūkumu un dabiski piesaista pazemojumus no ārpasaules.

Katra situācija, kas liek tev justies nelaimīgam vai rada diskomfortu, ir iespēja ieskatīties sevī un atbrīvoties no kāda negatīva uzskata. Ja kāds ir tevi nodevis, pajautā sev, vai cieni šo cilvēku. Saskaņā ar vienu no Visuma likumiem tas, ko tu sūti ārpasaulei, atgriežas pie tevis daudzkārt lielākā apmērā. Tātad, ja tu neizjūti cieņu pret kādu cilvēku, tu nevari gaidīt, lai viņš cienītu tevi.

Spēcīga vēlme atriebties kādam par nodarītu pārestību ne tikai atgādina par piedzīvoto aizvainojumu, bet arī vairo negatīvo emociju spēku. Vēlreiz atmiņā uzjundītā pārestība, kā arī dusmas un naids nošķir tevi no tavas patiesās būtības — no mīlestības, iekšējā miera un laimes izjūtas. Labāk būtu piedot cilvēkam, kurš nodarījis tev pāri. Tomēr piedot nekādā ziņā nenozīmē sūtīt signālu, ka tev drīkst darīt pāri atkal. Šādu signālu pāridarītājs toreiz bija saņēmis no tevis, lai varētu tevi negatīvi ietekmēt. Vispirms noskaidro, kāds cēlonis radīja šo signālu, un tad atbrīvojies no tā. Tiklīdz atkal būsi pārliecināts par sevi, neviens nekādā veidā nespēs tevi negatīvi ietekmēt.

Ja kāds ir nodarījis tev kaitējumu, tas noticis tikai tāpēc, ka tu devi viņam spēku to izdarīt. Dažkārt cilvēki saka: "Es taču dāvāju viņam tik daudz mīlestības, sirds siltuma un cieņas, bet, re, kā viņš mani piekrāpa!" Ja tu patiesi, pilnīgi un neierobežoti mīli un akceptē sevi, tev nemaz nevajag censties mīlēt un cienīt kādu citu. Tad mīlestība pret sevi un sevis akceptēšana ir tavs dabiskais esamības veids. Tad tev vairs nav jārēķina, cik daudz esi izdarījis kāda cita labā, jo tu dari labu bez jebkādas piepūles. Savus labos vai sliktos darbus cilvēki atceras tikai tad, ja tie prasījuši zināmu piepūli no viņiem, ja konkrētā darbība nav bijusi viņiem dabiska. Darīt kādam labu tikai pienākuma dēļ vai cerībā saņemt kaut ko pretī — tas nozīmē pūlēties, ignorējot neierobežotas mīlestības spēku.

Ja tu dzīvo, pilnībā mīlot un akceptējot sevi, tavā apziņā nav vietas negatīvām emocijām, tādām kā naids vai dusmas. Mīlestība piesaista visu pozitīvo un dod tev iespēju būt laimīgam. Turpretī vēlme atriebties galvenokārt kaitē tev pašam, pirms nodara kaitējumu tam, kuram gribi atriebties. Tad kāpēc izvēlēties atriebību, nevis laimi?

Citu vainošana un savas vainas apziņa

Es vainoju citus cilvēkus tikai tad, ja viņi mani aizvaino vai sāpina.

  

Ja tu vaino citus, kad jūties nelaimīgs kāda cilvēka rīcības dēļ, tu atkal esi aizmirsis, ka visu savā dzīvē radi pats. Tu izvirzi prasības citiem, un, kad viņi nerīkojas atbilstoši šim prasībām, tu jūties nelaimīgs, turklāt vaino viņus par to, ka jūties nelaimīgs.

Indijā pēdējos gados vērojama spēcīga Rietumu kultūras ietekme, tomēr indiešu tradīcijas vēl joprojām ir dziļi iesakņojušās sabiedrībā. Indijā meitenes uzaug ar apziņu, ka kādudien viņām būs jāpieņem un jāgodā cita ģimene kā savējā. Tāpēc viņas visiem spēkiem cenšas darīt laimīgu ikvienu jaunās ģimenes locekli, tomēr rezultātā pašas jūtas nelaimīgas. Šādas situācijas patiesais cēlonis ir nevis kāds trūkums indiešu kultūrā, bet gan daži izkropļoti uzskati. Meitenes redz un dzird, kā viņu mātes un citas radinieces žēlojas par ciešanām, kas tām bija jāpiedzīvo vīra ģimenes dēļ. Tādējādi meiteņu apziņā nostabilizējas priekšstats, ka tā ir norma. Pretojoties šai normai, viņas, nonākušas jaunajā ģimenē, cenšas pierādīt, ka ir ideālas vedeklas. Bet šajā situācijā iztrūkst sevis akceptēšanas un mīlestības pret sevi! Neviens nevar darīt laimīgus citus, jo pats nejūtas laimīgs.

Cilvēks upurējas tikai tad, ja pietiekami nemīl pats sevi. Protams, šāds upuris nevairo pozitīvo enerģiju, tas nerada ne mieru, ne harmoniju. Ja Indijas tradīcijās augusi meitene vīra ģimenē piedzīvo situāciju, kas nepavisam neatbilst viņas cerībām un prasībām, viņai ir divas iespējas: aiziet no jaunās ģimenes vai pilnībā akceptēt to.

Aizejot no ģimenes, meitene, visticamāk, nesīs sev līdzi uzskatus, kas radīja šo psiholoģiski traumatisko situāciju. Turpretī, uzņemoties pilnu atbildību par savu dzīvi un pilnībā akceptējot to, viņa sāks uzlabot savas dzīves kvalitāti.

Lūk, kāds piemērs. Četri brāļi, kas bija uzauguši vienā mājā, sāka strādāt sava tēva uzņēmumā — katrs no viņiem vadīja kādu uzņēmuma nodaļu. Taču viens brālis guva lielāku peļņu nekā pārējie un kļuva par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pilsētā. Viņš ne tikai baudīja savu panākumu augļus, bet arī palīdzēja brāļiem. Diemžēl problēmu radīja vainas apziņa, kas bija iesakņojusies bagātā brāļa psihē, proti, viņš jutās vainīgs, jo baudīja tādu pārticību, kādas nebija brāļiem. Bagātais brālis neapzināti sūtīja šis vibrācijas brāļiem, radot nepatikšanas sev. Brāļi sāka uzskatīt viņu par pašsaprotamu izpalīgu — nekad neizteica pateicību par atbalstu, tikai pieprasīja aizvien vairāk palīdzības. Bagātais brālis jutās ļoti nelaimīgs. Palīdzēt brāļiem - tas taču nav nepareizi! Bet, ja bagātais brālis būtu atbrīvojies no vainas sajūtas, viņš spētu pilnveidot savu dzīvi, vienlaikus jūtot arī gandarījumu par atbalstu, ko sniedz brāļiem. Kaut piedzimuši vienādos apstākļos un vienādi audzināti, jebkuri divi brāļi vai māsas tomēr ir divas individuālas dvēseles. Viņi ir kopā vienā savas esamības ceļojuma posmā, tomēr katram jāizdzīvo sava karma. Vainas apziņa no bagātā brāļa puses un vainošana no pārējo brāļu puses bija veltīga enerģijas izšķiešana.

Uzskatot, ka pašreizējā situācija un cilvēki, ar kuriem esi saistīts, sagādā tev problēmas, tu novērsies no savas būtības. Šāds uzskats var izraisīt tev ciešanas uz visu mūžu. Neviens nevar tevi ietekmēt, ja tu pats to nepieļauj. Savā pagātnes pieredzē tu esi ieguvis konkrētas mācības un izveidojis konkrētus priekšstatus, lai izvairītos no konkrēta veida ciešanām, taču jauniegūtie priekšstati var izraisīt jaunas ciešanas tavā dzīvē. Kāds uzņēmējs, kurš visu mūžu bija smagi strādājis, vecumdienās bija spiests noskatīties, kā viņa dēls vieglprātīgi izšķērdē visu ģimenes bagātību. Sirmgalvi tas ļoti sāpināja, un viņš bieži sev teica: "Labāk būtu, ja man vispār nebūtu dēla." Nākamajā dzīvē šis vīrs atkal kļuva par uzņēmēju, taču viņam nebija dēla. Tātad lūgšana bija piepildījusies. To nezinot, jaunais uzņēmējs bieži vainoja Dievu par to, ka viņam nav mantinieka, kurš sekmīgi vadītu uzņēmumu viņa vecumdienās.

Tu vaino citus savas nezināšanas dēļ.

Taču citu vainošana nekad nepalīdz. Tā ir vienīgi negatīva enerģija, kas virmo tavā iekšienē, mazina tavu saprātīgās spriešanas spēju un izsauc atriebības vēlmi. Reizēm negatīvās enerģijas liek tev veikt darbības, kam tava sirdsapziņa nepiekrīt, radot konfliktus tevī. Savukārt iekšējie konflikti veicina vainas izjūtas rašanos. Šādā veidā, atļaudams negatīvām emocijām vairoties, tu visu laiku kusties kā svārsts no vienas emocijas uz nākamo.

Katrā savas dzīves mirklī ikviens cilvēks dara tikai to, ko uzskata par pareizu. Taču, ja kāda iemesla dēļ tava "pareizā rīcība" neatbilst citu cilvēku pareizas rīcības kritērijam, tu vaino viņus. Turklāt, ja vēlāk tavi "pareizās rīcības" kritēriji mainās, tu jūties vainīgs, jo esi izdarījis kaut ko "aplamu". Vai tas nav bezjēdzīgi? Viss, kas ir izdarīts, jau ir reāli noticis. Vainojot citus un vairojot savu vainas izjūtu, tu tikai radīsi negatīvu enerģiju sevī un savā dzīvē. Labākais, ko vari darīt šādā situācijā, ir akceptēt visu notikušo kā daļu no karmas pieredzes uzkrāšanas procesa. Ja sāksi vērot savu karmu kopš šī konkrētā brīža, tu ātri vien iznīdēsi visu negatīvo savā dzīvē.

Karmas likums

Vai manu tagadnes ciešanu cēlonis

ir slikta rīcība pagātnē?

Parasti tikai tad, kad dzīvē ienāk ciešanas, cilvēki sāk domāt par garīgumu un aktuāls kļūst termins "karma".

Viena no populārākajām nostādnēm ir šāda: ja tava karma ir laba, tu saņem dzīves balvas, turpretī, ja karma ir slikta, tu piedzīvo ciešanas. Taču vairākumam cilvēku ir grūti akceptēt faktu, ka par kādu savu rīcību, kuru viņi nemaz neatceras, tagad ir jāmaksā ar tik lielām ciešanām.

Lai labāk izprastu karmas likumu, ieteicams paskatīties uz pašreizējo dzīvi kā uz vienu īsu posmu ļoti ilgā dvēseles ceļojumā. Ikviena cilvēka karmu veido viņa reakcija uz situācijām, cilvēkiem, apstākļiem utt. Piemēram, tu konstatē, ka kāds sens draugs ir kļuvis augstprātīgs, jo nesen saņēmis milzīgu mantojumu. Šo situāciju tu vari skaidrot kā sava drauga izvēli (citiem vārdiem sakot — kā viņa karmu) vai arī pieņemt lēmumu, ka nauda samaitā cilvēkus. Taču, nostabilizējot savā zemapziņā šādu priekšstatu, tu bloķē naudas ieplūšanu savā dzīvē! Un vēl kāds piemērs. 

  

Vīrs, kurš bijis neuzticīgs savai sievai, izjūt spēcīgu vainas apziņu un nospriež, ka nav spējīgs veidot labas attiecības ar dzīvesbiedri. Šī priekšstata dēļ viņam būs nelaimīga laulība arī nākamajā dzīvē. Lūk, kā karma nosaka likteni.

Dažkārt karma tiek uztverta kā Dieva sods - "Ja es rīkošos slikti, Dievs mani sodīs". Tas ir ļoti izplatīts uzskats, kas rada cilvēkos bailes no Dieva. Šādos gadījumos kā vārda "ticīgs" sinonīms tiek izmantots jēdziens "dievbijīgs". Bet kā tad ir īstenībā?

Dievs ir patiesa mīlestība bez jebkādiem nosacījumiem. Lai ko tu darītu, Viņš vienmēr ir tev līdzās, sniedzot savu mīlestību un atbalstu. Viņa mīlestība pret tevi nekad nebeidzas. Dievs tevi mīl tik ļoti, ka daļu no sevis ir ielicis tevī, piešķirot tev spēju radīt. Tas nozīmē, ka tu kopā ar Viņu radi savu dzīvi, izmantojot domas, vārdus un darbus. Ja uzskatīsi, ka Dievs ir būtne, no kuras jābaidās, tu liegsi sev iespēju saņemt Viņa žēlastību. Dievs savā mīlestībā vispār netuvosies tev, ja saņems vēstījumu (tavu domu formā), ka baidies no Viņa.

Dievs mīl tevi tieši tāpat, kā vecāki mīl savus bērnus, lai arī kādas palaidnības viņi darītu. Radītājs ir tavs patiesais tēvs un māte. Katrā ģimenē pastāv noteikti pareizās uzvedības noteikumi un noteikta sodu sistēma, kuras nolūks ir iemācīt bērnam vecāku izpratni par vislabāko dzīvesveidu. Vecāku uzdevums ir virzīt bērnu pa pareizo ceļu, lai viņš gūtu vislielāko labumu no savas dzīves. Arī Dieva radītajā Visumā pastāv noteikti likumi, kas valda par tevi, un viens no tiem ir karmas likums. Saskaņā ar šo likumu tu par savu rīcību saņem balvu vai atmaksu — atkarībā no attiecīgās rīcības.

Savu karmu tu radi pats, jo tik lielu spēku tev ir devis Radītājs. Ja katru savas dzīves brīdi izdzīvosi ar pilnu apzināšanos, nevis iesi pa dzīvi kā mēnessērdzīgais, tu radīsi sev lielisku dzīvi un lielisku pasauli. Ja beigsi uzskatīt sevi par nelaimīgu pasaules un konkrēto situāciju upuri, tava dzīve kļūs par brīnišķīgu notikumu virkni.

Saprast un atzīt, ka tikai un vienīgi tu pats esi izvēlējies savu dzīvi pašreizējos apstākļos, - tas ir pirmais solis ceļā uz pozitīvām pārmaiņām. Lai varētu kaut ko mainīt, ir jāpieņem divi fakti. 

Pirmkārt, situācija ir tāda, kāda tā ir.

Otrkārt, tev piemīt spēks to mainīt. Noliedzot situāciju vai izvairoties no tās, tu ļauj tai turpināties.

Piemēram, tev šķiet, ka kāds cilvēks ir tavs ienaidnieks, jo viņš nemitīgi cenšas kaitēt tavām interesēm. Tavuprāt, viņš ir ļaundaris, bet tu — varonis. Taču ļaundari ir sastopami tikai kinofilmās, jo Radītājs nav radījis nevienu pašu ļaundari. Viņš ir radījis visus cilvēkus vienlīdzīgus, ar vienādu radošo enerģiju, un Viņš turpina dot visiem vienādu svētību - neierobežotu mīlestību uz mūžiem. Šādos brīžos atgādini sev, ka vienīgi tu pats ar saviem uzskatiem esi radījis pašreizējo situāciju, kuras sastāvdaļa ir šis otrs cilvēks, tā dēvētais "ļaundaris". Arī viņš izdzīvo savu karmu, un pār viņu valda viņa priekšstatu kopums.

Pozitīvās enerģijas, piemēram, līdzjūtība un piedošana, var novest šo situāciju līdz labvēlīgam atrisinājumam, turpretī negatīvās enerģijas, tādas kā dusmas un atriebības kāre, tikai paildzinās tavas ciešanas. Turklāt dziļi sakņotas dusmas un atriebības vēlme var sagādāt tev ciešanas vairākās dzīvēs pēc kārtas. Tas nozīmē, ka tu atkal un atkal iekļūsi sarežģītās situācijās ar to pašu dvēseli, tikai cita cilvēka fiziskajā veidolā. Ironiski, bet bieži vien šādas mīlestības un naida pilnas attiecības saista brāļus, kuriem ir kopējs bizness un kuri tādēļ cīnās par varu. Tā kā šajās attiecībās pastāv mīlestība, brāļi nespēj pārcirst viņus vienojošo saikni un izturēties neitrāli viens pret otru. Tomēr ego, ko viņi izveidojuši ap savu ievainojamo patību, ļauj izpaust tikai naidu un atriebības vēlmi.

Tikai tevis paša radītā karma piešķir tev sodu vai balvu par padarīto. Dievs tevi mīl tādu, kāds esi.

Ikkatru mirkli tu veido savu likteni ar domām, vārdiem un darbiem. Ta ir tava karma. Tu ne uz sekundi nevari izvairīties no savas karmas, jo visu laiku dzīvo saskaņā ar to. Bet tu vari to novērot, lai apzināti vairotu savas karmas "pozitīvo bilanci". Šobrīd tu dzīvo saskaņā ar savu pagātnes karmu, bet tava tagadnes karma nemitīgi rada un maina tavu turpmāko likteni. Tavas dzīves norisi nediktē neviens cits kā vien tu pats ar savu karmu.