Piespiedu energoapmaiņa jeb vampīrisms

Ikdienas rosībā mēs nepievēršam vērību kādai parādībai, kuras ietekmi toties jo bieži izjūtam uz savas ādas. Visi mēs savā starpā esam saistīti ar neredzamām saiknēm. Mūs vieno enerģētiskas saites. Cilvēkiem vienmēr ir piemitusi spēja atdot savu un pieņemt svešu enerģiju. Mēs intuitīvi jūtam, ka vieni cilvēki spēj mūs uzmundrināt, bet citi — nomākt, nogurdināt. Pēdējie tad arī ir tā saucamie "vampīri .

Kā no tiem izsargāties?

Viduslaiku okultisma literatūrā ieteiktie līdzekli — ķip­loki, pīlādža zari, sidraba lodes, āmuļi — iedarbojas vāji. Iemeslu, kādēļ rodas vampīrisms, ir daudz, bet tos visus var reducēt uz vienu pirmcēloni — zaudēta harmonija cilvē­ka un apkārtējās vides attiecībās. Tāpēc cilvēks, kurš nespēj gūt enerģiju no apkārtējās vides normālā ceļā, to iegūst uz līdzcilvēku rēķina.

Šī problēma ir plašāk izplatīta, nekā tas daudziem no mums šķiet. Daudzi vampīri paši nemaz nenojauš, ka dzīvo "uz citu rēķina". Viņi pieredzes ceļā noskaidro situācijas un cilvēkus, kas tos uzmundrina, kur tiem ir ērti, un, īpaši nedomājot, tos uzmeklē atkal un atkal.

Tādus ļaudis nosacīti var iedalīt divās grupās — aktīvi agresīvajos un pasīvi noslēpumainajos. Viņu mērķi ir pilnīgi vienādi, atšķiras tikai "darba paņēmieni". Aplūkosim dažus piemērus.

Aktīvi agresīva uzvedība — nekaunība.

Jā — viselemen­tārākā nekaunība, kuras mērķis — izraisīt "donorā" vainas sajūtu vai dusmu uzplūdus: "tev vajag darīt to un to, tavs pienākums pret mani ir…" Cilvēks, kurā reiz izraisīta šāda vainas jeb parādnieka sajūta, jutīsies vainīgs vienmēr un visur — vainīgs vecāku priekšā, vainīgs sievas, skolotāja, policista, pārdevēja priekšā, utt… Sevišķi plaši šis noskaņo­jums izplatīts mūsu postpadomju vidē. Vainas komplekss rada "kanālu" enerģijas noplūdei, kā arī noskaņo "donoru" uz vampīram "vajadzīgo vilni".

Otrs — pasīvi noslēpumainais tips.

Šie vampīri mīl savus upurus mocīt ar mājieniem, pusvārdiem, nopūtām: "es tā centos tavā labā, bet tu to visu nenovērtē… ", izraisot atkal to pašu vainas sajūtu. Kad tas panākts, vampīrs piekļūst upura enerģijai un apmierināts "barojas" ar to.

Jāsaka uzreiz — "vampīrisms" ir ļoti smaga un bīstama slimība.

Lai no tās atveseļotos, cilvēkam būtiski jāmaina at­tieksme pret dzīvi, jāpaaugstina savs garīgais potenciāls, jāpārveido personība. To paveikt spēj tikai un vienīgi cilvēks pats. Neviens cits no malas šeit palīdzēt nespēj — jo cilvēka garīgo pasauli izmainīt var tikai viņš pats. Var vienīgi palī­dzēt apzināties problēmu, izprast situāciju — un arī tikai tādā gadījumā, ja slimais pats tam ir garīgi nobriedis.

Par liekēdību vampīriem maksāt nākas dārgi. "Ar svešu mantu bagāts nekļūsi" — šis sakāmvārds ir spēkā arī šeit. Pieradums dzīvot uz citu rēķina noved pie traucējumiem biolauka struktūrā, jo vampīri līdz ar svešo enerģiju uzņem ari svešu informāciju, svešas sāpes, domas, slimības. Emo­cionālajā sfērā tas var novest pie smagas depresijas, bet fiziskajā — pie sirdskaitēm, sākot ar aritmiju un beidzot ar infar­ktu.

"Pastāvīgie donori" diezgan savdabīgi reaģē uz izteiktu vampīrismu: atgadās dusmu lēkmes (tai skaitā arī vērstas uz absolūti nevainīgām personām), seksuālas novirzes, alko­holisms, narkotikas — tas viss kādu laiku cilvēkam "palīdz savākties", tomēr tamlīdzīga stimulācija sagrauj cilvēka enerģētisko sistēmu un arī noved pie bēdīgām sekām.

Vai pastāv kādi aizsardzības paņēmieni?

Jā, protams. Šīs grāmatas kontekstā jūs jau būsiet sapra­tuši, ka vislabākā aizsardzība ir neitralitāte, "caurspīdī­gums", neiesaistīšanās jebkādās vampīra manipulācijās. Ap­lūkojot konkrētus gadījumus, kļūst skaidrs, ka vampīri ar­vien piekļūst "donoru" vājajiem punktiem, proti, — ja do­norā pašā mīt ļaunums, bailes, alkatība, tad viņš kļūs sasnie­dzams kādam vampīram. Tādēļ pēc būtības vampīrismā vai­nojami paši "donori". Viņi nespēj aizsargāties, jo lielākoties nemaz nevēlas izprast, kas ar viņiem notiek. Bet, lai atbrīvo­tos no "vampīriem", vispirms ir jāizanalizē notiekošais, energoapmaiņa ar vampīru ir jāpaceļ daudz augstākā, garīgā līmenī.

Tātad — nekā jauna: godīgums, miers, mīlestība. Ja sa­glabāsiet iekšēju mieru, nesatrauksieties, spēsiet būt neitrāli, vampīrs, pieradis pie citas attieksmes, vai nu nozudīs no jūsu redzesloka vai arī būs spiests pārvērtēt savu attieksmi pret dzīvi — viņam tiks dota iespēja izveseļoties.

Ja enerģijas apmaiņa starp cilvēkiem notiek augstā garī­gā līmenī (piemēram, starp garīgu interešu vienotiem drau­giem), ieguvējas ir visas procesā iesaistītās personas. Šādām attiecībām raksturīgs patiesums un godīgums, tās prasa go­dīgu garīgu piepūli. "Tradicionāls vampīrs" barojas no zema līmeņa "vitālās" enerģijas, ko iegūt ir daudz vieglāk, jo tā neprasa garīgu atdevi.

* * *

Dažādu psihotraumu un stresa rezultātā cilvēka biolau­kā paliek brūces. Tās vairāk vai mazāk aizvelkas, bet pilnībā nesadzīst un pie mazākā satricinājuma atkal sāk "asiņot". Tādēļ pašaizsardzības nolūkos cilvēks cenšas izveidot sava veida "aizsargbruņas", "čaulu", kurā, kā tam šķiet, viņš jūtas drošībā. Tas nav sliktākais, bet nav arī labākais risinā­jums. Tamlīdzīgas aizsardzības rezultātā cilvēks kļūst apā­tisks, vienaldzīgs, viņa jutīgums samazinās.

Tāda aplama čaula atsvešina mūs no citiem cilvēkiem un apkārtējās pasaules. Bez tam tā norobežo mūs arī no mūsu pašu Augstākā Es (nejaukt ar ikdienišķo Ego!), kā rezultātā tiek pazaudēta saikne ar realitāti. Cilvēks kļūst nebrīvs. Šādi cilvēks izveido šauri egoistiskus Egregorus, kas galu galā nomāc šī cilvēka pašrealizācijas iespējas.

Jāpiezīmē, ka garīgās traumas cilvēkiem nenodara ne­labvēļi, garīgās traumas rodas paša cilvēka reakcijas iespaidā. Ja cilvēks nevienu neienīst un neapvainojas, viņš ir no tā pasargāts.

Tāpēc vēlreiz: mācieties piedot! To var uztvert divējādi. Bieži vien mēs sakām: es varu piedot, bet es to nemūžam neaizmirsīšu! Tas būtībā nozīmē — nemūžam nepiedošu! Ikdienā cilvēks bieži vien "stumj" aizvainojumu zemapziņā, jo tā ir vieglāk. īstena piedošana ir gatavība atteikties no otra "rīcības" vērtējuma. īsta piedošana "sadedzina" notiku­šā cēloņus un sekas. Piedodot cilvēks stājas uz t.s. Karmajogas ceļa — savas individuālās karmas uzlabošanas ceļa.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Psihiskā aizsardzība

Plašākā nozīmē aizsardzība ir pasīva pretošanās izmaiņām kā iekšējā, tā ārējā vidē.

Aizsardzības veidus var aptuveni iedalīt trīs grupās:

1. Paņēmieni, kas veicina tonusu un enerģijas pieplūdi;

2. Paņēmieni, kas ļauj izvairīties no ārējās iedarbības;

3. Atklāta vēršanās pret agresiju.

Parasti sadzīvē cilvēks psiho-traumas risina, mākslīgi samazinot problēmas nozīmību (pēc principa "vīnogas vēl zaļas"), izgāžot dusmas uz izvēlētiem līdzcilvēkiem, dzīvnie­kiem, izstumjot problēmu zemapziņā, projicējot "ienaidnieka tēlu" uz citiem u.tml. Lai nu kā, visu nule uzskaitīto paņēmienu mērķis ir viens: "Dari ko darīdams, bet lai būtu ērti un droši!" Kā jau būsiet pamanījuši, tik komfortablu stāvokli sasniegt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc dažādu kursu un semināru apmeklētāju galvenais jautājums bieži vien ir: kā aizsargāties? Minētie sadzīves piemēri nevienu visā pilnībā neapmierina.

Aizsardzībai jābūt drošai, ilglaicīgai, tai jāaptver visa telpa, kur cilvēks atrodas, bez tam tai jābūt saistītai ar kādu no Egregoriem un jāiedarbojas uz cilvēka biolauku kopu­mā — ne tikai fiziskajā, bet arī astrālajā un garīgajā līmenī.

Parasts cilvēks nezina, kad un kas viņam var uzbrukt. No otras puses, — ja cilvēks nepārtraukti domā par iespējamiem uzbrukumiem, šādas domas provocē uzbrukumu. Ja cilvēks ieņēmis "upura" pozīciju, "bende" nebūs ilgi jāgaida! Uzbrucējs vienmēr izvēlas upura vājāko punktu — kādu emociju, neatrisinātu karmisku problēmu. Tātad — var izdarīt secinājumu — aktīva aizsargāšanās pēc savas būtības ir pasīvs uzbrukums, tāpēc ka aizsargājoties mēs it kā ierindojam sevi vienā līmenī ar uzbrucēju un kļūstam sasniedzami uzbrucējam — ko tas arī ir centies panākt. Vislabāko aizsardzību sniedz ētikas principu saglabāšana. Ja mēs kaut ko neieredzam vai baidāmies, mēs veidojam enerģētiskas saites — vienalga, vai nu tas būtu cilvēks, parādība vai notikums. Naida saites ir tikpat spēcīgas kā mīlestības veidotās. Lai izvairītos no nevēlamām saiknēm, jāspēj būt neitrālam. Ja mēs nesaistām savus ienaidniekus pie sevis, tad līdz ar to mēs atzīstam viņu tiesības uz savu viedokli un domām, un līdz ar to viņu pretenzijas kļūst "viņu prob­lēma" un uz jums vairs neattiecas. Nav jācenšas "iemīlēt savu ienaidnieku", iesākumā pietiks jau ar to, ka iemācīsieties viņu neienīst. Turklāt — katru uzbrukumu, vai nu tas izpaužas fiziskā vai mentālā plānā, var aplūkot no "dzīves skolas" viedokļa — proti, kā mācību. Uzbrukumi parādīs jums jūsu vājās vietas, lai jūs saprastu, uz ko jāvērš uzmanība, ar ko jāstrādā. Tāpēc uzbrukumus var uztvert pat ar pateicību. Bet šai pateicībai tādā gadījumā jābūt patiesai, jo jebkura liekulība ir bīstama jums pašiem.

Un tagad "klasiskais" aizsardzības vingrinājums:

1. Ieņemiet meditācijas sākumpozīciju, iezemējieties.

2. Iztēlojieties, ka ap jums telpā atrodas bezgalīga siena.

3. Iztēlojieties, ka šī siena ir bezgalīga arī laikā, ka tā vienmēr ir pastāvējusi, pastāv un pastāvēs nākotnē, ka tā aptver visu Izplatījumu.

4. Iztēlojieties, ka siena ir nesagraujama.

5. Iztēlojieties savu galveno Egregoru kā zīmi vai jēdzie­nu. Varat izmantot kādu lūgšanu vai mantru, lai nonāktu saskarsmē ar Egregora enerģiju. Izjūtiet enerģiju, ko Egre- gors jums sniedz. Uzticiet savu aizsardzību Egregoram.

6. Izjūtiet pilnīgas drošības stāvokli. Iegaumējiet šīs sa­jūtas. Varat izmantot kādas asociācijas, lai turpmāk būtu vieglāk to atsaukt atmiņā. Tādējādi jūs vēlāk spēsiet īsā laikā atjaunot šo aizsardzību.

7. Izejiet no meditatīvā stāvokļa. Vai pasaule jums šķiet tāda pati kā pirms šī vingrinājuma? Strādājiet tik ilgi, līdz drošības sajūta ieaužas jūsu zemapziņā. Tomēr galvenā ga­rantija drošībai arvien būs tīras domas un tīra rīcība, ētikas likumu ievērošana.

Pats galvenais šajā vingrinājumā ir nevis panākt noturī­gu domformu "siena", bet gan atrast stāvokli, kurā izjūtat harmonisku vienotību ar visu pasauli — proti, ka esat daļa no pasaules, un tāpēc ne pasaule jums, ne jūs pasaulei ļau­numu nekad nenodarīsiet.

Vēl jāpiebilst divas lietas. Pirmkārt, ar mums dara to, ko mēs atļaujam ar sevi darīt, ja kāds mūs apvaino, ņirgājas par mums, uzbrūk — tātad mēs esam atļāvuši to darīt. Arējai agresijai pievienojas mūsu pašu mazvērtības sajūta, neparei­za psiholoģiskā nostādne — un uzbrukums noteikti notiks.

Otrkārt, tā kā šobrīd modē nākušas Austrumu kaujas mākslas, citēšu Mutorjū bezzobena cīņas skolas dibinātāja Jamaskes vārdus:

"Mēs centīgi vingrināmies, lai sasniegtu tādu apziņas stāvokli, kurā neeksistē ienaidnieks; ja mēs koncentrējamies uz mūsu pretinieka salīdzinošo spēku vai vājumu, šis apzi­ņas stāvoklis zūd. Ja mēs saduramies ar veiklu pretinieku un atvirzām tā zobenu — mēs iztēlojamies šī pretinieka spēku un paši nespējam dot triecienu. Ja mēs uzskatām, ka pretinieks ir vājš, mēs viegli paceļam zobenu. Tas pierāda, ka ārpus apziņas nenotiek nekas. Bet "bez zobena" nozīmē būt bez apziņas; būt bez apziņas nozīmē to, ka apziņa nekur neapstājas un vienlaicīgi ir visur. Ja apziņa apstājas un sa­stingst, parādās ienaidnieks, bet, ja apziņa ir plūstoša, — nekādu ienaidnieku nav, tie nevar parādīties. Šeit meklēja­ma teiciena "Pasaules Gars piepilda Debesis un Zemi" jēga — ienaidnieka kā tāda NAV Vingrinieties dienu un nakti, un jūs sasniegsiet šo universālo stāvokli. Nešaubieties.

Ienaidnieku, agresiju, uzbrukumu, ievainojumu — to visu radām mēs paši.

Cilvēks ir pasargāts, atrodoties kontaktā ar Zemi. Tāpēc visos meditatīvajos vingrinājumos tiek prasīts iezemēties. Tādējādi cilvēks nodrošina sev saskari ar Zemes enerģētisko lauku.

* * *

Spēja radīt noturīgas domformas — tas ir viens no dziednieka jeb ekstrasensa veiksmes pamatnosacījumiem. Iesākumā nav noteikti jāredz "tēls" skaidri. Iemācieties "ķert stāvokļus", izsaukt sevī sajūtas, ko rada tēls, kuru vēlaties iztēloties. Ja nespējat iztēloties "sienu", mēģiniet atsaukt atmiņā kādreiz pārdzīvotas miera, drošības, garīga līdzsvara sajūtas.

Domformas, enerģija — to visu iespējams projecēt As­trālajā pasaulē. Nokļūstot astrālī (ikviens no mums tur no­kļūst miegā — sapņojot), cilvēks tur sastopamo uztver kā notikumus, redzējumus, kaut arī tās ir tikai enerģijas plūs­mas un dažādu stāvokļu vizuālas transkripcijas, t.i. — dom­formas. Miegā cilvēks atrodas citā uztveres režīmā, tomēr pamostoties spēj izjusto atcerēties tikai tēlos un formās, kas raksturīgas viņa "dienas dzīvei". Nomodā cilvēks parasti atrodas fiziskajā plānā un astrālajām domformām nav piee­jams. Kamēr cilvēks saglabā saikni ar fizisko plānu, astrālās "izrādes" viņu nespēj iesaistīt "lomā", viņš tur var atrasties tikai kā novērotājs. Neieinteresētības (neitralitātes) princips ir arī astrālās aizsardzības pamatā.

Apmeklējot Astrālo pasauli, neaizmirstiet, ka tā ir iztēles pasaule, Ja jūs iesaistieties šajā pasaulē, tad ar tās spēkiem ir jācīnās ar iztēles palīdzību. Atšķirīga ir eiropiešu un Aus­trumu okultisma tradīciju pieeja šajā jautājumā. Austrumu okultisti dod priekšroku pasīvai, neitrālai vērošanai, bet Rie­tumu magi iecienījuši aktīvu darbību. Eiropietim nepatīk vērot, bet gan darboties. Tādēļ ari Rietumu metodes un at­tieksme pret aizsardzību astrālā plānā ir citāda — tiek ie­teikts pretinieku apšaudīt ar astrālajām raķetēm, ieslodzīt "maisā", izlietot aizliegtus karatē paņēmienus… utt. Bet ja nu pretinieks nepadodas, bet, gluži otrādi, izrādās spēcī­gāks? Tad neatliek nekas cits, kā dziestošā balstiņā saukt pēc Dieva palīdzības, varbūt viņš jūs tomēr izdzirdēs…

Okultisti izšķir divus veidus, kā var notikt astrālās pa­saules iespiešanās fiziskajā plānā:

— abas pasaules atdalošā "priekškara izdilšana";

— "priekškara saraušana", kā rezultātā astrālās būtnes pēkšņi parādās fiziskās uztveres sfērā.

Pirmajā gadījumā parasti cilvēkam parādās sajūta, it kā blakus atrastos kādas neredzamas būtnes. Parasti šo sajū­tu pavada bailes, kas var pāriet arī pilnīgā panikā un izpaus­ties neadekvātā uzvedībā. Šādas bailes ir pilnīgi pamatota un dabīga dzīva organisma reakcija uz neprognozējamu, neadekvātu situāciju. Patiešām — tamlīdzīgā situācijā nav objektīvas iespējas prognozēt notikumu attīstību, jo jau eso­šie uztveres un uzvedības stereotipi šeit absolūti neder. Tie vienkārši nespēj vairs "darboties automātiskā režīmā". Tādēļ uztverei un uzvedībai jāpāriet uz "rokas vadības režīmu", un jums jābūt gatavam uz pilnīgi visu. Jūsu ķermenis gata­vojas reaģēt uz jebkuru iespējamu triecienu — šis stāvoklis tad arī tiek sajusts kā nenoteiktas bailes, satraukums, šaus­mas.

Ideāls eksperiments, kas modelē tamlīdzīgu situāciju, — pastaiga vienatnē mežā tumšā naktī. Vēlams, lai laiks būtu vējains. Principā situācija nav bīstama, jo mūsu mežos nav sastopami ne tīģeri, ne aligatori, un ari kriminālā pasaule iecienījusi citas apmešanās vietas. Šāda pastaiga ļaus jums visā pilnībā izbaudīt sajūtu, kādu rada beziemesla šausmas. Šīs bailes uzvarēt nav iespējams, jo tās vienkārši ir jūsu or­ganisma dabīga reakcija. Bailes, gluži otrādi, var uzkrāt un izlietot jūsu personīgā spēka vairošanai. Bailes nav iespējams neitralizēt, ne tās apspiežot, ne arī iedvešot sev, ka "viss kārtībā". Jums jāizmanto formula "lai notiek tas, kam jāno­tiek". Intelekts līdz ar to beigs aprēķināt visas iespējamās un neiespējamās situācijas un piekritīs tam, kas notiek. Jūs izjutīsiet zināmu atslābumu, un jūsu uztvere saasināsies.

Gadījumā, ja noticis "priekškara pārrāvums", astrālās būtnes kļūst fiziski uztveramas. Šādā brīdī vispirms nepie­ciešams skaidri apzināties notiekošo. Reizēm astrālās būtnes izpaužas kā fiziski sadzirdamas balsis, kas lielākoties skan naidīgi, uzmācīgi un draudīgi. Tās var uzdoties par jebko — atkarībā no astrālās kontaktpersonības — senatnē tamlīdzī­gas būtnes sevi nosauca par Belcebulu vai Asmodeju, vē­lāk — par Napoleona garu, mūsdienās visizplatītākā versija ir "citplanētieši". Šīs balsis ārkārtīgi reti sniedz kādu kaut nedaudz noderīgu informāciju. Visbiežāk tās mudina vai aizliedz veikt kādu darbību. Tiklīdz svešā balss cenšas uz­spiest jums savu gribu, — jums jāzina, ka tā ir naidīguma pazīme. Gan šādas, gan cita veida balsis, ja vien tās tiek uz­tvertas nopietni, var novest jūs psihiatriskajā slimnīcā. Šā­du balsu "stiprā puse" ir to uzbrukuma pēkšņums, kad upuris nepaspēj kritiski novērtēt situāciju. Ja ar tamlīdzīgu parādību cilvēks sastopas pirmoreiz, tad nepadoties tās ie­tekmei ir grūti. Aprakstot šo procesu, varam lietot līdzību no ikdienas dzīves, piemēram, kāds mūs rupji aizvaino. Mēs apvainojamies! Mēs nejūtam nekādas īpašas pret mūsu biolauku vērstas manipulācijas, vienīgais, ko sajūtam — ne­gatīvas emocijas. Mēs atklājam, ka apvainotājs ir slikts un rīkojas slikti. Neciena mūs, necienīgi izturas, apvaino! Un gandrīz nekad mums neienāk prātā, ka līdz ar to esam jau sākuši "dancot pēc svešās stabules". Mēs jau esam pieņēmu­ši to psihoemocionālo stāvokli, ko mums uzspiež svešais. Mēs sākam uztraukties (kas mums nepavisam nav vaja­dzīgs), neadekvāti uzvesties (tā vecas tantiņas sabiedriskajā transportā lamā jauniešus, valdību un prezidentu). Neiere­dzot ienaidnieku, mēs ļaujam tam gūt varu pār sevi! Ļaujot sevi emocionāli "ievilkt" tamlīdzīgās situācijās, mēs zaudē­jam paškontroli, "iestrēgstam", lieki izšķiežam enerģiju. 'lā­pāt notiek arī saskarsmē ar astrālajiem spēkiem. Ja halucinā­cijas mūs nesatrauc, tās absolūti nespēj mūs ietekmēt, un līdz ar to tām nav pilnīgi nekādas varas pār mums. Tāda halucinācija zaudē savu bīstamību un ir uztverama vienīgi kā interesants eksperiments. Ar astrālo būtni var uzsākt sarunu — ne fiziskajā, bet mentālajā līmenī, bez vārdiem, domās. Var uzdot jautājumus un saņemt atbildes, lai gan, kā jau teicām, šādas informācijas ticamības pakāpe ir gau­žām zema. Ja cilvēks ir patiess savos meklējumos un vēlas izprast pasaules būtību, tad viņš var sastapt arī tā dēvēto astrālo Skolotāju — "intuitīvās sfēras personificētu projekciju astrāli". No šī Skolotāja var saņemt vērtīgu informāciju. Atšķirībā no visām pārējām balsīm šis Skolotājs atbild tikai uz to, ko viņam jautā. Dažreiz atbildes vietā tiek dots pa­doms veikt kādu darbu (parasti kaut ko tādu, kas saistīts ar "pārslodzi" un dod iespēju sasniegt jaunu apziņas līme­ni). Ja pieprasītā darbība nav pārāk bīstama un jūs esat pār­liecināts, ka padomdevējs nejoko (gadās arī tā!), tad varat šo darbu veikt un saņemt tiešām noderīgu informāciju.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Aizsardzības eņģeļi, kurus vada Mihaēls

Eņģeļiem piemīt neiedomājamas iespējas. Viņi var pārvērsties kā par cilvēkiem, tā arī par priekšmetiem, un tieši tāpat atgriezties savā dzīvē. Kad Eņģeļi ieskauj jūs ar savu enerģiju, jūs izrādīsieties spēcīgā mīlestības laukā, tas nevar jums nodarīt nekādu kaitējumu. Erceņģelis Mihaēls vada aizsardzības Eņģeļus.

Pa telefonu viena no manām manu raidījumu klausītājām pastāstīja, ka šķērsoja ceļu invalīdu krēslā un pēkšņi kāds jaunietis sporta mašīnā izskrēja no stūra un uzskrēja viņai virsū. Sievieti uzmeta augšā, apmeta pilnīgi uz riņķi, tai brīdī viņa padomāja, kad viņai ir beigas, bet viņa ļoti lēnām līdzeni nolaidās uz zemes. Un viņai nebija neviena traumas. Pārsteigtie aculiecinieki nevarēja vien nobrīnīties, bet viņa sajuta Eņģeļa roku.

Atceros, kad pār auditoriju pārlaidās izbrīnu skaņas, kad dāma padalījās ar savu atgadījumu.

Desmit gadu vecumā mūsu paziņa bieži peldējās piemājas baseinā. Un kādā vakarā viņa atkal gatavojās peldēties. Ienira un sasniedza dibenu, viņa sajuta, kā neredzams spēks viņu pacēla un nolika uz baseina malas. Meitene stāvēja turpat, kur minūti iepriekš, bet pa viņas seju tecēja ūdens, tā kā nesenā ieniršana tomēr bija notikusi.Tai pat mirklī mājas iedegās visur uguns! Meitene ietinās dvielī un skrēja turp.

- Kāpēc tu ieslēdzi tik daudz uguns? - metās viņa pie brāļa.

Tas atbildēja, ka visu laiku sēdējis savā istabā. Neko nesaprotot, meitene aizgāja gulēt.

No rīta viņa pastāstīja vecākiem par fantastisko atgadījumu, un kopā ar tēti aizgāja uz baseinu, un izrādījās kad ūdenī gulēja bojāts elektrības kabelis.

Redz kā Eņģeļi izglāba meitenītes dzīvi. Skaidrs, kad viņai vēl laiks nebija pienācis mirt.

Ja Eņģelis palīdz jums izdzīvot, tas nozīmē, kad laiks jums ir pārskatīt savu dzīvi.

Pīteru Feldmani Eņģeļi izglāba divas reizes vienas nedēļas laikā. Viņam bija lemts saņemt brīdinājumus no augšas, un faktiski viņš to saņēma.

Vienreiz Pīters brauca lielā ātrumā, un braucot lejā no paugura, bet priekšā viņu gaidīja sastrēgums. Viņš samazināja ātrumu, bet mašīnu sanesa uz pretimbraucošo joslu, tai brīdī Pīters saprata, kad tūliņ ies bojā. Bet pēkšņi pretējā joslā izveidojās logs, un Pīters izslīdēja caur to uz apmali, šis brīnums viņu aizkustināja līdz sirds dziļumiem.

Pēc piecām dienām Pīters kāpa ārā no mašīnas, un pēkšņi svešinieks pienāca no aizmugures un pielika pistoles stobru pie deniņiem.

- Ņemiet mašīnu, bet nešaujiet, - palūdza Pīters. Bet svešinieks neizkustējās ne no vietas. Panikas pārņemts Pīters iekliedzās. Uzbrucējs Pīteram iešāva vēderā ieleca mašīnā un aizbrauca, atstājot viņu asins peļķē. Pītera sieva izdzirdēja kliedzienus un izsauca policiju. Smagi ievainotu Pīteru ienesa mājās un gaidīja atbraucam ātro palīdzību.

Pēkšņi viņš izjuta sevi siltuma un mīlestības ielenkumā - Pīters bija Eņģeļa apskāvienos.

- Es mirstu? - pajautāja Pīters debesu sūtnim.

- Nē, ar tevi viss būs ļoti labi. Tev vēl daudz ko nāksies izdarīt, - atbildēja Eņģelis.

Lode neskāra dzīvībai svarīgos orgānus, un Pīters atlaba. Un tagad viņš bija gatavs izmainīt savu dzīvi, un izdarīja to. Tagad Pīters ir viens no pašiem visapdāvinātākajiem un patiesākajiem žurnālistiem, kādus es zinu, un viņš atrod sevī drosmi runāt un rakstīt par Eņģeļiem.

Manas paziņas vīrs strādāja Vācijā dienesta vajadzībām. Pa nakti viņš piestāja viesnīcā, un no rīta iedarbināja mašīnu un devās ceļā. Sev par briesmām, viņš ievēroja, ka brauc ne tajā virzienā, un vēl piedevām pa slidenu ceļu un pa pretējo joslu. Nekavējoties viņš piesauca Eņģeļus palīgā. Viņš tā arī nesaprata, kas notika, bet nākošajā momentā viņš atradās pretimbraucošajā joslā un sekoja mašīnu plūsmai.

Eņģeļi nemitīgi aizstāv un rūpējās par mums.

Jūsu rīcība

Apsēdieties, sakoncentrējieties un nosūtiet Eņģeļus palīgā trūkumcietējiem. Viņi var veikt palīdzību jebkurā pasaules teritorijā un jebkuram cilvēkam. Lūdzieties, lai Eņģeļi aizsargā tos, kam nepieciešama aizstāvība.

Kas apdraud mājas enerģētiku? Un kā no tā izvairīties? (2. daļa)

Uguns ir svēta kā dzīvība. Uguns dod siltumu, gaismu un ēdienu. Uguns ir saudzējama un glabājama, uguns kuršanas prasmes ir vienas no svarīgākajām prasmēm, tāpēc Dieva atrašanās neredzamā vietā uguns pavarda tuvumā, ir dzīvības apliecinājums mājā. 

Māja (un tas varbūt būtu ideāli, ja tā būtu) sākas ar to brīdi, kad ļaudis, ģimene, nolemj – ir nepieciešams savs nams. Mājas būvniecība. Daži vienkārši ieteikumi, kas joprojām gudru māju būvnieku un amatnieku vidē ir cieņā un zināšanā – kokus māju celšanai gāž uz Ziemeļiem, nekādā gadījumā mājas celšanai neizmanto vētrā gāztus kokus, kokus ar divām serdēm vai divām galotnēm. Māju neceļ tur, kur iepriekšējā būve nodegusi. Māju ceļot daudz svarīgāki ir praktiski ieteikumi, ne maģiskas darbības. 

Lai gan ir arī savi ticējumi, gan māju ceļot, gan tajā mītot. Ikkatrs, kurš zina, spēj apzināt, ka zinot ir neiespējami zināšanai nesekot. Ja pieņem, ka zem mājas sliekšņa mīt Laima, tad ir pilnīgi saprotami, ka slieksnis ir tikpat svēta vieta mājā, kā uguns: mēslus neslauka pār slieksni; mājā ienākot, kāpj slieksnim pāri, nevis uz tā; uz sliekšņa nedarbojas ar asiem priekšmetiem, ne ar cirvi, ne nažiem: pāri slieksnim neko otram nedod, lai neatdod projām laimi. 

Ja māju ceļot, visi svarīgie priekšnoteikumi tiek ievēroti, Mājas gara ienākšana, tā klātbūtne notiek it kā pati par sevi – tā ir gluži likumsakarīga. Varbūt, ka viena no svarīgākajām atziņām vai kārtējais apliecinājums ir tas, ka ja mēs kaut ko zinām un apzināmies, mēs varam sākt ko veidot vai mainīt, ja nepieciešams: uzturēt Mājas Gara dzīvību vai atgūt viņa uzticību, ja kāda iemesla dēļ tā tikusi zaudēta. 

Kas tad ir šis mistiskais „”mājas gars”? Tā ir mistiska līmeņa energoinformatīva būtne. Mājas gars tik tiešām ir zemākā plāna būtne, taču viņa galvenais uzdevums ir – sargāt māju. Tāpēc neviens godīgs mājas gars nekad tīšuprāt ļaunumu nenesīs. Vēl vairāk – tas visādi centīsies atvairīt jebkuras mājai draudošās briesmas vai nepatikšanas. Dažreiz viņš izstrādā arī kādas nerātnības, īpaši pa nakti, saplēšot kādus traukus, kaut ko apgāžot ar lielu troksni, tādā veidā izbiedējot saimniekus vai vienkārši noslēpj kādas lietas. 

Vecos laikos diezgan daudz domāja par mājas garu, to uztvēra, kā vēl vienu bērnu ģimenē – baroja, ar viņu sarunājās, rāja un pielabinājās. Mūsdienās ar šādām lietām vairs nenodarbojas, jo cilvēki netic šīm „muļķībām”, bet ir reizes, kad varam pārliecināties par to, ka mājas gari tomēr eksistē. Mēs varam nepievērt viņam īpašu uzmanību, galvenais ir viņu neapvainot un domās ar viņu draudzēties, pārējais notiks pats no sevis. 

No savas puses mājas gars (neatkarīgi no tā ticam tam vai nē) modri sekos, lai jūsu mājā neiekļūtu tik tiešām ļaunas būtnes. Ja viņš nespēs saviem spēkiem viens tikt galā, viņš dos kaut kādas zīmes, lai saimnieki ieklausītos un uzmanītos. Mājas garu valoda, tāpat kā bērnam, ir ļoti tēlaina un viegli izprotama. 

Pārceļoties uz jaunu vietu, nemeklējiet sev mājas sargus pa ceļa malām vai izmirušām sādžām, neko labu no tādām vietām nepārnesīsiet, ja vispār izdosies kaut ko noķert. Centieties paņemt līdzi savējo mājas garu. Tas iespējams tāpēc, ka tad, ja pareizi un sekmīgi uzturat kārtībā savu māju, rūpējaties par mājīgumu un mieru, jums jau sen ir pašiem savs mājas gars. Un nav vajadzības skraidīt apkārt, svešus ķerstot. 

Kā jūs domājat, kā klājas mājai, ja tās veselību nekas neapdraud? Tādā gadījumā mājas enerģētiskais kupols kļūst jo dienas jo stiprāks, un māja pārtop noslēgtā sistēmā. Enerģētiski tā ir slēgta jebkurai ārējai iedarbībai, tā ir pašpietiekama un sargā savu suverenitāti un neatkarību, pati sevi un tās iemītniekus no nelabvēlīgām ietekmēm. 

Mājās notiekošo nevajag nest ārā no mājas, nedrīkst ļaut arī citiem cilvēkiem iejaukties savas mītnes energoinformatīvajā struktūrā. Tas nozīmē, ka visas savas iekšējās problēmas jārisina pašiem – tikai tiem cilvēkiem, kas mīt vienā mājā, dzīvo vienā ģimenē. Toties par visām pārējām problēmām mājās ir jāklusē. Neievērojot šīs lietas, var zust struktūras viengabalainība: māja vairs nespēs pienācīgi aizsargāt. 

Ja būsiet uzmanīgi un jūtīgi, laikus pamanīsiet tuvojošās nelaimes priekšvēstnešus, ko raidīs jūsu mājoklis. Ja jums sava mājokļa veselība tomēr nerūp, tad riskējiet sastapties ar kādu no „anomālās mājas” formām. Mājas, kas vairs nav droša, slēgta sistēma – nav jūsu cietoksnis un patvērums. 

Kāpēc vispār ir runa par „anomālajām mājām”? agrākos laikos par māju rūpējās daudz vairāk, tāpēc tā bija reta parādība un cilvēki zināja kā ar to tikt galā, bet mūsdienās diemžēl šādu māju ir apbrīnojami daudz, jo esam zaudējuši saudzīgo attieksmi pret savu mītni. Vairumam liekas, ka tā ir vieta, kur pārlaist nakti vai vakarā paskatīties televizoru, un tad brīnāmies, no kurienes mūsu slimības, nenosakāmās galvas sāpes, hroniskais nogurums un slinkums. Ir aizmirstas gadsimtu vecās tradīcijas un mājas nozīme cilvēka dzīvē. 

Runājot par patoloģiskām mājām, tās var iedalīt vairākās grupās (to skaits var būt arī daudz lielāks): 

Māja – vampīrs. Māja par tādu kļūst gadījumā, ja kaut kādu iemeslu dēļ tai nepietiek enerģijas savas viengabalainības saglabāšanai. Šī iemesla dēļ māja vampirē enerģiju no tās iemītniekiem vai viesiem, kas ierodas uz ilgāku laiku (vairāk par stundu). Droši vien katrs no jums ir bijis tādā mājā, kur jūties nomācoši, bet atviegloti var uzelpot izejot no šīm telpām. Māju – vampīru saimnieki parasti ir cilvēki, kuri pieraduši savas iekšējās problēmas risināt ar draugu, darba biedru, radu un paziņu palīdzību, tādā veidā svešie cilvēki aiznes sev līdzi daļu no mājas dzīvotspējas. 

Māja – trako krekls. Šāda māja tās iemītniekus pārņem tik tālu, ka tie zaudē spēju dzīvot, kā pašiem tīk, bet sevišķi smagos gadījumos – spējas vispār kaut ko darīt. Šādai mājai ir enerģijas pārpilnība, kas arī ir patoloģiski. Tas notiek gadījumā, ja pārāk koncentrējas tikai uz sadzīviskām lietām, līdz pat tam, ka ir nepareizs mēbeļu izvietojums uz enerģētiskām zonām. Mājai nav kur likt savu enerģiju. Tādā mājā cilvēks kļūst slinks, apātisks, pastāvīga bezdarbība un gulšņāšana. Tās iemītniekiem var būt depresija. Māja apspiež cilvēka gribu, māja var novest pie pašiznīcināšanās. Galvenā pazīme – iemītniekiem negribas iziet no mājas. 

Māja – žņaudzējs. (trako krekla pastiprināts variants ). Šāda māja pilnībā ierobežo iemītnieku enerģētisko patstāvību: cilvēkam tiek liegta iespēja uzkrāt enerģiju ārpus mājas sienām. Mājas – žņaudzējas sindroms ir izārstējams, vispirms jau ar dzīves vietas nomaiņu, pie tam pēc iespējas tālāk no esošās. 

Māja – narkoze. Šī māja cenšas sev gūt labumu no jūsu problēmām un neveiksmēm, kas radušās ārējā pasaulē. Negatīvā enerģija tiek uzsūkta, tad transformēta un vēlāk atgriezta iemītniekiem. Rezultātā – tā vietā, lai spertu izšķirošus soļus un atrisinātu radušos sarežģījumus, jūs sākat... veikt mājas saimnieciskos darbus, pie tam – sajūtot neaprakstāmu baudu no šiem vienkāršajiem sīkdarbiņiem. Problēmas darbā vai kur citur ārpus mājas krājas, bet jūs – no veļas mazgāšanas pārejat uz remonta darbiem. Rodas apburtais loks. Šajā mājā cilvēks parasti jūtas brīnišķīgi. Cilvēks, kurš dzīvo mājā – narkozē, nespēj objektīvi vērtēt apkārtējā pasaulē notiekošo. 

Visas minētās galējības, kas savās spilgtākajās izpausmē, tīrā veidā sastopamas reti. Daudz izplatītākas un mazākā mērā izteiktas ir šādu struktūru veidošanās tendences.

(c) www.reikinet.lv

Kas apdraud mājas enerģētiku? Un kā no tā izvairīties? (1. daļa)

Viens no mājas iznīcināšanas veidiem ir fiziskais: karš, terora uzbrukumi, dabas stihijas vai kādi citi nelaimes gadījumi, taču par laimi tā nav bieža parādība, vismaz Latvijā. Otrs veids (sastopams daudz biežāk, diemžēl), kad mājas tiek noārdītas tā, ka acis to neredz: bez sprādzieniem un visos virzienos izmētātām atlūzām. Tieši tāpēc šī iznīcināšana ir daudz ļaunāka, jo mēs par to nenojaušam līdz pat pēdējam brīdim, līdz attopamies, kad esam vientuļi, pamesti un aizmirsti... Vienīgais, kas atlicis ir deklarēšanās papīrs, četras sienas, mēbeles un rēķini. Bet dvēsele sen mirusi – tas nozīmē, ka pašas Mājas vairs nav. 

Neapzināti un instinktīvi cilvēks pasauli iedala divās daļā – „mūsu” un „svešā”. Un, lai cik ļoti mēs censtos sev iegalvot, ka tā nav, tieši TĀ paliek. Diemžēl mūsu ikdienas dzīvē ir virkne situāciju, apstākļu un parādību, kas nav atkarīgas no mums (lai gan par šo tēmu arī varētu diskutēt). Graujot cilvēka psihi, viņa drošību rītdienai, tiek veicināta viņa mājas sagrāve. Pirmām kārtām tie ir totālās nestabilitātes apstākļi, kuros mēs šodien eksistējam. 

Uzskaitīsim vairākus mājas apdraudētības apstākļus: 

• Bezdarbs – labklājības apdraudējums. 
• Zema alga. 
• Neskaidra nākotne (bailes par savu un bērnu rītdienu). 
• Slēptas bailes par to, ka sliktā valsts vara var nomainīties pret vēl sliktāku. 

Visi šie apstākļi traucē dzīvot mājās mierīgi, jo caur TV mēs to visu ienesam iekšā, ja neskaita, ka mūsos pašos tas iesējas esot ārpus mājas. Ko iesākt, lai izbeigtos viss nemiers, pārkāpjot mājas slieksnim? Vajag vairāk mīlēt savu māju – un sevi. Mājās sarunas par darbu ir jāpārtrauc, jo te sākas cita pasaule. Mājās runājiet par neaptveramās pasaules skaistumu, lasiet dzeju, atzīstieties vien otram mīlestībā, klausieties mūziku – un jūsu māja atdzīvosies no šīm brīnišķīgajām tēmām un skaņām. 

Tomēr no ārienes nākošie negāciju viļņi nav tik bīstami, kā tie, kurus rada paši mājas iemītnieki. Strīdi, skaļas vārdu apmaiņas, dusmas, ko izgāž uz tuviniekiem, šīs ir tās indīgās lietas, kas grauj mājas kopējo enerģētiku, kas izjauc aizsardzības kupola veselumu. Visā šajā jezgā, ko bieži vien rada pieaugušie, visvairāk cieš bērni, jo tieši viņi vissmalkāk spēj izjust enerģiju izmaiņas, jūtīgi uztver informāciju. Ja jums ir mājās zīdainis, tad tieši pēc viņa var noteikt, vai viss ir līdzsvarā, jo tad mazulis guļ mierīgi, neslimo, labi ēd un visādi citādi labi attīstās. 

Mazuļi ir vāji aizsargāti no negatīvām ietekmēm, un, ja informācija ir pietiekami spēcīga, tā viegli var bērnu pazudināt. Nereti ir dzirdēts, ka tad, kad jaunā māmiņa baro mazuli ar krūti, viņai nepieciešams miers, tādā veidā arī bērns saņem šo mieru, bet, ja māmiņa ir par kaut ko noraizējusies, bērns ir raudulīgs, bet, ja stress ir pārāk liels, var pat pazust piens, kas bērnam ir ļoti nepieciešams. 

Labvēlīga mājas gaisotne – tā ir vienīgā iespējamā atmosfēra, kurā bērns var augt un attīstīties, būt vesels. Nerīkojiet mājās scēnas, izskaidrošanās vai skandālus, nepārvērtiet māju tiesas arēnā, nerīkojiet raganu medības, nelieciet sev un citiem mājās izjust spēcīgas negatīvās emocijas, it īpaši vainas sajūtu. Ja ļoti gribas kauties – izejiet ārā (starp citu, kamēr iesiet – varbūt pāries). Cilvēks un viņa māja, tas ir viens veselums, tāpēc nezāģēsim zaru uz kura sēžam. 

Saprātīgi domājošs cilvēks speciāli nebērs indi pats savā glāzē, tieši tāpat jāuztver sava māja, tās atmosfēra, to nedrīkst pakļaut postam un mocībām, jo cietēji jau būsim katrs pats. Gan labais, gan ļaunais, kā bumerangs atgriežas pie mums atpakaļ. 

Visvairāk mājai kaitē tādi faktori kā ļaunums, skaudība, apvainošanās, izmisums, bezizeja, nemitīgas trauksmes vai skumju sajūta un pašpārliecinātības trūkums. Šīs lietas pamatīgi iespiežas mājas struktūrā, tāpēc reizēm cilvēks nespēj saprast no kurienes pēkšņi uzpeld vienas vai otras emocijas. 

Mājas ir dzīvas, tās ir tādas pašas personības kā katrs no mums. Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādas ir viņu mājas. Ir cilvēki neveiksminieki un ir arī mājas neveiksminieces. Piemēram, jūs pārnākat no darba mājās, un domājat, cik viss slikti, slikti, slikti. Un viss apkārt kļūst slikti. Vienreiz slikti, otrreiz slikti, trešo reizi ... Māja to atceras, „ieraksta” sevī, un nu tu patiešām sāc justies ne visai labi. Atnāk ciemos kāds draugs, rads vai paziņa, tu viņam stāsti, cik tev slikti, ka mājās arī ir slikti, tādējādi šo informāciju nostiprinot vēl vairāk un vairāk. 

Tā kā no mājas struktūras ir grūti kaut ko izdzēst un izmainīt, tam ir nepieciešams laiks un diezgan daudz pūļu, tāpēc – labāk, lai viss sliktais paliek ārpus mājas sienām. Vietu, kur jūs dzīvojat, nepiesārņojiet ar nevajadzīgām izjūtām, informāciju un darīšanām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs lietas var nokārtot atrodoties ārpus mājas sienām. Darbā, kafejnīcā vai kādā citā sabiedriskā vietā, kur nekādu ļaunumu sev nenodarīsiet. Mīliet sevi, mīliet cits citu, mīliet dzīvi. Šodien ir pelēka un lietaina diena? Rīt noteikti parādīsies saule – un vakardienas garlaicīgās lietus lāses iezaigosies briljantu mirdzumā. 

Vai esat kādreiz dzirdējuši (varbūt bērnībā), ka nekādas svešas mantas uz māju nest nevajag, lai cik skaistas un dārgas tās būtu. Interesanti no kurienes šāda piesardzība? Tas nāk no ļoti seniem laikiem, kad reizēm tika speciāli pamestas dažādas lietas, lai mēs tās atrodam, bet lietas savukārt tika speciāli uzlādētas ar negatīvo enerģiju, tādējādi kaitējot konkrētam cilvēkam. Tikt galā ar šādu iedarbību var tikai speciālists, pie tam – tikai gadījumā, ja viņam ir vienāds vai lielāks spēks par to, kāds bijis pielikts negatīvās enerģijas ieprogrammēšanā. Nebūt ne katrs speciālists prot to veikt pareizi, ne katram ir nepieciešamais spēks un zināšanas. 

Arī pret antikvariātu cilvēki izturas atšķirīgi – vieni uzskata, ka nav labi to turēt savā mājā, jo nes līdzi iepriekšējo saimnieku enerģiju, bet citi uzskata, ka tādas lietas nekādu ļaunumu nevar nest. Protams, par to spriest katram pašam, bet, ja cilvēkam ir labi attīstīta intuīcija un viņš labi izjūt smalkās enerģijas, var noteikt katras lietas auru un tās saderību ar paša mājas enerģiju. Lietas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, šo nokrāsu nes līdzi nākošā enerģētika. 

Kopš seniem laikiem visi cieši jo cieši iegaumējuši: atrastu svešu mantu nedrīkst ņemt, lai cik laba tā būtu, alkatība var cilvēku iedzīt postā... Nekas mūsu mājās – ne mantas, ne cilvēki – nedrīkst būt nejaušs. Pat, ja kāds to uzzina pirmo reizi, šīs bažas pastāv mūsu kolektīvajā zemapziņā. 

Bieži vien gadās tā: mājas atmosfēra it kā normāla, priekšmeti, kas atrodas visapkārt, - visi savi vien... Tomēr kaut kas mājās nav tā, kā vajadzētu būt! Un mēs to jūtam ik dienas, bet cēloni izprast nespējam. 

Iespējams, ka esat sastrīdējušies ar saviem „kaimiņiem”, kas mīt ikvienā godīgā mājā. Mītnes enerģētiskais lauks taču ir piesātināts ar informāciju, tajā gandrīz vienmēr „ieviešas” enerģētiskas būtnes! Pirmām kārtām jāiepazīstas un jāsadraudzējas ar savu „mājas garu”. 

Mājas gars visbiežāk saukts par mājas kungu, arī par mājas dievu (lokālie nosaukumi: Bēlis, Cēlis, Vecainis, Ašgalvis, Cepļa dievs u.c.) ir labvēlīga mājas dievība, ģimenes aizgādnis, kas dzīvo istabā, rijā, klētī vai pirtī, pie kāda liela akmens vai kokā. Latviešu priekšstatos mājas kungs parādās gan cilvēka, gan kāda dzīvnieka (vardes, čūskas, vaboles) izskatā. 

Mājas gars nodrošina saimes svētību un labklājību, taču mājas saimniekam un saimniecei jārūpējas par tā barošanu un godināšanu. Lielā daļā teiku par mājas garu minēts, ka, pārtraucot barot mājas garu vai izrādot necieņu pret to, notiek kāda nelaime, piem., saslimst saimnieks vai nodeg kāda ēka. 

Kā apgūt jaunu, mājokli, jaunu dzīves telpu, jaunu vietu. Kā namu, kurš iegādāts, nevis pašu būvēts, padarīt par savu ne tikai vieliskā laukā, bet arī tajā dimensijā, kuru mēs dēvējam par garīgo, neredzamo vai pārpasaulīgo... – par sadraudzēšanos ar Mājas Garu, varbūt esošo, varbūt citādu veidojamo, par to, kā māju padarīt par sev labvēlīgu un kā draudzīgā veidā aizsūtīt projām tās būtnes vai enerģijas, kas var traucēt vai vienkārši būt liekas. Šie ir jautājumi, kurus cilvēki bieži vien uzdod, kad domā par savas mājas atmosfēru. Būtiskais ir sirds ticība tam, ko dara, kādus Vārdus saka un kādas darbības veic ejot jaunā mājoklī, ne tik daudz tam, cik zināmas formulas tiek piesauktas. Jēga ir vienīgi tām formulām, tiem vārdiem, kuriem tic un, kuras jūt kā savas, nevis tam, kas kaut kur izlasīts kā it kā derīgs. Var, protams, lietot izlasīto, bet tam pirmām kārtām jānotic, tas jāsajūt kā savs. 

Mājas gari – šīs īpatnās būtnes vai sajūtas, tik maz ir pētītas. Tās it kā zemāk vērtētas folkloras pētnieku vidū, kā šķietami nesaistošākas, jo varbūt, ka interesantāk ir Augstākās dievības pētīt, nevis kādu gluži parastu mājas garu, kas tik parasts nemaz nav un turklāt, kas nemaz arī nav tik zems. Dīvaini un tomēr- Mājas Garam īsti nav vārda. To dēvē par Mājas Garu vai gariņu, vai par Mājas Kungu, kas gan drīzāk ir vācu kundzības laikā ieviesies vārds. Ir kāda sen zināma sakrāla patiesība ne tikai pirms kristīgās Eiropas, bet arī daudzu citu tautu tradīcijās – vārda piesaukšana nevietā un nelaikā var nest lielas nepatikšanas un daudz ko smagi sarežģīt, tāpēc to labāk nepiesaukt vispār. 

„Dieviņš sēdēj’ aizkrāsnē... ” nav Dieva zaimošana, bet apliecinājums – šai mājā viss ir īstajā vietā. Uguns vieta – pavarda vieta ir mājas svētākā un neaizskaramākā daļa.

(c) www.reikinet.lv

Kā enerģētiski aizsargāt sevi, māju un mājdzīvniekus

Kā enerģētiski aizsargāt sevi, māju un mājdzīvniekus

Ja mūsu mājas ir enerģētiski pareizi sakārtotas, tad mums tur labi klājas. Ziemassvētku laiks ir vislabākais, lai varētu sakārtot savas mājas enerģētiku. Līdz tam vajadzētu izmēzt telpas, sakopt skapjus un atvilknes un pieliekamos, kur ir tik daudz nevajadzīgu mantu. Lai māju tālāk sakārtotu, mums ir vajadzīga svece, svētītais ūdens, vītola slotiņa. Ar vītola slotiņu no uzkoptajām telpām mēs visu pār slieksnīti slaukām laukā. Ar svētīto ūdeni, kas var būt gan baznīcā svētīts, gan dziednieka enerģētiski uzlādēts, gan ar lūgšanām uzlādēts, rūpīgi nomazgājam palodzes, durvju un logu rāmjus, sekcijas, spoguļus. Grīdu mazgājam ar ūdeni, kuram pievienota dižegļu, ciedru vai kadiķu eļļa, vai parastais terpentīns. Istabas stūrīšos iekaisām šķipsniņu uzstrāvotas sāls, tad izkvēpinām telpas ar smaržu nūjiņām, var būt arī kadiķītis un attīrošie, maģiskie augi: mārsils, vērmele, vībotne, vīgrieze, asinszāle, nātru galotnītes, arī baznīcas vīraks. Ja kādam mājās ir kamīns, ļoti jauki būs, ja to izkurināsit ar apses malku. Tad jums kamīns labi degs, jo apses malka no sodrējiem attīra skursteni. Ja šajā rituālā piedalās bērni, tad arī padziedam kopā – «bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju», un tā - no visas sirds. Īpaši šo mantru - ram tai ram tai radiridirīdi… Tā mēs slavinām sauli un gaismu. To nozīmē vārds «rāma» krišnaītiem. Bet jādzied ir skaļi, lai novibrē visa telpa. Tad, kad mēs esam izdziedājušies, tad, piemēram, es lauku mājās uzlieku cienastu mājas gariņam. Bērniem tas ļoti patīk. Pēc tam tīrām telpu ar īstu vaska sveci. Ejam pa telpu pret pulksteņa rādītāja virzienu, ar šo sveces gaismiņu sadedzinot negatīvo. Pēc tam ar svētīto ūdeni, metot krusta zīmi, mēs izejam visu telpu. Krusta zīmi var zīmēt arī ar krītu vai ogli. 

Ja mājas saimniece ir mierīga ar sakārtotu dvēseli, tad visiem ir labi, tāpēc vakarā no pulksten 9.00 – 24.00, šajās trīs stundās, vajadzētu izbrīvēt brīdi, kad mēs lūdzam Dievu. Ja tuvākas ir kristīgās tradīcijas, tad būtu jāveic šāds rituāls: vakariņas nevajadzētu ēst, bet būtu jāiedzer 3 malki svētavota ūdens un jāpārkrustī sevi ar krusta zīmi un jānosēžas pie svecītes. Vismaz 12 reizes noskaitām Tēvareizi un lūgšanas par saviem mīļajiem. 

Pie noteiktas temperatūras enerģija atbrīvojas – tā varam attīrīt priekšmetus no negatīvās enerģijas. Agrāk to izmantoja, karsējot un tvaicējot drēbes, piemēram, kara laikā. Bet tās lietas, kuras nevar uzkarsēt: rotas lietas, gredzeni, saktas, auskari, kaklarotas, kuras ir valkājuši mūsu senči, aizgājēji vai radi, un, kas nonākušas mūsu mantojumā, mēs attīrām ar dziednieka uzstrāvotu vai parastu sāli. Dara tā: izšķīdina 3 ēdamkarotes uz glāzi ūdens un šīs rotaslietas 2-3 diennaktis tur patur iekšā, pēc tam rotaslietas ar vilnas drēbi un krītu varam atkal uzspodrināt. Dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem sāls neskādē, tā nebojā arī zeltu un sudrabu. 

Vēl kāds ieteikums – nedusmoties. Seno austrumu mācības apstiprina, ka mēs drīkstam dusmoties tikai 15 sekundes, ja dusmojamies ilgāk, tas jau ir kaitīgi veselībai. Tāpat ir trīs burvju vārdiņi, ko vajadzētu vienmēr atcerēties, un tiklīdz kaut kas notiek, domās sev pajautājam – nu un tad? Vai pēc gada šis notikums būs svarīgs? Vai tad ir vērts sākt uztraukties? Enerģiju mēs saņemam tikai tad, ja atrodamies tādā enerģētikas stāvoklī, kas ir laimes vai mīlestības sajūta. Ja cilvēks ir uztraucies un nervozs, arī viņa apkārtnē viss vibrē un nav kārtības - šāds cilvēks ir ievainojams. 

Par mājdzīvnieku un lopu aizsardzība. Konkrētie pasākumi: 

1) rupjmaizes gabalā ugunskrusta veidā saspiež pīlādžogas vai kadiķogas un dod lopiņam apēst; 

2) ar vērmeļu novārījumu izšļaksta visus aizgaldus un lopu novietnes; 

3) ar žāvētām vērmeļu slotām brauka govju muguras no galvas līdz astei; 

4) abās pusēs kūts durvīm piesprauž kadiķu zariņus un tos tura līdz Lieldienām; 

5) ar egļu, priežu un kadiķu novārījumu noberž cūku muguras virzienā no galvas uz asti; 

6) visas Ziemassvētku dienas cūku aplokos ber pāris saujas pelnu, liellopiem pelnus pa saujai pieber pie miltiem, piedomājot, ka lops ir vesels un brangs; 

7) nav vēlam šajos Ziemassvētkos laist svešus cilvēkus, pat radiniekus kūtīs, tur, kur ir pilnas labības klētis, pilnas noliktavas un apcirkņi, ka nepaņem jūsu svētību; 

8) ja grib kūti dezinficēt, to var darīt, uz spainī iebērtām oglēm uzmetot kadiķa vai pīlādža zaru, kas palicis no Jāņiem, un dūmiem ļaujot izplatīties pa visu telpu; 

9) šajās dienās vēlams lopus braucīt un masēt ar rudzu salmiem, lai lopi būtu veselīgi, labi augtu un lai tiem būtu veselīgi pēcnācēji. 

Un vēl par aizsardzību ar uguni. Vienkāršākais ir bluķa vilkšana Ziemassvētkos, slikto enerģiju savākšana un bluķa sadedzināšana ugunskurā. Nākošais - ar uguns pagali rokās apstaigā visas ēkas no ārpuses un ar šo pagali pārkrustī durvis. Vēl var sētā sakurt ugunskuru un, ar degošu pagali rokās pagriežoties pret visām debess pusēm, pret katru mest krustu. Tā ar domu var aizturēt visu to tumšo, kas nāk no citiem, un sadedzināt. Šo metodi es esmu pārbaudījusi. Veicu šo rituālu Ziemassvētkos. Kad pavasarī mans kaimiņš dedzināja kūlu un uguns nāca uz manu māju pa kūlu milzīgā ātrumā, pienākot pie manas robežas, uguns apstājās. Kad latvieši senatnē dedzināja ugunskuru, viņi apgāja tam apkārt - lai uguns zinātu savu vietu. Ar uguni aizsargāja arī paši sevi. Jāņos lēca pāri ugunskuram, lai uguns attīra, bet Ziemassvētkos ar degošu pagali vilka trīs riņķus sev apkārt: pirmo - pret ļaunumu, otro - pret noskaudumu, trešo - pret ienaidu 

Viens uzskatāms piemērs. Jaunbūvē, kurai nav vēl ne logu, ne durvju, dziednieks bija veicis enerģētisko aizsardzību, un ziemā putenis 5-6 metru attālumā no mājas bija izveidojis aizsargvalni. Un kaut arī tur katru dienu staigāja garām cilvēki, nebija nevienas pēdas, kas vestu uz māju. Arī pērkona negaiss var atnākt līdz enerģētiski iezīmētajai vietai un - ne tālāk: turpat līst, ka pludo, bet 5 cm tālāk viss ir sauss.

(c) www.saulesjosta.lv

Fotogrāfija un enerģētika

Fotogrāfija un enerģētika

Fotogrāfiju ne velti sauc par gaismas hroniku. Tajā brīdī, kad notiek zibspuldzes uzliesmojums, cilvēks it kā atdod daļu savas enerģijas, kura uz visiem laikiem paliek uz fotogrāfijas. 

Tāpēc cilvēkiem, kuriem ir vāja enerģētiskā sistēma, labāk fotogrāfēties saulainā laikā. Ne velti gaišreģi un dziednieki, pētot cilvēku fotogrāfijas, iegūst par viņiem plašu informāciju. Kopš seniem laikiem arī maģiskajos rituālos izmanto portretus, vaska figūriņas. Būtībā ar fotogrāfijas izgudrošanu, cilvēce atrisināja pieaugošā enerģētiskā disbalansa problēmu sabiedrībā, enerģijas pārpalikumu novadot foto un kinolentās. Enerģētika, ar kuru uzlādēts jebkurš portres, var būt ļoti spēcīga. Tieši tāpēc, glabājot mājās mākslas darbus, vispirms jānoskaidro, kā tie ietekmē apkārtējos. Noskaidrots, ka dažam mākslas darbam enerģētika ir pat graujoša, tā pat spēj savā tuvumā atvērt ģeopatogēnās zonas. 

Arī fotogrāfs enerģētiski iespado fotogrāfiju. Tāpēc labāk izvairīties no drūmiem un nelaipniem fotogrāfiem. 

Ir svarīgi ievērot dažus ieteikumus. 

• Nav ieteicams fotogrāfēties blakus apsei vai papelei( pat papeļu pūkas var apdullināt cilvēku).
• Fotografējoties blakus ilgdzīvotājam ozolam, kas savācis enerģiju no visas apkārtnes, cilvēks arī vēlāk, apūkojot šādu fotogrāfiju, gūst no tā spēku un enerģētiski bagātinās. 
• Fotogrāfijās par fonu labāk izvēlēties ābeles, ķiršus, bērzus. 
• Kaut arī skujkoki enerģētiskajā ziņā ir neitrāli, daži cilvēki priežu silā jūtas nelāgi. Tātad viņiem nav ieteicams tur fotografēties. 
• Pļavu ziedu enerģētika ir dziednieciska un nomierinoša - fotografējieties droši. 
• Nepozējiet blakus cilvēkam, pret kuru jums ir antipātijas un kuriem nepatīkat jūs. 
• Neiesaka fotografēt mirušos, jo tad nereti viņu gars nevar atrast mieru. 
• Melnbaltajām fotogrāfijām enerģētika esot stiprāka, turpretim krāsainās itin veiksmīgi varot paslēpt sava īpašnieka enerģētiku. 
• Ģimenes albūmu turiet saulainā istabā, bet ne tiešā gaismā. 
• Albumā ievietojiet melnbaltās un krāsainās fotogrāfijas pamīšus. Starp ģimene fotogrāfijām nav jātur noziedznieku, alkoholiķu, azartspēlmaņu, no smagām slimībām mirušu cilvēku fotoggrāfijas. 
• Arī pe sienām bez īpaša iemesla fotogrāfijas nevajadzētu karināt. 
• Cilvēkiem, kuri pastāvīgi publicē presē savas fotogrāfijas, jānēsā talismani, kas aizsargā pret iespējamo negatīvo iedarbību.

(c) http://new.soleil.lv/

Enerģētiskā aizsardzība

Enerģētiskā aizsardzība

Cilvēks, kurš mīl savu darbu un cilvēkus, ar kuriem tur iznāk saskarties, jau no rīta uzsūc sevī prieka enerģiju. Turpretī cits pamostoties par darbu domā kā par katorgu, nolād to, ar grūtībām pieceļas, bet ir spiests braukt. Pie tam viņam nav ne spēka, ne veselības, to jau viss kaitina, kaut kas it kā žņaudz viņa ķermeni – tas ir klasisks vampīrs. 

Diezgan bieži sastopama tāda parādība, ka enerģiju laupa priekšnieks. Visai pazīstama šāda aina: priekšnieks pirmdienās sapulcina savus padotos un sāk tos strostēt. Viņš katru «izķidās» līdz pat sīkumam, ikvienam atradīs kādu aizvainojošu vārdu, ko pateikt, saspīlēs nervus visam kolektīvam, iznīcinās jebkuru vēlēšanos strādāt. Kliedzot, sitot ar dūri uz galda, metot apvainojumus tieši sejā, pie tam vēl visiem dzirdot, viņš uzlādējas. 

Ja cilvēks nespēj gūt līdzcilvēku cieņu ar savu darbu, interesēm, mīlestību un labestību, tad viņš šo cieņu sāk pieprasīt. 

Ja priekšnieks ir vampīrs, tad viņam visapkārt uzrodas liekuļi un iztapoņas. Tie ir garīgā ziņā vāji cilvēki, kuri sevi tādējādi aizsargā pret enerģētiskiem satricinājumiem. 

Nav nekādas jēgas cīnīties pret priekšnieku – vampīru, viņš tādā veidā tikai vēl labāk varēs uzlādēties ar jūsu enerģiju. 

Nereaģējiet uz priekšnieka rupjību, pasmaidiet, pasakiet kaut ko par laiku, kāds ir ārā, un jūs ieraudzīsiet brīnumu. Priekšnieks pēkšņi pietvīks, kļūs pavisam sarkans un ar roku ķers pie sirds. Jūs viņam nedevāt savu enerģiju – un, lūk, atklājās vampīrisma simptomi: kliegšana bezspēcības dēļ, rupjība neaudzinātības dēļ un lielas dusmas, ko izraisījis ļaunums. Darbs ir mūsu darbības enerģētiskais lauks, kurā mēs pavadām lielāko savas dzīves daļu. 

Bet vai darbā nemēdz būt cilvēki, kuri jums šķiet netīkami un tādēļ jūs kaitina? Un, lūk, tikai tādēļ, ka jūs nemitīgi par tiem domājat un runājat, jūsu enerģija aizplūst pie šiem cilvēkiem, un jums nepieciešams periodiski no kāda uzlādēties. Tas, kurš jūsu darbavietā visvairāk nosoda citus, ir potenciāls vampīrs. Normāls, vesels cilvēks visiem visu piedod vai arī neievēro to, no kura nāk garīgs smārds. 

Tehnikas progress radījis vēl vienu izsmalcinātu vampīrisma paveidu – telefonisko vampīrismu. Telefoniskais vampīrs nezvana, lai dalītos ar jums savā priekā, bet gan «izšļāc» uz jums kārtējās vai vienas un tās pašas problēmas. Tas var būt radinieks, paziņa vai kolēģis – viņi zvana gandrīz katru dienu un vienmēr nelaikā, atņemot daudz laika, atraujot jūs no darba. Jūs klausāties viņos ar īgnumu, un jūsu enerģija kā neredzams strautiņš pārtek pie vampīra. Te minēti tikai daži piemēri par vampīrismu darbavietā. 

Jautājumi par šo parādību kādā kolektīvā jāaplūko ļoti uzmanīgi. Neveiksmes tajos daudz biežāk rodas nepareizas vadības psiholoģiskās un auriskās nesaderības (kas arī aprij enerģiju) nekā viena «enerģētiskā kaitnieka» esamības dēļ. 

Par enerģētiskiem vampīriem varētu liecināt: 

• lielākās kolektīva daļas domas, ka konkrētais cilvēks ir vampīrs; 
• paaugstināts konfliktu skaits (aizkaitināmība, aizvainojums, atriebība) no šī cilvēka puses; 
• slikta pašsajūta (galvassāpes, nogurums, aizkaitinājums) lielākajai kolektīva daļai, tā gandrīz vienmēr parādās pēc kontakta ar aizdomās turēto personu; 
• kopīgās emocionālās atmosfēras un darba uzlabošanās, ja kādu brīdi nav klāt aizdomās turētais. 

Ja vērojamas šīs pazīmes, var domāt, ka kolektīvā ir cilvēks, kas laupa darbaspēju, kopības, vispārējās labvēlības un veiksmes enerģiju. 

Lai aizsargātos, jāveic šādi pasākumi: 
• jāseko, lai aizdomās turētā persona pati veiktu visus sāavus darba pienākumus; 
• jāpanāk, lai citi kolektīva locekļi būtu mierīgi, izturēti, īpaši neizrādītu savas simpātijas vai antipātijas; 
• kolektīvam jāiemācās psihoenerģētiski apvienoties, grupveidā radot it kā mierīgu lauku, kas apslāpē visus negatīvos uzliesmojumus, nomierina, neitralizē uzstājīgo, lokalizē tā iedarbību uz cilvēkiem, kas ir psiholoģiski stiprāki par viņu; 
• iemācīties lietot dažādas psihoenerģētiskās aizsardzības metodes; 
• attiecīgajai personai nestāstīt sevišķi svarīgu informāciju (komercnoslēpumus u. tml.); 
• ja nepieciešams, griezties pie augstākās priekšniecības; 
• ja iespējams, ar humoru izkļūt no smagās situācijas. 

Ja nu tomēr nekas nepalīdz, jārada ap vampīru «klusuma josla», lai piespiestu viņu aiziet. 

Dažreiz notiek kļūda un vampīra īpašības tiek piemērotas nevainīgam cilvēkam, lai ar viņu izrēķinātos. Šāda darbība smagi grauj kolektīva karmu, iznīcinoši skar atsevišķus kolektīva locekļus un viņu kolektīvu kopumā. Parasti pēc šādiem ekscesiem tas izirst. 

Vampīrisms kolektīvā var izpausties dažādi: 

• nejauši iekļuvis cilvēks ar daudz zemāku garīgo attīstību, tāpēc viņš no pārējiem prasīs vairāk uzmanības un kolektīvās enerģijas patēriņš būs samērā liels, lai neitralizētu radīto enerģētisko haosu; 

• negatīvu, pret citiem vērstu emociju pārpilns grupas biedrs (skaudīgs, ātri aizkaitināms), slinkuma un vieglprātības dēļ ievērojami atpalicis no pārējiem, provocē skandālus un strīdus, kuros kā pa enerģētisko piltuvi aizplūst grupas kolektīvi uzkrātā enerģija; 

• cilvēks jau ilgstoši strādā, bet personīgas nepatikas dēļ nevēlas harmonizēt savas attiecības (arī auru un enerģiju) ar dažiem grupas locekļiem. Veidojas sasprindzinājums, savstarpēja neuzticēšanās, konflikti, kas jauc grupas vienotību un rada pastāvīgu enerģijas noplūdi; 

• cilvēks iekšēji pieder pie citas garīgās grupas, tradīcijām, virzieniem, viņu nomāc izturēšanās šajā kolektīvā, varbūt pašam to nemaz neapjaušot. Tāds izstaro svešu, disharmonisku enerģiju(varbūt kopumā pat labu), kas grupā rada disonansi; 

• cilvēks gatavo vai pat jau ir izdarījis slēptu vai atklātu nodevību pret savu garīgo grupu. Tas izsauc vislielākos enerģijas zudumus, jo šāda cilvēka darbība parasti ir vērsta pret organizācijas līderi – enerģētisko centru. 

Ja atklājas vampīrisms kādā no minētajām izpausmēm, grupai un tās vadītājiem nepieciešams:

• noraidīt un neielaist grupā jaunus cilvēkus ar izteiktām vampīriskām īpašībām uzvedībā. Bet, ja tomēr tādi tiek iesaistīti, likt viņiem pildīt kopīgos noteikumus, norādot viņu īsto vietu; 

• grupu saliedēt ar personīgo piemēru – ar pacietību, labsirdību audzināt grupas locekļus, palīdzēt nīdēt vampīrikās tendences; 

• gadījumos, kad vampīriskās tieksmes kļūst izteiktas un apdraud grupas tālāko eksistenci, organizācijas locekļiem no šā cilvēka jāatbrīvojas. Tas jādara ārkārtīgi uzmanīgi, pārāk strauji nepārraujot smalkās enerģētiskās un karmiskās saites. 

Tikai paaugstinot garīgā darba intensitāti, ar kopīgu vēlēšanos sasniegt augstākos mērķus pakāpeniski var vājināt karmas saites. Beigu beigās vampīrs, nespēdams izturēt šādu spriegu mu un pašuzupurēšanos, pats aizies no organizācijas.

(c) http://new.soleil.lv/

Kā pasargāt sevi no ļaunas acs

Svešinieku sliktās domas un pat tikai prātā tev veltītie negatīvie vēlējumi var iedragāt tavu veiksmi. Tāpēc pirmajai pašaizsardzībai atceries – jo apkārtējie mazāk par tevi zinās, jo būs labāk. Tavs dzīvesstāsts, emocijas un pat ikdienas notikumi var kādam šķist skaudības vērti. Atliek kādam ko nelāgu par tevi nodomāt, un kas zina – pēkšņi var sākt neveikties. Uzticies tikai tuvākajiem, taču pat tad atstāj kādu noslēpumu tikai sev.

Ļaunāk ir tad, ja kāds tik ļoti tevi ienīst, ka kāro uzlikt lāstu. Tici vai ne – bet pie dziedniekiem nāk ne viens vien, lai lūgtu kādu nolādēt. Un ir pesteļotāji, kas to par paprāvu summu arī izdara. No šādiem nedraugiem jāsargas, jo tev būs vajadzīgs ilgs laiks un darbs ar sevi, lai atkal sakārtotu dzīvi.

No lāsta diemžēl būs pagrūti atbrīvoties bez palīdzības no malas, bet no ikdienišķajiem slikta vēlējumiem, ko viens otram raidām, vari sevi pasargāt pati. Ļaunacainais būs bezspēcīgs, ja enerģētiski būs par tevi vājāks. Tāpēc izmēģini dažas pavisam vienkāršas metodes, kas stiprinās tavu enerģētisko lauku.

Uzliec aizsargus!

1) Ikdienā nēsā krustiņu. Bet tam jābūt svētītam baznīcā un paslēptam no citu acīm. Ķēdītes garumam jāsniedzas līdz krūšu bedrītei.

2) Stiprini enerģiju. Cik bieži vien iespējams, dodies pie dabas. Mežā apķer lielos kokus. Ozolu, liepu, bērzu. Vispirms samīļo koku, pieglaudies un lūdz, lai koks tev dod spēku un enerģiju. Tad koku apķer. Ejot prom, pasaki tam paldies. Daudz staigā kailām kājām, īpaši, smiltīs pludmalē un jūrā. Baudi sauli un ļaujies vējam. Arī tas tevi piepildīs ar enerģiju un enerģijas lauks kļūs stiprāks, bet naidnieks tev vairs nespēs pāri nodarīt.

3) Sakrustot rokas un kājas. Vieglākais veids, kā pasargāt sevi no svešiniekiem un naidīgajiem. Tas neļaus tev nodarīt pāri.

Katru dienu attīri enerģētisko lauku. Vieglākais paņēmies – vakarpusē balsī norunā: „Viss, ko man kāds sliktu sūtījis un vēlējis, lai atgriežas pie viņa paša.» To vari izmantot arī brīžos, kad šķiet, ka tikko kāds ko sliktu par tevi nodomājis. Teikumu vari skandināt, cik bieži vēlies. Jo vairāk, jo labāk. Turklāt tas iedarbojas pat tad, ja to nomurmini tikai savās domās.

1. Iedomājies sev priekšā spoguli. Turklāt tā, lai tā virsma ir vērsta uz āru, nevis pret tevi. Iedomu spoguli liec priekšā vienmēr, kad tev ir darīšanas ar sliktajiem.

2. Lai pasargātu māju, mašīnu un citas vērtīgās lietas, tev jāvizualizē liels stikla trauks, kuru uzliec mantām ikreiz, kad pati pie tām neesi klāt. Varbūt pasargās arī no garnadžiem.

3. Regulāri tīri māju! Lai sevi pasargātu, ar dvēseles un gara attīrīšanu vien nepietiks. Kārto arī māju un noslēgumā to izmazgā ar ūdeni, kam pieliets dabiskais terpentīns, ko var nopirkt jebkurā aptiekā. Tas telpu atbrīvo no sliktās enerģijas.

4. Iededz sveces. Arī tās sadedzina slikto enerģiju. Ik pa reizei izstaigā ar sveci māju. Sāc ar ārdurvīm un, virzoties uz labo pusi, apstaigā visu māju. Pārkrusti durvis, logus, stūrus. Ielāgo – sveci nedrīkst nopūst! Ja to nopūtīsi, visa sadegusī sliktā enerģija pie tevis atgriezīsies. Sveces liesmu vari izmantot arī nevainīgai burvestībai. Dedzini to, kad jūties slikti, nogurusi vai vēlies tai ko lūgt. Sliktā enerģija sadegs liesmā, bet tas, ko palūgsi, piepildīsies.

5. Neturi uz galda nazi. Tā savās mājās ienes strīdus. Piemērotākā vieta asiem priekšmetiem ir speciāls trauks, paliktnis, dēlītis vai plaukts.

6. Ja izmanto enerģētiskos akmeņus, kas sargā tevi no ļaunuma, piesaista veiksmi un naudu, vispirms attīri tos sālsūdenī. Ūdenī tos liec pa vienam. Kad akmeņi attīrīti, nevienam tos nedod pat paturēt, jo tā tu enerģiju pati labprātīgi atdot citam.

7. No skaudīgiem kolēģiem un neapmierinātā bosa sevi pasargāsi, ja uztversi viņu naidīgos komentārus vieglāk. Ļauj viņiem izbļaustīties, bet pati beigās mierīgi nosaki – labi, es par to padomāšu. Savu laiku un enerģiju gan tam vairs nevelti – neturpini slikto enerģiju ķēdi.

8. Darba galdu tīri pati. Arī tas ir lielisks veids, kā darbavietā attīrīt enerģiju un nepielaist sev klāt slikta vēlējumus. Bet tos, kuri, tev šķiet, vēl ļaunu, domās nokrusti no priekšas un mugurpuses. Vēl viena metode, kas mazinās ļaundara spēku.