Cilvēka epifīze – orgāns, kas atrodas galvas centrā, ir informāciju uztvērēja antena jeb virtuālās smadzenes. Ja domās atslēdzam redzi, dzirdi, tausti un citus maņu orgānus, varam sajust galvā nelielu kodoliņu. Šis kodoliņš tad arī ir epifīze. Epifīze, arvien vairāk iekvēlinādamās, sāk izstrādāt hormonus un citas organismam nepieciešamas vielas, tostarp arī nakts hormonu melatonīnu (tieši miegā tiek izstrādāts melatonīns). Šī hormona iedarbība padara jaunāku un atveseļo organismu.
Mēs it kā meditējot, koncentrējot domas uz epifīzi, ieslīgstam miegā. Taču mūsu apziņa ir skaidra. Lai būtu vieglāk koncentrēties, uz pieres starp uzacīm iztēlojamies epifīzes projekciju. Aktivizējoties epifīze liek darboties arī hipofīzei, hipotalāmam un citām smadzeņu struktūrām. Tā veicina domāšanu.
Attēla skaidrojums:
- 1 – epifīze (čiekurveida ķermenis)
- 2 – hipotalāms
- 3 – hipofīze
Pēdējos gados epifīzi uzskata par galveno dziedzeri smadzeņu centrā, kas ir zirņa lielumā, savukārt hormonu melatonīnu – par līdzekli, kas palīdz pret vēzi un stresu, palēnina novecošanos, padara jaunāku.
Negatīvas emocijas, tabaka, alkohols, nelīdzsvarots uzturs ietekmē epifīzi un samazina melatonīna izstrādi, tas savukārt atsaucas uz visu organisma stāvokli.
Ir zināms, ka čiekurveida dziedzeris ir unikāls bioloģiskais pulkstenis, tas piegādā hormonus diennakts garumā visam organismam. Tas ir regulatoru regulators, melatonīns ir starpšūnu sakaru koordinējošs līdzeklis.
Gaisma naktī guļot un elektromagnētiskie lauki – no televizora, datora, mobilā telefona u. c. traucē čiekurveida dziedzera darbību. Tāpat negatīvas domas un stresi kavē melatonīna izdalīšanos naktī.
Par hormoniem. Asinis savā nepārtrauktajā plūsmā nes līdzi ķīmiskas vielas, kas veidojas vienos orgānos, bet iedarbojas uz citiem orgāniem. Šīs vielas nosauca par hormoniem jeb iekustinātājiem (sengrieķu valodā – hormoein). Orgāni, kuros veidojas hormoni, nosaukti par iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnajiem (no grieķu vārdiem endon – iekšā, krinein – atdalīt, izdalīt) dziedzeriem.
Seno indiešu čakras atbilst endokrīnajiem orgāniem. Ar meditācijām uz čakrām varam stimulēt hormonu izdalīšanos, to līdzsvaru dziedzeros. Dziedzeru darbību var aktivizēt arī ar speciāliem vingrojumiem, veicot tos katru dienu.
Secināts, ka meditācijai, kuras gaitā tiek atkārtotas par svētām uzskatītās skaņas, ir spilgti izteikts labdabīgs efekts. Tā, piemēram, dziedot OM MANI PADMI HUM un OM AH HUM, tiek aktīvāk izstrādāti neiropeptīdi, kuri savukārt aktivizē nervu sistēmas, endokrīnās sistēmas un imūnsistēmas darbu, kas dziedinoši ietekmē visu organismu un stimulē imūnsistēmu.
Meditējot var izmantot vēl citas Austrumos tradicionālos mantras, piemēram: AUUUMMM, UUM, MAX, HRIM, AUM RA MA, RA-MA. Meditējot pa čakrām – OUM-ŠRĪ-SAI-RAM.
Kāpēc tieši šādas skaņas? Tās izrunājot, veidojas viļņi galvas smadzenēs, audos, kaulos, kaklā un aizkrūtē. Šīs skaņu vibrācijas stimulē epifīzi, hipofīzi un čiekurveida dziedzeri, tātad veicina hormonu izdalīšanos.
Pēc smadzeņu viļņu garuma smadzeņu darbā izšķir četrus aktivitātes tipus: Beta ritms ir augstāks par 13 herciem; ALFA ritmam 8-13 herci (kad izslēgta uzmanība, mierīgs, taču ne miegains. Laba sajūta ir BETA stāvoklī. THETA ritms ir 4-8 herci – tā ir miegainība, sapņi, saspīlējuma izzušana. DELTA ritms, no 0,5 līdz 4 herci – cilvēks ir dziļā miegā bez sapņiem.
Visvienkāršākā meditācijas forma ar mantrām ir transcendentālā meditācija. Pielietojot šo formu, meditējot iegūsit mieru, gaišredzību, laimes sajūtu, enerģiju, bet galvenais – uzlabot savu veselību un vairot prieku dzīvot šajā burvīgajā zemītē.
(c) orlejs.wordpress.com
