MĪLESTĪBAS IENAIDNIEKI

Mūsdienu ģimenē ir daudz "klupšanas akmeņu". Viens no tiem, pret kuru sadrūp daudzu pāru mīles­tība, ir žūpošana. S. Konovalovs ieteic pievērst uz­manību tam, kā šī žūpošana sākas. Ja laulātais cilā pudeli jau pirmajā jūsu kopdzīves gadā un vēl atklā­jas, ka arī agrāk viņš ar to aizrāvies, tad faktiski nav nekādu izredžu veidot ar viņu normālu dzīvi. Viņš žūpošanu vairs neatmetīs uz brīnumu neceriet. Nepalīdzēs nedz kodēšana, nedz iešūtas ampu­las, nedz kas cits. Ja tik spēcīgas jūtas kā mīlestība cilvēku nespēj apturēt, tad viņu neapturēs vairs nekas.

Protams, katram likumam ir izņēmumi, dzīvē ga­dās arī brīnumi. Bet sievas (dažkārt arī vīri), kas cer uz brīnumu, parasti kļūst, maigi izsakoties, par zaudētājām. Jaunība paiet, bērni, ja arī piedzimst, bieži vien ir slimi, bet dažkārt nepilnvērtīgi, nervu sistēma pavājinās ar katru dienu, uzmācas slimī­bas. Un beigu beigās tieši žūpa vīrs, nevis pacietīgā sieva sarauj laulības saites un aiziet, bet sieviete paliek viena. "Cik gadus viņam ziedoju!" atstātā sieva sūrojas. Bet vai bija vērts? To, ar ko tas viss beigsies, varēja paredzēt jau iepriekš.

Sāka žūpot tūlīt pēc kāzām, žūpoja arī pirms tam, kāds no viņa ģimenes locekļiem arī ir žūpa tā ir negatīva prognoze. Gaidīt un cerēt uz brīnumu šā­dā situācijā ir bezjēdzīgi. To apliecina daudzu tūk­stošu sieviešu rūgtā pieredze, par kuru, iepazīstinot ar savu likteni, viņas stāsta savās anketās Dokto­ram. Lai šī pieredze palīdz vismaz tām, kuras tikko kā uzsāk ģimenes dzīvi un nevar izšķirties: kā rī­koties? Ja negribat iedzīt sevi postā, nešauboties pametiet šādu cilvēku. Citādi viņš tik un tā pametīs jūs, vienīgi tas notiks daudz vēlāk, tad, kad dzīve būs izpostīta.

Ja vīrs (nereti arī sieva), kas nekad nav izrādījis paaugstinātu interesi par alkoholu, sāk dzert, īpaši tad, ja tas notiek pēc kopā nodzīvotiem desmit un vairāk gadiem, tad tas ir sauciens pēc palīdzī­bas. Šādā situācijā nekādā gadījumā nedrīkst cil­vēkam pagriezt muguru, nedrīkst viņu "grauzt", strostēt, apsūdzēt. Saprotiet: kaut kas ir noticis! Kaut kas jūsu ģimenes dzīvē ir nojucis, kaut kur radusies plaisa, attiecībām nepieciešams kapitāl­remonts. Mēģiniet vīru uzvedināt uz sarunu, taču dariet to, izrādot gādību, neuzbāzīgi. Lieciet sa­prast, ka viņu mīlat un atbalstāt, palīdziet uzsākt sarunu par savām (vai jūsu kopīgajām) problēmām un jūtām. Tikai nekādā gadījumā notikumus nesteidziniet. Ja pirmajā reizē saruna nevedas, bet vīrs nākamajā dienā ierodas mājā "kunga dūšā", nerīkojiet scēnas. Tā jūs visu padarīsit vēl ļaunāku. Dodiet laiku gan sev, gan viņam. Un atcerieties, ka izbeigt attiecības vienmēr ir daudz vienkāršāk nekā tās saglabāt. Sagraut mīlestību var. Bet vai vajag, saduroties ar grūtībām, tūlīt bēgt no mīles­tības un izpostīt to, kam ir dievišķa daba?

Protams, savas unikālās dabas dēļ katrs cilvēks ir neatkārtojams. Visiem viena recepte nederēs. To­mēr kaut kādus secinājumus var izdarīt.

Krievijas sievieti pie nemīlama, dažkārt žūpojoša vīra, kurš turklāt pret viņu izturas rupji, tur daudzi materiālie faktori. Varbūt viņai nav darba un vīra alga ģimenē ir vienīgais ienākumu avots, vai arī viņai nav kur dzīvot nevar taču kopā ar bērniem palikt uz ielas. Tāpēc šāda sieviete jūtas kā strup­ceļā iedzīta dzīve kļūst pilnīgi bezcerīga. Jā, Krie­vijā sievietei šādā situācijā tagad klājas grūti. Dau­dzi jautājumi atdiiras pret naudu: jāaudzina bērni, jāīrē dzīvoklis. Izrādās, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā šie jautājumi Krievijā nav atrisināmi. Ko darīt? Pirmām kārtām centieties balstīties pati uz sevi. Jums palīdzēs viss, ko no Doktora grāmatām esat uzzinājusi par cilvēka uzbūvi, par cilvēku sav­starpējām attiecībām un mīlestību pret sevi. Jūs savā dzīvē vēl noteikti sastapsit mīlestību. Tas ne­nozīmē, ka katrā ziņā vēlreiz apprecēsities un šo­reiz izveidosit "veiksmīgu" ģimeni. Taču jūs iemī­lēsit, ja pati tam nepretosities. Un šī mīlestība var jums dzīvē kļūt par atbalstu un cerību.

Kāds teiks, ka tas ir nedaudz amorāls padoms. Taču par kādu morāli var būt runa, kad cilvēks nonācis bezizejā? Kas viņam palīdzēs? Sabiedrība? Valsts? Nē. Tikai viņš pats. Dažās reliģiskajās sektās uzskata, ka lūgt palīgā medicīnu ir amorāli. Pat tad, ja bērnam, kura vecākiem ir šāds uzskats, jāoperē aklā zarna, tēvs un māte drīzāk ir gatavi samierināties ar bērna nāvi, nevis vest viņu uz slim­nīcu. Baisi? Jā. Neticami! Taču viņi savu nežēlību attaisno ar "Dieva gribu". Tomēr arī šādai izdabā­šanai ir robežas, kad runa ir nevis par morāli, bet gan par cilvēka veselību. Ir smieklīgi runāt par mo­rāli, ja iet bojā radības kronis cilvēks. Augstākās morāles vērtības ir tieši mīlestība un veselība.

Tieši ģimenē vairāk nekā jebkur citur nedrīkst aizmirst savstarpējo attiecību galveno likumu: sāc ar sevi! Izlīdzinot un atveseļojot savu informatīvo lauku, cilvēks tādējādi ietekmē attiecības ar apkār­tējiem cilvēkiem un pirmām kārtām, protams, ar vistuvākajiem cilvēkiem ģimenes locekļiem. To nedrīkst aizmirst. Ja jūs nomierināsities, ielaidīsit sirdī lēnprātību, apslāpēsit naidu, lepnumu un uzbudinājumu, jūsu Smalkā ķermeņa un augstāko ķermeņu vibrācijas mainīsies, bet tātad mainīsies arī mijiedarbība starp šiem ķermeņiem un jūsu mā­jinieku augstākajiem ķermeņiem.

Simtos anketu par savu likteni stāsta pacientes, kuru vīri vai dēli atbrīvojušies no alkohola atkarī­bas. Pavisam nesen Doktora pacienti seansa laikā, kā mēdz teikt, no pirmavota dzirdēja kādas sievie­tes stāstījumu par to, kā viņa ar Radīšanas Ener­ģijas palīdzību izglābusi savu dēlu no narkomānijas. Un to visu viņi abi paveikuši patstāvīgi. Jūs taču sa­protat, ka nav iespējams panākt, lai žūpībai nodevies cilvēks apmeklētu klīniku, kur viņu no šā postošā ieraduma atbrīvos. Parasti šādi cilvēki lielākoties ne­maz nevēlas atbrīvoties no savām tieksmēm.

Tomēr tuvinieku izveseļošanās notiek. Notiek, pateicoties tam, ka mainās izveseļojas viena ģi­menes locekļa informatīvais lauks, bet tātad pār­veidojas daudzās saites, kas vieno radiniekus. Pro­tams, tas notiek tikai tajās ģimenēs, kur sieva (vai māte) vēl nav nolaidusi rokas, nav zaudējusi mīles­tību. Pareizāk sakot, kur mīlestību savās liesmās nav izpostījis naids, kas pārņem ikreiz, kad vīrs atkal ierodas piedzēries.

MĪLESTĪBAS ĀRSTNIECISKĀS ĪPAŠĪBAS

Mūsdienās visos aspektos labvēlīga ģimene ir samērā reta parādība. Parunāsim par to, kādi fakto­ri ir harmonisku ģimenes attiecību pamatā.

Pirmām kārtām tā ir mīlestība. Par to mēs jau nedaudz runājām. Protams, visharmoniskākā un visstiprākā būs ģimene, kura balstās uz patiesām jūtām, proti, ģimene, kur pāri vieno ne tikai pasau­līgās saites, bet kur laulība slēgta "debesīs", tas ir, šā pāra mīlestība ir nākusi no augšas, to noteikusi "programma". No tā izriet, ka diezin vai var cerēt uz laimi laulībā, kas noslēgta vienīgi aprēķina dēļ, tāpēc ka "pienācis laiks" precēties, tāpēc ka sekss šķitis pievilcīgs.

Mūs bieži brīdina, ka mīlestība nav mūžīga, ka nepieciešamas kopīgas intereses, kopīgi uzskati un kopīgas domas. Taču tas tā nav! Tie, kuri tā runā, droši vien mīlestību jauc ar fizisku dziņu. Mīlestība ir jūtas, kas spēj būt apbrīnojami ilgstošas un pat pastāvīgas. Ja mīlestība vieno vīrieti un sievieti, vi­ņiem vienmēr būs savstarpēja interese vienam par otru arī tad, ja viņu uzskati, filozofija un intereses būs atšķirīgas. S. Konovalovs par to rakstā tā:

"Mīlestība. Cik daudz par to pateikts un reizē cik daudz nepateikta vēl palicis. Mīlestība ir tāda pati bezgalība kā Visums. Kā lai to izteic vārdos, dzejā, gleznās, mūzikā, dejā ?

Kā lai to apraksta, ja šīs jūtas ne ar kādiem lī­dzekļiem nav atspoguļojamas, tās var vienīgi pār­dzīvot. Bez tām dzīve zaudē jebkuru jēgu, bez šīm jūtām cilvēks nav cilvēks, jo tās piemīt tikai cilvē­kam, tikai mums ar tevi, jo tās devis Dievs. Kad dzirdu kādu sakām, ka mīlestības nav, man šāda cilvēka kļūst žēl. Tātad viņam šādu jūtu nav bijis, un, dod Dievs, lai viņš šajā dzīvē tās iepazītu. Mīlestība tā ir ne tikai kaislība, tas ir ne tikai sekss, ne tikai ķermeņu saplūsme. Mīlestība tā ir divu cil­vēku dvēseļu un siržu saplūsme. Mīlestība tā ir Eņģeļu saplūsme. Tieši viņi, savienojoties, savi­joties, saplūstot viens ar otru, rada šīs patiesi neap­tveramās, dievišķās, aizraujošās, visu ķermeni un dvēseli visu cilvēku caurvij osās jūtas, pār kurām apziņai nav varas, kuras ar gribasspēku nevar ap­turēt, noslēpt, apspiest. Tā ir MĪLESTĪBA! Ja jūs esat sajutis mīlestību, ja tā jūsos ir dzīva, tad jūs esat laimīgs cilvēks, jūs neesat veltīgi piedzimis un neesat veltīgi dzīvojis, un es zinu: jūs neesat spējīgs nodarīt neko ļaunu.

Mūsdienu pasaulē mūs cenšas pieradināt pie tā, ka mīlestības nav. Turklāt mums nesaka, ka tās nav. Tikai apraksta, rāda neprātīgu, gandrīz dzīv­niecisku kaislību, kas pārņem un aizrauj divus cil­vēkus bieži vien ar cigareti mutē, alus pudeli vai viskija glāzi rokā. Tā šī kaislība ir uz vienu nakti, tā neuzliek nekādus pienākumus.

Protams, mīlestība bez kaisles nav mīlestība. Taču tāpēc kaisli nevajag jaukt ar mīlestību.

Jo kaislība ir miesas dziņa un nemiers. Turpretī mīlestība tā ir eņģelisku struktūru tiekšanās vie­nai pēc otras. ".Mīlestība rod piepildījumu debesīs." Jā. Mīlestība nereti rodas pret cilvēka gribu un pat tad, ja to nevēlas. Tā atnāk negaidīta, bez jebkāda iemesla. Satiekot cilvēku, tevi pēkšņi pārņem satraukums, lai gan vēl vakar un aizvakar, veselu ga­du, šis cilvēks nekādas jūtas tevī nemodināja. Pie­peši tu sāc par viņu domāt, un tevi pārņem trīsas, maigums un saldkaisle. Tu aizvien vairāk ļaujies skurbinošu jūtu vilnim un pēkšņi saproti, ka, satie­kot šo cilvēku, nespēj pacelt acis uz augšu, nevari izdabūt pār lūpām ne vārda…

No vienkārša pieskāriena tevi pārņem neierasts saviļņojums un sirds trīsas. No viena vienīga ska­tiena tu mulsti un sirds sāk sisties tā, ka šķiet tūlīt izlēks no krūtīm… Es varu turpināt šo aprak­stu, un tam nepietiks ne vienas grāmatas, ne sim­tiem grāmatu. Katram, kas iemīlējies, ir savi pār­dzīvojumi, savi satraukumi un savas ciešanas.

Kad mīlestība atnāk jaunībā un ir abpusēja tā diviem cilvēkiem ir liela laime. Šī laime ir jāsargā, tā ne tikai jāsaudzē, bet arī jāvairo, jāattīsta, jālolo. Jo Mīlestība nezudīs, Eņģeļu saplūsme tā taču ir uz visu zemes dzīves laiku. Lai ko tu darītu, lai kā censtos aizmirst, tik un tā atgriezīsies pie viņas vai viņa. Taču mīlestība ne vienmēr nes laimi pat jau­nībā, pat tad, ja tā atnākusi, saviļņojusi sirdis un dvēseles pirmo reizi. Lai izveidotu uz mīlestību dibinātu savienību, nepieciešama cieņa tīri. cil­vēciskas jātas vienam pret otru."

Galvenās jūtas, kas spēj ilgstoši uzturēt mīlestī­bu, ir cieņa. Lai savas jūtas ilgi saglabātu, gan vīrie­tim, gan sievietei jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir unikāls un neatkārtojams. Tāpēc pirmām kārtām nevajag censties savu iemīļoto pārtaisīt, pielāgot kaut kādiem sabiedrības standartiem vai tam sava iecerētā veidolam, kāds jums bija izveidojies pirms tikšanās ar viņu. Mīliet viņu tādu, kāds viņš ir, un respektējiet viņa individualitāti un savdabīgumu.

"Ģimene, kura gan dibināta, uz mīlestības pama­ta, bet kurā pietrūkst cieņas starp laulātajiem, ne­var būt laimīga. "Mans dārgais! Es tevi mīlu! Ļoti mīlu, taču kopā mēs nedzīvosim, jo nespēsim izturēt pat ne vienu ģimenes dzīves dienu," jā, gadās arī tā, turklāt diezgan bieži. Ko darīt ? Kā rīkoties? Kā turpmāk dzīvot? Viennozīmīga atbilde nav iespē­jama. Te nevar būt kopīga padoma un kopīga ietei­kuma. Te nepieciešama stingri individuāla pieeja problēmai. Un te nepieciešama ļoti piesardzīga un labi pārdomāta, godīga atbilde.

Ir mīlestība, bet nav cieņas un pat vēlēšanās cienīt vienam otru. Katrs ir pats par sevi. Darbs, aizrau­šanās, draugi. Šādiem cilvēkiem diezin vai ir vērts šobrīd veidot ģimeni. Viņi tam nav gatavi. Tātad nevajag veidot ģimeni ar otru, jo tādā gadījumā, ja ģimenē ir tikai cieņa, bet nav mīlestības, ja ģi­mene tiek dibināta aiz žēluma pret tevi mīlošu cil­vēku, ja tu sevi atļauj mīlēt aiz žēlastības, šāda ģimene būs nelaimīga. Tajā nav godīguma jau pašā sākumā. Var ilgi saglabāt mīlestības šķietamību, var jaukt sev prātu ar kaisles ilūziju, pat fantazēt, ka tā ir mīlestība. Bet nē. Nevajag melot un mānīt pirmām kārtām sevi. Apstājieties. Būs taču bērni, bet viņi loti jūt neīstumu, viņus nepiemānīsi. Cie­šanas nedrīkst kļūt par ģimenes pamatu."

Ģimenes nodibināšana nebūt neuzliek pienāku­mu mīlēt tikai vienu vienīgo cilvēku visā pasaulē. IECERE acīmredzot katram cilvēkam paredz nevis vienu, bet gan vairākas mīlestības "programmas". Ja Radīšanas Enerģijas fons būtu normāls, ja Zemes informatīvie lauki nebūtu izkropļoti, ja cil­vēks būtu vesels, iespējams, ka tad starp viņa aug­stākajiem ķermeņiem pastāvētu harmonija un vi­sas šīs "programmas" būtu iespējams realizēt. Var­būt cilvēki spētu mīlēt ne tikai divas reizes, katras jaunās jūtas izmantojot tālākai sevis attīstīšanai un pilnveidošanai. Taču tagad diemžēl tas nav iespējams. Cik daudz traģēdiju rodas tāpēc, ka vīrs (sieva) iemīlējis (iemīlējusi) citu! Rezultāts ir skan­dāli, greizsirdība, pašnāvības mēģinājumi (bet tas ir vislielākais grēks!), sāpes. Pat šajā ziņā mūsdienu cilvēkam neizdodas izrauties no slimības gūsta.

Iespējams, jūs man iebildīsit un teiksit, ka "mīlas trijstūris" vienmēr ir bijusi un paliks cilvēka vislie­lākā traģēdija. Un, lai apstiprinātu savus vārdus, atsauksities uz visu pasaules literatūru, kuras pa­matā ir mīlestības traģēdijas. Taču atgriezīsimies pie S. Konovalova teorijas.

Pasaules pamatu pamats ir harmonija. Mīlestība ir jūtas, kas iesākumā rodas Smalkajā pasaulē, bet pēc tam vīrietim un sievietei realizējas fiziskajā pasaulē. Pasaule ir radīta ar mīlestību. Un diezin vai augstākā IECERE bija likt cilvēkiem mocīties, uzsūtot viņiem mīlu bez pretmīlas, atņemot mīles­tību tikai vienam no partneriem, liekot mīlēt uzreiz divus un ciest tāpēc, ka cilvēks nespēj izdarīt izvēli. Vai jums nešķiet, ka visu šo nelaimju cēlonis arī ir Radīšanas Enerģijas informatīvo lauku izkropļo­jumi? Varbūt tieši "nomaldījies" informatīvais lauks rada mīlu bez pretmīlas, turpretī veselīgos apstāk­ļos mīlestības programma vīrietim un sievietei sākās un beidzās (pareizāk sakot mainījās) vienlaikus.

Taču tie ir tikai minējumi par to, cik brīnišķīga būtu pasaule, ja Radīšanas Enerģijas fons pēkšņi atkal atbilstu normai, un atliek vienīgi izteikt no­žēlu, ka tas tā nav. Tāpēc atgriezīsimies šāsdienas slimajā realitātē un uzklausīsim Doktora padomus par to, kā labāk rīkoties vienā vai otrā dzīves situā­cijā, lai saglabātu mūsu relatīvo veselību.

Galvenais cilvēks nedrīkst sevi ierobežot mīles­tībā. Mīlestība taču var atnākt ne tikai tādas mīlestī­bas veidā, kas vainagojas ar laulības noslēgšanu, bet arī kā draudzība, pieķeršanās, cieņa pret cil­vēku. Jūs droši vien saprotat, kādas jūtas daudzās pacientēs mostas pret S. Konovalovu. Tas nav ne­kāds noslēpums, ka viņam bieži atzīstas mīlestībā. "Tur nav nekā briesmīga!" saka Doktors. "Tā ir mī­lestība, bet tātad visbrīnišķīgākās jūtas! Arī es jūs visas mīlu! Un nav svarīgi, ka mēs nekad nebūsim kopā, nekad viens otram nepieskarsimies. Tā gluži vienkārši ir nedaudz citāda mīlestība. Un tomēr tā ir īsta mīlestība!" Un īstā mīlestība pret Doktoru dod savus augļus: pacientes atbrīvojas no visbīsta­mākajām slimībām, visbriesmīgākajām diagnozēm. Droši vien ir grūti pat iedomāties, kā var nemīlēt cilvēku, pateicoties kuram tu atgriezies dzīvē!

Perfektums - mirāža

Vai tad ikvienam nav jātiecas pēc perfektuma itin visās lietās?

  

Iespējams, tu, tāpat kā vairums cilvēku, tiecies būt perfekts itin visās dzīves jomās. Tā ir lieliska attieksme... tomēr ne tādā gadījumā, ja tu akceptē sevi tikai tad, kad esi perfekts.

Vai vari definēt terminu "perfektums"? Pieņemot, ka to vari, vai esi pārliecināts, ka tā ir "perfekta" definīcija un nekad vairs nemainīsies?

Parasti notiek tā: tiklīdz tu izkop sevī kādu īpašību, kas, tavuprāt, padara tevi perfektu, tu atrodi sevī arī kādu trūkumu. Tad kāpēc tu nemitīgi tiecies pēc perfektuma un sodi sevi, pilnīgi un neierobežoti neakceptējot savu patību, ja sasniegt perfektuma virsotni nemaz nav iespējams? Fakts ir tāds, ka ikreiz pēc šīs virsotnes sasniegšanas (ja tas tomēr izdodas) perfektuma definīcija "paceļas" vēl par vienu atzīmi augstāk.

Tu nepārtraukti salīdzini sevi ar citiem cilvēkiem. Un visas tās īpašības, kas tev patīk citos, kopā ar tām īpašībām, kas tev patīk sevī, zināmā mērā definē perfektumu. Pēc tam tu centies pilnveidot sevī šīs īpašības līdz pašiedomātai perfektuma robežai.

Tomēr atceries, ka katrs cilvēks atrodas atšķirīgā stadijā savā individuālajā esamības ceļojumā. Cilvēka personību veido viss, ko viņš jau ir iemācījies un ko mācās pašlaik.

Tas nozīmē, ka vienā laika momentā nevar pastāvēt divi cilvēki ar pilnīgi identiskām personībām. Ikviens cilvēks uz šīs planētas šobrīd atrodas ar mērķi iegūt kādu konkrētu atziņu. Arī tava pieredze balstās uz mācībām, kas tev jāapgūst, lai tu augtu un attīstītos. Tāpēc respektē sevi tādu, kāds tu esi.

Tu patiešām esi perfekts tāds, kāds šobrīd esi.

  

Ja spēsi mīlēt un akceptēt sevi pilnībā, tev būs viegli pāriet uz nākamo evolūcijas stadiju, kur tu varēsi būt tāds, par kādu vēlies kļūt pašreiz.

Radītājs vienmēr uzskata, ka tu esi perfekts tāds, kāds šobrīd esi. Tāpēc Viņš ar nemainīgu mīlestību un konsekvenci izpilda visus tavus rīkojumus, ko sūti Viņam ar savām domām, vārdiem un darbībām. Radītajam nemaz neeksistē perfektuma jēdziens, jo Viņam vienmēr viss jau ir perfekts.

Neierobežota mīlestība

Mīlēt visus bez ierobežojumiem —  kā gan tas ir iespējams?

  

Šāds jautājums, iespējams, ienāk tev prātā, kad dzirdi teoriju par neierobežotu mīlestību pret ikvienu cilvēku. Godīgi sakot, arī es pati vēl pirms pāris gadiem uzdevu sev šo jautājumu.

Tu patiešām esi neierobežotas mīlestības būtne. Tomēr, ilgus gadus cīnoties ar savu patieso būtību, esi aizmirsis savu īsteno dabu. Tavas domas vienmēr ir izkliedētas vairākos virzienos: tās ir pievērstas cilvēkiem, situācijām, dažādiem vērtējumiem, cerībām un prasībām. Tev nekad nav laika vai vēlmes pilnībā izprast savu patieso būtību, tādēļ tavas spēka informācijas paketes tiek izšķērdētas veltīgi - tās rada konfliktus tavā dzīvē, jo ir nosūtītas negatīvām enerģijām, tādām kā skaudība, citu vainošana u.tml., kaut patiesībā tu alksti pēc mīlestības, iekšēja miera un laimes. Ko darīt, lai mainītu situāciju? Jo drīzāk tu nolemsi piekļūt tuvāk savai īstenajai dabai, jo drīzāk sāksi iznīdēt visas negatīvās domas, ko esi pieradis ģenerēt.

Pozitīvie priekšstati, ko nostiprināsi savā apziņā, ģenerēs tikai pozitīvas domas. Tas, protams, prasīs zināmu laiku, bet vēl vairāk - apņēmību un neatlaidību.

Ir tikai viena ārkārtīgi spēcīga enerģija, kas spēj radīt laimi tevī un tavā apkārtnē, — neierobežota mīlestība jeb tava būtība.

Reizēm cilvēki nepelnīti kritizē Radītāju, paziņojot, ka Viņš ir atbildīgs par visām ciešanām. Taču tad, ja šie cilvēki būtu ieguvuši pilnīgas zināšanas par savu dzīvi, viņi mācētu sūtīt savu neierobežoto mīlestību Radītājam un gandarīti sajustu, kā šī mīlestība atgriežas pie viņiem daudzkārt spēcīgāka.

Vai arī tev piemīt slieksme vainot sevi par dažādām šķietamām nepilnībām? Ja tā ir, acīmredzot tu nespēj sevi mīlēt un pilnībā akceptēt. Taču, ja tu gribi patiesi mīlēt un godāt Radītāju, tev pirmām kārtām ir jāmīl un jāakceptē sevi, jo tieši tā rīkojas Viņš. Kad tu būsi pārpilns ar mīlestību pret Radītāju un sevi, nevajadzēs daudz pūļu, lai iekļautu šajā mīlestības lokā arī visus apkārtējos. Saprotot, ka ikviens cilvēks pēc būtības ir tāds pats kā tu un ka Visvarenais radīja ikvienu ar Viņam piemītošo enerģiju, tu sāksi uzskatīt ikvienu cilvēku par Radītāja daļu. Visi cilvēki ir Radītāja atspulgi, tāpēc zināmā mērā - vienādi.

Kad to apzināsies, tu spēsi viegli un dabiski mīlēt itin visus cilvēkus. Šī mīlestība dzims tavā iekšienē, to radīs tava pilnīguma apziņa.

Saskaņā ar šo teoriju zināšanas par sevi un mīlestība pret sevi ir priekšnoteikums, lai sajustu neierobežotu mīlestību pret visiem pārējiem. Tomēr eksistē vēl kāds rīcības variants. Tiklīdz tu sāksi mīlēt sevi bez ierobežojumiem, viss negatīvais, kas atrodas tevi, pakāpeniski izzudīs, un drīz vien neierobežota mīlestība kļūs par tavu dzīvesveidu. Kuru veidu no šiem abiem izvēlēties - tas paliek tavā ziņā.

Mīlestība tavā dzīvē ir tas pats, kas asinis cilvēka ķermenī.

Tāpat kā ķermeņa fiziskais spēks ir proporcionāls tajā esošajam asiņu daudzumam, dzīves spars tevī ir tieši proporcionāls tam, cik daudz neierobežotas mīlestības tu izjūti. Vai tu to apzinies vai ne, tevī mīt ārkārtīgi liela mīlestība. Mīlestība un laimes izjūta — tāds ir tava dabiskā esamības stāvokļa raksturojums. Tādēļ mīlot tu sevī sajūti nebeidzamu enerģiju, turpretī negatīvās emocijas, tādas kā naids un dusmas, mazina enerģijas plūsmu un izraisa stresu.

Mīlestību nevar dot vai ņemt. Mīlestību var izjust.

Kad tu jūti sevī mīlestību, tās vibrācijas izstrāvo no tevis un ietekmē visus apkārtējos. Turklāt tu nekad nejūti mīlestības trūkumu, jo tā atgriežas pie tevis daudzkārt lielākā apmērā. Mīlestība ir ārkārtīgi spēcīga pozitīvā enerģija; domājot par saviem mīļajiem ar neierobežotu mīlestību, tu likvidē negatīvās enerģijas, kas strāvo šajos cilvēkos un viņu apkārtnē. Tātad, jo vairāk spēka informācijas pakešu tu nosūti mīlestības enerģijai, jo labāk tas ir tev pašam un taviem mīļajiem.

Ja dzīvosi, pilnībā akceptējot sevi un padodoties Radītājam, tu aizsāksi procesu, kura laikā viss negatīvais, kas mīt tevī, tiks likvidēts un tu iegūsi spēku. Kad apzināsies neierobežoto mīlestību, kas piepilda tevi, tu iegūsi vēl lielāku spēku. Dāvā šo neierobežoto mīlestību ne tikai sev un citiem cilvēkiem, bet ari katrai darbībai, kurā iesaisties!

Vai esi pamanījis, ka jaunās māmiņas tikpat kā nemaz neslimo, kamēr viņu bērni ir zīdaiņa vecumā? Tas notiek tāpēc, ka ikviena māte saprot: šajā laikā bērns ir pilnībā atkarīgs no viņas visās dzīves sfērās. Ja viņa saslims kaut uz vienu dienu, zīdainim klāsies ļoti grūti, un to viņa negrib pieļaut. Tātad māte pavisam skaidri "zina", ka viņai obligāti jābūt veselai. Šis ir labs piemērs, kas norāda uz diviem svarīgiem aspektiem. Pirmkārt, "zināt" kaut ko iekšēji ir pavisam citādi nekā izpaust šo pašu domu vārdos. Kad mēs kaut ko "zinām", mēs to atzīstam kā faktu. Mēs nesūtām Visumam divējādas spēka informācijas paketes, jo ne par ko nešaubāmies. Turpretī, ja tu saki sev, piemēram: "Rīt man kāja vairs nesāpēs," - nākamajā dienā tu pārbaudi, vai tā patiešām ir noticis. Acīmredzot tu neesi bijis pilnīgi pārliecināts par rezultātu. Tu centies iedvest sevī pozitīvu domu, tomēr pārbaudīji metodes iedarbību. Daudz labāk būtu, ja tu skaidri "zinātu", ka sāpes patiešām pāries, un nešaubītos. Neierobežota mīlestība dod ārkārtīgi lielu papildu enerģiju. Piemēram, māmiņa nenogurst, augu diennakti rūpējoties par savu jaundzimušo bērniņu, jo viņas neizsīkstošās enerģijas avots ir neierobežota mīlestība. Ja ienesīsi šādu mīlestību ikvienā savā darbībā un ikvienā savas dzīves brīdī, nekas nespēs atņemt tev enerģiju. Tas nemaz nav grūti - tev tikai jāiemācās izdzīvot ikvienu mirkli ar pilnu apziņu.

Aplūkosim piemēru par mājsaimnieci, kurai nepatīk katru dienu gatavot maltītes savai ģimenei, jo viņa to uzskata par vienmuļu nodarbi. Gatavojot ēdienu, šī sieviete domā par citām interesantām nodarbēm, ko viņa varētu veikt šajā laikā. Tomēr šādas domas nekādā ziņā nepalīdz, jo šobrīd viņai ir jāgatavo ēdiens. Ja mājsaimniece veltītu savu uzmanību un mīlestību konkrētajā brīdī veicamajiem virtuves darbiem, viņa ne tikai pagatavotu garšīgāku maltīti, bet arī tās gatavošanai patērētais laiks dotu viņai patīkamu gandarījumu, nevis sarūgtinājumu.

Ja tev jāpaveic kāds darbs, kas tev nepatīk, labāk būtu no tā atteikties, nevis strādāt ar nepatiku. Negatīva attieksme iedragās tavu iekšējo mieru, un tādējādi cietīs arī darba rezultāts. Ja nepatīkamais darbs tev tomēr jāpaveic, dari to ar akceptēšanu un mīlestību. Šāda attieksme dabiski uzlabos darba kvalitāti un radīs pozitīvas vibrācijas tavā iekšienē.

Attiecības ar citiem cilvēkiem

Kāpēc attiecības ar citiem cilvēkiem

atņem man tik daudz spēka?

Tu nemitīgi esi iesaistīts attiecībās ar citiem cilvēkiem: mājās, skolā, darbā, uz ielas. Reizēm attiecības sniedz laimes sajūtu, bet reizēm — izraisa stresu. Dažkārt attiecības vairo tavu enerģiju, bet dažkārt — to atņem.

Attiecības, kas vieno ģimenes locekļus jeb mājiniekus, ir ļoti svarīgas, jo dienas nogalē ikvienam cilvēkam būtu vēlams atpūsties mājas komfortā un mīlošas ģimenes siltumā. Skolā bērni ne tikai iegūst teorētiskās zināšanas, bet arī iemācās komunikācijas prasmes, jo ik dienu sadarbojas ar klasesbiedriem un skolotājiem. Ja šī sadarbība ir veiksmīga, bērni skolā gūst patīkamu attiecību pieredzi. (Diezgan bieži skolas gados nodibināta draudzība ilgst visu mūžu.)

Arī darba kolektīvā attiecības ir ļoti svarīgas. Tas, kādas attiecības tev izveidojušās ar priekšnieku, citiem darbiniekiem, padotajiem un klientiem, lielā mērā nosaka tavas profesionālās izaugsmes iespējas. Piemēram, komunicējot ar priekšnieku, daudzi darbinieki mēdz runāt pieglaimīgā tonī, tādējādi cerot uz labvēlīgāku attieksmi vai lielāku atbalstu, tomēr šāda rīcība negarantē panākumus. Pamatkritērijs profesionālajai izaugsmei ir indivīda veiktspēja un prasmes; tiesa, dažkārt nepietiek arī ar šiem rādītājiem. Parasti ātrāk pa karjeras kāpnēm kāpj tie darbinieki, kas prot nodibināt labas attiecības gan ar priekšnieku, gan ar padotajiem. Savukārt attiecības ar kolēģiem būtiski ietekmē psiholoģisko klimatu darbavietā — vai tas ir harmonisks vai stresa pilns.

Labestības pilnas attiecības padara dzīvi patīkamāku, tās pastāv tāpēc, lai tu sajustu visskaistāko enerģijas formu — mīlestību. Mīlestība patiešām ir dzīves pamats un būtība. Taču attiecības dāvā ne tikai mīlestību un laimi, jo jebkuru attiecību neizbēgama sastāvdaļa ir arī cerības un prasības. Kad divi cilvēki satuvinās, viņiem rodas konkrētas prasības vienam pret otru un pamazām viņi sāk uztvert un vērtēt partneri saskaņā ar savām prasībām. Tas nozīmē, ka otrs cilvēks vairs netiek akceptēts pilnībā tāds, kāds viņš ir. Pārāk daudz cerību un prasību divu cilvēku attiecībās iznīcina spontānumu un izsauc negatīvas emocijas. 

Lai cilvēciskās attiecības būtu ideālas, proti, balstītos uz patiesu savstarpēju mīlestību, pirmais priekšnoteikums ir partnera pilnīga akceptēšana bez nosacījumiem. Tu vari nepiekrist otra cilvēka viedoklim vai uzvedībai, tu vari izteikt savus padomus un ieteikumus, bet vienmēr atceries, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības dzīvot saskaņā ar saviem uzskatiem un dzīvesveidu, tāpat kā tev. Tas nozīmē, ka ari tev nav jājūtas vainīgam, ja neizpildi otra cilvēka cerības un prasības. Jebkurās attiecībās iesaistītiem cilvēkiem ir jābūt galvenokārt patiesiem pret sevi atbilstoši savai būtībai.

Cilvēciskās attiecības piešķir jēgu dzīvei, tās dod iemeslu turpināt dzīvot. Tādēļ jebkurām attiecībām, kas ir psiholoģiski nomācošas, nav vietas tavā dzīvē. Bet ko darīt, ja draudzība ar kādu ir izjukusi, tomēr nav iespējams atteikties no turpmākas sadarbības ar šo cilvēku? Ja noteiktu iemeslu dēļ tev ir jāakceptē šādas attiecības savā dzīvē, vienīgais, ko vari darīt — ienest tajās mīlestību.

Patiesa neierobežota mīlestība ir spēcīga pozitīva enerģija, kas pamazām izkliedē visas negatīvās enerģijas, tādas kā vainas izjūta, citu cilvēku apsūdzēšana un atriebības vēlme.

Apsūdzēšana var provocēt vainas izjūtu vai vēlmi atriebties; turklāt šī vēlme, ko pauž viens cilvēks, var izraisīt tādu pašu reakciju arī viņa partnerī. Tā uzkrājas un vairojas negatīvās enerģijas, kuru vienīgais mērķis ir iedragāt un izpostīt cilvēciskās attiecības. Pat ja tavas attiecības pagātnē ir sabojājis kāds nepatīkams notikums, nepieļauj, ka tas ietekmē tavu attieksmi pret otru cilvēku nākotnē. Tiklīdz tu ielaidīsi attiecībās patiesu, neierobežotu mīlestību un pārstāsi domāt par nepatīkamu emociju iemesliem pagātnē, tu spēsi nodibināt abpusējas mīlestības un cieņas pilnu saikni ar partneri.

Jebkurās attiecībās iesaistītiem cilvēkiem ir jānovērtē fakts, ka kādu posmu no savas ilgās esamības ceļojuma viņi pavada kopā. Cenšoties kopā pavadīto laiku padarīt pēc iespējas patīkamāku, viņi brīnišķīgā veidā bagātina savu dzīvi.

Ikvienās attiecībās, pat ja līdz šim viss bijis lieliskā kārtībā, var rasties kāda problēma, piemēram, tev pēkšņi var nepatikt partnera izteikums vai rīcība. Tādā gadījumā tu, iespējams, nodomāsi, ka partneris ir uzskatījis tevi par pašsaprotamu - par cilvēku, ar kura vēlmēm un interesēm var nerēķināties. Taču citi uzskata tevi par pašsaprotamu vienīgi tad, ja tu pats to pieļauj, ja domā, ka esi pelnījis šādu attieksmi! Piemēram, jaunās māmiņas bieži vien uzskata, ka viņām pastāvīgi jābūt "kaujas gatavībā", lai bērns vienmēr nekavējoties saņemtu nepieciešamo palīdzību. Ja kāda iemesla dēļ tiek aizkavēta bērna ēdienreize, māte jūtas vainīga, jo viņa taču ir atbildīga par visu bērna vajadzību izpildīšanu. Jau kopš agras mazotnes bērns saņem šādas vibrācijas no mātes, kaut gan māte pati to nemaz neapzinās. Vēlāk, kad bērns jau ir lielāks un sāk niķoties, māte jūtas sarūgtināta, jo bērns uztver viņu kā pašsaprotamu. Un kāds gan tur brīnums? Tātad tev ir jāieskatās sevī, lai atrastu kļūdainās vibrācijas, ko nosūti citiem un kas ļauj citiem uzskatīt tevi par pašsaprotamu.

Līdzīga situācija veidojas, ja kāds tevi ir ļoti aizvainojis. Vispirms pārliecinies, vai cieni un akceptē sevi. Varbūt apgalvojums, ka tu sevi necieni, tev šķiet absurds, tomēr padomā par to! Ja tavā dzīvē ir bijuši atgadījumi, kad juties dziļi aizvainots, tavā dvēselē jau pastāv uzskats, ka esi pelnījis pazemojumu. To var izraisīt arī sena, slēpta vainas izjūta vai pašpārliecības trūkums. Ieskaties sevī un novēro savas domas, lai konstatētu, kādēļ jūti aizvainojumu. Pēc tam likvidē šo cēloni, sūtot enerģiju attiecīgajam pozitīvajam uzskatam.

Ja apkārtējie tevi nesaprot, pajautā sev, vai pats sevi pilnībā saproti. Visticamāk, tu jūties bezpalīdzīgs, kad citi tevi nesaprot, bet atslēga sevis spēcināšanai atrodas tavā iekšienē. Tavā apziņā acīmredzot valda zināms juceklis, kas jāsakārto. Jo ātrāk identificēsi šo iekšējo neskaidrību, jo drīzāk to novērsīsi un pārstāsi sūtīt spēka informācijas paketes nepareizajos virzienos. Iespējams, tevi nomāc neskaidrība par savām vēlmēm vai dzīves prioritātēm. Iespējams, tu nezini, kā rīkoties, lai neaizvainotu kādu tuvu draugu. Katrā ziņā tavā iekšienē ir kaut kas tāds, par ko tev jātiek skaidrībā. Kamēr neidentificēsi un neatrisināsi šo neskaidrību, tu neizbēgami atkal un atkal saskarsies ar līdzīgām situācijām.

Kad tu esi pārliecināts par sevi, tevi nesatrauc nekas ārpusē notiekošs. Ja kaut kas tomēr izraisa negatīvu satraukumu, tev ir jāieskatās sevī un jānoskaidro, kādēļ tā notika. Patiesas zināšanas par sevi ļaus tev dzīvot iekšējā mierā un harmonijā, lai kādi būtu citu cilvēku viedokļi.

Tas ļaus tev sniegt neierobežotu mīlestību visiem apkārtējiem, lai ko viņi sacītu vai darītu. Turpretī, ja koncentrēsies uz negatīvajām vibrācijām, kas tiek tev sūtītas, tu tikai vairosi šo vibrāciju enerģiju un palielināsi ciešanas savā dzīvē. Labākais veids, kā iznīdēt negatīvās enerģijas, ir sūtīt neierobežotu mīlestību šo vibrāciju avotam.

Skaidri apzinies, ko tu dod citiem cilvēkiem, jo tas viss atgriezīsies pie tevis daudzkārtīgā apmērā.