Jebkura darbība, tai skaitā ari mentāla un emocionāla, rada veselu cēloņsakarību virkni. Labi darbi nes labus augļus, slikti — sliktus. Tomēr labie un sliktie darbi savstarpēji neitralizē viens otru — to noteikti ņemiet vērā! Ja cilvēks vienlīdz daudz dara gan labo, gan slikto, uzkrājas abu veidu Karma, un tāds cilvēks pārmaiņus bauda gan labos augļus, gan ļaunos. Ļaunie darbi nevar tikt nolīdzināti, pārmaiņus darot kaut ko labu. Karmai nav ne sākuma, ne beigu. Darbi uzkrājas, to materiālā bāze ir cilvēka psihe. Cilvēka psihe pārveidojas, tomēr spēj pārdzīvot ķermeņa fizisko nāvi. No apziņas, ka cilvēks pats ir savu labo un ļauno darbu autors, izriet cilvēka atbildība par savu dzīvi. Ticība Karmai nenozīmē pasīvu nepretošanos likteņa triecieniem, tieši otrādi, — mācība par Karmu neparedz nekādus aizliegumus, kas liegtu cilvēkiem uzlabot savu likteni.
Visa cilvēka rīcība iedalāma trīs grupās — Darāmā Karma, Briestošā Karma un Nobriedusi Karma. Nobriedusi Karma — tas ir neatgriezenisks process, mūsu dzīves fakti — piemēram, dzimšanas vieta un laiks, ģimene, kurā esam piedzimuši. Briestošā Karma nav tik inerta, tā pakļaujas zināmām korekcijām. Vienmēr pastāv izvēles iespējas — izvēle tad ari ir Darāmā Karma. Karma, tādējādi ir cilvēka brīvā izvēle, sevis radīšana. Reizēm tā nav nekas cits kā apzināta nepieciešamība.
Pastāv vēl kāda ļoti interesanta lieta — ne velti daudzām tautām ir līdzīgi novērojumi par labo un ļauno — "nedari labu, tad arī ļaunumu neieraudzīsi", "neviens labs darbs nepaliek nesodīts". Kur slēpjas jautājuma būtība? Labā un ļaunā attiecības ir konstants lielums — jā gan. Tā vienkārši ir, ja jūs uzmanīgi pavērosiet dzīvi, jūs to noteikti ieraudzīsiet. Pavairojot labo, mēs automātiski pavairojam arī ļauno. Tas notiek tad, ja jūs labo darāt ar domu "cik tas ir labi". Tādēļ jebkurai lietai, ko jūs darāt, nav jābūt labai (vai ļaunai), tai ir jākļūst neapzinātai un jāpārvēršas par ieradumu. Tikai tādā gadījumā jūs spēsiet izvairīties no ļaunuma pretdarbības.
Tātad mācība par Karmu uzskata, ka vienīgi mēs paši esam atbildīgi par to, kas ar mums notiek. Savus šodienas apstākļus mēs esam sev radījuši pagātnē. Tas, kā mēs dzīvojam šobrīd, savukārt nosaka mūsu nākotni, t.i., Karmu veido mūsu neapzinātās saiknes, paradumi, zināšanas, atmiņas — daudz kas cits. Ja mēs esam no tā visa brīvi — tad mēs esam brīvi arī no Karmas. Brīvība — tas ir ārkārtīgi augstas garīgās attīstības līmenis.
Uz Karmu nevajag raudzīties kā uz kādu noslēpumainu, atriebīgu būtni, kas atalgo labos darbus un nikni soda par sliktajiem. Tas tā nav. Gan grēks, gan tikums jau paši par sevi, pēc savas būtības, rada ciešanas vai prieku.
Ja jūs ciešat, esat neapmierināti — tas nozīmē, ka jūs vēl nespējat būt harmonijā ar apkārtējo pasauli. Jūs esat nebrīvs. Tomēr ciešanas rada arī iespēju apzināties sevi, savu rīcību — uzdot sev jautājumu — kāpēc tas viss? Kāpēc es vispār esmu? Tie, kam nav ciešanu, vai ari kuriem tās ir sīkas, šādus jautājumus sev neuzdod. Ja raugās no šāda re- dzespunkta, tad ciešanas nav vis sods, bet gan nepieciešams sevis pilnveidošanas apstāklis.
Vai Karma ir savienojama ar gribas brīvību?
Gan jā, gan nē. Lielā mērā tas, ko cilvēks savā dzīvē grib, ir atkarīgs no tā, ko viņš spēj gribēt, t.i., no viņa pieredzes, paradumiem, iekšējās inerces, kas tad ari ir Karma. Svarīgi ir tas, ko mēs saprotam ar jēdzienu "gribas brīvība". Ja mēs ar to saprotam brīvību darboties saskaņā ar apzinīgi izvirzītiem ideāliem, tad Karma dod patiesu brīvību, tā nav akla nejaušība. Karma cilvēkam vienmēr dod iespēju.
Gudrība un žēlsirdība attīra Karmu (t.i., — Karmu attīra apziņas paplašināšana un patiesa vēlme atbrīvoties no pagātnes važām). Nav nekādu brīnumlīdzekļu gudrības sasniegšanai, toties ir dažas senas atziņas. Vairums cilvēku zemapziņā nemaz netiecas un ari nav gatavi pāriet citā apziņas stāvoklī, tāpēc arī turpina nest tālāk visas karmiskās cēloņsakarību virknes.
Dziednieka prakse dod milzīgas iespējas strādāt ar savu Karmu. Būt ētiskam — tas nenozīmē uzvesties tikai tā, kā saka iekšējais "Es". Diezgan bieži "Ego" var piedāvāt arī neētiskas vēlmes. Tāpēc jums jāiemācās lūkoties uz "Ego" distancēti "no augšas". Ja nonākat grūtā situācijā, varat uzdot sev jautājumu — kā šobrīd rīkotos mans Skolotājs? Bet galvenā metode, kā novērot "Ego" vēlmju iejaukšanos jūsu rīcībā, — nežēlot sevi, respektīvi — šo savu "Ego".
* * *
Nāve — Lielais Nekas…
Jaunākās atziņas liecina, ka nāvei maz kopīga ar koncepciju par Debesīm, Elli un Šķīstītavu, kā par to runā kristīgās doktrīnas, tomēr par Lielo Neko to ari nevar nosaukt. Vispilnīgākos pētījumus šajā jomā veikuši R.Mūdijs, M.Saboma un E.Kublers-Ross. Tā, piemēram, R.Mūdijs savās grāmatās "Dzīve pēc dzīves" un "tās puses gaisma" ir apkopojis vairāk nekā 150 intervijas ar cilvēkiem, kas pārcietuši klīnisko nāvi. Šie cilvēki savus pārdzīvojumus apraksta apmēram tā: "Dīvainas sajūtas, grūti vārdos izteikt." Tomēr visas sniegtās liecības iederās kopīgā shēmā jeb sižetā, tajās ir daudz līdzīgu elementu. Veidojas apmēram šāda aina: cilvēks uz nāves sliekšņa dzird ārstu balsis, kas konstatē viņa nāvi. Tad atskan troksnis, šņākoņa. Dažos gadījumos cilvēks ierauga sevi no malas un sajūt, ka tiek rauts pa garu, tumšu koridoru jeb tuneli. Tad cilvēks sev par lielu izbrīnu atklāj, ka spēj redzēt un dzirdēt, lai gan tā ķermenis ir nemateriāls. Drīz vien parādās silta, zeltaina gaisma un "mirušais" ierauga "filmu" par savu dzīvi, kurā akcentēti dzīves būtiskākie "mezgli", karmiskās darbības. Tajā pašā laikā "mirušais" sajūt, ka tuvojas kādai robežai jeb barjerai, kas acīmredzot šķir "zemes dzīvi" no viņpasaules. Vairumam cilvēku bijusi sajūta, ka dzīve nav beigusies, ka vēl nav viss izdarīts un tāpēc ir jāgriežas atpakaļ. Pēc "atgriešanās" šo cilvēku dzīve parasti izmainījusies — nāve viņiem vairs nav iedvesusi tādas bailes, visa dzīves uztvere kļuvusi pilnīgi citāda. Daudziem radušās garīgās intereses.
Tamlīdzīgas lietas notikušas arī pagājušos gadsimtos un acīmredzot nav nekāds retums. Lūk, piemēram: "Es atskatījos atpakaļ un ieraudzīju, ka mans ķermenis guļ nejūtīgs un nekustīgs. Līdzīgi tam, kā kāds, novilcis drēbes, stāv un skatās uz tām, tā es skatījos uz savu ķermeni un biju ļoti izbrīnījusies." Tas ir fragments no Svētās Teodoras pēcnāves stāvokļa apraksta (X gs.).
Uzreiz pēc nāves acīmredzot var izdalīt divas eksistences fāzes. Pirmajā fāzē dvēsele atrodas starpstāvoklī — it kā apzinoties savu fizisko nomiršanu, tā vēl ir saistīta ar pamesto ķermeni. Šis periods dažādās tradīcijās tiek aprakstīts atšķirīgi — Austrālijas aborigēnu ciltis uzskata, ka tas ilgst tik ilgi, kamēr miesa atdalās no kauliem, indusi un Himalaju iedzīvotāji — 8 —10 dienas, tibetieši — 3,5 — 4 dienas. Pareizticīgie kristieši uzskata, ka šis periods ilgst 9 dienas. Pēc tam seko nākamā fāze — "pievienošanās". Tas ari ir pārejas stāvoklis — dvēsele iepazīst jauno pasauli ar tās jaunajām īpašībām. Pareizticīgo tradīcijā šis periods ilgst 40 dienas, tibetiešiem — līdz 49 dienām, pēc tam "ceļi šķiras". Kristieši uzskata, ka dvēsele nonāk vai nu Ellē vai Debesīs, kur tā gaida uz "Augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību", bet Austrumu tradīcijas uzskata, ka tā nonāk nākamajā pēcnāves dzīves stāvoklī — jaunas pārdzimšanas priekšnojautās. Protams, ja tā ir garīgi augsti attīstīta un apskaidrota dvēsele, tā var vairs nepārdzimt, jo ir brīva no Karmas. Bet dvēselēm, kam ir lieli Karmas uzkrājumi, jāpiedzimst kādā no pasaulēm — cilvēku, dzīvnieku vai garu pasaulē. Tikai sevišķi ļaunas un nelabojamas dvēseles nonāk Ellē. "Tikai pārdzimšana cilvēka izskatā dod iespēju sasniegt apskaidrību, tādēļ dzimšana kādā citā — dzīvnieku vai garu pasaulē — uzskatāma par šķērsli attīstībā", — apgalvots tibetiešu rakstos.
Mūsdienās pēcnāves dzīves pētnieki sliecas domāt, ka dvēsele — tā cilvēka būtnes daļa, kas pārdzīvo ķermeņa fizisko nāvi — ir kāda energoinformatīva kvantu struktūra. ASV pat izdarīti "dvēseles svara" noteikšanas mēģinājumi. Konstatēts, ka cilvēks pēc nomiršanas ir par 4 — 8 gramiem vieglāks nekā brīdī pirms nāves iestāšanās.
Acīmredzot var izveidot tādu pasaules modeli, kurā dvēseļu pārceļošana, pēcnāves dzīve un citi "brīnumi" ir izskaidrojami pilnīgi racionāli un materiālistiski. No šī pieļāvuma savukārt izriet vēl divas idejas. Pirmā: ja nu dvēsele nav nekas cits kā energoinformatlva lauka struktūra, tad varbūt mēs kādiem citiem kādās citās pasaulēs liekamies tikai "dvēseles"? Jo mūsu fiziskais ķermenis, kas mums liekas tik blīvs un necaurredzams, taču būtībā tāpat sastāv no enerģijas laukiem un plūsmām —atomiem, kuros attālums starp kodolu un elektronu apvalku neskaitāmas reizes pārsniedz, šo kodolu un elektronu izmērus. Tātad varbūt nemaz nav nekādas "šīspasaules un viņpasaules", ir tikai dažādas pasaules, kuru energoinformatīvās struktūras ir atšķirīgas.
Otrā ideja: Ja nu nākotnē parādīsies aparāti sakaru uzturēšanai ar "dvēselēm" — kas tad notiks ar kristīgo reliģiju? Kas notiks ar mūsu saprātu?
Pastāv daudz iespēju, lai ielūkotos iepriekšējās pārdzimšanās. Tomēr — vai tas vispār ir vajadzīgs? Ja mums noteikti būtu nepieciešams šīs iepriekšējās dzīves atcerēties, mēs to spētu. Tomēr — varat pamēģināt. Ņemiet vērā, ka nepieciešama patiesa vēlēšanās un iemesli to darīt — piemēram, kādas karmiskas problēmas iemeslu noskaidrošana. Vingrinājums jāveic bez piepūles, viegli, jo tikai tad tas var izdoties.
Galvenais princips, kas jāievēro — jūs nedrīkstat iejaukties tajā, ko ieraudzīsiet, jums jābūt neitrāliem un pasīviem novērotājiem. Analizēt iespaidus varēsiet pēc tam.
Vingrinājums iepriekšējo dzīvju noskaidrošanai:
1. Izejas pozīcija, iezemēšanās. Istabā lai ir puskrēsla, durvis aizvērtas, telefons — atslēgts. Nolieciet blakus modinātāju, pēc kura zvana jums būs "jāatgriežas". Aprēķiniet laiku uz 30 — 35 minūtēm. Formulējiet problēmu — ko tieši jūs vēlaties redzēt.
2. Aizveriet acis. Ielūkojieties tumsā, kas "redzama" jūsu acu priekšā. Ja parādās spīdumi, krāsaini plankumi, atvirziet tos malā. Ieskatieties, virzieties uz priekšu.
3. Agri vai vēlu jūs ieraudzīsiet sienu. Sienas var būt ļoti dažādas — gan parastas sētas, gan žogi, gan betona mūris. Tā būs jūsu dzimšanas barjera. Atkarībā no tā, cik ļoti jums nepieciešams ieraudzīt iepriekšējo dzīvi, tik ātri jūs līdz. tai nonāksiet. Ieskatieties, virzieties uz priekšu, nevizualizējiet neko — siena parādīsies pati.
4. Uzsāciet kustību gar šo sienu. Nav svarīgi, uz kuru pusi jūs dosieties — pa labi, pa kreisi, uz augšu. Kur liekas ērtāk, tur arī virzieties. Jums jāiet, līdz sasniegsiet plaisu — ieeju sienā. Arī tā var izskatīties ļoti dažāda, turklāt, ja atkārtosiet šo vingrinājumu, katrreiz tā izskatīsies savādāk.
5. Dodieties iekšā. Vēlreiz atkārtoju — nekur neiejaukties. Novērot, skatīties un klausīties. Jums parādīs kādu dzīvi — varbūt tas būs kā kino, varbūt jums liksies, ka notikumi norisinās tieši ar jums. Tas nav bīstami. Jūs sajutīsiet savā dvēselē svinīgu un pacilātu noskaņojumu, kas saglabāsies ari pēc iziešanas no meditatīvā stāvokļa. Modinātāja zvans jūs atsauks atpakaļ. Tad varēsiet analizēt, pārdomāt, šaubīties…
Rūta Kalniņa
Kā kļūt par ekstrasensu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru