Vingrinājumi

Pastāv daži tradicionāli meditācijas noteikumi, kas būtu jāievēro iesācējiem:

1. Visiem vingrinājumiem jānotiek mierīgos apstākļos, kur netraucē tuvinieku u.c. rosība, lieki trokšņi.

2. Telpā jābūt pietiekamam komfortam: silts, sauss un svaigs gaiss.

3. Ņemot vērā to, ka statisko meditāciju laikā palēninās asinsrite, vēlams silti saģērbties.

4. Meditācijai jānotiek 2 — 4 stundas pirms ēšanas vai 4 — 5 stundas pēc tam (tādēļ labākais laiks meditācijai ir no pīkst. 4. līdz 5. no rīta vai no plkst. 7. līdz 8. vakarā).

5. Alkohols un smēķēšana — kategoriski aizliegti. Nodarbības parapsiholoģijā nav savienojamas ar atkarību no sīkiem pieradumiem.

6. Ja meditācijai jāilgst vairāk nekā 45 minūtes, vēlams uzstādīt modinātājpulksteni.

7. Pēc meditācijas nesteidzieties tūlīt celties un doties kārtot savas ikdienas lietas, vēlams vēl kādu laiku atslābināties un aprast ar jauniegūto stāvokli, tūlīt pēc meditācijas nav vēlams arī skatīties televizoru vai lasīt avīzes.

* * *

Pats sarežģītākais meditāciju praksē ir iesākums — 1. un 2. meditācijas pakāpe. Viss traucē, kliedē uzmanību, sa­trauc, tādēļ piedāvājam divus variantus traucējošo blakusdomu novēršanai.

Pirmais variants: sauksim to par "ledlauzi". Jums jākon­centrē uzmanība uz kaut ko vienu, izklīdinot un aizgaiņājot prom visas "nepiederošās domas", to, kas nav vajadzīgs "šeit un tagad". Jūs esat gluži kā ledlauzis, kurš izšķaida le­du savā ceļā.

Otrais variants: "kamols". Jūs sākat "nepiederošās do­mas" "izķert" un cītīgi izdomāt līdz galam tā, lai varētu sa­cīt — nu manu domu kamols ir atšķetināts līdz galam.

Pirmais variants prasa vairāk spēka un gribas piepūles, tādēļ tas ir "varmācīgāks". Otrais ir "maigāks", bet, to prak­tizējot, jūs riskējat sapīties savās paša domās, analoģijās, asociācijās.

Tomēr laika gaitā jūsu koncentrēšanās spēja noteikti uzlabosies, un jūs spēsiet pārvarēt šīs traucējošās domas.

* * *

Un tagad piedāvājam pirmo praktisko vingrinājumu.

1. Ieņemiet meditācijas izejas pozīciju. lezemējieties. Iezemēšanās nozīmē to, ka jūs uzturat kontaktu ar Zemes enerģiju. Lai iezemētos, jums jānosēžas taisni, pēdas jānovieto tā, lai tās cieši saskartos ar grīdu. Novāciet no klēpja un ceļgaliem visu lieko (somas, grāmatas, rokdarbus). Rokas un kājas nedrīkst sakrustot. Delnas jānovieto uz gurniem, vēlams ar plaukstu uz augšu. Aizveriet acis un attālinieties no ikdienas rūpēm. Iztēlojieties, ka jums ir enerģētiska ass (koka stumbrs, aukla, sakne vai kas tamlīdzīgs), kas jūs savieno ar Zemi. Šai saiknei jāsavieno jūsu zemākā čakra ar Zemes dzīlēm, vēlams — centru. Lai jūs nemulsina tas, ka jūsu dzīvoklis, iespējams, atrodas devītajā stāvā, tam nav nekādas nozīmes. Šī enerģija spēj šķērsot asus betona, dzelzs un koka pārsegumus. Neviens materiāls ķermenis nevar stāties enerģētisko plūsmu ceļā. Atkārtojiet šo vingrinājumu tik ilgi, līdz tas izdodas ar "pirmo piegājienu". "Ass" jūs cieši saistīs ar Zemi, un tas palīdzēs jums ne tikai uztvert jūsu Egregora enerģiju, bet arī saglabāt paškontroli kritiskās situācijās. Nekrītiet izmisumā, ja uzreiz viss neizdodas. lezemēšanās ir tik svarīga, ka nav vērts nožēlot tai patērēto laiku. Kad esat apguvuši iezemēšanos, varat pāriet pie tālākās meditācijas gaitas. Arī turpmākie vingrinājumi jums būs jāuzsāk ar iezemēšanos.

2. Izdaliet 5 muskuļu grupas: sejas muskuļi, galvas apmatotās daļas muskuļi, kakla, roku, ķermeņa, kāju muskuļi.

3. Iztēlojieties, ka istabas stūros atrodas 5 iededzinātas lampas.

4. Domās nodzēsiet šis lampas, sinhroni atslābinot muskuļus — katrai lampai lai atbilst kāda no 5 muskuļu grupām. Muskuļi jāatslābina virzienā no galvas uz kājām.

5. Izjūtiet šīs sajūtas savā ķermenī, iegaumējiet šo atslābuma sajūtu, centieties tai atrast kādu asociāciju, kas palīdzētu atsaukt atmiņā šo izjūtu — kādu tēlu, priekšmetu, smaržu, skaņu, ar kuras palīdzību jūs spētu atkal ātri nonākt šajā fiziskajā atslābināšanās stāvoklī.

6. Izejiet no atslābuma stāvokļa. Noskalojiet seju ar aukstu ūdeni.

* * *

Nākamais vingrinājums

— tas būs nedaudz sa­režģītāks par iepriekšējo. Vingrinājumam nav jābūt burtiski tādam, kā tas aprakstīts, pēc tā līdzības jūs ar laiku varat radīt kaut ko savu.

1. Iededziniet sveci. Tai jābūt tādai, kas varētu degt ne mazāk kā 35 — 40 minūtes.

2. Ieņemiet izejas pozīciju, izdariet iezemēšanos, kā aprakstīts iepriekšējā vingrinājumā.

3. Koncentrējiet uzmanību uz sveces liesmu, atvairiet blakusdomas, nejaušas asociācijas, ārpasaules trokšņus utt.

4. Liekot lietā nedaudz pacietības, jūs drīz vien šādi spēsiet noskaņoties uz meditāciju jebkurā jums ērtā vietā un laikā.

5. Pakāpeniski jūsu nemierīgās domas atvirzīsies no trokšņiem aiz sienas, rītdienas rūpēm un jūsu niezošā deguna un pievērsīsies svecei — tās liesmas formai, krāsai, kustībām.

6. Jūs sāksiet uztvert šo liesmu pilnīgi citā uzmanības un izpratnes līmenī. Parādīsies sajūta, ka atrodaties dievišķās uguns klātbūtnē un ka šī uguns ir ieraugāma jebkurā vietā un laikā — vajag tikai vēlēties to saskatīt.

7. Tad pakāpeniski arī šīs sajūtas un emocijas izzudīs, un līdz ar tām izgaisīs arī laika un telpas sajūta. Pēcāk, analizējot iespaidus, izpratīsiet, ka esat bijuši viens vesels ar sveci, liesmu, visu pasauli… Tā rezultāts būs apziņa, ka ikvienā no mums ir dievišķā dzirksts un ka to ir nepieciešams cienīt.

8. Izejiet no meditācijas, brīdi atpūtieties, nesteidzieties ķerties klāt dienas darbiem.

Jābrīdina lasītājs, ka šāda tipa meditācijas ārkārtīgi reti kad pilnībā izdodas jau pirmajā mēģinājumā. Meditācijas norise var izrādīties arī citādāka. Iespējams, ka pirmajā reizē jūs netiksiet tālāk par meditācijas pirmo pakāpi — jums traucēs blakusdomas, un jūs netiksiet ar tām uzreiz galā. Tāpēc nezaudējiet pacietību. Tiklīdz jūtat, ka pietiek, pārtrauciet meditāciju, atslābinieties. Nākamajā dienā varēsiet vingrinājumu atsākt.

* * *

Trešais vingrinājums

prasīs no jums nedaudz vairāk fantāzijas nekā abi iepriekšējie. Ņemiet vērā — nedrīkst sevi ar varu piespiest meditēt. Ja jūs īstenībā nevēlaties meditēt, nedariet to "pienākuma pēc". Tomēr arī slinkums nav pieļaujams.

1. Izejas pozīcija, iezemēšanās.

2. Sasniedziet stāvokli, kad blakusdomas izzūd. Koncentrējiet uzmanību uz Savrasova gleznu "Krauķi atlidojuši". Varat lietot no žurnāla izgrieztu reprodukciju, vēlams — labas kvalitātes. Ja jums nav pieejama šīs gleznas reprodukcija, izmantojiet kādu no V.Purvīša pavasara ainavām.

3. Jūs aplūkojot kopš bērnības pazīstamu populāru glez­nu. Kaut kur jūs noteikti būsiet to jau redzējuši. Jūsma var rasties asociācijas saistībā ar jūsu bērnību, piemēram, skolu. Vēlāk jūs varat šo reprodukciju izmantot, lai atsauktu atmi­ņā attiecīgās asociācijas — lai ieraudzītu sevi it kā no malas, saprastu kaut ko sevī, varbūt kādu līdz šim neatrisinātu bērnības problēmu.

Sākumā jūsu uztveri traucēs reprodukcijas sliktā kvali­tāte, papīra spīdums utt. Bet pakāpeniski tas viss izgaisīs, un jūs gluži kā iekusīsiet gleznā — kļūst dzirdami pavasara trokšņi, putnu čalas, sajūtama pavasarīga saulīte. Debesīs peld viegli, gaisīgi mākoņi. Kupenas jau sāk kust. Viss dzī­vais mostas. Ari jūs izjutīsiet spēku pieplūdumu. Pievērsiet uzmanību enerģētiskajiem centriem — čakrām. Vēlākā attīs­tības stadijā jūs spēsiet detalizēti izšķirt tās enerģijas plūs­mas, kas virzās cauri čakrām.

4. Tad centieties šīs enerģijas plūsmas izlīdzināt. Tādējā­di jūs izlīdzināsiet savu biolauka struktūru. Ar terminu "bio­lauka struktūra" šeit tiek domāta triju ķermeņu — fiziskā, astrālā un mentālā — vienība. Novēliet daudz laimes gleznā redzamajiem krauķiem un visai pasaulei. Nepazaudējot la­bo noskaņojumu, "izejiet" no attēla.

5. Pēc meditācijas nesteidzieties uzsākt darbu, kas prasa koncentrēšanos un piepūli. Dariet kaut ko vienkāršu un ikdienišķu — aplejiet puķes, apmīļojiet mājdzīvniekus, ap­runājieties ar kaimiņiem.

Vēl tikai jāpiebilst, ka šo meditāciju vēlams veikt no pīkst. 5. līdz. 9. rītā — jo gleznā ir attēloti bērzi, kuru enerģē­tiskā aktivitāte tieši šajā laikā ir visaugstākā. Šajā laikā bērza enerģija ir nomierinoša, spēcīga un vienmērīga. Tā veicina dvēseles brūču sadziedēšanu, palīdz ārstēt neirotiskus stā­vokļus, nemieru. Agrā pavasarī koku enerģētiskais līmenis sasniedz apmēram 50 — 60 % no sava vasaras maksimuma.

* + *

Meditācija var izrādīties noderīga arī grūtos dzīves brī­žos, kad jāizdara izvēle, no kuras atkarīga jūsu dzīves turpmākā gaita. Ja jūsu izdarītā izvēle būs aplama, t.i., — ja to noteiks jums piemītošā lepnība, bailes, skaudība, alkatība u.c., tad dzīve jums atkal un atkal izvirzīs līdzīgas problēmas. Ja jūs nespēsiet reizi par visām reizēm šo "mezglu" atšķetināt, jūs velti zaudēsiet enerģiju un laiku, tiks apdraudēta jūsu garīgā tālākvirzība. It īpaši nozīmīgi tas ir tajos gadījumos, kad pareizs risinājums ir karmiski nozīmīgs jūsu dzīvē.

Lai pareizi izvēlētos, jums vispirms jānoskaidro grūtās situācijas būtība. īpaši svarīgi to darīt, ja šāda tipa situācijas jūsu mūžā atkārtojušās daudzkārt. Praktizējot sekojošo meditāciju, jūs iemācīsieties noteikt grūto situāciju cēloņus, un līdz ar to — arī veidus, kā šīs situācijas risināt.

Šī meditācija uzskatāma par ilgstošo meditāciju. Iespējams, ka jums šis vingrinājums būs nepieciešama tikai dažas reizes mūžā.

1. Izpētiet savas sajūtas, emocijas, domas, ko izraisa konkrētā situācija. Tad koncentrējieties uz problēmu. Kad būsiet atraduši problēmas cēloņus un veidus, kā to risināt, varēs uzskatīt, ka meditācija beigusies.

2. Centieties noskaidrot, kā jūsu situācija vērtējama no ētikas (tikumības, morāles) viedokļa.

3. Lietojot ētiskās kategorijas, analizējiet tās līdzīgās situācijas, kas jūsu dzīvē jau atgadījušās līdz šim un kuras neesat bijuši spējīgi izprast un risināt. Šo situāciju pamatā, bez šaubām, izrādīsies Bailes, Lepnība un Skaudība (vai kāda no šo īpašību kombinācijām).

4. Tad noskaidrojiet — bet ko tad jūs īsti vēlaties? Kas jums vajadzīgs? Iztēlē veidojiet to sava "Es" tēlu, kādu jūs vēlētos redzēt sevi dzīvē.

5. Pieņemot lēmumu un izdarot izvēli, pievērsiet uzmanību veidiem, kā realizēsiet savus nolūkus. Jāatgādina, ka mērķis — tā ir šī mērķa sasniegšanā pielietoto līdzekļu sum­ma. "Ko sēsi, to pļausi", citiem vārdiem sakot: kādus līdzekļus izraudzīsieties mērķa sasniegšanai, tādu mērķi arī sasniegsiet, neatkarīgi no tā, kādi bijuši sākotnēji skaļi paustie ideāli.

6. Pirms sākat realizēt dzīvē savu "jauno Es" un savus īstenos nolūkus, "pielaikojiet" šo savu "jauno Es" reālajai dzīvei un tās iespējām. Vai jūs spēsiet to realizēt uzreiz, vai varbūt izvēlēsieties pakāpenisku taktiku? Vai jūtaties laimī­gāks pēc šīs meditācijas? Ja tā — tad uz priekšu!

* * *

Tātad — eksistē četri galvenie principi, kas jāievēro meditējot:

1. Fiziska atslābināšanās un iezemēšanās (kontakts ar Zemes enerģētisko lauku).

2.Prasme iztēloties, vizualizēt tēlu jūsu iztēlē jeb t.s. mentālajā ekrānā. Svarīgi prast uzskatāmi iztēloties jums nepieciešamos tēlus (domformas), kā arī notvert tās izjūtas, ko rada jūsu smadzenēs nonākušās domfor­mas.

3. Meditācijai jāsagādā jums atvieglojuma, apmieri­nātības sajūta.

4. Jāprot laicīgi beigt meditāciju. Tai nav jākļūst no­gurdinošai.

* * *

Varam ieteikt arī kādu no ilgstošajām meditācijām, proti — SAVU KAITĪGO PARADUMU NOVĒROŠANU UN NOVĒRŠANU.

Izvēlieties kādu vienu īpaši kaitīgu paradumu, kā, pie­mēram, zobu griešanu, uzacu raukšanu, nepareizu stāju, strādājot pie rakstāmgalda, nagu vai zīmuļu graušanu utt. Ja šādu paradumu jums nav —, kas nešķiet īpaši ticami, — varat pievērsties savai elpošanai — lai tā būtu vienmērīga, pareiza, vai vispārīgai ķermeņa stājai — kā jūs ejat, vai neesat sašķiebušies, sakumpuši? Kāda ir jūsu ierastā sejas izteik­sme? Varbūt jūs pastāvīgi viebjaties? Mēģiniet pieķert sevi "nozieguma vietā" un "uz karstām pēdām" izlabot trūku­mu. Tieciet galā vispirms ar vienu no šādiem kaitīgiem para­dumiem, tad ķerieties pie nākamā.

Atcerieties: meditācija ir domāta, lai stiprinātu jūs šīs, reālās dzīves uzdevumu risināšanai, nevis tam, lai jūs, attei­kušies no reālās dzīves un pasaules, iegrimtu savu ilūziju un sapņu pasaulē! Tādai aiziešanai no reālās dzīves problē­mām var būt bēdīgas sekas — garīga slimība, pašnāvība, depresijas. Esiet paškritiski un modri! Dzīve ir darbs, nevis nepārtraukta eiforija!

Bez tam panākumi meditācijā un jaunā informācija, ko jūs šādā kārtā gūsiet, var rosināt jūsos pilnīgi nepamatotu personīgā nozīmīguma sajūtu. Cilvēks var zaudēt paškon­troli, kas arī var novest pie dažādiem t.s. apsēstības veidiem. Tādēļ daudz būtiskāk ir nevis nodoties "astrāliem lidoju­miem", bet gan pilnveidot sevi, savu raksturu — izskaust egoismu, lepnību, bailes. Tās panākams tikai un vienīgi grū­tā darbā ar jūsu ikdienas dzīvi un tās dažādajām situācijām. Jo "grūtāka" ikdiena, jo vairāk darba. Neizvairieties!

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Galvenās briesmas, kas sagaida cilvēku, kurš vēlas prak­tizēt meditāciju

Galvenās briesmas, kas sagaida cilvēku, kurš vēlas prak­tizēt meditāciju:

• pašapmāns, kas rodas pēc meditācijas, it īpaši pēc astrālajiem ceļojumiem — rodas bīstama visatļautības un varenības ilūzija;

• neiecietība, kas var rasties, ja praktizējošais redz, ka citiem cilvēkiem labāk patīk un viņi dod priekšroku citam Ceļam;

• tūlītēja rezultāta gaidīšana;

• "roku nolaišana", padošanās, kas notiek, ja izpaliek tūlītēji rezultāti vai arī ja cilvēku nomāc ikdienas dar­bi un rūpes;

• nepietiekami kvalificēts Skolotājs (Guru) — tāds, kurš pārlieku uzsver savas īpašās spējas, izredzētību, kurš savu Ceļu uzskata par vienīgo pareizo un neizrāda iecietību pret citādi domājošiem.

* * *

Ar meditatīvo praksi cilvēki bieži vien sāk nodarboties tādēļ, lai iemācītos kontrolēt sevi, tomēr — jāuzmanās, jo bez pienācīgiem metodiskajiem palīglīdzekļiem un nepareiza laika sadalījuma gadījumā tas var kļūt bīstami jūsu psihiskajai un fiziskajai veselībai: neparastas sajūtas un redzējumi var izslīdēt no jūsu gribas kontroles un "iejaukties" jūsu "parastajā pasaulē", tie var pārpludināt jūsu apziņu un veselo saprātu. Mēs atrodamies uz divu pasauļu — mūsu iekšējās un ārējās pasaules robežas. Gadījumā, ja pagriežam kādai no tām muguru, mēs zaudējam līdzsvaru. Tas ir par iemeslu "ekstrasensu" vidū tik izplatītajai tā saucamajai "Dzena slimība", un tāpēc arī viņu vidū ir visai daudz šizofrēniķu: darbs ar paranormālām spējām norisinās (no psihiatrijas viedokļa) apziņas robežstāvokļos. Jau iepriekšējā nodaļā mēs vērsām jūsu uzmanību uz to, ka ar "pasaules apraksta" paplašināšanu nav vēlams nodarboties personām, kurām jau tā ir visai problemātiski "noturēt" esošo "normālās pasaules" aprakstu. Jūs nedrīkstat pazaudēt spēju atgriezties "veselā saprāta pasaulē" — tai "pasaules aprakstā", kas raksturīgs lielākajai sabiedrības daļai un kurā norit visa mūsu ikdienas dzīve. Galvenais — nejaukt vienu ar otru. Ja redzat vīzijas vai halucinācijas, jums jāzina, ka tās ir vīzijas un halucinācijas un ka tām nav jāparādās jūsu ikdienas dzīvē.

No fizioloģijas viedokļa Pasaules robeža atrodas galvas smadzenēs. Tiek uzskatīts, ka indivīda sociāli apgūto racionālo pieredzi pārvalda kreisā smadzeņu puslode, bet iedzimto, intuitīvo — labā. Tēli, ko uztver labā puslode, ļauj cilvēkam apjaust pasaules veselumu, bet kreisā puslode veido loģiskus secinājumus, analītiskus spriedumus, kas attiecas uz atsevišķām veseluma detaļām, cilvēka pašapzināšanos. Pielietojot dažādas psihotehnikas, notiek smadzeņu garozas un zemgarozas slāņu enerģētisko potenciālu izlīdzināšana, kas tad arī noved pie indivīda uztveres saplūšanas ar pasaules uztveri.

Vairākas no šīm tehnikām veicina pilnīgu kreisās puslodes uztveres atslēgšanu, šajā gadījumā notiek personības izzušana, iestājas "nirvāna" jeb "čaņczi" — nāve apcerē. Netrenētiem cilvēkiem vingrinājumi, kuros notiek kreisās puslodes uztveres atslēgšana līdztekus ar labās puslodes uztveres stimulāciju, nedrīkst būt ilgstoši, jo rezultātā veidojas jau pieminētā "Dzena slimība" — cilvēks zaudē spēju uztvert apkārtējos priekšmetus, parādības, saprast runu, notiek izmaiņas, tai skaitā arī neatgriezeniskas, cilvēka pašidentifikācijas procesā, tādēļ ļoti svarīgi, lai cilvēks, praktizējot psihotehnikas (arī — meditāciju), jo sevišķi tādas, kas paredz īpašus apziņas stāvokļus (satori, nirvānu, samadhi), vadītos pēc loģikas, intuīcijas un intelekta. Laiku pa laikam jānoslogo abas smadzeņu puslodes, kā arī jāļauj tām atpūsties.

Dzenbudismā kā filozofiskā sistēmā tiek pielietotas visdažādākās psihotehnikas, tai skaitā arī tādas, kas ietekmē cilvēka psihes uzbūvi, psiholoģiju un psihofizioloģiju. Ja nodarbojas tikai ar meditatīvo praksi, tad, no enerģētikas viedokļa, neapzinātie un nepārstrādātie zemākajās čakrās (par čakrām — nākamajās nodaļās) ieliktie karmiskie uzdevumi "vilks lejup", bet meditācijā aktivizētās augšējās čakras "raus augšup". Cilvēka biolauka struktūra tādējādi izstiepsies un kļūs "plānāka" vai pat pārtrūks divās atsevišķās daļās 3. — 4. čakras rajonā. Praktizējot visdažādākās meditāciju tehnikas, it īpaši dodot priekšroku "forsētām" tehnikām, "pašdarbības budisti" parasti aizmirst to, ka Dzena klosteros līdztekus meditāciju praksei mūki nodarbojās arī ar smagu fizisko darbu, kas izlīdzināja iespējamos "lūzumus" psihē, sakārtoja adeptu biolauka struktūras. Turklāt Skolotāji katram māceklim atrada savu individuāli diferencētu pieeju atkarībā no mācekļa sagatavotības, rakstura tipa. Ja Skolotājam trūka šādas intuīcijas, tad sekas varēja būt visai bēdīgas — psihiska saslimšana.

Šai kontekstā būtu vietā pieminēt kādu citātu no "Linczi Lu":

"Meistaram Czinšaņam bija 500 mācekļu, bet no tiem tikai mazums bija spējīgi piedalīties pārrunās, jo tie baidījās no tā, ka tiks iekaustīti. Huan-bo lūdza Linczi viņu pārbau­dīt… Linczi ieradās Czinšaņas klosterī, un, tieši kā no ceļa nācis, ar ceļojuma somu plecos, iegāja meditāciju zālē, kur sēdēja pats Skolotājs. Czinšaņs nepaguva pacelt galvu, kad Linczi negaidīti iekliedzās: "Hē!" Czinšaņs apjukumā spēja tikai pavērt muti. Linczi pakratīja piedurknes un izgāja." Pēc šī atgadījuma visi mācekļi pametuši Czinšaņu, jo viņš, neatradis intuitīvi pareizu un tūlītēju atbildi, līdz ar to parādīja, ka viņam nav pietiekami dziļas un smalkas intuīcijas.

Meistara uzdevums ir "Dzena slimību" ne tikai izārstēt, bet nepieļaut vispār. Ja meistars pieņēma mācekli, viņš līdz ar to uzņēmās karmisku atbildību par mācekļa psihisko un garīgo pilnveidošanos. To atcerēties nenāktu par ļaunu kā dažādiem pašmāju Guru, tā arī viņu lētticīgajiem sekotājiem.

Ne mazāk iedarbīgas ir arī dinamiskās meditācijas. Ķermenis kustībā it kā ieplūst no vienas formas otrā. Tie, kas nodarbojas ar šo meditācijas paveidu, panāk ne tikai ievērojamu atslābināšanos, bet arī saglabā mundrumu un vērību. Bez tam dinamiskās meditācijas laikā ir atvērti visi cilvēka enerģētiskie kanāli un cilvēks spēj ieslēgties daudz pilnvērtīgākā enerģijas apmaiņā ar apkārtējo vidi. Tamlīdzīgas metodes nenāk tikai no Austrumiem — līdzīgus vingrinājumus pazinuši arī senie grieķi. Kaut arī Rietumu tradīcijā pieņemts, ka interesantas un nopietnas lietas jāklausās pilnīgā nekustībā, ar aizturētu elpu un sarauktu pieri, tomēr asinsrites traucējumi, muskuļu spazmas un apgrūtināta elpošana, ko izraisa šāds stāvoklis, nebūt nenodrošina labāku informācijas uztveri. Šajā ziņā zīmīga ir plaši pazīstamā Rodēna statuja "Domātājs" — sasprindzis, saliecies, noslēdzies sevī, viņš ir kādu domu izrāvis no Esības konteksta un nu cenšas to "izdomāt", kamēr Hsība pa to laiku attālinās no viņa…

Bez biolauka izkropļojumiem meditācijas adeptu ap­draud vēl arī citas briesmas — proti, kāda būtne vai struk­tūra no t.s. Bardo (Astrālās pasaules, pasaules, kur uzturas mirušo gari) var iekļūt cilvēka apziņā. Tāda parādība tiek dēvēta par "apsēstību". Meditējot šķirtne starp abām pasaulēm — astrālo un mūsu ikdienas realitāti — kļūst "caurspīdīga", un svešai enerģijai iespējams šo šķirtni pārvarēt. Šāda "apsēstība" fiziskajā plānā parādās kā apziņas šķelšanās, t.i., garīga slimība — šizofrēnija. Ja cilvēks spēj pilnvērtīgi īstenot savu patieso, absolūto "Es", tad šīs svešās struktūras zaudē varu pār cilvēka personību, tās vairs nav bīstamas, jo nespēj cilvēku ietekmēt. Šo likumsakarību apstiprina arī citāts no sv. Augustīna rakstiem: "Velns pakļauj cilvēku ne ar spēku, bet ar valdzinājuma palīdzību. Dievs atņem cilvēku Velnam ne ar spēku, bet ar Taisnīgumu, Likuma palīdzību, un tas nozīmē, ka Velns neuzvar cilvēku maģiskā veidā, bet ar iedomātu vērtību palīdzību, ar viltīgu Labā un Ļaunā sajaukumu."

Pēc objektīvās laika skaitīšanas spriežot, meditācijas var būt gan ilglaicīgas, gan pavisam īslaicīgas. Subjektīvais laika ritums meditējot var izmainīties. Tas var palēnināties vai arī, gluži pretēji, — paātrināties. Nosacīti nosauksim par īslaicīgām meditācijām tās, kuras ilgst ne vairāk kā 6 — 8 stundas, bet par ilgstošām — tās, kas turpinās ilgāku laika posmu. Daži lasītāji, iespējams, būs izbrīnīti — vai tiešām tas ir reāli iespējams? Jā, bez šaubām. Kaut ari, stingri runājot, tās vairs nebūs meditācijas, bet gan īpašs dzīvesveids. Šeit vietā būtu atgādināt kādu budistu tekstu:

"Kādā lietainā dienā Tenno, kurš uzskatīja sevi par pilnībā apskaidrotu, apciemoja Meistaru Naninu. Tā kā ārā tobrīd lija, Meistars teica: "Es pieļauju, ka tu būsi atstājis savus apavus priekšnamā. Tad nu es gribētu zināt, kur atrodas tavs lietussargs — pa labi vai pa kreisi no tavām kurpēm?" Tenno nespēja atbildēt."

Šis piemērs parāda, cik būtiski ir koncentrēt uzmanību uz "šeit un tagad". Arī tā ir sava veida meditācija.

* * *

Iesākumā nepieciešams iemācīties ātri un pareizi fiziski atslābināties, jo muskuļu sasprindzinājums (tai skaitā arī sastingusi mīmika), apgrūtināta elpošana ir psihiskā stāvokļa somatiskas izpausmes. Psihiskais stāvoklis tiek nostiprināts ar šīm fizioloģiskajām reakcijām, un savukārt, izmainot šīs fizioloģiskās reakcijas, ir iespējams izmainīt psihes stāvokli. Pat viena doma vai vārds spēj aizstāt ārīgus kairinātājus un izsaukt organismā kādus procesus vai reakcijas.

Starp sajūtu orgāniem un kustību centriem, veģetatīvi - viscerālo nervu sistēmu pastāv cieša saikne. Tādējādi caur vienu ir iespējams iedarboties uz otru. Fiziska atslābināšanās samazina hipotalamusa aktivitāti, un līdz ar to pazeminās emocionālā uzbudināmība.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Meditācija

Meditācija — cik noslēpumaini skan šis vārds… Termins "meditācija" atklātībā sācis parādīties tikai pavisam nesen. Agrāk uzskatīja, ka meditācijas noteikti saistītas ar reliģiskiem kultiem vai mistiskām mācībām. Tiešām, meditācijai ir liela nozīme dažās reliģijās, tomēr bez šauri reliģiskās vērtības meditācija sekmē vēl arī veselības uzturēšanu, garī­gu līdzsvaru un iekšēju mieru. Meditācija — tā ir psihotehnika, kas kopš senseniem laikiem plaši pazīstama gan Rietu­mu, gan Austrumu kultūrās. Uzmanības koncentrēšana uz kādu priekšmetu, domu, jēdzienu — tā ir meditācija. Tā, piemēram, bērns iepazīst pasauli meditācijā — kad bērns aizņemts ar kādu lietu vai parādību, viņa uzmanību grūti piesaistīt kam citam.

Tradicionāli meditācija vienmēr bijusi viens no pakāpie­niem garīgās attīstības procesā. Tā sekmē slēpto spēju maksi­mālu atklāšanos, proti, — cilvēka pašrealizāciju. Meditācija ir vienkāršs un visiem pieejams garīgs vingrinājums, kas var tikt pielietots, arī nesaistot to ar kādu reliģisku vai ezotē- risku mācību. Meditācija var veicināt veselības atjaunošanu bez ķīmisko zāļu lietošanas. Metodikas izvēle, meditācijas vieta un laiks — tās ir stipri individuālas lietas.

Iesākumā, kā jau minējām, nepieciešama pašdisciplīna, vēlēšanās strādāt un ticība savām spējām, jo "pēc jūsu ticī­bas jūs tapsiet atalgoti."

Parasti meditācijas norisi mēdz iedalīt 5 pakāpēs:

1. KONCENTRĒŠANĀS

Adepts iekšēji atslābinās un koncentrē savu uzmanību uz kaut ko. Koncentrācijas ob­jekts var būt brīvi izvēlēts — priekšmets, kustība, miers, kāds jēdziens utt. Plaši izplatīta ir uzmanības koncentrēšana uz elpošanu, uz darbību, kas notiek "šeit un tagad" — uz. deju, tuvcīņu, vingrošanu, kaligrāfiju, ikebanas veidošanu, tējas ceremoniju u.tml. Meditācijas objekti var būt arī:

• priekšmeti: ikona, mandala, sakrāls teksts, glezna, aiz loga redzamā ainava, ziedi, dabas parādības, koka mizas faktūra, kāds punkts telpā, sveces liesma utt.;

• skaņa: psalmu dziedāšana, mantras lasīšana, lūgšana, sakrālu tekstu runāšana, jebkura melodija, dabā dzir­damas skaņas — jūras šalkoņa, lietus, putnu dzies­mas utt.;

• abstrakta ideja: kāds paradoksāls uzdevums, kāda ētiska vai morāla ideja, piemēram, Labestība, Taisnī­gums, Godīgums vai tamlīdzīgi;

• smarža: rituālo kvēpināmo augu dūmi, ārstniecības augu smaržas utt.;

• jebkura augstāk minēto objektu kombinācija.

2. MEDITĀCIJA

kuras pamatā ir ILGSTOŠA KON­CENTRĒŠANĀS. Tā prasa aktīvu apziņas un zemapziņas darbu, zināmu piepūli.

3. APCERE jeb VĒROJUMS

Šajā pakāpē koncentrācija jau vairs neprasa piepūli un pāriet "automātiskā režīmā". Piepūle šajā gadījumā ir ne tikai nevajadzīga, bet pat kaitīga. Notiek apziņas pārslēgšanās no domāšanas loģiskā tipa uz intuitīvo, radošo. Tādējādi mūsu ikdienišķās domas, kas pa­rasti ielenc mūs no rīta līdz vakaram, atvirzās otrā plānā. Domāšana no tradicionāli dominējošās kreisās smadzeņu puslodes racionālās domāšanas pārslēdzas uz labās puslodes tēlaino domāšanas tipu. Visvēlamāk šos abus domāšanas tipus apvienot tēlaini sinkrētiskajā domāšanas tipā, kam piemīt daudz labākas adaptācijas spējas.

4. VIENOTĪBAS IZJŪTA jeb SAPLŪSME

Vēl augstāka meditācijas pakāpe. Tā ir abstrakcijas pakāpe, kad meditāci­jas objekts, meditācijas subjekts (adepts, kas praktizē medi­tāciju) un pats meditācijas process saplūst vienkopus un iestājas apbrīnojama pasaules vienotības izjūta. Notiek per­sonīgā "Ego" sagraušana, tā saplūsme ar Absolūto jeb Vie­noto, jauna "Es" radīšana. Iztēles un fantāzijas aktivizācija var novest pie tā, ka iekšējā sapņu pasaule cilvēkam kļūst tikpat reāla kā ārpasaule. Pasaule "dubultojas", un tālāk ie­spējami šādi attīstības varianti — jauna, augstāka "Es" izvei­došanās, Dieva "materializācija". Pasaule var tikt uztverta kā ilūzija, sapnis. Šajā meditācijas pakāpē iespējamas vairā­ku veidu tā sauktās ekstāzes:

— ekstāze, kam pievienojas šaubu, nesapratnes ele­ments: "mentālajā ekrānā" parādās neizprotami attēli, re­dzējumi, kuru jēga ir miglaina vai vispār neizprotama;

— pārdomu pilna ekstāze — redzējumu jēga sāk no­skaidroties, simboli iegūst nozīmi, tēli atgādina kaut ko jau redzētu un saprotamu;

— ekstāze kā bauda: rodas prieks par iedziļināšanos lietu būtībā, to kopsakarībās, vienotības sajūtā;

— ekstāze kā pašaizmirstība: šajā līmenī prieks kļūst par dominējošo izjūtu un izstumj visas pārējās sajūtas. Tieši šādu stāvokli centušies sasniegt visu laiku un tautu mistiķi. Tie, kas šo stāvokli kaut reizi dzīvē ir izjutuši, apgalvo, ka tas nav vārdos adekvāti aprakstāms. Savas sajūtas viņi atvei­dojuši līdzībās, analoģijās, dzejoļos vai neskaidros pravie­tojumos.

Viduslaiku Japānā dzenbudistu mūki meklēja izeju me­ditatīvā praksē, kas saturēja pārdomas par Labo un Ļauno, par Pienākumu un Aicinājumi, Ceļu un Izvēli, Trūkumu un Bagātību…

Šo meditatīvi poētisko pārdomu realizācijas formas bija saistītas ar noteiktiem kanoniem, reglamentu, kas ietvēra gan saspringtus iekšējos monologus, gan īsus, asprātīgus paradoksus. Šajos paradoksos, kas darītu godu jebkuram Dzena Patriarham, tīrā prāta abstrakcija dominē pār "lietiš­ķi priekšmetīgo" tēlainību.

5. APSKAIDRĪBA

Apzināti vai neapzināti izejot visas iepriekšminētās meditācijas pakāpes, iespējams sasniegt tā­du apziņas stāvokli, ko varētu dēvēt par "sapratni, kas pār­sniedz visas parastās zināšanas". Šajā stāvoklī cilvēks spējīgs uztvert informāciju, kas kvalitatīvi būtiski atšķiras no visa, ko viņš bijis spējīgs uztvert līdz tam. Šo stāvokli vēl varētu dēvēt par Atklāsmi, un tas arī ir vissvarīgākais meditācijas procesā.

Lai sekmīgi sasniegtu Saplūsmes pakāpi (ko dažādās reliģiskajās tradīcijās mēdz dēvēt arī par satori, insaitu, sa-madhi), jāievēro daži nosacījumi:

— cik vien tas iespējams, jāsamazina racionālā un for­mālā intelekta ietekme — protams, tikai uz meditācijas lai­ku;

— prakses sākumā jānorobežojas no iespējamiem trau­cēkļiem — skaņām, traucējošas gaismas utt.;

— jāstrādā saskaņā ar lielajām energoinformatīvajām plūsmām — Egregoriem.

* * *

Neiedomājieties, ka, uzsākuši meditatīvo praksi, jūs uz­reiz spēsiet sasniegt augstākās meditatīvās pakāpes, tomēr laika gaitā jūs atklāsiet arvien jaunas meditācijas pielietoju­ma sfēras. Meditācija uzlabo dzīves kvalitāti un paildzina tās kvantitāti. Aplūkojot dzīves kvalitatīvos aspektus, ierau­gām neskaitāmas jomas, kurās tā izrāda savu labdarīgo ietek­mi.

Fiziskā (bioloģiskā) līmenī meditācija samazina musku­ļu sasprindzinājumu, tātad uzlabo cilvēka fizisko labsajūtu, kas ietekmē arī pārējos viņa dzīves rādītājus — viņš sāk sekmīgāk strādāt, uzlabojas viņa attiecības ar pretējo dzimu­mu, samazinās (stabilizējas) arteriālais asinsspiediens, nor­malizējas vielmaiņas procesi. Relaksācija — atpūta — ir ik­vienas produktivitātes pamats.

Emocionālā līmenī meditācija sniedz brīvības izjūtu, pa­līdz atraisīties, pārvarēt lieku kautrīgumu, neapmierinātību ar sevi un citiem. Pateicoties meditācijai, mēs sākam adekvā­ti novērtēt paši sevi, savu rīcību, izdalīt subjektīvo realitāti un samērot tās attiecības ar objektīvo, tai skaitā — sociāli nosacīto. Meditācija var palīdzēt atbrīvoties no komplek­siem, aizvainojuma pret "dzīvi un pasauli vispār" un savu likteni. Meditācija māca mums atklātāku un godīgāku dialo­gu ar apkārtējiem.

Iedarbība izpaužas arī psihiskā sfērā. Dažāda veida bai­les un trauksmaini psihes stāvokļi spēj pilnībā aptumšot mūsu dzīves gaišās puses. Šādu baiļu iemesli var būt visda­žādākie, lai gan tie paši par sevi ir nenozīmīgi. Tas, kam psihoanalīze patērē mēnešus un pat gadus, ar meditācijas palīdzību ir novēršams daudz īsākā laika posmā.

Meditācija pozitīvi ietekmē garīgo dzīvi. Ja jūsu dzīvē par normu kļuvusi fiziskā veselība un emocionāls līdzsvars, tad ari Dvēselē iestājas miers. Jūsu dzīve kļūst pilnvērtīgāka. Reliģiozi cilvēki meditācijas ietekmē sāk dziļāk izprast savu konfesiju tikumiskos un ētiskos nosacījumus, bet neticīgie sāk vērīgāk ielūkoties savā dzīvē — kāda ir viņu loma šajā pasaulē utt.

Kā piemēru varētu minēt gadījumu no doktora Singltona prakses. Viņš vadīja onkoloģisko slimnieku grupu, kas nodarbojās ar dažādām meditācijas metodēm, apvienojot tās ar psihoterapiju. Šajā grupā viņam izdevās radīt optimis­ma un cerību pilnu gaisotni. Izveseļojās 55% no šīs grupas dalībniekiem, bet 35% pacientu stāvoklis ievērojami uzla­bojās.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Kur "dzīvo" domformas un kā tās iedarbojas uz mums?

Jau pieminētais Hermess Trismegists esot formulējis tā saukto trejādības likumu, kurš apraksta pasaules iedalīju­mu, proti, — pasaule sastāv no Fiziskās pasaules, Astrālās pasaules un Garīgās pasaules. Domformas "dzīvo" un izpla­tās Astrālajā pasaulē. Visam, kas atrodas Fiziskajā pasaulē, ir savs "līdzinieks" jeb kopija Astrālajā un Garīgajā pasaulē. Var teikt arī tā — Garīgajā pasaulē lieta pastāv kā ideja, in­formācija, Astrālajā — iegūst astrālo matēriju, bet Fiziskajā — kļūst mums fiziski redzama un taustāma. Tas, protams, ir ārkārtīgi vienkāršots apraksts.

Lieli dabas spēki paši par sevi nav ne "labi", ne "ļauni". Vismaz mēs nevaram uz tiem attiecināt Labā un Ļaunā jē­dzienus to ikdienišķajā izpratnē. Katram spēkam ir gan sava gaišā, gan tumšā puse, jeb, kā saka okultisti, — pozitīvie un negatīvie aspekti, kas savstarpēji papildina viens otru. Spēku tumšos aspektus pārstāv dēmoni, bet gaišos — eņģeļi. Te nu mēs saskaramies ar ļoti svarīgu maģisko doktrīnu — pretstatu MAINĪBAS un VIENĪBAS doktrīnu, jau seno grie­ķu domātāji vērsa uzmanību uz to, ka Visuma norises atgā­dina svārsta kustību. Diena nomaina nakti, vasara — zie­mu. Pēc atslābuma seko pacēlums. Viss, kas dzimst, noveco un mirst, un, lai rastos jauna dzīvība, jāiet bojā vecajam. Svarīgi ir, lai šie pretstati atrastos HARMONIJĀ. Sengrieķu filosofi uzskatīja, ka ir "kaut kas", kas uztur šo harmoniju, nodrošina mierīgu svārsta kustību turp — atpakaļ. Šis "kaut kas" ir augstāks par abiem pretstatiem, un abi pretstati ir tā daļas.

Šis "kaut kas" tad arī ir maga meklējumu mērķis. Mags tiecas uz pretstatu apvienošanu un harmonizēšanu. Maģijā attīstība notiek, izdzīvojot, izprotot un samierinot visus pretstatus — labo un ļauno, garīgo un miesisko, saprātu un kaislības, smieklus un asaras. Teze un antitēze attīstās sintēzē. Alķīmijā pastāvēja priekšstats par Karaļa un Karalie­nes Laulībām, kuru rezultātā dzimst jauna būtne — Hermo- frodīts. Karalis un Karaliene šeit simbolizē divus Visuma radošos spēkus — vīrišķo un sievišķo, bet plašākā nozīmē — pretstatu (jebkuru pretstatu) pāri. Lai rastos kas jauns, ne­pieciešama šo pretstatu KOPDARBĪBA — Laulības. Hermo- frodīts ir mītiska būtne, kurā apvienotas kā vīrišķās, tā sie­višķās iezīmes. Hermofrodīts — "pilnīga būtne", proti, — pretstatu sintēze.

Iā arī jebkurā lietā magam jārod "zelta vidusceļš" — pretstatu apvienojums. Magam jālīdzsvaro visas savas būt­nes sastāvdaļas. Piemēram, viņš nedrīkst par daudz nodo­ties intelekta un saprāta kultivēšanai uz jūtu un emociju rēķina.

Pretstatu līdzsvaram jāvalda arī seksuālajā sfērā. Sievie­te un vīrietis ir divi spēki, kas apvienojas, lai dzemdētu vienu — bērnu. Maģijai ir sveša doma, ka sieviete būtu "zemāka būtne" salīdzinājumā ar vīrieti. Pastāv ticējums, ka sākotnēji cilvēks bija divdzimumu būtne. Kāda ezoteriska jūdu leģenda vēsta, ka Ādama ķermeņa kreisā puse bijusi sievišķa, bet labā — vīrišķa. Tas Kungs sadalījis abas puses atsevišķi. No šejienes tad arī cēlusies Bībeles versija par Ievu, kas radīta no Ādama ribas. Ja cilvēks ir Dieva līdzinieks, tad arī Dievam, kurš ir Vienots, piemīt gan sievišķais, gan vīrišķais, kas atrodas līdzsvarā.

Tādēļ mags nevar kļūt līdzīgs Dievam, kamēr nav attīstī­jis sevī pretējā dzimuma iezīmes, protams, ne fiziskās, bet gan garīgās. Ievērojamais psihologs Karls Gustavs Jungs ir izstrādājis teoriju, pēc kuras katra cilvēka zemapziņā mīt pretējā dzimuma "pirmtēls" jeb arhetips, kas tad arī esot cilvēka "dvēsele". Cilvēks kā personība garīgi pilnvērtīgi attīstīties varot tikai tad, ja viņš šo "dvēseli" atrod un integrē savā psihē. Jāpiebilst, ka mūža otrā pusē K.G Jungs interesē­jās par alķīmiju un ir sarakstījis vairākus darbus, kuros skaidro alķīmijas norises kā psihes procesus.

Maģijai līdz ar to sveša ir doma, ka sekss būtu kaut kas grēcīgs un netīrs. Gluži pretēji, senatnē tika uzskatīts, ka līdzīgi tam, kā jauna cilvēciska būtne tiek radīta dzimumak­tā, tā ari Visuma esamība ir dievu seksuālas darbības rezul­tāts. Eshils "Danaīdās" runā par dabu kā par Zemes un Debesu augli: "Svētās Debesis ilgojas saskarties ar Zemi, un Zemi pārņem kvēlas ilgas pēc šīs savienības. Debesis atdod Zemei savu valgmi un apaugļo to, un Zeme dzemdē ganības lopiem un augļus mirstīgajiem."

Kā jau pieminējām, viens no visrespektējamākajiem Rietumu okultisma pirmavotiem ir Hermesa Trismegista "Smaragda plāksnes". Šīs plāksnes esot atradusi Ābrama sieva Sāra, pēc citas versijas — Aleksandrs Lielais Hermesa Trismegista kapā. Hermess — tā sauca arī sengrieķu gudrī­bas dievu, kurš bija maģijas patrons. Vēl 1200. gadā esot eksistējis šo "Smaragda plākšņu" latīniskais tulkojums, bet zināmi vēl agrāki arābu tulkojumi. Latīniskais skanot šādi: "Quod superius est sicut quod inferius et quod inferius est sicut guod superius ad perpetranda iniracula rei unius" — "tas, kas ir augšā, līdzinās tam, kas apakšā, un tas, kas apakšā, līdzinās tam, kas augšā, Tā tiek sasniegts vienotības brīnums".

Uz šo maģisko vienotības doktrīnu balstās arī tāda ma­ģiska nozare kā astroloģija. Pēc astrologu domām, Zemes notikumi risinās paralēli Debesu notikumiem. Debesu pla­nētas iemieso dažādus maģiskos spēkus, kas darbojas uz Zemes un cilvēku dzīvē. Uz šo vienotības likumu balstās arī dažādi zīlēšanas paņēmieni.

Princips "kā augšā, tā apakšā" neaprobežojas vienīgi ar pasīvu nākotnes izdibināšanu. Ietekmējot notikumus "apakšā", mags spēj izmainīt notikumus "augšā" — uz to pamatojas dažādi praktiskās maģijas paņēmieni.

Vēl, kā jau minējām, Hermesa Trismegista formulētais likums izpaužas pasaules uzbūvē. Visvienkāršākais pasaules iedalījums ir trejāds — proti, ka pasaule sastāv no Garīgās, Astrālās un Fiziskās pasaules.

Pastāv arī sarežģītāki iedalījumi, šis ir vispārinātākais no visiem. Tā, piemēram, pēc rozenkreiceru teorijas Visums iedalās 7 pasaulēs:

1. Dieva pasaule.

2. Jaunavīgā Gara pasaule.

3. Dievišķīgā Gara pasaule.

4. Dzīvinošā Gara pasaule.

5. Konkrētās un Abstraktās Domas pasaule.

6. Vēlmju jeb Astrālā pasaule.

7. Fiziskā pasaule.

Katra no šīm pasaulēm savukārt iedalās vēl sīkāk. Pati zemākā no visām ir Fiziskā pasaule, ko uztver un kurā dzīvo lielais vairums cilvēku. Tā iedalās divos slāņos — ķīmiskajā:

1. Garīgā pasaule

2. Astrālā pasaule (Velmju pasaule)

3. Fiziskā pasaule

slānī (šķidrumi, gāzes, cietās vielas) un ēteriskajā slānī, kurš sastāv no tā saucamā ētera — matērijas, kas ir smalkāka par parastajām, ķīmiskajām matērijām. 

Citas klasifikācijas šo ēterisko slāni pieskaita Astrālajai pasaulei. Ēteriskajam slānim piemīt īpašība saglabāt materiālo lietu un domu "no­spiedumus", t.i., "rokraksti nedeg" — viss, kas vien kādreiz uz Zemes noticis, tiek ierakstīts šajā ēteriskajā slānī gluži kā datora atmiņā. Mags spēj piekļūt ēteriskajā slānī esošajai informācijai un, piemēram, atjaunot bojā gājušu rokrakstu. Ar šī slāņa palīdzību vēl ari notiek dievišķo ideju iemiesoša­nās materiālajā pasaulē.

Nākamā pasaule — Vēlmju pasaule jeb Astrālā pasaule. Tā iedalās trīs slāņos — Kaislību pasaulē, Neitrālo vēlmju pasaulē un Augstāko vēlmju pasaulē. Šajā slānī atrodas rīcī­bas motīvi — pēc analoģijas ar Mikrokosmosu — emocijas.

Trešā — Domu pasaule iedalās Konkrētās un Abstraktās domas slāņos. Pirmajā slānī pārstāvētas mūsu izvēles iespē­jas, saprāts, kas caur Astrālo pasauli un Ēterisko slāni iemiesojas Fiziskajā pasaulē. Šo divu Domu pasaules slāņu robe­žu krustpunktā Gars (Ideja) pārtop Formā (Matērijā).

Dzīvinošā Gara pasaulē atrodas indivīdu konkrētās karmiskās saiknes — parādi, gan piedotie, gan nepiedotie. Die­višķā Gara pasaulē mājo cilvēka augstākais garīgais aizsā­kums. Jaunavīgā Gara pasaulē mīt Dievišķie Gari jeb tā sau­camie Egregori.

Šīs pasaules nepastāv izolēti viena no otras, bet gan aizņem vienu un to pašu telpas daļu un savstarpēji mijiedar­bojas. "Parastie cilvēki" spēj uztvert vienīgi fizisko pasauli, dažos izņēmuma gadījumos — Astrālās pasaules zemākos slāņus.

***

Turpmāk ērtības labad lietosim vispārinātus apzīmējumus — Fiziskā, Astrālā un Garīgā pasaule. Līdzīgi kā Vi­sums sastāv no šīm trim pasaulēm, tā arī cilvēks sastāv no trim ķermeņiem — Fiziskā, Astrālā un Garīgā. Cilvēks, kurš attiecīgi vingrinājies, spēj pārslēgt savu apziņu uz Astrālo un Garīgo ķermeni un "iziet" ārpus Fiziskā ķermeņa, šāds cilvēks spēj ceļot Astrālajā pasaulē. Kad cilvēka mūžs beidzas, viņa fiziskais ķermenis iet bojā, un astrālais un garīgais ķermeņi atdalās no tā. Mirušā gars kādu laiku uzturas Astrā­lajā pasaulē, un tad seko t.s. astrālā nāve — kad garīgais ķermenis pamet astrālo un turpina savu ceļu augšup — uz Garīgo pasauli. Pamestais "astrālais līķis" pēc kāda laika sabrūk. Vēl Astrālajā pasaulē sastopamas dažādas astrālas būtnes — gari, dēmoni, elementāļi, mākslīgi radītas domformas. Zemākās astrālās būtnes var būt šausmīgas un atbaido­šas. Alkohola un narkotiku ietekmē cilvēks var "pieslēgties" zemākajam Astrālim un šīs būtnes ieraudzīt — dzērājiem murgos rādās čūskas, briesmoņi, "baltās pelītes", tiem liekas, ka viņus vajā, grib nogalināt. Augstākajiem astrālās pa­saules slāņiem "pieslēgties" ir daudz grūtāk, tas prasa garī­gus vingrinājumus, uzcītību un darbu ar sevi. Garīgi augsti attīstīti cilvēki spēj "pieslēgties" ari Garīgajai (jeb Mentāla­jai) pasaulei, līdz pat Vienotā Dievišķā līmenim.

Ikviens notikums, kas grasās notikt uz Zemes, vispirms izveidojas Astrālajā (Vēlmju) pasaulē, kā pirmavots (Ideja) savukārt rodams Garīgajā pasaulē. Mags ar savu domu spē­ku spēj šos notikumus ietekmēt. Bez tam mags spēj ari radīt domformas — pastāvīgas enerģētiski informatīvas struktū­ras, kas eksistē Astrālī. Domformām var būt visdažādākie uzdevumi — piemēram, aizsargāt kādu vietu vai cilvēku. Daudzi būs dzirdējuši par t.s. Tutanhamona kapeņu lāstu — visi cilvēki, kas piedalījās šo kapeņu atvēršanā un izpētē (apgānīšana taču!), vēlāk dažādos veidos gāja bojā. Okultisti uzskata, ka tas noticis tādēļ, ka šīs kapenes atradās speciāli veidotu domformu aizsardzībā. Melnie magi rada domfor­mas ar nolūku kaut ko iznīcināt, sagraut.

Astrālajā un Mentālajā pasaulē eksistē arī Egregori — Egregors ir kādas cilvēku grupas kolektīvais "sargeņģelis" — enerģētiska struktūra. Ikviens cilvēks ir saistīts ar kādu no Egregoriem. Egregoriem var būt dažādas pakāpes — piemē­ram, atsevišķu dzimtu Egregori visi kopā veido kādas nāci­jas Egregoru. Pastāv arī dažādu reliģiju Egregori — Kristī­gais (ar dažādu konfesiju apakšegregoriem), Islama, Budis­ma, Hinduisma utt. Cilvēks parasti ir karmiski saistīts ar saviem Egregoriem, tāpēc jābūt uzmanīgam, mainot reliģis­ko piederību! Ja jūs esat karmiski saistīts, piemēram, ar Pa­reizticības Egregoru, tas nozīmē, ka jums dzīvē jāatrisina kādi šī Egregora uzdevumi. Līdz ar to šis Egregors jums palīdzēs, dos spēku, aizsargās. Kristīšana nozīmē cilvēka "pieslēgšanu" Egregoram. Jūs nevarat izdomāt pēkšņi pāriet budismā. Šāda pāreja var notikt tikai tad, ja cilvēks savu karmisko pienākumu pret Egregoru ir izpildījis.

Egregors ir "jābaro", jādod tam enerģija — tam domāti, piemēram, Baznīcas rituāli. Cilvēks, apmeklējot dievkalpo­jumu, ziedojot Baznīcai, stiprina Egregoru. Pretī viņš var saņemt Egregora aizsardzību tad, kad tā ir nepieciešama. Arī dziedināšana notiek ar Egregoru palīdzību.

Garīgajā pasaulē ir daudz kā bīstama, ar to nedrīkst jo­koties. Ne jau velti ir teikts: "Tev nebūs Tā Kunga vārdu lie­ki valkāt" — proti, bez vajadzības nedrīkst uzbāzties Egre­goram ar prasību palīdzēt. Atbildes reakcija jums var būt visai nepatīkama. Ko dara ar suni, kas kvekšķ bez vajadzī­bas? Ieper!

Pastāv arī tāda parādība kā Egregoru savstarpējās cīņas. Katram Egregoram ir savi karmiskie uzdevumi, katrs Egregors dzimst, nodzīvo tam atvēlēto mūžu, noveco un mirst. Dzīvot saskaņā ar saviem — dzimtas, nācijas, reliģiskās kon­fesijas Egregoriem — viens no sekmīga dziednieka pamat­principiem.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Pasaule - kāda tā ir?

Lai apzīmētu to, kas mūs aptver, mēs parasti lietojam vārdu "pasaule", "Visums", "Kosmoss". Mums visiem ir izveidojušies kaut kādi savi priekšstati par "pasauli". Mums nepieciešams šo "pasauli" sistematizēt, sakārtot tā, lai mēs būtu spējīgi tajā orientēties un to tā vai citādi izmantot.

"Mēs domājam par priekšmetu pasaules eksistenci tikai mūsu uztveres īpatnību dēļ. Tas, kas šeit reāli atrodas — tās ir Ērgļa emanācijas* — plūstošas, vienmēr kustībā esošas un vienlaicīgi neizmainīgas, mūžīgas," — tā pasaules uzbūvi apraksta Karloss Kastaņeda.

Mūsu "pasaule" nepavisam nav tāda, kādu mēs to iedo­mājamies. Mēs to uztveram un aprakstām kā priekšmetu pasauli, bet tā tas nav.

Patiesībā pasaule IR tāda, kādu mēs to redzam, bet vien­laikus tā tāda NAV. Paradokss? Jā, bez šaubām. Pasaule nav tik noturīga un reāla, kā mūsu sajūtas iemācītas ticēt, bet tā nav ari ilūzija, rēgs, kā sliecas uzskatīt dažas misticisma mācības.

* Enerģijas plūsmas (R.K.)

Mēs sajūtam pasauli — tas ir fakts. Bet tas, ko īsti mēs sajūtam — tas jau ir pavisam cits fakts. Kopš zīdaiņa vecuma mēs visi tiekam apmācīti uztvert pasauli "pareizi", proti, tā, kā to uztver mūsu vecāki, tuvinieki, vēlāk — sabiedrība. Par cilvēku nepiedzimst, par cilvēku jaundzimušais kļūst apmācības procesā. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad cilvēka mazuļus uzaudzina dzīvnieki, piemēram, vilki. Vēlāk, nonā­kuši pie cilvēkiem, šie bērni vairs nespēj būt cilvēki, jo viņi ir iemācīti būt vilki.

"Pirmā patiesība ir tāda, ka mūsu pazīšanās ar mums sajūtamo pasauli piespiež mūs ticēt, ka mūs ielenc priekšme­ti, kuri eksistē paši par sevi, tādi, kādus mēs tos uztveram, kaut gan īstenībā nav priekšmetiskas pasaules, ir tikai Ērgļa emanāciju pasaule."

Iemesls, kādēļ mēs pasauli neredzam kā enerģiju tīrā veidā, bet gan kā "priekšmetu pasauli" ir tas, ka 99,9% cilvē­ku nejūt nekādu vajadzību redzēt pasaulē kaut ko vairāk, — kaut ko, kas pārsniegtu viņu vēlmes pēc pārtikas, drošības un sugas turpināšanas.

Lai cilvēks spētu pārvarēt ieradumu inerci un ieraudzīt pasauli "tīrā veidā", nepieciešama papildus enerģija, kuras cilvēkam parasti nav. Visa tā enerģija, kas piemīt normālam vidusmēra pilsonim, ir pilnā mērā iesaistīta šī pilsoņa jau esošās pasaules "noturēšanā". Visu enerģiju, kas cilvēkam ir, viņš jau iesaista esošās dzīves uzturēšanā, kas galvenokārt sastāv no personīgā svarīguma sajūtas apmierināšanas. "Priekšmetiskā pasaule" kā pasaules apraksta veids vislabāk atbilst šīm vajadzībām. "Cilvēku acis meklē pasaules ēdienu" — raksta Kastaņeda.

No otras puses, — lai dzīva būtne varētu šajā enerģijas plūsmu pasaulē DZĪVOT (vai nu tā meklē tikai ēdienu, vai ari kaut ko vairāk), tai JĀIEMĀCĀS šī pasaule kaut kā "ap­rakstīt", uztvert. Kad būtne (cilvēks) iemācījies to darīt tā, kā to dara citas līdzīgas būtnes (cilvēki), var uzsākt nākamo apmācības fāzi un apgūt citus pasaules aprakstu veidus, un pat iemācīties uztvert pasauli "tīrā veidā" kā enerģijas plūsmas, tādēļ mums visiem noteikti jāiemācās vispirms uztvert pasauli tā, kā to dara cilvēki. Ja cilvēks ir vesels, la­bi saprotas ar citiem sabiedrības locekļiem, ja ir atradis "savu vietu dzīvē", tas nozīmē, ka šāds cilvēks labi apguvis "cilvē­cisko pasaules aprakstu". Turpretim, ja cilvēks ir nevesels, it īpaši, ja viņam rādās halucinācijas, ja viņš neprot nošķirt savas fantāzijas no "reālās dzīves", tas nozīmē, ka šim cilvē­kam ir būtiski traucējumi "pasaules aprakstīšanā". Viņš ne­prot pasauli sakārtot, viņam tā ir izplūdis haoss. Acīmredzot šāda cilvēka audzināšanā ir pieļautas būtiskas kļūdas vai arī viņam trūkst enerģijas, nav spēka "sakārtot pasauli". Ja cilvēks nav spējīgs sakārtot šo vienu — "cilvēcisko pasauli", tad velti gaidīt, lai viņš būtu spējīgs apgūt cita veida pasaules aprakstus. Šī iemesla dēļ ārkārtīgi nevēlami ar okultisma praksi nodarboties cilvēkiem, kuriem ir "problēmas" — dep­resijas, halucinācijas, būtiski konflikti sabiedrībā. Šāds cil­vēks riskē sagraut pēdējās sava "pasaules apraksta" paliekas un iegrimt absolūtā haosā — proti, neārstējamā ārprātā.

Tātad mums līdzās eksistē vēl neskaitāms daudzums "pasaules aprakstu". Daži no tiem ir visai līdzīgi mūsējam, citi — krasi atšķirīgi. Suns šo pašu pasauli redz savādāk kā cilvēks. Suns redz daudz sliktāk, neizšķir krāsas, toties nesa­līdzināmi labāka ir suņa oža, turklāt suņa dzirdes diapazons ir augstāks nekā cilvēka dzirdes diapazons. Kaķis labi redz tumsā, kaķim nakts liekas pilnīgi citāda kā cilvēkam… Un tomēr tā ir viena un tā pati pasaule, ko uztver suns, kaķis un cilvēks. Vai tad var apgalvot, ka kāds no viņiem pasauli redz "nepareizi"? Tās, kā pasauli uztver normāls, vesels cil­vēks, pats par sevi nav ne "slikti", ne "labi". Slikti ir, ja cil­vēkam piemīt pārmērīgs egoisms, bailes, alkatība. Bet šādu cilvēku par normālu un veselu uzskatīt nevar…

Var iemācīties papildināt savu "pasaules aprakstu". Cil­vēks var iemācīties redzēt tumsā, saskatīt "auras", ja vien viņam pēc tā ir vajadzība un ir pietiekoši daudz enerģijas, lai to izdarītu.

Daudzu primitīvo tautu šamaņi un burvji ir izveidojuši savu "Burvju pasaules redzējumu". Šāds burvis vēl nespēj uztvert pasauli kā enerģijas plūsmas tīrā veidā, taču viņa pasaule ir citāda, tajā bez visa tā, ko uztver parasts cilvēks, ir arī dažādi gari, neredzamas būtnes. Burvis tos visus kaut kādā veidā "redz", sarunājas ar tiem. Viņš vienlaikus redz pasauli tādu, kādu to redz parastie cilvēki, bet tai pašā laikā viņš spēj uztvert arī kaut ko vairāk. Līdzīgi darbojas arī mūsdienu ekstrasensi. Viņi redz cilvēku, bet vienlaikus redz arī cilvēka enerģētisko lauku — auru. Pie tam dažādi ekstra­sensi viena un tā paša cilvēka auru var saskatīt dažādi — viens, piemēram, melnbalti, otrs — krāsaini.

Cītīgākie ekstrasensi savu pasaules redzējumu sistema­tizē, veidojot dažādas, bieži vien visai sarežģītas "smalko pasauļu hierarhijas". Daudzas šādas sistēmas ir veidojušās gadsimtiem ilgi un atspoguļo attiecīgās kultūras tradīcijas. Rietumu pasaulē izplatītākā "ezoteriskā pasaules apraksta sistēma" izklāstīta rozenkreiceru mācībā. Tā sakņojas senebreju kabalistu tradīcijās, kas bagātinājušās ar sengrieķu garī­go skolotāju sasniegumiem. Eiropas viduslaikos šī tradīcija tika kopta dažādos garīgajos ordeņos — rozenkreiceru brālī­bā, masonu ordeņos. Iā ir pamatā arī viduslaiku alķīmijai. Par šīs tradīcijas pamatlicējiem tiek uzskatīti senie ēģiptieši. Tā saucamās Hermētiskās filosofijas pamatlicējs bijis Her- mess Trismegists — "Trīskārt Lielais", kurš it kā esot bijis ēģiptiešu priesteris. Viņš sarakstījis ievērojamo traktātu "Smaragda plāksnes", kas līdz mūsdienām neesot saglabā­jies. Uz šiem tekstiem tad arī balstās Hermētiskās filosofijas doktrīnas. Vairums pētnieku sliecas domāt, ka Hermess Trismegists ir mītiska persona — tas, protams, nav būtiski, jo mums svarīgāka ir šī garīgā tradīcija pati par sevi, nevis tās pamatlicēju biogrāfijas.

XIX gs. beigās, palielinoties eiropiešu interesei par Aus­trumiem, radās mēģinājumi šo Rietumu tradīciju "krustot" ar Indijas reliģiskajām mācībām — tā radās Helēnas Blavatskas aizsāktā teosofu kustība.

Savi "ezoteriskā pasaules apraksta" varianti ir visām lielajām kultūras tradīcijām. Daudz kas tajos ir līdzīgs — kā gan citādi? Mūsdienās parādās tendences uzsvērt šīs lī­dzības, šos daudzos variantus sintezēt, apvienot vienā vese­lumā, taču vispirms iepazīsimies ar tā saukto Rietumu okul­tisma tradīciju. Kā pasauli redz Rietumu mags?

Pasaule, kurā mēs dzīvojam, var likties kā absolūti nejē­dzīgs sagadīšanās un nejaušību haoss, nesakarīgs notikumu virpulis, taču magi ir stingri pārliecināti, ka tā nav. Īstenībā pasaule ir vienota — vienots organisms, kurā visas tā daļas savstarpēji saistītas noteiktā kārtībā. Arī ikvienam cilvēkam ir sava vieta šajā stingrajā kārtībā. Turklāt cilvēks pats ir šī lielā veseluma miniatūrs atspulgs — mazais veselums. Cil­vēks sastāv no dažādām fiziskajām un garīgajām daļām, viņā ir apvienoti visdažādākie noskaņojumi, emocijas, domas, kas visas kopā veido šo veselumu — cilvēku. Maģijā Visums — Makrokosms — tiek aplūkots kā cilvēka orga­nisms, tikai neizmērojami lielākos apmēros. Savukārt cil­vēks — Mikrokosmoss — tiek uzlūkots kā Makrokosmosa līdzinieks (un arī sastāvdaļa).

Gluži tāpat, kā visas cilvēciskās rakstura šķautnes un parādības ir vienas un tās pašas personības aspekti, tā ari visas Visuma parādības ir kaut kā liela un vienota atsevišķi aspekti, izpausmes. Šo lielo Vienoto mēdz dēvēt ari par Die­vu, Valdnieku, To Kungu, Garu.

Visums un viss, kas tajā eksistē, ir šī Dieva sastāvdaļas, izpausmes. Dievs — tas ir gigantisks cilvēka organisms, bet cilvēks — mikroskopiska Dieva kopija. "Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības…" Izmantojot šo līdzību, cilvēks spēj mistiskā garīgā ceļā pielīdzināties Lielajam Visumam, pakļaut tā procesus savai gribai. 1a kā visas lietas ir Vienotā dažādi aspekti, mags spēj izmantot savā Ceļā pilnīgi visu. Pilnīgs mags spējīgs sasniegt šo visu lietu vienoto Centru, kur cilvēks kļūst par Dievu. Šo procesu alķīmiķi sauc par Lielo Darbu, vissarežģītāko un visnozīmīgāko maģisko dar­bību.

Vienotajā maģiskajā Visumā darbojas dažādi maģiskie spēki, kas visi ir Lielā Vienotā Spēka dažādas izpausmes. 7ā kā Visums līdzinās gigantiskam cilvēkam, tad tajā sasto­pamas arī visas cilvēciskās kaislības — mīlestība, naids, iekā­re, žēlums, pašaizsardzības tieksme. Šiem dažādajiem spē­kiem (enerģijām!) doti dažādu dievu, dēmonu, eņģeļu un planētu nosaukumi.

Magi nodarbojas ar šo spēku izzināšanu un pakļaušanu savai gribai. 1ās ir iespējams, jo visi augstākminētie spēki sastopami kā Makrokosmosā, tā arī Mikrokosmosā. Ārpusē esošie — Makrokosmosa spēki — ir paša maga personīgo impulsu līdzinieki pastiprinātā veidā, lātad mags savu Ceļu iesāk ar to, ka iepazīst pats sevi un iemācās pārvaldīt savus impulsus.Tiklīdz viņš ir iemācījies pārvaldīt sevi, viņš spēj pārvaldīt arī Makrokosmosa spēkus. Kādā veidā tas notiek?

Saistošais elements, "strāvas vadītājs", saikne starp ma­ga mikrokosmiskajiem spēkiem un makrokosmiskajiem spē­kiem ir IZTĒLE. Trenēta un izkopta IZTĒLE ir varens maģis­kais ierocis! Bez tam ārkārtīgi būtiska ir maga prasme KON­CENTRĒTIES. Magam jāspēj fokusēt visu savas būtnes spē­ku un vēlmes uz kādu vienu mērķi, tēlu. Koncentrēšanās prasmei maģijā ir izšķirošā nozīme. Eksistē vecs ticējums, ka magu varot pazīt pēc īpašas, nekustīgas skatiena izteik­smes. Viss pārējais, ko pielieto mags — rituāli, buramvārdi, žesti, priekšmeti — noder vienīgi šīs IZTĒLES veicināšanai un lai KONCENTRĒTOS.

Te jāpaskaidro (tiem lasītājiem, kas varbūt to vēl nebūs dzirdējuši), ka arī DOMA ir savā veidā MATERIĀLA, pro­ti, — tā veido formas, kam ir noteikta struktūra un enerģi­ja — tā saucamās DOMFORMAS. Mags šīs domformas vei­do ar IZTĒLES un KONCENTRĒŠANĀS palīdzību. Domformām piemīt spēja iedarboties uz pasauli! Ja mags apvel­tīts ar lielu koncentrēšanās un iztēles spēju, ja viņš pats ir enerģētiski spēcīgs, viņš var radīt ļoti noturīgas un iedarbī­gas domformas.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Ar ko sākt?

Vispirms — jūsu UZTURS. Ir svarīgi, ko cilvēks ēd. Tiek uzskatīts, ka ekstrasensorās spējas labāk izpaužas tiem, kas atturas no gaļas ēdieniem. Vispār tas tā nav — gaļa kā tāda šo spēju attīstību netraucē, gluži vienkārši tie gaļas produkti, ko vidusmēra cilvēks lieto, diezgan bieži ir nekva­litatīvi, veci. Apvītušus salātus vēl var ēst, bet vecu desu? Diemžēl vairums cilvēku ir tā pieraduši pie nekvalitatīviem gaļas ēdieniem, ka pat nevēlas neko labāku, ļa jūs ēdat ga­ļu — tai noteikti jābūt ļoti svaigai, pareizi sagatavotai.

Ieteicams lietot uzturā pēc iespējas vairāk dārzeņu un graudaugu. Pilnībā jāatsakās no konditorejas izstrādāju­miem, kūkām, cepumiem. Sāls un cukurs — pēc iespējas mazāk. Kafija arī nav vēlama, labāk dzert tēju — vēlams zaļo un ne pārāk stipru. Ieteicamas dažādas zāļu tējas — kumelītes, piparmētras, u.c., augļu sulas —, protams, dabī­gās. No alkohola jāatsakās pilnībā, izņēmums varētu būt vienīgi sausie vīni, bet ne pārāk bieži. Turklāt vēlams pro­duktus pēc iespējas mazāk jaukt kopā. Vēl ēdienkartē ie­kļaujams dabīgais medus, rozīnes, rieksti. Nedrīkst pārēsties! Laiku pa laikam jāievēro atslodzes dienas. Jāizšķir divi da­žādi jēdzieni — badošanās un atturēšanās no ēšanas. Ne­viens dzīvnieks labprātīgi nebadojas, taču jūs noteikti būsiet ievērojuši, ka slimi dzīvnieki pārstāj ēst (bet ne dzert). Bado­šanās iesākas tad, kad organismā izbeidzas no ārpuses pienā­košo pārtikas vielu rezerves, parasti tas notiek pēc 4 — 6 ne­ēšanas dienām. Šādi nelieli gavēņi attīrīs jūsu organismu, ļaus tam atpūsties, jo gremošanas process arī prasa enerģiju, lomēr jāatceras, ka dažu slimību gadījumā atturēšanās jūsu kaiti var tikai saasināt, tāpēc iesākumā būtu jāgriežas pie ārsta dietologa. Iespējams arī daļējs gavēnis — atteikšanās no viena vai vairākiem produktiem. Bez tam šāda atturēša­nās nostiprinās jūsu gribasspēku. Tomēr ēšanas režīma iz­mainīšana vien vēl jūsu garīgo attīstību neveicinās. Pārmērī­ga badošanās var novest pie pilnīgi pretēja rezultāta!

JOGA, FIZISKIE VINGRINĀJUMI

Daudzi cilvēki uzskata, ka "garīguma" kultivēšanai obli­gāti nepieciešams nodarboties ar kādu no Austrumu jogas sistēmām. Tas taču ir tik eksotiski un noslēpumaini! Īstenībā tas, ko mēs parasti saprotam ar vārdu "joga", ir tikai neliela daļa no veseluma, kuru grūti aplūkot sadalītā veidā. Cilvē­kam, kas vēlas nodarboties ar kādu no indiešu jogas sistēmām, būtu jāapgūst arī Indijas vēsture, filosofiskās un reli­ģiskās sistēmas, pilnībā jāiejūtas šīs kultūras mentalitātē. Bez tam viņam būtu arī jāatrod zinošs skolotājs. Joga — tā ir sena, izsmalcināta māksla, pasaules uzskats, kas veidojies mums visai neierastos apstākļos, tādēļ jogas adaptācija Zie- meļeiropā ir visai problemātiska. Pastāv pat uzskats, ka jogas vingrinājumi ir kaitīgi eiropiešu ķermeņiem, kas gan gluži neatbilst īstenībai.

Tomēr fiziska aktivitāte cilvēkam ir nepieciešama. Fiz­kultūra saprātīgās devās paaugstina cilvēka enerģētisko lī­meni. Fizkultūra, kustības māca cilvēkam izjust un kontro­lēt ķermeni.

SEKSS

Šodien nav iespējams uzrakstīt grāmatu, nepieskaroties šai tēmai. Nu kā tad bez tā!

Sekss ir cieši saistīts ar cilvēka personību kā veselumu. Tas, kādi esam seksā, lieliski parāda, kādi mēs vispār esam dzīvē. Nav kaut kāda seksa paša par sevi, to nevar aplūkot atrauti no personības, cilvēku savstarpējām attiecībām. Mal­dīgi ir domāt, ka sekss ir tikai fizisku vingrojumu kopums — pietiek pārzināt visus paņēmienus, un jūs būsiet labs ar visiem un pasargāts no visa.

Seksuālā enerģija ir tā pati enerģija, ko cilvēks izmanto jaunradē, darbā ar sapņiem, dziedināšanā. Svarīgi ir prast šo enerģiju transformēt, sublimēt. Tai piemīt milzīgs spēks, kas, aplami izmantots, var jūs pilnībā sagraut. Ikvienam zināms, ka nekārtīga dzimumdzīve noved pie dažādām sli­mībām. Bet bez šī tūlītējā efekta šāda dzimumdzīve stipri ietekmē arī cilvēka Karmu. No sifilisa un gonorejas jūs spē­siet izsargāties, ja vien lietosiet prezervatīvus, bet tas nepa­sargā no nevēlamas Karmas uzkrājumiem. Jūs varat zaudēt enerģiju, jūsos var uzkrāties negatīva, postoša Karma. Kā neizbēgamas sekas jūsu raksturā var notikt nevēlamas iz­maiņas. Seksuālā saskarsme — tā ir enerģijas apmaiņa ar otru cilvēku, nevis nevainīga "glāze ūdens". Ja jūs to darāt nekontrolēti, "pa labi, pa kreisi", jūsos var izveidoties tāds enerģētiskā vampīrisma paveids, kura gadījumā jūsu pozitī­vā Karma var tikt apmainīta pret partneru negatīvo Karmu. Melnās maģijas rituālos tiek izmantots tieši šis "seksuālā vampīrisma" paveids. Tamlīdzīgas prakses ar laiku noved pie fiziska un garīga pagrimuma un enerģijas izsīkuma.

Viss nupat sacītais tomēr nebūt nenozīmē, ka topošais "garīgais meklētājs" nedrīkst vispār ar seksu nodarboties. Vienkārši tam, tāpat kā visam citam, jānotiek "ar mēru", un tad, ja jūs un jūsu partneri vieno noturīgas, stabilas at­tiecības. Ja šādu attiecību nav, tad cilvēkiem parasti ir tiek­sme mocīt sevi un otru cilvēku ar tādām slimīgām emocijām kā greizsirdība, vēlme pakļaut, valdīt. Šīm nevēlamajām jū­tām ar seksu pašām par sevi nekāda sakara nav, tomēr seksa klātbūtne to visu pastiprinās. Rezultātā jūs zaudēsiet ener­ģiju-

Parasti, "nodarbojoties ar seksu", cilvēki risina kādus savus jautājumus, tai skaitā arī karmiskas problēmas, un ļoti reti pievērš uzmanību otra cilvēka problēmām.

Tādā gadījumā sekss cilvēkam ir:

• veids, kā izvairīties no vientulības;

• mīlestības apliecinājums konkrētajam partnerim;

• mīlestības apliecinājums cilvēkam kā tādam;

• veids, kā piesaistīt partnera uzmanību;

• veids, kā iepazīt partneri;

• piedzīvojums, izklaide;

• atbrīvošanās no stresa;

• pašapliecināšanās veids;

• atriebība kādam citam cilvēkam (iepriekšējam part­nerim).

Gadījumā, ja cilvēks risina partnera problēmas, sekss ir:

• pēcnācēju radīšana;

• veids, kā palīdzēt otram cilvēkam apliecināties;

• ārstēšana no frigiditātes vai impotences;

• sakrāla vai kāda cita rituāla izpildīšana;

• otra cilvēka kompleksu ārstēšana.

Tāpēc esiet uzmanīgi — jūsu seksuālā dzīve būs līdzsva­rota tikai tādā gadījumā, ja tajā nedominēs egoisms.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Rezultāti

1. Atbilde JĀ uz jebkuru no jautājumiem Nr. 14,17,20,21, 23 nozīmē to, ka praktiskas nodarbības parapsiholoģijā jums ir ārkārtīgi nevēlamas!

2. Vairāk nekā trīs pozitīvas atbildes uz jautājumiem Nr.4, 6, 8, 10, 11, 19 — nodarbības nav ieteicamas.

3. Jautājumi Nr. 9 un 18 ir pārbaudes jautājumi. Ja esat atbildējuši NĒ — tas nozīmē, ka jums piemīt slieksme mā­nīt pašiem sevi, uzdot vēlamo par esošo, un tāpēc nodarbī­bas jums nav ieteicamas.

4. Novērtējums:

Pa vienam punktam, ja esat atbildējuši — JĀ uz jautāju­miem 1, 2,5,7,13;15,16,22,25;

NĒ uz jautājumiem Nr. 3, 12,24.

Saskaitiet iegūtos punktus.

Ja esat ieguvuši 0 — 4 punktus — "slikti". 5 — 8 pun­ktus — "vidēji", 9 un vairāk — "labi".

Tiem, kas ieguvuši vairāk nekā 9 punktus, īpaša vērība nodarbībās jāpievērš drošības tehnikas jautājumiem — pār­mērīga nodarbību slodze var izrādīties bīstama, lai gan šiem cilvēkiem ir iedzimtas spējas parapsiholoģijā. Bez tam pa­stiprināta uzmanība drošības tehnikai jāpievērš ari tiem, kas dzimuši Zivju zīmē, jo šim psiholoģiskajam tipam rak­sturīgs trausls garīgais līdzsvars.

Parasti tiek uzskatīts, ka sabiedrības interese par anomā­lām parādībām, mistiku un burvestībām palielinās sociālu satricinājumu un juku laikmetos. Tik tiešām — viss ap mums brūk, vecie ideāli izrādās nederīgi, ierastie stereotipi zūd — kur meklēt atbalstu? Šeit parādās īstā augsne tiek­smei pēc noslēpumainā, nezināmā, slēptas Patiesības meklē­jumiem. Zaudējot atbalsta punktus ikdienas dzīvē, cilvēks tveras pie "pārdabiskā", "nemateriālā", dažādām ilūzijām. Tāda ir parādības viena puse. Tomēr eksistē arī otra — intui­tīvā, pārjutekliskā uztvere var kļūt par faktoru, kas veicina sabiedrības atveseļošanu? Varbūt tā var pavērt jaunas iespē­jas, palīdzēt atbrīvoties no vecā, savu laiku pārdzīvojušā?

Līdzīga interese par okultismu un misticismu parādījās arī XX gs. sākumā. Tomēr tajā laikā šī interese aptvēra tikai šauru lasošās publikas daļu, kamēr mūsdienās tā aptvērusi "plašas tautas masas". Tādēļ būtu lietderīgi raksturot galve­nās "riska grupas", kuras šādi parapsiholoģiski eksperimen­ti interesē visai savtīgu interešu dēļ. Vienkāršības labad visu šo interesentu masu iedalīsim četrās pamatgrupās, proti — "pētniekos", "jūtīgajos", "pragmatiķos" un "meklētājos".

Katra atšķiras no citām ar savu dominējošo "garīgo inte­rešu" motīvu.

Ceturtā grupa apvieno visus pirmo trīs grupu pamatmotīvus.

PĒTNIEKI

Šie ļaudis par "dīvainām parādībām" interesējas galve­nokārt aiz tīras zinātkāres. Visbiežāk viņos šī interese rodas, lasot Austrumu filosofu darbus, dažādu psihotehniku ap­rakstus. Viņi tiecas "izskaidrot pasauli", padarīt to saprota­mu racionālā veidā. Iracionālo viņi tiecas racionalizēt, ob- jektivizēt. Šī tipa cilvēkiem patīk nodarboties ar astroloģiju, astrobioloģiju, numeroloģiju, izstrādāt dažādas teorijas.

JŪTĪGIE

Šos cilvēkus varētu dēvēt arī par "mākslinieku tipu". Viņu galvenais mērķis ir radīt jaunu izteiksmes valodu savu jūtu, emociju, garīgo noskaņojumu aprakstam. Viņi mīl jūs­mot, aizrauties. Parasti meklē Guru, Skolotāju, Praviešus utt., jo izjūt tieksmi pēc atbalsta, palīdzības. Racionālā un "bezjūtīgā" apkārtne viņus nomāc, liekas neinteresanta, tā­pēc tie cenšas rast sev "garīgu patvērumu", kur būtu ērti un silti. Mīl daudz spriedelēt par Karmu, teosofiju, Egrego- riem, Hierarhijām, Labā un Ļaunā principiem. Visbiežāk dod priekšroku transcendentālajai meditācijai, Dzīvajai Ēti­kai, eksotiskām sektām. Aizraujas ar savu redzējumu zīmē­šanu, aprakstiem utt.

PRAGMATIĶI

Viņu interesi par okultismu nosaka tas apstāklis, ka viņi nav spējuši gūt panākumus "parastajā" darbā un personīga­jā dzīvē. Šie ļaudis parasti ir ambiciozi, nereti ir pārāk aug­stās domās par sevi, cenšas uzspiest citiem savu viedokli. Iā kā viņi panākumus sabiedrībā nav spējuši gūt tradicionā­lā veidā, tad visas cerības saista ar okultajām metodēm. Vi­ņus interesē pielietojamas lietas — ekstrasensorika, kaujas mākslas, praktiskā maģija. Retāk — mīl tēlot Guru un Garī­gos Skolotājus.

Un visbeidzot, ceturtā grupa — MEKLĒTĀJI

Viņus vada vēlme iepazīt pašiem sevi, izmainīt sevi un savu iekšējo pasauli. Parasti iesākumā viņos samanāmas arī triju iepriekšminēto grupu iezīmes. Tomēr savā attīstības procesā šie cilvēki atmet sākotnējās egoistiskās motivācijas. Viņi nepieķeras kādiem īpašiem okultisma novirzieniem vai sektām. Viņiem ir svarīgs pats Ceļš, nevis paranormālās spējas, ko šajā Ceļā varētu apgūt. Ar laiku viņi tiešām var iegūt kādas neparastas spējas, tomēr tas nav viņu mērķis. Salīdzinot ar trim iepriekšminētajām grupām, šī grupa ir vismazskaitlīgākā, tās pārstāvji sastopami reti, turklāt vi­ņiem nepiemīt tieksme pulcēties sektās un spiritistu pulci­ņos. Šie cilvēki netiecas pēc plašas popularitātes, tāpēc viņus var vienkārši nepamanīt.

Nu, vai atpazināt sevi kādā no šīm grupām?

Kas parasti rada cilvēkā interesi par mistiku? Visbie­žāk — dzīves nesakārtotība. Vilšanās, neveiksmes personī­gajā dzīvē, darbā liek uzdot sev jautājumu: kāda gan tam visam jēga? Bieži vien cilvēki domā, ka, nodarbojoties ar ezotēriku, viņi atradīs veidu, kā ātri un ar minimālu piepūli atrisināt savas psiholoģiskās vai materiālās problēmas. Tādē­jādi viņi rada sev jaunu iluzoru pasauli, kas var būt tikpat graujoša un pazudinoša kā narkotikas.

Šādi cilvēki patiesas ezotēriskās zināšanas apgūst ļoti smagi un lēni. Bet kāpēc gan neviens no viņiem nepapūlas uzdot sev jautājumu: kāpēc vispār tādas zināšanas kādam būtu jāiegūst? Vairums šo "citu dimensiju meklētāju" neiz­ceļas ne ar darba mīlestību, ne kārtīgumu. Bet tieši pateico­ties šīm rakstura īpašībām, var sasniegt panākumus jebkurā dzīves jomā, un okultisms šajā ziņā nav izņēmums. Lai gūtu sekmes parapsiholoģijā, cilvēkam jāprot gūt sekmes arī citās viņu interesējošās dzīves jomās. Tāpēc jāsāk ar it kā sīkām un nenozīmīgām lietām, piemēram, jāatbrīvojas no kaitī­giem ieradumiem — smēķēšanas, darba kavēšanas u.c., ne­maz nerunājot par tik nopietniem atkarības veidiem kā al­koholisms vai narkomānija.

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu

Tests

TESTS tiem, kas vēlas novērtēt savu piemērotību praktiskām parapsiholoģijas nodarbībām.

Atbildiet uz jautājumiem ar JĀ vai NĒ.

1.Vai jums patīk zīmēt veidot muzicēt nodarboties ar rokdarbiem?

2.Vai viegli spējat koncentrēties uz kādu priekšmetu vai nodarbību?

3.Vai, iepērkoties veikalā, vienmēr uzskatāt, ka taisnība ir pircējam?

4. Vai jums mēdz būt sajūta, ka jūs kāds slepeni novēro?

5.Vai redzat krāsainus sapņus?

6. Vai naktīs jūs bieži moka murgi?

7. Jums ir gadījies nakts vidū celties un pierakstīt interesantus sapņus vai jaunas idejas?

8. Vai baidāties no saslimšanas ar kādu īpaši bīstamu slimību?

9. Vai jums ir gadījies aprunāt citus, pārstāstīt baumas, tenkot?

10. Vai bieži gadās, ka neattaisnojat uz jums liktās citu cilvēku cerības?

11. Vai bieži tiekat apkrāpti, piemānīti?

12. Vai viegli spējat uztvert jaunu informāciju?

13. Vai spējat ilgāku laiku veikt monotonu, nogurdinošu darbu, kura jēga jums nav īsti skaidra, bet ko jums kāds ļo­ti lūdzis paveikt?

14. Vai uzskatāt, ka kāds nolēmis jūs nogalināt?

15. Vai jums patīk vākt ogas, sēnes, zāļu tējas?

16. Vai spējat ātri pārslēgt uzmanību no vienas lietas uz citu?

17. Vai jums bieži gadās novērot, ka apkārtējie priekšmeti (dzīvnieki, augi, cilvēki) maina savu izskatu, pazūd vai parādās, vai pārvēršas par kaut ko citu?

18. Ja jums rodas iespēja bez maksas ielavīties labā koncertā vai izrādē, — vai izmantojat šo iespēju?

19. Vai bieži jūs pārņem sajūta, ka dzīve nodzīvota velti?

20. Vai bieži jums gadās dzirdēt nezināmas balsis, īpaši tādas, kas skan it kā galvas iekšienē?

21. Vai jums ir gadījies stāties kontaktos ar NLO, Kos­misko Saprātu un citām līdzīgām parādībām?

22. Vai jums ir sajūta, ka dzīvoklī atrodas kada neredza­ma būtne — mājas gars, poltergeists, spoks?

23 Vai jūs bieži sajūtat dzīvokli indīgu gāzu klātbūtni? 

24 Vai sadzīviski sīkumi bieži spēj izsist jūs no līdzsvara?

25. Vai jūs bieži sarunājaties pats ar sevi skaļā balsī?

REZULTĀTI

Rūta Kalniņa

Kā kļūt par ekstrasensu